Brīvības bulvāris

"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem.

"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem. Mans pirmais jautājums saistās ar Jūsu veikto Eiropas drošības situācijas analīzi. Jūs liekat lielu uzsvaru uz Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Kāpēc šis reģions Jums šķiet īpaši svarīgs? Edvards Lūkass: Pirmkārt, lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis, aplūkojot šo valstu brīvību, drošību un neatkarību – tas sākās jau 70. gadu nogalē. Tāpat uzskatu, ka plašākā Eiropas drošības sakarā jūs redzat lietas, ko neredzam mēs, saožat lietas, ko mēs nespējam saost, saprotat un darāt to, ko nesaprotam un nedarām mēs. Dažās Rietumeiropas valstīs ir modīgi uzskatīt, ka austrumu flangā un Baltijā mūs sagaida nopietnas problēmas, un, ka reģions rada raizes NATO valstīm. Manuprāt, ir tieši pretēji – mums būtu jāmācās no jums, jūsu modrības, gatavības, no spējas uzņemties riskus un ziedoties. Mums šis modelis jāeksportē uz miegainajām seno rietumu valstīm. To, kas pašlaik notiek pasaulē, Jūs esat nosaucis par "lielāko ģeopolitisko krīzi tiem eiropiešiem, kas ir dzīvi". Tā ietekmē visas viņu ikdienas dzīves šķautnes un pieredzi. Vai Jums šķiet, ka ir iespējams scenārijs, ar kā palīdzību šo krīzi varētu atrisināt? Edvards Lūkass: Galvenā lieta, kas vienmēr jāatceras – Krievija nav "Karalis Kongs", milzu spēks, no kā jābaidās. Mani ļoti uztrauc Ķīna, jo to veido pusotrs miljards cilvēku – neiedomājami liela ekonomika. Viņiem ir lieliskas tehnoloģiskās spējas, dažkārt pat pārākas par mūsējām, un tā ir liela un nopietna problēma. Krievijas ekonomiku var pielīdzināt Itālijai. Ja ņemam valstis Baltijas jūras apkārtnē – četras ziemeļvalstis, trīs Baltijas valstis un Poliju, to IKP kopā pārsniedz Krievijas. Pievienojot pārējo Eiropu – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju, Nīderlandi – esam daudz lielāki un bagātāki. Šis savā būtībā nav konflikts par resursiem – tas ir konflikts par varas pārņemšanu visā pasaulē. Mums jābūt izlēmīgākiem, jāveido spēcīgākas savstarpējās saites un jārīkojas kopā ar citām valstīm, labāk jākoordinē darbības. Un ir jātērē nedaudz vairāk naudas un jāizdara dažas lietas, kas šķitīs neērtas un traucējošas. Bet mēs to varam. Un, man šķiet, kad Krievija sapratīs mūsu nolūku nopietnību, mēs būsim krietni drošākā pozīcijā, taču priekšā ir pāris grūti gadi. Mans mērķis ir paātrināt šo procesu, panākt to, lai cilvēki darītu vairāk, labāk un ātrāk. Kad domājam par ģeopolitisko krīzi, kā tieši mūsu vēstures zināšanas var noderēt tās risināšanā? Vai tās var arī kaitēt? Edvards Lūkass: Baltijas valstu un Somijas, Polijas vēsturiskā pieredze ir gaužām vērtīga. Jūs saprotat kā ir zaudēt savu brīvību, visai nesen esat cīnījušies, lai to atgūtu, tā jums ir ļoti svarīga. Pret drošību jūs izturaties ar eksistenciāla svarīguma sajūtu, kas ļoti atšķiras no, piemēram, Beļģijas, kur tikai retais atceras nacistiskās okupācijas laikus. Tas ir svarīgi. Jūs apzināties Krievijas metodes, atpazīstat ne tikai konvencionālu kara apdraudējumu vien. Tas nav tikai tas, ko redzam Ukrainā, vai šantāža ar atomieročiem, ko viņi izmanto kā atbalsta punktu karam – tās ir arī "pagrīdes" lietas, un jūs to piedzīvojāt Rīgā (un visā Baltijā) 90,.gados. Jūs zināt, kā ir būt krievu netīrās naudas upuriem gan finansu sistēmā, gan politikā. Jūs zināt, kā ir, kad Krievija finansē cilvēkus gan kreisajā, gan labajā flangā. Jūs zināt, kā ir izciest krievu propagandas uzbrukumus, piemēram, no PBK un citiem. Jūs visu šo saprotat, un tā ir ļoti vērtīga pieredze mums pārējiem. Pērn noskatījos Jūsu runu Ģeopolitikas nākotnes forumā Polijā. Jūs teicāt, ka Krievijas neokoloniālie instinkti bija novērojami jau 1991. gadā, uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Vairākkārt esat teicis, ka nekad neticējāt Krievijas iespējamai dalībai rietumu pasaules iekārtā. Kādēļ? Edvards Lūkass: Es dzīvoju Baltijas valstīs no 1990. līdz 1994. gadam, redzēju, cik grūti bija pierunāt Krievijas armiju izvest savus okupācijas spēkus no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Redzēju, kā viņi centās šo saistīt ar valodas un pilsonības likumiem. Atceros, kā Sergejs Karaganovs atklāja savā vārdā nosaukto doktrīnu, kas radīja jaunu, krieviski runājošo pilsoņu kategoriju, kas deva Krievijas Federācijai tiesības iejaukties par labu krievvalodīgajiem visās valstīs. Arī es runāju krieviski, pieļauju, ka jūs tāpat, taču nejūtos kā daļa šīs politiskās kategorijas, ko aizsargā Kremlis. Redzējām visu manis pieminēto. Dzīvojot Krievijā, ko arī esmu darījis daudzus gadus (iespējams, esmu labāk informēts par Krieviju nekā citi rietumnieki), esmu sapratis, cik dziļi imperiālisma idejas ir integrētas krievu tautes psihē. Ne tikai putinisti, bet arī visnotaļ liberāli, pret [Krievijas vadoni Vladimiru] Putinu noskaņoti krievi uzskata, ka Gruzija ir vienkārši piekrastes restorāns un ukraiņi ir apdalītie brālēni no laukiem. Šī impēriskā domāšana ir laidusi dziļas saknes. Dažkārt tā var būt vienkārši kaitinoša un principā nekaitīga aizspriedumu kopa, kas ļauj cilvēkus "norakstīt", izturēties pret tiem ar nicinājumu vai nosodījumu. Tomēr tā arī stiprina ideju, ka svarīgas ir tikai lielvalstis, un, ka beigu beigās Krievija, Vācija, Lielbritānija, ASV – tās ir valstis, kas satiekas un lemj, kamēr mazajām valstīm nākas to pieciest. Man tas nepatīk, arī tad, kad redzu to Rietumos, bet pavisam noteikti tad, kad redzu to Krievijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas teorētiķi un izstāžu kuratoru Kasparu Vanagu par mākslas un maigās varas attiecībām, Krievijas dalību Venēcijas biennālē un Krievijas ārpolitikas mērķiem. Marta sākumā pasaules ziņu aģentūras vēstīja, ka pirmo reizi kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukumu Ukrainā Krievija plāno atvērt savu nacionālo paviljonu Venēcijas biennālē. Ukrainas paviljona līdzkuratore Ksenija Malika teica, ka viņa nav īpaši pārsteigta. Intervijā viņa teica: "Es domāju, ka visi, kas šajos četros gados ir bijuši iesaistīti starptautiskos kultūras projektos, diemžēl nav īpaši pārsteigti. Visā šajā laikā Krievija ir meklējusi veidus, kā vienā vai otrā veidā iekļūt svarīgās vietās. Kara noziegumu attaisnošanas skatuve." Tā Venēcijas biennāle tika atspoguļota laikrakstā "The Guardian". Kultūra un maigā vara: publiskā diplomātija un kādu ietekmi ar kultūras starpniecību iespējams panākt - par to saruna ar Kasparu Vanagu. Skatījos, ka 2013. gadā bija 450000 apmeklētāju Venēcijas biennālē. Lai izvērtētu maigās varas ietekmi caur Krievijas paviljonu - tas ir daudz vai maz? Kā mērīt šo ietekmi uz starptautisko politiku? Kā tā rezonanse veidojas? Kaspars Vanags: Domāju, ka mums ir jāiet atpakaļ uz 19. gadsimta beigām, kad Venēcijas biennāle tiek dibināta. Ja vēlamies redzēt Venēcijas biennāli kā forumu, kurā satiekas globālās kultūras norišu līdzdalībnieki kopējam atvērtam dialogam. Tas tā, pirmkārt, nekad nav bijis. Venēcijas biennāle ir dibināta 1895. gadā, kad Itālija ieiet Etiopijā un sevi piesaka starp koloniālajām lielvarām vai mēģina tāda būt. Paviljoni, kuri tajā laikā tiek atvērti un kas joprojām ir dārzos, tās ir lielās impērijas. Tā ir Apvienotā Karaļvalsts jeb Lielbritānija, tā ir Beļģija ar savām kolonijām Kongo, tā ir Francija ar Alžīriju. Būtībā visi paviljoni, kas ir dārzos, ir lielās imperiālās varas, kuras arī rāda savu koloniālo spēku un lomu pasaules civilizēšanā. Līdz ar to grūti teikt, ka Venēcijas biennāle jebkad ir bijusi brīva no politiskajiem kontekstiem.  