EPISODE · Oct 18, 2019 · 11 MIN
Par humoristiski satīrisko dzeju latviešiem
from Medus un etiķis
6.raidījums. Humora un satīras stīga latviešu dzejā parādās 19.gs. vidū. Pirmie mūsu humoriķi un satīriķi ir Jānis Ruģēns, Fridrihs Mālberģis, Pērsietis, Ādolfs Alunāns. Ap 19. un 20.gs. miju dzejā jau ienāk smalka ironija, sarkasms, parodiju stils, ko izkopj Eduards Veidenbaums, Rainis, Rūdolfs Blaumanis, Edvards Treimanis-Zvārgulis, Melnupju Marija un vēl citi. 1920. – 1930. gadi humoristiski satīriskajai dzejai ir uzplaukuma laiks (Edvarts Virza, Jānis Sudrabkalns, Jēkabs Jansons-Saiva, Jānis Dreslers, Alberts Kronenbergs, Kuri-Beri u.c.). Pēc Otrā pasaules kara dzejas rakstītājiem trimdā prāts īpaši nenesās uz jokiem. Ja nu, tad vairāk prozas formā. Tomēr vairāki spilgti izņēmumi ir gan (Andžs Augšupēdis, Alant Vils, Kuraž Krišs, Teodors Tomsons, Dzintars Sodums, Ojārs Jēgens, Juris Kronbergs). Latvijā, kas uz 50 gadiem varmācīgi pārtapa padomijā, joki bija vēl mazāki. Par sadzīves nebūšanām stingri ierobežotos humora aplokos rakstīja Pēteris Sils, Valdis Artavs. Ārpus šiem aplokiem iespēja izkļūt 1970. gados Ojārs Vācietis ar dzēlīgu satīru, ko neviens toreiz nedrukāja. Epizodiski arī Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis. Atsevišķos ekspromtos – Mirdza Ķempe. Nākamās dzejnieku paaudzes (Egila Zirņa, Māra Melgalva, Klāva Elsberga, Andra Žebera, Ineses Zanderes, Guntara Godiņa) dzeja ir jau ironijas un sarkasma piesātināta. Vēl nākamie - Einārs Pelšs, Kārlis Vērdiņš, Ronalds Briedis rada pārsvarā postironisku dzeju. Mūzika: Alis P un Juris Kronbergs - Ņujorka Edgars Liepiņš - Lambada (A.Baloža vārdi, 1952). Mūzika paņemta no 1989.gadā pasauli pāršalkušās dziesmas Lambada, ko izpildīja franču un brazīliešu grupa Kaoma. Dziesma izrādījās bolīviešu grupas Los Kjarkas 1981.gadā iedziedāta singla plaģiāts. Bet arī tā dziesma bija patapināta no Ziemeļbrazīlijā populāras dejas un mūzikas stila, ko varētu saukt par sava veida šlāgermūziku. Tā vai citādi Lambadas melodija vienu laika sprīdi bija ārkārtīgi populāra, to paņēma arī Edgars Liepiņš, pielāgojot tai 1952.gadā sacerēto Andreja Baloža īsta padomjstila dzejoli.
What this episode covers
6.raidījums. Humora un satīras stīga latviešu dzejā parādās 19.gs. vidū. Pirmie mūsu humoriķi un satīriķi ir Jānis Ruģēns, Fridrihs Mālberģis, Pērsietis, Ādolfs Alunāns. Ap 19. un 20.gs. miju dzejā jau ienāk smalka ironija, sarkasms, parodiju stils, ko izkopj Eduards Veidenbaums, Rainis, Rūdolfs Blaumanis, Edvards Treimanis-Zvārgulis, Melnupju Marija un vēl citi. 1920. – 1930. gadi humoristiski satīriskajai dzejai ir uzplaukuma laiks (Edvarts Virza, Jānis Sudrabkalns, Jēkabs Jansons-Saiva, Jānis Dreslers, Alberts Kronenbergs, Kuri-Beri u.c.). Pēc Otrā pasaules kara dzejas rakstītājiem trimdā prāts īpaši nenesās uz jokiem. Ja nu, tad vairāk prozas formā. Tomēr vairāki spilgti izņēmumi ir gan (Andžs Augšupēdis, Alant Vils, Kuraž Krišs, Teodors Tomsons, Dzintars Sodums, Ojārs Jēgens, Juris Kronbergs). Latvijā, kas uz 50 gadiem varmācīgi pārtapa padomijā, joki bija vēl mazāki. Par sadzīves nebūšanām stingri ierobežotos humora aplokos rakstīja Pēteris Sils, Valdis Artavs. Ārpus šiem aplokiem iespēja izkļūt 1970. gados Ojārs Vācietis ar dzēlīgu satīru, ko neviens toreiz nedrukāja. Epizodiski arī Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis. Atsevišķos ekspromtos – Mirdza Ķempe. Nākamās dzejnieku paaudzes (Egila Zirņa, Māra Melgalva, Klāva Elsberga, Andra Žebera, Ineses Zanderes, Guntara Godiņa) dzeja ir jau ironijas un sarkasma piesātināta. Vēl nākamie - Einārs Pelšs, Kārlis Vērdiņš, Ronalds Briedis rada pārsvarā postironisku dzeju.
NOW PLAYING
Par humoristiski satīrisko dzeju latviešiem
No transcript for this episode yet
Similar Episodes
No similar episodes found.