Pāvils Brūvers: Mums neiet īsti labi uz priekšu, jo pietrūkst savstarpējas uzticības

Lietas uzlabojas, bet savstarpējās uzticības gan pietrūkst - atzīst bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Kāpēc nokļuva čekas pagrabos un kā no slēpņa filmēja padomju cietumus, arī par Brīvās Eiropas balsi, neatkarības atjaunotāju nesaskaņām un sieviešu ordinēšanu saruna ar Pāvilu Brūveru Laikmeta krustpunktā. Sprediķī 11. novembrī 2011. gadā Doma baznīcā Pāvils Brūvers kritiski vērtēja situāciju Latvijā, norādot, ka tiem, kas padomju gados cīnījās par Latvijas brīvību, sāpes un vilšanos sagādā mūsdienu Latvijā notiekošais - "Latvija zaudē savu neatkarību ne ar militāru spēku, bet lēnā ideālu sabrukšanas procesā. Valsts izzagta, tauta kļūs apātiska, cinisms kļūst par normu, pastāv draudi, ka varam zaudēt arī savu valodu, tūkstošiem cilvēku devušies trimdā, lai te nekad vairs neatgrieztos. Tā vien šķiet, ka šobrīd stāvoklis ir smagāks, nekā toreiz, kad pie Daugavas krastiem stāvēja Bermonts ar saviem algotņiem. Toreiz vismaz bija skaidri redzams pretinieks, lai arī liels un spēcīgs, tomēr ne neuzvaram." Arī Pāvils Brūvers pats ir starp tiem, kas par Latvijas brīvību cīnījās tumšākajos okupācijas gados. 70. gadu vidū viņu arestēja čeka, ielika aiz restēm un vēlāk izraidīja no Latvijas. Par paša pieredzēto ceļā uz neatkarīgu Latviju un Latviju, kādā dzīvojam šodien, saruna ar Pāvilu Brūveru. "Vairs neesmu tik pesimistisks kā toreiz, jo redzu, ka lietas uzlabojas. Vēlētu, lai vairāk esam vienoti, vairāk viens otram uzticamies. Jūtu, kāpēc mums neiet īsti labi uz priekšu, mēs viens otram neuzticamies. Partijas savā starpā plēšas, ar valdības sastādīšanu neveicas. Pietrūkst uzticības. Ja mēs viens otram spētu uzticēties, tad daudz un labus ātrus panākumus gūtu," atzīst Pāvils Brūvers. Ko teiktu šobrīd sprediķī, saistībā ar visu, kas notiek pasaulē un Ukrainā? Pāvils Brūvers: Es katru dienu lūdzos par Ukrainu, lai Dievs dara galu šim postam. Tas man īsti prātā nelien, tas posts, tā šausmīgā nežēlība. Es nezinu, kas tas ir, kas Krieviju ir pārņēmis. Es arī tur saredzu garīgas saknes. Viņi tagad sākuši cīnīties it kā pret sātanismu, man liekas, ka viņi ir pilnīgi sātana apsēsti. Es ceru, ka Dievs palīdzēs. Dievs ir palīdzējis arī tagad, kad Hersona tik viegli atgūta. Gaidīju, ka tur būs milzīga asins izliešana, ielu kaujas, kad daudzi cilvēki mirs. Bet pilnīgi brīnums notika. Gandrīz tāpat, kā mēs atguvām neatkarību, pēkšņi viņi ņem un aiziet. Domāju, ka tas ir lūgšanu spēks. Pareizticīgo mācītāji sūta ar Dieva vārdu tankus uz Ukrainu. Pāvils Brūvers: Es domāju viņi īsti neapjēdz, kas tur notiek. Viņi ir noticējuši tam, ka tas ir svēts karš par Krievijas varenības atjaunošanu, viņi varbūt tic kaut kādam Krievijas mesiānismam, ka Krievija nesīs mieru un stabilitāti visā pasaulē, tāpēc tas jādara. Viņi ir kaut kādā veidā ļoti apstulboti. Saistībā ar Ukrainu Latvijas cilvēki parādījās citā gaismā. Kādus ieraudzījis Latvijas ļaudis pēc 24. februāra? Pāvils Brūvers: Domāju, ka tādi esam vienmēr bijuši, kad nāk kaut kāda liela vajadzība, ka visi saredz nepieciešamību, kas mūs vieno... Tāpēc svarīgi būtu arī saskatīt politisko mērķi, kas mūs vieno un nekašķēties un iet uz priekšu. Šajā gadījumā visi saskatīja to, cik ļoti nepieciešama Ukrainai ir palīdzība. Tā jau arī mani uzrunāja, arī pie manis pusgadu bija bēgļi no Ukrainas. Viņi arī aicināja mani palīdzēt viņu draugiem, piekrāmēju mašīnu un jūlijā devos uz Kijevu un tur izdalīju palīdzību. Būtu grūti neko nedarīt, tas būtu pret sirdsapziņu. Sirds visu laiku lika kaut ko darīt, un tad vēl liekas nav pietiekami. Domāju pat iet karot, bet mani tur neviens neņems, jo neesmu ne reizi mūžā nevienu ieroci rokās turējis, kā tikai mazkalibra šauteni kādreiz jaunībā. Daudz sprediķos runājis par paša pieredzi, par Latvijas pieredzi, kāds šodien ir tavs skats uz mūsu valsts nākotni? Pāvils Brūvers: Esmu ļoti, ļoti optimistisks [par mūsu valsts nākotni]. Mēs pamazām attīstāmies uz labo pusi. It sevišķi mani iepriecināja, kad biju savā amatā, bija vizitācijas - es aizbraucu uz kādu draudzi, kur mācītājs kalpo, un es gribēju redzēt visu sabiedrību. Īpaši man patika skolas. Es gāju klasēs un runāju ar skolniekiem, kas tie par foršiem jauniešiem, kas aug. Viņi nebija bikli, uzdeva man jautājumus, es viņiem jautāju. Man ļoti patīk mūsu jaunatne. Lai Dievs dod, ka viņus nesamaitā tā korumpētā vēl mūsu paaudze, kas vēl nav aizgājusi. Lai Dievs viņus pasargā no tā, ka tiek ievilkti dažādās shēmās. Gan jau kāds kritīs, bet vairākums, domāju, ir ļoti pozitīvi.  Esmu ļoti priecīgs, ka esmu Latvijā un varu palīdzēt šiem jauniešiem saskatīt pareizo patiesības ceļu.