Un tieši tāpat arī, man liekas, Krievijas paviljons. Tur arī ir ārkārtīgi interesanta vēsture. Paviljona arhitekts ir Aleksejs Šusevs, kuram ir spīdoša arhitekta karjera bijusi cauri desmitgadēm. Viņš sāk 20. gadsimta pašā sākumā kā viens no redzamākajiem jūgendstila jeb nacionālā romantisma arhitektūras pārstāvjiem Krievijā un uzbūvē virkni burvīgas nacionālā romantisma stila pareizticīgo baznīcas, tostarp arī vairākas Ukrainā. Pečoras lavras ikonostass ir viņa veidots. Pāris mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš pabeidz Krievijas impērijas paviljonu Venēcijas biennāles dārzos. Pēc tam viņš pieslējās komunistiem, 20. gados Maskavā bija viens no pilsētplānošanas galvenajiem arhitektiem. Viņam uztic trīs reizes pēc kārtas būvēt Ļeņina mauzoleju. Pirmais, kas bija fiksi jāuzceļ 30 grādu salā, kad Ļeņins tikko miris, pēc tam uzbūvēja lielāku, kur ir arī tribīnes, un beigās šis te granīta monolīts. Pēc tam no konstruktīvisma arhitekta, kur viņš ir devis burvīgas pērles Maskavas arhitektūrā, viņš pārmetās uz Staļina baroku un būvē tā sauktās "kāzu kūkas"  - Staļina augstceltnes. Viņš bija Berija draugs, kas ir viņa galvenais pasūtītājs NKVD. Viņš būvē pirmās intūrista viesnīcas. Viņš ir arī Lubjankas [PSRS Valsts drošības komitejas ēkas] arhitekts.  Ja skatāmies uz pašu ēku [Krievijas paviljonu Venēcijā], tā pati pēc savas būtības stāsta mākslas un politikas nepārtraukto saistību. Bet man liekas, lai dialogs vispār notiktu, tam ir jābūt no visām pusēm ar godīgu vēlmi to veidot. Kā mēdz teikt, saruna ir notikusi tad, ja katrs, pēc šīs sarunas šķiroties, ir nedaudz mainīja savu viedokli. Krievijas līdzdalība šajā dialogā nekādā ziņā nav ar labiem nodomiem. Ja mēs palūkojamies, kas tad ir Krievijas paviljona vadītāja kopš 2021. gada, tā ir Anastasija Karņejeva, kas ir ne tikai FSB ģenerāļa meita. Nikolajs Volobujevs ir "Rostek", kas ir viena no lielākajām aizsardzības militārajām kompānijām Krievijā, ģenerālā direktora vietnieks. Viņai ir kopīgs bizness tieši mākslas menedžmentā ar Sergeja Lavrova meitu. Tas nav kultūras dialogs, tā ir FSB militārā kompleksa sadaļa. (..) Man liekas interesanti pievērst uzmanību Bolīvijai. Varētu teikt, ka šī maigās varas stratēģija, ja ne pēc Krimas okupācijas, tad pēc pilna mēroga kara sākšanas un iebrukumu Ukrainā Eiropā kaut kādā mērā sabruka. Krievijā pārorientējās no Eiropas uz to, ko varētu saukt par globālajiem dienvidiem. Sadarbība ar BRICS valstīm, ar Ķīnu, atjauno sadarbību ar Indiju. Nolika, tā sakot, plauktiņā Eiropu, pievērsās globālajiem dienvidiem. Tas, protams, ir ārkārtīgi izdevīgi. Tās ir vecas tradīcijas arī Padomju Savienībai, domājot par Latīņamerikas komunistiskajām partijām un sociāldemokrātiskajām kustībām. (..) Aizgāja pa vecajām takām.  -- Kaspars Vanags ir studējis Berlīnes Brīvajā universitātē, Londonas universitātes Kortolda mākslas institūtā, ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē ar specializāciju muzeju studijās. Kopā ar domubiedriem 90. gados izveidoja radošo apvienību "Open", organizē starpdisciplinārus pasākumus, sadarbojoties ar vizuālās mākslas, elektroniskās mūzikas un jauno mediju mākslas un literatūras pārstāvjiem. Veidojis kritiski sociālas mākslas projektus, meklējot alternatīvas patērētājsabiedrības kultūrai, - "Slaidlugas" 1998. gadā, "Subversija" pilsētvidē, "Tējas sēne" 2022. gadā. Vadījis mākslas galeriju "Kromme" Berlīnē, bijis kurators Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša projektam "Armpit". Veidojas izstādes "Šķērssvītra - starp normatīvo un fantāziju" un "Tev ir pienākušas 1243 īsziņas. Dzīve pirms interneta: Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bijis labdarības fonda ABLV mākslas programmu vadītājs un vadījis radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. No 2020. gada ir Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Māri Brantu par to, kā pētīt karu, par jaunajiem un vecajiem kariem, cēloņiem bruņotu konfliktu un karu pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā. Pēc Upsalas universitātes apkopotajiem datiem par bruņotajiem militārajiem konfliktiem vai kariem pasaulē, tie pēdējo 50 gadu laikā ir ievērojami pieauguši. Tos izraisa gan vienas valstis pret citām, gan nevalstiski bruņoti grupējumi pret citiem, gan arī tie ir konflikti valstu iekšienē, pieaugot arī kopējam upuru skaitam. Upsalas universitātes kontaktu datu programma galvenokārt pēta 21. gadsimta sākuma konfliktus Tuvajos Austrumos. Ko šis konfliktu un kara pieauguma apjoms nozīmē? Kā šos datus izmantot var pētīt? Saruna ar sociologu Māri Brantu, kura interešu lokā ir arī kara socioloģija. Ar ko nodarbojās kara socioloģija, un kas ir tie konteksti, kurus ir iespējams tajā ieraudzīt? Māris Brants: Ar ko šī nozare nodarbojas? Es droši vien to dalītu divās lielās grupās. Vieni ir tie gadījumi, kad mēģina saprast lielās lietas. Tad tā būtībā ir kaut kāda konkrēta atsevišķu gadījumu analīze, mēģinājumi atrast tajā kaut kādas likumsakarības. Otrs ir tad, kad nonāk kādas konkrētas valsts interešu lokā. Tad tā būtībā ir  savas valsts militāro vai drošības dienestu apkalpošana. Par to mēs, protams, zinām stipri mazāk, tāpēc ka to neafišē.  Ja mēs redzam, ka šī Upsalas universitātes konfliktu datu programmas apkopotā līkne patiešām ir ļoti augšupejoša pēdējo 50 gadu laikā - gan viena valsts uzbrūk citai arvien vairāk, gan arī bruņotu grupējumu uzbrukumi citiem bruņotiem grupējumiem arvien vairāk. Kas ir tas, ko ir iespējams identificēt kā cēlonību, kāpēc tas notiek?  Māris Brants: Pirmais un galvenais iemesls, kas man nāk prātā, tās ir aukstā kara beigas. Tā ir situācija, kad vairs nav divi pretim stāvoši grupējumi, kuriem ir grūti nepievienoties. Jā, bija nepievienojušos valstu kustība, bet jebkurā gadījumā ir grūti viņiem nepievienoties, tātad pāreja uz mēģinājumu būvēt monopolāro pasauli, kura acīmredzot izgāžas. Šādā bezsaimnieka vidē, kad Padomju Savienība kā viens no tiem poliem ir pazudis, dažādas peles danco uz galda, kamēr nav runča. Ja pasaule nonāktu atkal pie kaut kāda skaidrāka pretnostatījuma, es domāju, ka vairāk būtu saspīlējumu un mazāk atklātu karu. Kas bija tas, kas tevi piesaistīja tieši pētīt kara socioloģiju savulaik pēc Krimas okupācijas? Māris Brants: Mana interese sākās jau 90. gados. Es nokļuvu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijā Bosnijā - Hercegovinā, tas bija 1997. gads. Tas man pavēra pilnīgi citu skatījumu uz lietām, jo tās bija pirmās pēckara vēlēšanas Bosnijā, attiecīgi pēc visām etniskajām tīrīšanām. Tās bija pašvaldību vēlēšanas, un tur bija jautājumi, par kuru pašvaldību kurš balsos, jo iepriekš kādā ciemā dzīvoja vieni, tagad - dzīvo citi. Šo perspektīvu, atgriežoties Latvijā, es lielā mērā atnesu līdzi, un tad es par to tēmu arī sāku interesēties. Bet šeit tas, protams, bija absolūti neatbilstoši tai konjunktūrai, kas Latvijā valdīja, jo pie mums tomēr skatījums bija stipri vairāk uz augšu, uz attīstību. Katrā ziņā ne jau karu kontekstā. Būtībā bija savākts materiāls, atradu pat vienu grāmatu par kara socioloģiju, Krievijā izdotu vēl pirms Putina laika, Jeļcina laikā viss kas iznāca. Gribēju piedāvāt tādu kursu Latvijas Universitātē. Kurss nesanāca, tāpēc ka acīmredzot neatbilda kopējai tendencei, kāda bija 2013.-2014. gadā.  Kad Nacionālā enciklopēdija piedāvāja pieteikt kaut kādus rakstu tematus, sapratu, ka materiāli man ir, gribas pētīt, ārējās motivācijas nav. Tas sakrita vienlaikus ar Krimas okupāciju, bet tā ir sagadīšanās, ka tas sakrita tieši tajā brīdī. Pēc tam es par šo tēmu esmu ieinteresējies daudz. Cita lieta, vai tā vienmēr ir saucama par kara socioloģiju? Kaut kādā gadījumā tā droši vien ir kara vēsture.  -- Māris Brants ir sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes datu analītiķis. Strādājis kā pasniedzējs Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Vidzemes augstskolā, lasījis lekcijas sociālā stratifikācijā un sociālajā gerantoloģijā. Daļa no pasniegtajiem priekšmetiem saistīti ar kvantitatīvajām pētījumu metodēm, kas saistās ar viņa darbu savulaik Latvijas Universitātē un Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā.  Māra Branta  pētījumu tēmas galvenokārt saistītas ar sociālo nevienlīdzību, iedzīvotāju migrāciju, darba tirgu un bezdarbu, iedzīvotāju dabisko un mehānisko kustību, sabiedrības veselību, informācijas tehnoloģijām, izglītību. Viņš arī viens no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu autoriem par tēmām, kas saistītas ar kara socioloģiju.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar nacionālo bruņoti spēku komandieri Kasparu Pudānu par četriem gadiem pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un Eiropas gatavību ilgtermiņa draudiem no Krievijas puses. