Spēja sadzīvot ar ierobežojumiem. Sazināmies ar latviešiem pasaulē

Iespējams, diasporai vīrusa ierobežojumus pārdzīvot vieglāk, jo viņi zina, ko nozīmē dzīvot izolācijā jeb nošķirtībā no dzimtenes. Vai tiešām tas tā ir, to raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, sazinoties ar diasporas latviešiem, lai uzzinātu, gan kā viņi praktiski, gan emocionāli pārdzīvo stingros ierobežojuma laikus mītnes zemēs, tostarp Spānijā un Itālijā. Uzklausām Natāliju Grebņevu latvieti, kura dzīvo Spānijā, Alikantes provincē, Elenu Zariņu, kura kopš 2013 gada dzīvo Sienas provincē Itālijā, Lieni Pūķi, kurā dzīvo Francijā, bet strādā Šveicē, Ženēvā, un ikdienu pavada starp divām valstīm, jo darba vieta Ženēvas Klīniskā universitātes slimnīca ir vien 9 km attālumā no mājām, kā arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Elīnu Pinto. Viešņas atklāj, kā ierobežojumi zemēs, kur viņas dzīvo, ietekmē viņu ģimenes ikdienu un arī darbu. Natālija Grebņeva atkāj, ka viņas ģimene stingrā pašizolācijā dzīvo jau 16 dienu. "Mēs esam nobijušies, nevis mazliet, bet pamatīgi," sarunā atzīst Natālijā. Arī Itālijā ierobežojošie noteikumi ir ļoti stingri un līdzīgi kā Spānijā, mn Elena Zariņa. Savukārt Francijā, Šveicē un Vācijā ierobežojumi nav tik stingri, kā dienvidu zemēs. Liene Pūķe stāsta, ka spēkā ir divi ieroebežojošie noteikumi, gan no Francijas puses, gan Šveices. Un sākumā tas bijis sarežģīti, jo Šveicē nebija tik stingri noteikumi. Francijā no 16.marta slēgtas visas publiskās vietas un skolas Elīna Pinto atklāj, ka Berlīnē Ierobežojumi ir, bet nav tik strikti, kā dienvidu zemēs. Noteikti dažādu sabiedrisku pasākumu ierobežojumi, slēgtas skolas, iziešana no mājas jāpamato ar konkrētu vajadzību, bet nav striktas policijas uzraudzības. Atvērti pirmās nepieciešamības preču veikali. Tāpat kā visās citās zemēs, kur noteikti ierobežojumi, visiem maksimāli jāievēro piesardzība.