Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons

Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons. Lasījums no Jāņa evaņģēlija 12. nodaļas Otrā dienā liels ļaužu pulks bija sanācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Izraēla Ķēniņš!" Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši. Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis. Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam līdzi." Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. Bet Jēzus atbild viņiem: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.”