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ceturtajā gadā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā uzrunāja tautu, sakot: "Protams, mēs visi vēlamies, lai karš beigtos, bet neviens neļaus, lai Ukraina beigtos. Mēs vēlamies mieru – spēcīgu, cienījamu, ilgstošu. Un pirms katras sarunu kārtas es dodu mūsu komandai skaidras norādes. Tās vienmēr ir slēptas instrukcijas, bet es noteikti neatklāšu valsts noslēpumu." "Vēsture mūs uzmanīgi vēro," viņš teica. "Atceroties iebrukuma sākumu un skatoties uz šodienu, mums ir pilnīgas tiesības teikt – mēs esam aizstāvējuši savu neatkarību, neesam zaudējuši valstiskumu. Ukraina pastāv ne tikai kartē." Ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu runājam par tām mācībām, ko mēs varam pēc šiem četriem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā saprast, redzēt un konstatēt. Ja mēs paskatītos retrospektīvi šobrīd, kad ir pagājuši četri gadi kopš kara sākuma Ukrainā, nereti tiek atgādināts, ka labu laiku jau pirms tam, pirms Krievija uzbruka Ukrainai, Rietumu izlūkdienestiem bija zināms, ka šāds uzbrukums tiek gatavots un notiks. Vai, atpakaļejoši skatoties, mēs varam runāt par rīcības variantiem, ko varēja darīt Ukraina, ko – Eiropa, ko – NATO, ja šī informācija bija, un vai šo uzbrukumu varēja novērst? Kaspars Pudāns: Man liekas, tas nebūtu pēdējās nedēļas un mēnešu risinājums. Paskatoties uz mums pašiem un dažām citām Austrumeiropas valstīm, mūsu sabiedrotajiem, mēs palīdzējām Ukrainai jau pirms 2022. gada 24. februāra, nogādājot militāro ekipējumu un veicot arī apmācību. Kopumā mums visiem, man liekas, bija jāpievērš lielāka uzmanība Ukrainas atbalstam jau pēc 2014. gada. Atbalsts bija, bet iespējams, nepietiekams, vairojot viņu spējas, gatavību, rīcību visos komponentos. Bet lielākais, man liekas, neradot pieņēmumu Kremlī, Putina pusē. Tas bija izšķiroši, ka daudzas rietumvalstu aktivitātes, iespējams, kaut kur atkāpjoties no Ukrainas, varbūt kādās diskusijās, disputos neatbalstot Ukrainu, varbūt pat kaut kur šķietami atvelkot mūsu spēkus, pārtraucot apmācību Ukrainas pusē, deva nepareizi pārtulkotu signālu Maskavā, domājot, ka Rietumi ir novērsušies un atstās Ukrainu, un neatbalstīs. Tas ir mans pieņēmums, ka šis bija izšķirošais, kā Kremlis iztulkoja situāciju, ka Ukraina ir atstāta un Rietumi noteikti neiestāsies Ukrainas pusē. Vadoties pēc šāda pieņēmuma, viņi uzsāka [karu], viens, ka Ukrainas spēki nav spējīgi, Ukrainas tauta nepretosies, un trešais arguments, ka Rietumi nav pareizā pusē.   Ja mēs būtu daudz aktīvāk rādījuši savu klātbūtni un atbalstu Ukrainai, un virzību uz kopēju sadarbību, nerunājot pat par virzību uz NATO, kas bija saprotami jautājumi, jo Ukraina daļēji tomēr jau bija karastāvoklī, Donbasā un Luhanskā notiekošās operācijas. Tas varbūt būtu atturējis Maskavu. Viņiem šis faktors būtu zināms un jāpieņem, vai mūsu mērķi izdosies, ja Rietumi turpinās atbalstīt [Ukrainu]? Šīs dilemmas būtu pastāvējušas Kremlī. Man liekas, viņi pieņēma, ka šādas dilemmas nav, un tas viņus tikai iedrošināja, es domāju, šādu lēmumu pieņemt.  Pēdējā brīža aktivitātes, protams, palīdzēja varbūt nezaudēt karu tūlīt un tagad, bet vai tas būtu atturējis? Redzam, neatturēja.  Kas no Ukrainas puses? Grūti pārmest kaut ko. Mēs esam redzējuši tagad jau retrospektīvi no publiski pieejamās informācijas, ka arī viņiem atsevišķiem dienestiem, ticu, arī valdībā un prezidentam bija zināmi šie nodomi un informācija tika dota. Vai viņi darīja pareizi, neejot jau publiski pie sabiedrības, neuzsākot tajā brīdī pilnu mobilizāciju? To grūti apšaubīt. Vienlaicīgi mēs saprotam un arī sev uzdodam tos jautājumus, ka šāds lēmums ir ļoti sarežģīts un tam jābūt izsvērtam. Lēmums uzsākt pilnu gatavošanos karadarbībai, karam, pilna mobilizācija principā ir neatgriežams lēmums. Tad tu maini principā valsts pārvaldes struktūras, valstisko, tiesisko stāvokli, dažādus režīmus, ekonomiskos, politiskos, un sociālos procesus ir jāpavērš citā virzienā. Tas nemaz tik viegli nav izdarāms. Tai pašā laikā pretinieks to var izmantot. Diemžēl Krievijas pusei tā ir zināma priekšrocība, ka viņi var sapulcināt lielus spēkus pie robežām un ilgstoši viņus tur uzturēt un gaidīt. Vai arī esam aizgājuši mobilizācijā un viss, mēs jau izdegam, nemaz karam nesākoties. Pareizā brīdī to iesākt un izdarīt [svarīgi]. Tāpēc analīzes – tas ir tas, kas mums jādara. Izlūkošana ir ļoti svarīga. -- Kaspars Pudāns ir Nacionālo bruņoto spēku komandieris, NBS dienestā no 1994. gada. Ģenerālmajoram Kasparam Pudānam ir bakalaura grāds tiesību zinātnēs, maģistra grāds visaptverošās kvalitātes vadībā. Militāro izglītību ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Baltijas aizsardzības koledžā Igaunijā un Militārajā akadēmijā Francijā. Vairāk nekā 30 gadu pieredze Nacionālajos bruņotajos spēkos, pildot dienestu Sauszemes spēkos, Zemessardzē, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā. Starptautiskā dienesta pieredzi guvis operācijās Afganistānā, kā arī pildot militārā pārstāvja pienākumus pārstāvniecībā NATO, Eiropas Savienībā Briselē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani par jaunāko laiku vēsturi un politikas jautājumiem Latvijā pēdējos 30 gados. Politiskais teātris vai politikas teātra daba - samērā triviāls vārdu savienojums ir arī šī gada Latvijas politiskās ikdienas sastāvdaļa. Kāds teātris grasās iestudēt stāstus par jaunāko laiku vēsturi, citam mākslinieciskais vadītājs kandidē uz Saeimu. Kopš antīkās komēdijas laikiem teātris ir reaģējis uz politiskajiem procesiem, tos rekonstruējot.  Jūnijā Dailes teātrī demonstrēs jaunu izrādi "Rīkojums nr. 2", kuras iestudēšana jau kļuva par priekšvēlēšanu procesa daļu, un viena partija aicināja šai izrādei paredzētos izdevumus ieskaitīt priekšvēlēšanu izdevumos.  Ar Dailes teātra vadošo dramaturgu Matīsu Gricmani sarunā par to, kas ir teātris un kāda ir tā brīvība.  Berlīnes kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs Vims Venderss sacēla starptautisku neizpratni un zināmu vētru ar savu uzstādījumu - mums jāpaliek ārpus politikas, kad Berlīnes kinofestivāla žūrijai tika uzdots jautājums par Izraēlu un Palestīnu. Venderss teica, ka kinematogrāfistiem jāstrādā kā cilvēkiem nekā politiķiem. Mediju reakcija bija diezgan neizprotoša. Arī kinematogrāfistu uzmanība bija neizprotoša, kāpēc šāds paziņojums? Vai tas ir konkrēti šī Palestīnas - Izraēlas samērā sarežģītā konflikta kontekstā, vai tas ir jaunais "Zeitgeist", ko reprezentē Venderss? Kā tu skatījies uz šo uzstādījumu, ka mums jāpaliek ārpus politikas? Matīss Gricmanis: Jautājumu varētu sadalīt divās daļās. No vienas puses, es ļoti labi saprotu visus tos māksliniekus, kas grib pateikt, ka es neesmu šeit nācis, lai nodarbotos ar politiku, es vienkārši gribu taisīt savas filmas vai savas teātra izrādes un nepiedalīties politiskās diskusijās. Es esot labi viņus saprotu. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kurš pieprasa no māksliniekiem ļoti lielu atbildību. Mēs varam atrast tam saknes jau 20. gadsimtā dažādos mākslas teorētiķos, ka mākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēkiem. Un šajā momentā, kad notiek karš vairākās vietās pasaulē, kur arī Eiropa nevar atteikties no tā, ka mēs piedalāmies tajā konfliktā, kas notiek Ukrainā, mums ir tomēr jāizšķiras par to, vai mēs tagad pacelsim rokas, teiksim: es neko neredzu, es neko nedzirdu, es neko nejūtu, kā izklausās Vendersa paziņojums, vai arī mums jāapzinās, kur mēs dzīvojam un kas ir tās vērtības, ko mēs pārstāvam. Ja tu būtu vēsturnieks, es tev prasītu, vai ir pagājis pietiekami ilgs laiks no šiem notikumiem, kuri notika 2010.