Svētrīts. Mācītāja Jura Rubeņa uzruna

Lasījums no Vecās Derības Pirmās Mozus grāmatas 28. nodaļas. Un Jēkabam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.  Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis." Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju." Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti." Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele – tas ir Dieva nams. Viena no Vecās Derības svarīgajām figūrām – Jēkabs –  mums, kas dzīvojam 3500 gadus pēc viņa, ir būtiska tāpēc, ka viņš ir cilvēks, kas piedzīvo dziļu, satricinošu krīzi un, protams, rīkojas tā, kā parasti cilvēki mēdz rīkoties, kad tos skar krīze, – viņš mēģina aizbēgt. Jēkabu šajā Vecās Derības fragmentā mēs satopam bēgot. Mūsdienās sastapt bēgošu cilvēku nav nekas neparasts, jo mums katram ir no kā bēgt.