"Pirmie gadi Lielbritānijā": latviešu stāsti par pieredzi trimdā pēc Otrā pasaules kara

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.