-2011. gadā un kas ir saistīti ar šo lielo krīzi un tās sekām, lai varētu distancēti tos analizēt. Kas ir tie jautājumi, ko tu atrodi šajā jaunāko laiku vēsturē? Matīss Gricmanis: Es nemēģināšu spriest par to, vai pagājis pietiekami daudz laika, lai mēs varētu atsvešināti uz to skatīties. Domāju, ka nē. Es arī to jūtu no daudziem cilvēkiem, ar ko runāju, viņi man ir teikuši par to, ka nav vēl pagājis tik daudz laika, lai es varētu godīgi pateikt, ko es tur esmu darījis. Un es viņus saprotu, jo tie cilvēki visi dzīvo savas dzīves un liela daļa no viņiem ir prom no politikas, un viņi nevēlas tur atgriezties. No otras puses, kāpēc man šķiet, ka šis ir īstais brīdis runāt par rīkojumu nr. 2, ir tas, ka vēl joprojām tas ir mums pietiekami spēcīgs atskaites punkts par to, ka var kaut kas mainīties Latvijas politikā un tas var notikt pavisam negaidot. Pārmaiņas var nākt ļoti pēkšņi, ka tam nav jābūt plānam, kaut kādai sagatavotai sistemātiskai rīcībai to sistēmu izsist no līdzsvara. Tas var nākt tādā brīdī, kur daudzas darbības vienkārši satiekas vienā punktā. Un tas, ko prezidents Valdis Zatlers toreiz, tajā 28. maijā, izdarīja, es domāju, ka viņš pats sevi lielā mērā pārsteidza. Viņš pats nebija gatavojies, cik ļoti mainījusies Latvijas politiskā vide pēc šī rīkojuma. Protams, ka viņam bija daudzas cerības, bet tas izmainīja uz vienu desmitgadi praktiski visu politisko partiju spektru.   -- Matīss Gricmanis ir dramaturgs un scenārists, viņa darbu sarakstā ietilpst izrādes "Būt nacionālistam", "Neglītais pīlēns", "Valodas triloģija", "Kur pazuda valsts?". Kā arī scenāriji filmām "Tēvs Nakts", "Zem apgāztā mēness" un seriālam "Sarkanais mežs".  Gricmaņa lugas uzvestas Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijas Leļļu teātrī, Dirty Deal Teatro un Dailes teātrī. Luga "Būt nacionālistam" savulaik tika nominēta "Spēlmaņu naktī" kategorijā "Gada sasniegums oriģināldramaturģijā". Dailes teātrī pēc Raimonda Staprāna lugas tapis arī dramatizējums "Kur pazuda valsts?". Kopš 2022. gada viņš ir Dailes teātra vadošais dramaturgs un šobrīd strādā pie Valtera Sīļa iestudējuma "Rīkojums nr. 2".  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Annu Žabicku par sabiedrības novecošanos un pansionātu kā Latvijas sabiedrības mikromodeli, par valsti un sociālajām saitēm un tuvākās nākotnes riskiem un problēmām. Latviju, tāpat kā daudzas citas Eiropas reģionus, skar divas būtiskas problēmas: sabiedrības novecošanās, ko ietekmē zemā dzimstība, un vidējā mūža ilguma pieaugums. Mēs runājam arī par lauku tukšošanos, slēdzam skolas reģionos, un daudzviet tajos tiek ierīkoti pansionāti. Starppaaudžu solidaritāte, sabiedrības spēja solidarizēties, ziedojam onkoloģijas slimniekiem rekordlielas summas, un arī mūsu sociālās saites mainās. Kāds izskatās mūsu sabiedrības līgums attiecībā uz novecošanos un attiecībā pašiem uz sevi?  Jūs par savu pētniecības procesu rakstījāt, ka "ik pa laikam ieskrēju arī Latvijā, tai skaitā pirmo Covid-19 pandēmijas gadu nodzīvojot lauku pansionātā. Jau gadiem smejos, ka esmu cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Šobrīd esmu it kā atgriezusies Latvijā". Jūs rakstījāt, ka atgriezusies Latvijā manām ausīm aizvien skan draudīgi un biedējoši gan kā jaunajai pētniecei, kam ir bijusi laime pieredzēt citas pasaules pētniecības prakses, gan vienkārši kā cilvēkam. Vai tagad ir kaut kas tāds, uz ko jūs skatāties savādāk? Vai antropologam Latvija kā lauka pētījumu vieta ir atvērusies savādāk? Kas ir tie jautājumi, ko jūs ieraugāt vai kuri potenciāli mums būtu jāpēta? Anna Žabicka: Šobrīd es mēģinu ja ne migrēt projām no novecošanās un rūpju tēmas, tad varbūt vienkārši pieķert vēl kaut ko klāt. Mani sāk interesēt dažādi migrācijas aspekti, kas aizvien ir aktuāli, tai skaitā, kā jauni cilvēki migrē prom no Latvijas, bet arīdzan - kā cilvēki migrē uz Latviju, tātad cilvēki, kas no ārzemēm pārceļas uz šejieni dažādu apsvērumu dēļ. Es domāju, ka migrācija nākotnē būs aizvien aktuāla tēma, proti, cilvēki arvien vairāk un vairāk no dažādiem reģioniem migrēs uz Latviju. Tas varētu būt saistībā ar klimata izmaiņām, mēs esam salīdzinoši drošā zonā. Tas varētu būt saistībā ar dažādiem militāriem konfliktiem citur vai vienkārši labākas dzīves meklējumos. Tas noteikti aktualizēsies arvien vairāk.  Arīdzan novecošanās tēma. Arī ar  savu pētījumu mēģinu parādīt, ka mans izejas punkts ir Latvija, bet mēs uzzinām caur Latviju daudz vairāk par novecošanos vai par tukšošanos laukos, ko var attiecināt arī uz citām valstīm. Līdz ar to izejas punkts mums ir gana bagātīgs jebkurā tēmā, kurā mēs skatāmies.  Es domāju, vēl viena tēma, kas noteikti aktualizēsies, būs militarizācija un ar to saistītās dažādās blaknes un fenomeni, tai skaitā vides potenciālā degradācija vai vismaz ietekme uz vidi. Ko tas nozīmē sabiedrībai kopumā - dzīvot uz kaut kādas robežšķirtnes un aktīvi militarizēties, aktīvi ieguldīt finanšu līdzekļus militarizācijā, bet ne, piemēram, veselībā un veselības aprūpē. Aptaujas gadu pēc gada mums rāda, ka cilvēki uzskata, ka vajadzētu ieguldīt, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā. Jautājumu loks ir gana plašs un gana interesants. Te ir, ko pētīt. Sākot pētīt sabiedrības novecošanos, kas bija tā hipotēze vai pieņēmums, kuru jūs izvirzījāt? Kas ir tas, ko jūs rediģējāt, pārskatot? Anna Žabicka: Mums varbūt nav tādas hipotēzes. Mēs ejam iekšā laukā parasti ar diezgan atvērtu skatu. Mums ir kaut kādi pieņēmumi. Jūs izvēlējāties datu vākšanu veikt, dzīvojot pansionātā?  Anna Žabicka: Jā. Es gribēju saprast, ko nozīmē dzīvot ne tikai pansionātā, bet dzīvot mazā lauku pansionātā, vidē, kura tukšojas visdažādāko aspektu ietekmē. Ts ir, gan novecojot, gan cilvēki, kas emigrē projām no šīs vides. Tas nozīmē arī kaut kādu limitētu darbavietu skaitu. Tas nozīmē mazo viensētu izbeigšanos, iespējams, vai katrā ziņā pārdomas par to, ko es darīšu ar savu viensētu, kad es kļūšu vecs, jo mani bērni Latvijā nedzīvo vai negrib pārņemt šīs prakses. Manā pētījumā tas pansionāts, kurā es dzīvoju, vēl aizvien tur atgriežos, kļūst par tādu prakšu uzturētāju un sociālekonomisko punktu. Man liekas, ka to mēs neieraugām bieži vien, domājot par pansionātiem. Tādā nozīmē, ka viens pansionāts reģionā  varbūt kļūst par tādu kā valsts mikromodeli, sabiedrības mikromodeli? Anna Žabicka: Apmēram. Es viņu saucu  par "social special fix", kas nozīmē, ka, rūpējoties par vecāka gadagājuma cilvēkiem, šī nacionālā līmeņa nedrošība saistībā ar novecošanos un tukšošanos šajā mazajā vietā savukārt sniedz zināmu stabilitāti. Tās varbūt nav lielas reformas un spoža nākotne, bet tas notur vietā prakses, kas tur ir pastāvējušas. Piemēram, cilvēks, kuram ir viensēta, viņš, strādājot pansionātā, spēj to viensētu arī uzturēt. Ja viņam nebūtu darba pansionātā, tad viensēta un tā Latvijas brūnā arī izbeigtos. Pansionāts kļūst par vietu neformālai ekonomikai, ne pelēkajai, bet neformālai ekonomikai. Bet arī par tādu sociālu tīklojumu, caur kuru, kā saka cilvēki, kas tur strādā, lietas notiek ātrāk un labāk. Proti, ka caur šo iestādi rūpes plūst arī ārpus tās un nostiprina to lokālo vietu reģionā. Mēs dzirdam tajā pašā laikā politiskā līmenī ļoti lielas rūpes par demogrāfiju. Vai novecošanās ir pilnīgi pretējs process un kādā veidā abi salāgojas politikas veidošanā un arī attieksmes veidošanā, jo tie izskatās divi dažādi poli? Anna Žabicka: Mans pētījums rāda, lai arī mums ir it kā rūpes par demogrāfiju, tās lielākoties, sākot no 90. gadiem, kad runāja par zemu dzimstību un par to, ka latvietība ir apdraudēta vai ka mēs kā nācija esam apdraudēti, tie rezultāti ir bijuši diezgan nekādi. Tas ir palicis tādā retoriskā līmenī. Novecošanās bieži vien tiek skatīta kā pretpols. Tas ir tas, kas šo demogrāfisko situāciju pasliktina, kas izsūknē budžetu, kas kļūst par tādu smaguma mums uz pleciem. Es to saucu par "pazemības politiku". Proti, rīcībpolitikas saistībā ar novecošanos vai nu nav, vai ir ļoti vāja, vai ir ārkārtīgi sasteigta pēdējos gados pieņemot ļoti steidzīgi terminus no Eiropas Savienības. Piemēram, aktīvā vai veselīgā novecošanās, kur beidzot parādās rīcībpolitikas plānojumos kaut kādas intervences, kas attiecas ne tikai uz dzimstības palielināšanu un reemigrāciju, kas ir tāds sapnis, bet kas attiecas arī tiešām uz cilvēkiem, kas noveco, tai skaitā arī mums kaut kad. -- Anna Žabicka ir Stradiņa universitātes pētniece sociālantropoloģe, studējusi doktorantūras programmā sociālajā antropoloģijā Vīnes universitātē. Ieguvusi maģistra grādu ar specializāciju antropoloģijā Veinas valsts universitātē ASV, savukārt bakalaura grādu studējusi Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Savā disertācijā viņa analizē saikni starp lauku teritoriju iztukšošanos un sabiedrības novecošanos. Pētījumā koncentrējas uz to, kā novecošana, kas sabiedrībā un politikā tiek par valsts un nacionālās identitātes apdraudējumu, izpaužas mazā lauku pansionātā vecākiem cilvēkiem. Viņas pētniecības fokuss ir medicīnas antropoloģija - novecošana, aprūpe, rūpes, veselība un vienlīdzība, kā arī radniecība.