Globālās desmitgades apskats

Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga,  LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju Ķīna joprojām ir tikai pasaules valstu reitinga septītajā desmitniekā. Straujā ekonomikas izaugsme nav nesusi kādas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā – Ķīna joprojām ir represīva, totalitāra sabiedrība, un pēdējā desmitgade šai ziņā drīzāk iezīmējusi represiju pieauguma un varas koncentrācijas tendences.   Globālā finanšu krīze un tās sekas Globālā finanšu krīze, kas satricināja pasaules ekonomiku 2008. gadā, tiek uzskatīta par smagāko kopš t.s. Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gados. Finanšu institūciju zaudējumi vien bija vairāk nekā divi triljoni dolāru, kamēr ekonomikas lejupslīde, respektīvi, iztrūkušais pieaugums tiek lēsts uz apmēram 10 triljoniem. 2009. gads kļuva par pirmo vēsturē fiksēto, kad planētas ekonomikas kopapjoms piedzīvoja reālu sarukumu. Krīzes sekas ekonomiski attīstītajās valstīs joprojām nav pilnībā likvidētas: parādu apjoms pret ekonomikas kopapjomu pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bezdarba rādītāji vairākās valstīs, sevišķi Dienvideiropā, ir augstāki nekā 2007. gadā. Ekonomiski attīstītāko valstu valdības reaģējušas uz krīzi, ieviešot daudz striktākus starptautiskus un nacionāla līmeņa finanšu sfēras kontroles instrumentus, nozīmīgus taupības pasākumus un strukturālas reformas. Tas atstāj neizbēgamu ietekmi uz sociālo situāciju, radot sociālās nevienlīdzības pieaugumu, kā rezultāts, savukārt, ir uzticības sarukums politiskajai varai, radikālu un populistisku tendenču pieaugums sabiedrībā. Tikām krīzes joprojām iedragāto pasaules ekonomiku sagaida jauni izaicinājumi: vides problēmu saasinājums, sabiedrības novecošanās ekonomiski attīstītajās valstīs, tradicionālās ražošanas struktūras radikālas izmaiņas informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā.   „Arābu pavasaris” un tā turpinājums Plaša nemieru un protestu kustība, kas aizsākās ar revolūciju Tunisijā 2010. gada decembrī un strauji pārņēma daudzas islāma pasaules valstis, ieguva „Arābu pavasara” nosaukumu. Sabiedrības neapmierinātības iemesls bija demokrātijas trūkums un korupcija uz sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona. Jauna iezīme bija sociālo tīklu ietekme, ātri izplatot informāciju no valsts uz valsti un iedvesmojot arvien jaunus protestus. Tādās valstīs kā Sīrija, Lībija, Irāka un Jemena konflikts starp varu un daļu sabiedrības pārauga pilsoņu karos, kuros cīnījās ne vien līdzšinējās elites atbalstītāji un demokrātiski tendētie režīmu pretinieki, bet arī reliģiskas un etniskas grupas ar dažādiem mērķiem un ievirzēm, tai skaitā radikāli islāmiski, teroristiski grupējumi. Sākotnējā Brīvās pasaules jūsma par „Arābu pavasari” kā demokratizējošu un pretkorupcijas kustību ātri noplaka. Sevišķi ilglaicīgs un asiņains pilsoņkarš ar plašu ārvalstu intervenci uzliesmoja Sīrijā. Tas turpinās joprojām, lai arī šobrīd šķiet visai ticami, ka prezidenta Bašara Asada režīms tajā ir uzvarējis. Tiek lēsts, ka konflikts prasījis ne mazāk kā 370 000 dzīvību, tai skaitā nogalināti vairāk nekā 115 000 civiliedzīvotāju. Apmēram 13 miljoni jeb vairāk nekā 61 % valsts iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas, tai skaitā vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti.   Krievija – iekšējās represivitātes un ārējās agresijas pieaugums 2012. gadā, pēc četru gadu pauzes, savā amatā atgriezās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Atgriešanos iezīmēja plaši sabiedrības protesti pret pārkāpumiem un manipulācijām vēlēšanu procesā, pret arvien lielāko varas koncentrāciju Putina, viņa līdzgaitnieku loka un varas partijas „Vienotā Krievija” rokās. Tomēr Krievijas sabiedrības lielākā daļa acīmredzami atbalstīja autoritāri tendēto līderi, saskatot viņā stabilitātes un valsts varenības atjaunošanas garantu. Gluži ekstātisku līmeni šis atbalsts sasniedza 2014. gadā, kad Krievija, nevēloties pieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, uzsāka pret kaimiņvalsti agresiju, anektējot Krimu un izraisot bruņotu konfliktu Donbasā. Motīvi par „ceļos nospiestās” Krievijas piecelšanos un gatavību konfrontēt ar Rietumiem uzrāva prezidenta Putina reitingus teju līdz 80 % robežai. Krievija patiešām pēdējos gados vairākkārt izaicinājusi Rietumus, gan ar atentātiem pret emigrējušiem režīma nedraugiem Eiropā, gan demokrātijas procesu ietekmēšanu. Krievijas propagandas kanāli regulāri izplata nepatiesu, apmelojošu un provokatīvu informāciju. Tajā pašā laikā iekšēji Putina režīms kļuvis arvien represīvāks, skarbi vēršoties pret teju ikvienu pretestības izpausmi.   Eiropas Savienība – tendences, problēmas, perspektīvas Pirmā desmitgade jaunajā gadu tūkstotī bija Eiropas Savienības nepieredzētas izaugsmes laiks. 2004. gadā savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis – lielākoties bijušās Padomju Savienības satelītvalstis un padomju republikas. 2007. gadā noslēgtais Lisabonas līgums konsolidēja savienības organizatorisko struktūru, padarot to līdzīgāku federālas valsts varas mehānismam. Tobrīd tika izteiktas versijas par tālāku politisko integrāciju, kā arī jaunu dalībvalstu – bijušo Dienvidslāvijas republiku, Ukrainas, varbūt arī Turcijas – drīzu uzņemšanu. Taču pēdējā desmitgade likusi Eiropas valstu kopībai saskarties ar problēmām, kuras krietni iedragājušas priekšstatu par mūžīgās augšanas un paplašināšanās iespējām. Daļa Eiropas, sevišķi tās dienvidi, joprojām dzīvo globālās finanšu krīzes ēnā. Situācijas destabilizēšanās Tuvajos Austrumos un Lībijā izraisīja nekontrolētu migrācijas plūsmu – 2015. gada migrantu krīzi. Šie procesi veicināja tradicionālo politisko spēku ietekmes mazināšanos, radikālisma un populisma pieaugumu. Visspilgtāk šo spēku uzvaras gājiens iezīmējies Polijā un Itālijā, kā arī Ungārijā, kur vara jau ieguvusi autoritāra režīma iezīmes. Tomēr vissmagākais trieciens Eiropas Savienībai bija Lielbritānijas vēlētāju lēmums par izstāšanos jeb Breksitu, kas pēc pāris mokošiem gadiem tuvojas īstenojumam. Vienoto Eiropu pamet viena no ietekmīgākajām dalībvalstīm, un tas daudziem zīmē savienības nākotni arvien drūmākos toņos.