Fantasmagorija (Džūlija Brūsa). Mazā laumiņa Linkatalankata (Horsts Matīss)

Bērnu grāmatu ieteicējs. 19.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasīs britu autores Džūlijas Brūsas ceļvedi neparasto un fantastisko būtņu pasaulē "Fantasmagorija", kā arī mīlīgo vācu rakstnieka Horsta Matīsa pasaku "Mazā laumiņa Linkatalankata." Fantasmagorija PRINCESE:                Paskatieties, cik lielu un smagu grāmatu es šorīt atradu pie savas gultas... ZIRNEKLIS:                 Fantasmagorija! Teiksmainu būtņu, pasaku tēlu un pārdabisku briesmoņu enciklopēdija... PRINCESE:                Pirmoreiz teiksmainās būtnes Džūliju Brūsu ieinteresēja Skotijā, kur viņa ezera ūdenī ieraudzīja KAUT KO nozibam.. ZIRNEKLIS:                 Tas bija Burtu Burvis? VOLDIS                       Nesija... Skotijā ir Lohnesa ezers, un tajā pēc nostāstiem mīt noslēpumainā Nesija... PRINCESE:                Pēc tam Džūlija Brūksa ir sarakstījusi vairākas grāmatas bērniem un jauniešiem par vēsturi, zinātni un dabaszinībām. Viņa daudzus gadus strādājusi Londonas Dabas vēstures muzejā, interesēdamās galvenokārt par pasaules dabu, bet  patlaban rakstniece dzīvo Oksfordā, un viņas dārzā mīt fejas...   Mazā laumiņa Linkatalankata PRINCESE:                Tagad es jūs gribu iepazīstināt ar pavisam īstu laumiņu! Linkatalankata ir mana ļoti laba sena draudzene jau kopš 1993.gada, kad to latviešu valodā ar mākslinieces Ināras Garklāvas ilustrācijām klajā laida apgāds „Sprīdītis”. Viņa dzīvo grāmatā, kas stāsta par fantāziju un īstu draudzību! VOLDIS                       Ko man atskaņot, lai Tu varētu labāk lasīt? PRINCESE:                Putnus, Voldi! Būtu jauki, ja tagad čivinātu putni... VOLDIS:                      Lūdzu! PRINCESE:                „Mazā laumiņa Linkatalankata, īstajā vārdā Eleīza, dzīvoja liela vītola dobumā un nekā pati nezināja par sevi. Vispār neviens par viņu nezināja, vienīgi Rakarēns, kas viņu kādurīt te bija ieraudzījis aiz vecā koka atvāzušās mizas. Pēkšņi viņa tupēja tur uz nespodras kolas pudeles, kuru kāds sen jau bija iesviedis stumbra dobumā, un jautāja: "Kurp tad tu īsti dodies ik rītus ap šo laiku?” VOLDIS:                      „- Nu taču uz skolu! – Rakarēns atteica un brīnījās, ka kāds viņam var ko tādu vaicāt. Īstenībā vajadzēja gan nobīties, ka te, kur gadījusies, kur ne, sēž tāda mazītiņa Linkatalankata. Tomēr viņš neskrēja prom, bet atjautāja: „– Un tu? Ko tad tu šeit dari?” PRINCESE:                „- Vai es? Īstenībā jau neko.” VOLDIS:                      „Un tā viņi kļuva draugi.”