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām. Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās.  Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu. Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence), kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā.  Nesen jūs Latvijas Universitātē lasījāt lekciju "Korespondences: savienojot maņas pāri laikam un telpai, ieteikumi zinātnei, mākslai un dizainam". Šobrīd Latvijā ir parādījusies jauna politiskā diskusija par zinātnieku izpētes tēmām. Tas, protams, aktualizē jautājumus par pētnieciskā darba brīvību, to, cik brīvam jābūt pētniekam? Kādas saistības vieno Jūsu pētniecisko darbu un politiķus? Čārlzs Spenss: Man ir paveicies, jo šķiet, ka esmu brīvs darīt lielākoties visu, ko vēlos. Protams, ir dažādi šķēršļi, kas jāpārvar. Tas attiecas uz izpētes vispārējo ietekmīgumu. Mums Apvienotajā Karalistē arvien mazāk rūp konkrētas disciplīnas. Tiek sagaidīts pētniecisks darbs, kas runā pats par sevi, pamatodams tā nepieciešamību ar atstāto iespaidu uz plašāku sabiedrību. Tas ir vispārīgs novērojums. Protams, konkrētās disciplīnās ir grūtāk, piemēram, filozofijā. Kā tajā nodemonstrēt ietekmi uz sabiedrību, salīdzinot ar psiholoģiju? Pats vienmēr esmu interesējies par praktiskām, reālās pasaules problēmām, taču pat tad vienmēr ir vieta akadēmiskai brīvībai. Manuprāt, ir svarīgi sekot paša zinātkārei. Tas mani motivē, liek kustēties uz priekšu. Ja to atņem, vietā dodot konkrētus norādījumus par to, kas jāpēta, tad tas kļūst par darbu, nevis izpriecu. Tāpēc brīvība ir jāaizsargā. Vai ir iespējams, ka Apvienotajā Karalistē politiķi apspriestu, kas būtu jāpēta zinātniekiem? Vai finanšu ministrs spētu izlemt, ka gastrofizika ir nepieciešama, vai arī nav? Čārlzs Spenss: Es domāju, ka to cieši pārrauga. Varbūt netiek uzspiests konkrēts darbības modelis - "darīsiet šo, nedarīsiet to, kāpēc vispār kāds šo pēta?" Iespējams, tādas runas klīst par mediju studijām vai ko tamlīdzīgu. Tomēr kopumā akadēmiskam darbam būtu sevi jāpierāda, jāpamato pašam. (..) Universitātēs tiek ieguldīta milzu nauda – ir jāpierāda, ka šie resursi netiek izšķiesti. To, ka nauda ir lieti iztērēta var pierādīt, sasaistot izpētes rezultātus ar plašākiem procesiem sabiedrībā. Ja to nespējat, tad viņi [valdība] teiks: kāpēc piešķiram jums finansējumu? Iespējams, viņi to atstās pašu institūciju ziņā – izlemt, kādus tematus ir vērts izpētīt. Taču ir bijušas disciplīnas, kas tiek masveidā slēgtas izpētei, universitātēm cenšoties optimizēt darbības modeli, kļūt efektīvākām. Dažos gadījumos, nav loģiski, ka katra valsts universitāte pasniedz visus priekšmetus. Jūsu pētījumi balstīti uz multisensoro uztveri, jūs pētāt, kā mūsu smadzenes pārstrādā informāciju, ko uzņem ar dažādu maņu palīdzību. Kā jūs nolēmāt pētīt tieši šo zinātnes lauku? Čarlzs Spenss: Pilnīgi netīšām, līdzīgi kā ar visu manu karjeru. 80. gadu beigās biju students Oksfordā, veicu projektu par kaut ko, taču atstāju tā pabeigšanu uz termiņa beigām. Nespēju tajā ieguldīties, strādāt pie tā. Kādam dīdžejam bija salūzis televizors un bija novērojama interesanta uztveres ilūzija. Kad filma sākās, kasete tika ievietota atskaņotājā, sākotnēji viss bija labi - bija redzami titri, viss izklausījās labi, skaņa plūda no dīdžeja galda, nevis no televizora. Kad pirmais tēls filmā sāka runāt, parādījās nobīde starp skaņu un attēlu, runātais teksts nāca no vienas puses, kustīgās lūpas ekrānā - no citas. Pēc pāris sekundēm, smadzenes izveidoja savienojumu starp skaņu un attēlu, lai šķistu, ka dialogs nāk no tās pašas vietas, no kuras redzama tēlu saruna. Viss atkal bija kārtībā. Tā bija uztveres ilūzija starp dzirdi un redzi. Daži no maniem pirmajiem eksperimentiem bija saistīti ar televizoru sabojāšanu, skaņas aparatūras pārvietošanu; skatījos, kad un uz ko cilvēkiem bija viegli vai grūti koncentrēties.  Kopš tā laika, redzei un dzirdei esmu pievienojis arī pārējās maņas - tausti, garšu, ožu, sāpes. Vienmēr domāju: "Kā šis varētu noderēt reālajā pasaulei?"  Mani vecāki nekad negāja augstskolā, īsti neizprot akadēmiskās aprindas. "Viņi tev maksā, lai darītu tieši ko?" viņi vaicā. "Kā tu to vari pamatot?"  Man ir svarīgi spēt laboratorijā atklātos faktus par maņām un uztveri pielietot, piemēram, mašīnu brīdinājuma signālu izstrādē vai krāsās, kas cilvēkos veicina produktivitāti, vai ēdienos, kas ir veselīgi, taču tāpat garšo labi. Vai ir viegli izskaidrot, kas ir gastrofizika? Čārlzs Spenss: Man tā šķiet, jā. Tā ir gastronomijas un psihofizikas kombinācija. Ar gastronomiju šajā gadījumā domāju patīkamas ēšanas pieredzes, jo ir daudz ēdiena zinātnieku, kas strādā ēdiena ražošanas uzņēmumos, pārbauda, cik daudz zivju barības var izbarot vistām, pirms pircējs to spēj sagaršot filejā. Tā ir ēdiena zinātne, garlaicīgas lietas. Gastronomija saistās ar labiem ēdieniem un dzērieniem, kurus gribu zinātniski izpētīt. Psihofizika ir sistemātiska maņu zinātne, kuras ietvaros, cilvēkiem piedāvājot izvēlēties starp izvēlētu krāsu, skaņu vai garšu kopu, censties izprast, kas tieši motivē viņu izvēli, atmiņu un uzvedību. Nevis vienkārši to, ko viņi saka, ka izvēlas. Apvienojot šīs abas disciplīnas, rodas zinātniska ēdāja prāta izpēte. Tā ir nepieciešama, jo pēdējos 40 gadus izplatās molekulārā gastronomija, modernisma virtuve. Tā bija ievērojama kustība gastronomijas pasaulē. Tas viss balstījās uz zinātni, taču tikai virtuves ietvaros. Sēnīšu, putu, rotācijas iztvaicētāju, ātro saldētāju zinātne; tekstūrvielu, mikroviļņu krāsns zinātne. Iespējams, jums tā nepatika, taču tā attiecās tikai uz virtuvi - neviens nedomāja par to, kas notiek ar pašu ēdāju. Vai tas nāk no šefpavāra vai ēdināšanas uzņēmuma? Jebkurā gadījumā - ēdiena garša tiek konstruēta mūsu smadzenēs. To veido tā izskats, skaņa, smarža, tauste, garša. Šeit psihologam, kas interesējas par ēdienu, ir, ko piebilst, palīdzot veidot izpētes ar mērķi izprast, vai tā ir ēdiena krāsa, kam ir nozīme, vai šķīvja krāsa, vai apkārtējā mūzika, vai piederumu svars, galda forma, garastāvoklis, ēdiena nosaukums ēdienkartē, cena, laikapstākļi? Katrs no šiem faktoriem ietekmē mūsu domas par ēdienu. Zinātniski pētot patīkamas ēšanas pieredzes, varam nonākt pie secinājumiem, kurus spējam nodot cilvēkiem, kas vakariņo mājās, vai ēdiena uzņēmumam, kas tirgo pārtiku lielveikalā, vai ātrās ēdināšanas vidē, vai jebkur citur. -- Profesors Čārlzs Spenss ir Oksfordas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas profesors, Šķērsmodālās uztveres laboratorijas vadītājs, viens no garšas izpētes pamatlicējiem mūsdienu zinātnē. Viņa pētījumi veltīti jautājumiem par to, kā dažādas maņas (redze, dzirde, oža, tauste un garša) ietekmē viena otru, un kā izmantot iegūtos zinātniskos rezultātus, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Vairāku gadu desmitu laikā prof. Spenss panācis nozīmīgu pavērsienu uztveres pētniecības jomā un izveidojis mūsdienu garšas pētniecības nozari. Daudzu asprātīgu pētījumu rezultātā viņš demonstrējis to, ka ēdiena garšu izšķiroši ietekmē skaņa, tauste un ēdiena izskats, kā estētiskais vērtējums ietekmē garšu, turklāt arī to, kā garša un citas maņas saistītas ar mūsu emocijām. Prof. Spensa ietekmē notikušas transformācijas vairākās zinātnes nozarēs: psiholoģijā, uztveres pētniecībā (īpaši – garšas un ožas pētniecībā), neirozinātnē, medicīnā, arhitektūrā, datorzinātnēs, pārtikas izpētē, dizainā, un citās jomās.  

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence) par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām. Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās.  Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu. Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu, kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Kannu straptautiskā kino festivāla direktoru Tjerī Fremo (Thierry Frémaux) par kino un ģeopolitiku, māksliniecisko brīvību un politisko atbildību. Kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022.gada februārī pasaules kinematogrāfijā un filmu izplatīšanā īpaša uzmanība pievērsta Krievijas un Ukrainas un citu valstu autoru darbiem, kuri tieši vai pastarpināti runā par šī jaunā aukstā kara cēloņiem, ģeopolitisko kontekstu vai valstu reprezentāciju A klases kino festivālu līmenī.  Kino ir publiskās diplomātijas instruments, komunikācijas un arī hibrīdkara instruments, un visi šie instrumentu tiek sajaukti vienlaikus. Kara apstākļos kino kā mākslas un neatkarīga medija būtība ir apdraudēta, vai arī tikai ilūzija? Lielie Eiropas kino festivāli ir būtiska skatuve, kur šī maigā vara vai nekonvencionālo ieroču karš notiek. Par to saruna ar Kannu festivāla direktoru Tjerī Fremo. "Mēdz teikt, ka filmu veidotāji reprezentē pašreizējās pasaules redzējumu." Tā ir viena no jūsu tēzēm, ko vairakkārt esat teicis. Festivāla programmu sastādītāji katru gadu noskatās 2000 – 3000 filmu, vai varat aprakstīt, kas ir tā pasaule, vai ir iespējams aprakstīt, ko redzat jūs? Tjerī Fremo: Pirmkārt, jūtos privileģēts, ka varu strādāt ar oriģinālo, klasisko kino, ar "Lumiere", un strādāju Kannu kinofestivālā, kas pamatā saistās ar pašu jaunāko kino pasaulē. Vakardien sagatavoju pirmo potenciālo filmu sarakstu, kuras skatīsimies nākamajā ziemā, lai varētu izveidot festivāla programmu. Kino ir divas lietas, tas vienmēr ir par mūsu pasauli, lai arī kādas filmas būtu, un no kurienes nāktu – Rietumu pasaules, Āzijas, Āfrikas. Un, otra lieta – kino nekad nemainās, jau no pašas tā sākotnes. Ir labi apzināties, ka kino vienmēr cenšas paredzēt nākotni, taču nekad neaizmirst, no kurienes cēlies. Tas ir ļoti svarīgi mūsdienu pasaulē, ņemot vērā mākslīgo intelektu, tehnoloģisko pārmaiņu platformas, internetu, utt. Kino ir un paliek kino. Tas ir saglabājies tāds pats kā toreiz, kad Lumjērs to izgudroja. Jo tālāk virzāmies nākotnē un jo vairāk inovācijas skar vizuālo mākslu un attēlu kā tādu, jo svarīgāks būs kino. Lumjēra izgudrojums sastāvēja no divām daļām. Bija kino māksla un tehnika, taču bija arī kinoteātris. Tāpēc kino ir svarīgs mūsdienās. Pasaule, ko redzam filmās ir tā pati pasaule, balstīta uz vienu, individuālu  ideju. Kino, ja esat režisors, filmas veidotājs, jūs uzņematies atbildību par attēliem, ko rādāt. Ja vēlaties veidot filmu, tā ir jāparaksta, jūs esat tās autors. Mūsdienās, ir daudz attēlu, tūkstošiem, miljardiem attēlu, kam trūkst paraksta un, līdz ar to, jēgas. Kino vēl aizvien ir valoda, māksla, un veids, kā uz pasauli skatīties. Dažkārt filmu veidotājiem iesaka domāt filmām, kuras skatītāji gribēs redzēt pēc trim vai pieciem gadiem. Tjerī Fremo: Es nezinu un tas ir labi, neesam spējīgi paredzēt nākotni. Es pat nezinu, kas būs nākamgad. Pašlaik, viņi [kino veidotāji] pie tā strādā – filmē, raksta, montē. Redzēsim. Katru gadu ir citādi. Lai spētu izvērtēt vēsturi, jāapskata vismaz desmitgadi ilgs periods. Šogad nav īpaši spēcīgs gads kino, vismaz Kannās. Mums bija lieliskas filmas, taču kopējais ražošanas līmenis šogad vēl aizvien nav atkopies, iespējams, no pandēmijas. Taču esmu pārliecināts, ka kino ir atpakaļ. Jā, visdrīzāk, tas izriet no pieredzes pandēmijas laikā, ar dzīves, zināšanu trauslumu. Arī kā pilsonis uzskatu, ka pasaules savādais stāvoklis to ietekmē. 70 –80 gadu bez lielas karadarbības. Tas, kas notika Ukrainā vai Gazā, ir bēdīgi, tomēr tie ir izņēmumi, īpaši gadījumi.  Septembrī Francijā katru gadu notiek tas, ko saucam par "literāro jauno gadu". Ja ņemam šī gada labākās grāmatas, tās visas ir ļoti intīmas, skar personiskus jautājumus. Tēva vai mātes nāve – kaut kas tāds, kas ir romāns un dokumentāls darbs vienlaikus. Cilvēki koncentrējas uz sevi, ir iekšēji vērsti. Jā, atgriešanās pie sevis. Varbūt ne tāpēc, ka ir bail no pasaules, iespējams, domājat, ka neesat pietiekami augstā līmenī, lai runātu par pasauli. Varbūt sev nedodat tiesības runāt par to, ko nepārzināt. Daudzi cilvēki ir teikuši, ja runājat par šo vai to, jums ir jābūt daļai no tā. Ja neesat tam piederīgs, zogat. Tā ir jums nepiederoša stāsta zādzība. Tādēļ cilvēki atgriežas pie kā personiska, intīma, kas "pieder" viņiem.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara. No pilna mēroga atkārtota Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pagājušas vairāk nekā 1286 dienas, lai gan daudzviet kara skaitīšana no mediju aprites ir izzudusi. Nesen notikušajā 82. Venēcijas filmu festivālā daudzus pārsteidza, ka festivāla karoga mastā irs uzvilkts Krievijas karogs, jo tur izrādija krievu režisora Aleksandra Sokurova jaunāko filmu, kas veidota kā Krievijas un Itālijas kopprodukcija. Līdzīga situācija bija pirms gada, kad festivāla oficiālajā programmā bija iekļauta arī Anastasijas Strafimovas filma "Krievi karā", un tajā pašā programmas sadaļā arī ukraiņu režisores Oļhas Žurbas filma "Lēni degošās zemes dziesmas", kuras producente Darja Basela ir raidījuma viese. Šogad "Variety" rakstīja, ka pēc Rīgā uzņemtās filmas "Kremļa burvis" pirmizrādes, kurā aktieris Džūda Lovs atveido Putinu, ir bijušas desmit minūšu ilgas ovācijas. Ukrainas karš Eiropā notiek arī ārpus frontes un šis ir karš uz ekrāniem – jauka, nekonvencionālā kara metode. Par to saruna ar Darju Baselu. Vai jūs varētu atgādināt, kas notika pirms gada Venēcijā, kad vienā programmā bija gan jūsu filma "Lēni degošās zemes dziesmas" un Anastasijas Strofimovas filma "Krievi karā", kas ir par krievu kareivju izjūtām? Vai mēs varam teikt, ka filmas ir kļuvušas par ieroci karadarbībā? Darja Basela: Jā,  pagājušajā gadā situācija bija neērta mums, ukraiņu kino veidotājiem. Pat preses konferences laikā, kad Venēcijas filmu festivāla režisors paziņoja visas programmas filmas, abas šīs filmas tika pieteiktas kopā, viena pēc otras. Prezentējot tās kā filmas, kuras skatītājiem radīs priekšstatu par abām konflikta pusēm, it kā mūsu perspektīvas un pozīcijas būtu pielīdzināmas, it kā būtu divas puses, kas no konflikta cieš. Tas bija festivāla režisora vēstījums, ko viņš nodeva presei un industrijai. Šī paziņojuma brīdī mēs nebijām filmu redzējuši, tāpēc nereaģējām; izlasījām visu, ko varējām atrast par filmas režisori un tā laika publikācijas par filmu, režisores komentāru, kas bija publicēts festivāla mājaslapā. Pamanījām, ka režisore iepriekš bija strādājusi "Russia Today", kas ir krievu propagandas kanāls, un ka viņa ir taisījusi filmas par Sīriju. Tas mūs padarīja aizdomīgus, bet nolēmām, ka noskatīsimies filmu un tad, ja nepieciešams, ja redzēsim, ka filma ir patiešām "nepareiza", tad publiskosim savus iespaidus "Facebook" vai tamlīdzīgi tos izplatīsim.  Festivāla organizatori abas pirmizrādes ieplānoja vienu pēc otras. Mēs aizgājām filmu noskatīties; mani personīgi tā ļoti aizkaitināja, es biju par to dusmīga, tāpat kā visa mūsu komanda. Es izteicu savas pārdomas par filmu, analizēju to, un viņi šīs pārdomas publiskoja. Tās ātri izplatījās internetā, kas mudināja daudzus ziņu dienestus Ukrainā un ārpus tās izmantot šo popularitāti. Tā sākas diskusija par šo filmu.  Tad, protams, ukraiņu sabiedrība visā pasaulē reaģēja uz šo situāciju. Pēc Venēcijas festivāla filmu rādīja Toronto – tā ir Kanādas produkcija, jo režisore jau kādu laiku ir dzīvojusi Kanādā, ja nekļūdos. Kad paziņoja, ka filmu izrādīs Toronto starptautiskajā filmu festivālā, ukraiņu kopiena, kas Kanādā ir milzīga, sāka protestēt – tas bija ļoti liels protesta vilnis. Tas izvērtās par milzu skandālu, bet priekš manis galvenais ir tas, ka šī filma patiesībā nav tikai “nabaga krievu kareivju” izpēte. Savā kodolā tā ir ļoti imperiālistiska filma, un pašā filmas sākumā, režisore aizkadrā saka, ka pilna mēroga iebrukums esot viņu pārsteidzis, ka ilgus gadus Krievija neesot bijusi iesaistīta karadarbībā. Tā nav taisnība. Mēs zinām, kas notika Gruzijā, kas notika Čečenijā un tā tālāk – saraksts ir ļoti garš.  Filmas ietvaros viņa veido naratīvu, kas Krieviju ataino kā tīri miermīlīgu valsti. Turklāt viņa caur saviem tēliem, ne tieši, ne pati ar savu balsi, bet pauž to, ka 2014. gadā nenotika Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas esot bijis tikai pilsoņu karš. Tā ir Krievijas propagandas daļa, kuru visi ukraiņi apkaro jau ilgus gadus, un filmā netrūka tamlīdzīgu elementu. Šī filma ir tīra Krievijas propagandas daļa un tā piemuļķo rietumeiropiešus, liekot tiem domāt, ka tā ir nejauši izvēlētu, vienkāršu cilvēku izpēte, it kā atklājot, ka šie cilvēki cieš no kara tikpat, cik ukraiņi. Pēc šī gada Venēcijas kinofestivāla izdevumā "Variety" par mākslas filmu "Kremļa burvis", kurā Džūda Lovs spēlē Putinu, un, kuras filmēšana ir notikusi Latvijā, var lasīt, ka pēc filmas bijušas vairāk nekā 10 minūtes stāvovācijas. Atminos ukraiņu protestus pret Serebreņņikova filmas "Čaikovska sieva" Kannu kinofestivālā un citu tamlīdzīgu lietu atkārtošanos arī šogad Venēcijā ar Sokurova dokumentālo filmu. Kas notiek šajos prestižajos festivālos, vai var teikt, ka šie augstas raudzes kinofestivāli kalpo kā frontes līnija nekonvenciālai karadarbībai? Darja Basela: Šāda tipa festivāli ir liels bizness, kur iesaistīts milzīgs naudas apjoms. Venēcijā tas ir vesels pasākums, tāpat arī Kannās, kur piedalās slavenības, tāpēc šai mašinērijai ir nepieciešams ļoti daudz naudas. Pieļauju. ka liela daļa šo finanšu nāk no Krievijas, tāpēc viņi izliekas, ka nav iesaistīti politikā, ka kultūra nav saistīta ar politiku, kas, manuprāt, mūsdienās ir bērnišķīgi Kāda veido kino, jūsuprāt, ir iespējams uzņemt kara laikā? Daudzi saka, ka mākslai nav vietas karadarbības vidū. Atceros vācu filozofu Hābermāsu, kurš sacījis, ka pēc holokausta dzeju rakstīt vairs nav iespējams. Jūs izvēlaties strādāt poētiska kino žanrā, – es teiktu, ka filma "Pārtverts" (Intercepted) arī savā ziņā bija poētiska, tāpat arī "Lēni degošās zemes dziesmas", neskatoties uz to, ka tās dokumentē karu Ukrainā. Darja Basela: Būšu godīga – nevaru teikt, ka kaut ko izvēlējāmies. Tā viss vienkārši notika. Sākām filmēt un ātri sapratām: tā nav tikai kara dokumentēšana, ne parasts "arhīvs", tā būs filma, kinematogrāfisks gabals. Taču tas nebija mūsu motīvs pašā sākumā, kad sākām strādāt pie "Lēni degošās zemes dziesmām". Ar "Pārtverts" ir nedaudz citādi, jo filmas režisore strādāja kā vietējā producente starptautiskajiem medijiem, palīdzēdama žurnālistiem ar filmēšanas procesa organizēšanu. Viņa ceļoja caur atbrīvotajām valsts teritorijām kopā ar šiem medijiem; viņa savām acīm pieredzēja kara sekas, bija Bučā, Irpiņā – tā bija graujoša pieredze. Pa naktīm viņa klausījās pārtvertās krievu karavīru telefonsarunas, kas tolaik jau bija publicētas “YouTube”.  Vienā brīdī, viņu skāra apziņa, ka dienas laikā viņa redz vidi, kuru ir iznīcinājis karš, bet pa nakti klausās tos, kas ir atbildīgi par šo iznīcību un karu kā tādu. Tā viņa nonāca pie filmas koncepta. Filmu veidotājas – Oļha Žurba, "Lēni degošās zemes dziesmu" režisore, un Oksana Karpoviča, "Intercepted" režisore – abas ir mākslinieces, kurām ir spēcīga kinematogrāfiska vīzija teju visā, ko viņas dara.  Tāpēc mani šīs filmas nepārsteidza. No vienas puses, situācija bija neizturama – pirmajā kara pusē nevarēja zināt, kas notiks tālāk, un, vai vispār paliksim dzīvi? Neko plānot nebija iespējams. No otras puses, ja esi mākslinieks un izjūti atbildību – tu centies saprast, kas notiek šeit, ar tevi, apkārtējiem, ar tavu tautu? Kāda īsti ir šī laiktelpa – tas ir mentāls process, kuru apturēt nav iespējams. Šo refleksijas procesu nevar apturēt, tāpēc domāju, ka viņu centieni reflektēt un analizēt šīs izjūtas ir tas, ko redzam abās filmās.  Taču runa nav tikai par viņām. No Ukrainas strāvo dokumentālo filmu plūsma, un vairums to ietver poētiskas, dziļas pārdomas par to, kas tieši notiek, apskatot dažādas kara daļas no dažādiem leņķiem. Arī kara atšķirīgās sekas. Cilvēki cenšas saprast, kas ar viņiem notiek, un mēģina par to runāt ar starptautisku publiku. Mēs visi izjūtam atbildību nest patiesību pārējai pasaulei, teikt un parādīt: "Šis ir tas, kas ar mums notiek." Varbūt arī celt pasaulē trauksmi par to. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara.

Saruna ar Ukrainas militāro analītiķi Hannu Šelestu par katra gaitu Ukrainā, pamieru un tā saucamajām miera sarunām un pēckara scenārijiem.

Saruna ar Ukrainas militāro analītiķi Hannu Šelestu par katra gaitu Ukrainā, pamieru un tā saucamajām miera sarunām un pēckara scenārijiem. Gints Grūbe: Karš jūsu valstī ildzis jau vairāk nekā 1200 dienas. Eiropā un arī Latvijā mēs bieži vien sakām, ka ukraiņi cīnās par mums. Vai ir iespējams paredzēt, kādas būs sekas šim karam? Vai tam vēl par agru? Hanna Šelesta: Vispirms es gribētu uzsvērt, ka šis karš notiek kopš 2014. gada februāra… Jā, protams, piekrītu. …nevis kopš 2022. gada februāra. To daudzi mūsu Rietumu partneri diemžēl aizmirst un uzsver tikai beidzamos trīs pilna mēroga agresijas gadus. Ja mēs būtu pievērsuši uzmanību tam, ar ko krievi nodarbojušies gados pirms tā visa, varbūt nebūtu bijis 2022. gada. Tomēr mēs esam, kur nu mēs esam. Un tie ir tie trīsarpus gadi, kad Krievija atzinusi, ka veic tiešu iejaukšanos, kad tie nav tikai zaļie cilvēciņi un citu drošības dienestu darbība, bet gan klasisks pilna mēroga karš, kas skar visu teritoriju. Ir konkrētas sekas, kas jau tagad ir samērā skaidras. Pirmkārt… Es teiktu, ka mums tomēr ir saraustīts priekšstats, mēs droši vien vēl neredzam visu kopainu, tomēr pastāv noteiktas tendences, ko nevaram neņemt vērā. Pirmā tendence ir tāda, ka visas tās starptautiskās kārtības konvencijas, starptautiskās tiesiskās saistības, ar kurām bija izveidota noteikta sistēma, kas palīdzēja – pat ar konkurējošajiem spēkiem kā Padomju Savienība un amerikāņi aukstā kara laikā… Krievija tās ir iznīcinājusi. Krievija tās ir iznīcinājusi, jo par šādiem pārkāpumiem nebija noteikts pienācīgs sods, tāpat arī pastāv bailes no kodolieročiem. Tā nu šie beidzamie trīs gadi skaidri apliecina, ka kodolieroči spēlē to lomu, kādēļ tie vispār tika radīti – iebiedēšanai. Kodolieroči nav domāti lietošanai, bet gan iebiedēšanai. Un te nu krievi sapratuši, ka bailes no tiem pat padomju laikos nebija tik stipras kā tagad – pat tajās valstīs, kurām pašām ir kodolieroči un kuras zina, ko tas nozīmē, kāda ir krievu situācija. Otra mācība, ko mēs noteikti esam daudzkārt konstatējuši un ko būtu ļoti svarīgi apzināties jebkurā citā konfliktsituācijā, ir tas, ka sliktie apvienojas ātrāk par labajiem. Ķīna, Ziemeļkoreja, Irāna, ir spējušas apvienot savus spēkus – it īpaši tas attiecas uz ieroču ražošanu un sankciju apiešanu – daudz ātrāk nekā spēcīgā Eiropas Savienība. Tāpēc, ka viņiem nav demokrātijas. Tas nav tikai saistīts ar demokrātiju. Tas ir arī… Demokrātija mums ir spēcīgs un svarīgs faktors, taču tas ir arī par ievainojamību, jo krievi to daudz izmanto. Un mēs baidāmies atzīt, ka šīs manipulācijas ar mūsu demokrātiju ir problēma. Problēma nav pati demokrātija, bet gan tas, kā krievi to spēj manipulēt. Otrā mācība ir ļoti psiholoģiska. Totalitārās sabiedrībās ir pierasts, ka cilvēkiem saka, kas darāms, un viņi dara. Un ir viegli apvienot spēkus. Eiropa domāja, ka tās būs trīs dienas. Viņi joprojām domāja, ka Krievija ir spēcīga, viņi neanalizēja, nepieslēdza kritisko domāšanu, viņi atslābināti domāja: "Nu, labi. Trīs dienas. Kāpēc gan mums būtu jāapvieno savi spēki? Kāpēc mums jāgatavojas karam? Brīvība, demokrātija – to visu mēs vienreiz esam ieguvuši, kāpēc gan mums būtu vēlreiz par tām jācīnās?" Esam aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties par brīvību. Esam aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties par cilvēktiesībām. Jo daudzi no mums piedzimuši ar pieņēmumu, ka tas ir dotais un nav atņemams. Tā ir tā sāpīgā mācība, ar ko tagad saskaras daudzi politiķi, daudzas valstis: tās vērtības, tie principi, ko mēs uzskatām par mūsu sabiedrības pamatu, mums nav doti uz mūžīgiem laikiem. Tas ir kas tāds, kas nemitīgi jāsargā un jāaizstāv. Ja mēs to nedarīsim, ir pārāk daudz tādu, kas to gribētu apdraudēt. Un viņi to šobrīd apdraud. Tātad jūs uzskatāt, ka Eiropa un Rietumu pasaule pārāk vēlu saprata, ka šis karš Ukrainā nav tikai… tas nav vietējs konflikts, vietējs karš. Tieši tā. Jo, zināt, krievi jau kopš 2010. gada ļoti atklāti uzskata Rietumus par ienaidnieku. Ja palasa 2010. gada NATO stratēģisko konceptu, Krievija… un pat 2020. gada… Krievija joprojām ir partneris, stratēģiskais partneris. Ja palasām tā paša laika krievu stratēģiskos dokumentus – NATO ir apdraudējums, bīstamība, Rietumi ir slikti un tā tālāk. Viņi par to runāja atklāti. Tā bija pilnīga uztveres dihotomija par to, kas mēs viens otram esam. Un tad – jā, Ukraina Krievijas skatījumā ir šī kara būtība. Jo tā pieder pie viņu impēriskās domāšanas. Bez tās viņi nevar justies kā spēcīga impērija. Tomēr vienlaikus jau no paša sākuma viņi atklāti pauduši, ka cīnās pret visiem Rietumiem, pret visu NATO. Kad viņi cieš zaudējumus karalaukā, viņi nekad neatzīst, ka zaudē Ukraiņiem, vienmēr teic, ka tie bijuši poļu vai amerikāņu karavīri vai britu izlūkdati, kas veido šīs operācijas. Ka tas bija NATO, kas ir Ukrainā, un tāpēc viņi zaudē. Visā Krievijas propagandā to ir tik viegli nolasīt un pat ne tikai stratēģiskajā komunikācijā, bet atvērtos krievu sociālajos tīklos – viņi cīnās pret Rietumiem. Un Ukrainas skatījumā bijis ārkārtīgi savādi: Krievija atklāti pauž, ka cīnās pret ES un NATO, bet ES un NATO uzsver, ka nepiedalās šajā konfliktā. Nav iespējams nepiedalīties konfliktā, kad tavs ienaidnieks jau ir pateicis, ka sācis karu pret tevi. Tu tikai zaudē laiku un iespējas sagatavoties nākamajam šī kara posmam. Taču šīs tā sauktās miera sarunas… Vakar lasīju Zelenska paziņojumu pēc Stambulas sarunām, kurā viņš teica: "Mēs cīnāmies pārejā uz Trešo pasaules karu." Tas ir brīdinājums, vai jums šķiet, ka tā jau ir realitāte? Es teiktu, ka savā ziņā tā ir realitāte. Jautājums ir par to, kurā šī kara posmā mēs esam. Mums patīk paralēles, tomēr paralēles parasti ir diezgan neprecīzas. Tāpēc nevilksim tiešas paralēles. Tomēr, ja es novienkāršotu un pievērstos Otrajam pasaules karam, atcerēsimies, ka trīsdesmito gadu beigās, pat pirms atklātā iebrukuma Polijā – kas tad mums bija? Mums bija virkne nelielu karu. Mandžūrijā, šeit, Eiropā – karš Somijā. Mums neienāca prātā, ka pēc dažiem gadiem tas viss izveidos vienu kopainu. Taču tās par to jau liecināja, šīs nelielās "zemestrīces" dažādās pasaules malās, kuras vēlāk izveidoja šo vienoto bildi. Kas tad mums ir tagad? Ne jau tikai acīmredzamais – ķīnieši un taivānieši. Paraugieties, ko ķīnieši dara Filipīnās. Paraugieties uz jaunākajām problēmām Latīņamerikā, kur viena valsts nolemj, ka tai ir tiesības uz kādu suverēnas kaimiņvalsts apgabalu. Paraugieties, ko hutieši dara Sarkanajā jūrā. Mēs gribam uz to skatīties, kā uz atsevišķiem incidentiem. Varbūt tie ir atsevišķi, tomēr vienlaikus tās arī ir tās paralēles: mēs redzam nelielās zemestrīces un redzam, kā cilvēki kooperējas. Viņi mācās cits no cita, palīdz cits citam un veido šos tīklus daudz ātrāk, nekā mēs vēlamies veidot tīklu. Un tomēr, es neesmu pārliecināta… No vienas puses, Trešajam pasaules karam bija jābūt jau sen, ņemot vērā to, ka Japāna un Austrālija palīdz Ukrainai, Argentīna ved sarunas ar Ukrainu. Brazīlija ierosina miera sarunas, Gvatemala pievienojas Krimas platformai, Ziemeļkoreja piegādā ieročus Krievijai… Tas skar visu pasauli. Mēs nevaram neņemt vērā šos procesus. Mēs bieži vien… Esmu dzirdējis daudzus analītiķus sakām, ka Ukraina un ukraiņi ir viena no militāri spēcīgākajām nācijām Eiropā pēc šiem trim gadiem. Vai, teiksim, pēc šiem 11 gadiem. Kāds ir apstākļu kopums, kas neļāva Krievijai īstenot šo zibenskaru? Kā jums šķiet? Ziniet, jūsu jautājumu es sadalītu divās daļās. Pirmkārt, Ukrainai ir pieredzes bagātākā armija, bet es neteiktu, ka tā ir visspēcīgākā. Spēcīgus mūs dara vienotība ar mūsu sabiedrotajiem. Bez visu nāciju atbalsta – finansiāla, militāra, diplomātiska – tas nebūtu iespējams. Tāpēc mūsu spēks nāk gan no mūsu pieredzes un gatavības cīnīties, gan no mūsu vienotības ar mūsu partneriem. It īpaši ar tādām valstīm kā Baltijas valstis, kuras jau no pirmās dienas nešaubījās, vai būtu mums jāpalīdz, vai ne. Ja mēs atgriežamies pie 2022. gada un tā, kāpēc Krievija cieta neveiksmi, esam identificējuši vairākus ļoti vienkāršus pamatfaktorus – jo tajā visā ir vēl daudz vairāk. Pirmkārt, tā bija morāle. Ukraiņi zināja, kāpēc cīnās, ko aizstāv un kāpēc. Nebija jāskaidro, kāpēc cilvēkiem ir jāaizstāv sava zeme. Savukārt krievu karavīri, it īpaši sākumā, nesaprata, kāpēc cīnās. Tāpēc morāles jautājums ir tas, uz ko bruņotie spēki šobrīd fokusējas, sakot, ka… Mēs par to runājām jau pirms 300 gadiem, taču tagad mums ir lielisks piemērs tam, kā pierādīt, kāpēc morāle un izpratne par to, par ko tu karo, ir svarīga. Otra lieta ir tā, ka krievi bija ārkārtīgi augstprātīgi un ieguldīja lielu naudu – pusi no kuras nozaga viņu sabiedrotie Ukrainā – tajā, lai izzondētu Ukrainā notiekošo. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka ukraiņi necīnīsies un sajūsmā sagaidīs krievus ar parādi un puķēm. Visas īstās socioloģiskās aptaujas liecināja, ka tā nav patiesība, taču tādu informāciju krievi saņēma. Arī tāpēc, ka viņi ļoti ticēja tam, ka viņus gaidīs atplestām rokām, viņi dabūja to, ko dabūja. Trešais punkts – viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka Rietumi mūs neatbalstīs, ka Rietumi baidīsies mums palīdzēt. Par laimi, tā nenotika. Un visa palīdzība, ko esam saņēmuši, ir ļoti labi darbojusies. Numur četri – tas varbūt ir tehnisks aspekts, taču tas ir ļoti svarīgs. Tā ir vadības un kontroles sistēma. Kopš 2014. gada, pateicoties NATO fondiem mēs reformējām savus bruņotos spēkus. Vienas no reformām skāra vadību un kontroli. Vidējā un zemākā līmeņa virsniekus mēs gatavojām par līderiem. Tā bija ļoti sāpīga reforma pēc padomju sistēmas. Līdz 2022. gadam tā vēl nebija pabeigta, tomēr tai bija lielas priekšrocības salīdzinājumā ar krievu padomju doktrīnu. Kad pēkšņi kāda krievu grupa attapās, piemēram, meža vidū bez saziņas iespējām ar Maskavu, viņi gaidīja pavēles. Mūsu virsnieki, kas pēkšņi… Un ne tikai virsnieki, nelielas vienības, pēkšņi palikušas bez sakariem ar saviem komandieriem, pieņēma lēmumus. Tas izrādījās ārkārtīgi būtiski, jo laiks tādā brīdī ir ļoti no svara. Un spēja pieņemt lēmumus, negaidot, ka cits pieņems lēmumu tavā vietā – šai ziņā NATO doktrīna dramatiski atšķiras no krievu doktrīnas un kara sākumā tā ļoti palīdzēja. Tagad tā vairs tik daudz neietekmē, taču kara sākumā tas bija faktors. Un beidzamais, taču ne mazāk svarīgais faktors, runājot par kara pirmajām dienām, bija sabiedrība. Ko Krievija tiešām nespēja saprast, viņiem vienmēr bruņotie spēki bijuši pret sabiedrību… Vietējās sabiedrības atbalsts. Kā cilvēki spēja organizēt pašaizsardzību dažos ciemos, kā cilvēki nekavējoties sāka piegādāt informāciju izlūkdienestiem… Viņi nesaprata, kāpēc? Krievi nebija… viņi nespēja saprast, ka sabiedrība ko tādu darīs. Lasīju, jūs kādā intervijā bijāt teikusi, ka viņi uztver ukraiņus kā bijušos padomju cilvēkus, kādi tie pēc 30 gadiem droši vien vairs nav. Jā, taču tas ir saistībā ar atbalstu krieviem, bet viņi arī domāja, ka vietējie vienkārši bēgs prom. Un vietējie daudz ko noorganizēja, palīdzēja bruņotajiem spēkiem. Pārtiku, loģistiku, dronus. Visi cilvēki, kuriem bija… 2021. gadā viena no populārākajām dāvanām bija tā sauktie "kāzu droni". Jā? Puišiem vienkārši patika. Bērni lūdza: "Vai varat nopirkt kādu dronu?" Tādu par 500 dolāriem, nelielu… Mēs atceramies gurķu burciņu kā vienu no ieročiem… [?] Jā, tā ir pa daļai leģenda, pa daļai patiesība. Izrādās, tā bija tomātu burka, viņa tā stāstīja intervijā. Jā, tas nozīmē, ka viss, kas mums bija, uzreiz tika… Es atceros pirmo dienu. Mēs domājām: kas ir nepieciešams un kas man ir mājās? Ko var nekavējoties aizvest puišiem, kas stāv kontrolpostenī? Kāds mans draugs, grieķu nekustamo īpašuma attīstītājs Odesā – viņš varēja bēgt prom, viņš ir Grieķijas pilsonis… Un ne tikai tāpēc, ka Grieķijas pilsonis, viņš dzīvo Odesā jau 20 gadus, bet viņš viegli varēja aizbraukt vienas dienas laikā… Viņa uzņēmums ir viens no lielākajiem nekustamā īpašuma attīstītājiem Odesā. Ko viņi izdarīja pirmajās dienās? Visus neizmantotos blokus, kas stāvēja būvlaukumos, viņš piegādāja bruņotajiem spēkiem, lai varētu uzbūvēt kontrolposteni pie iebraukšanas pilsētā. Viņi aizveda ūdeni un visu ko citu, kas viņiem bija, lai palīdzētu. Mēs… Viens cits draugs, kam pieder restorāns, gatavoja 600 pusdienu porciju… Un tas ir smalks restorāns! 600 porciju dienā teritoriālās aizsardzības spēkiem pirmajos mēnešos. Visi viņa pavāri pie tā strādāja bez maksas, jo tas bija nepieciešams, kamēr valdība joprojām veidoja to sistēmu. Meitenes piegādāja… mana māsa visu laiku sēdēja mašīnā un piegādāja to, kur nepieciešams. Citi draugi domāja, kā var palīdzēt ar kontaktiem. Mēs tulkojām visu, kas nepieciešams, runājām ar žurnālistiem no visas pasaules. Neviens nelika iedzīvotājiem palīdzēt. Cilvēki to darīja paši, organizējās paši, lai atbalstītu bruņotos spēkus un citus drošības dienestus, cik vien tas iespējams. IT cilvēki tūlīt sēdās un domāja, kādus tehnoloģiskus risinājumus viņi var piedāvāt. Cilvēki, kuriem pieder kāds uzņēmums… Teiksim, man ir veikals, kas man tur ir tāds, ko varētu tūlīt piegādāt? Man ir tādas un tādas lietas. Ko es varu ātri piegādāt no tā, kas man ir mājās? Zvanīja cilvēkiem, kas stāvēja, prasīja, kas ir pirmās nepieciešamības lietas. No cigaretēm līdz, nezinu, zobu birstei, jo viņi bija steigušies un nebija paņēmuši līdzi. Tas viss bija ārkārtīgi svarīgi. Mani kolēģi, kas tobrīd bija konferencēs ārzemēs – pēc kā ir pirmā nepieciešamība? Pret noasiņošanu, tas, kas aptur… Mums tās Ukrainā nebija. Atceros, kāda bija soma vienam kolēģim no cita NVO. Viņš lidoja mājās no Austrijas un austriešu muitnieki skatījās: kas tas tāds? Viņš teica: "Puiši, tas mums nepieciešams." Visa rokas bagāža bija pilna. Taču, Hanna, es nupat atradu… Tas bija šodien portālā "Meduza". Neizpētīju, vai tā ir patiesība, taču tie bija Kijivas Starptautiskā socioloģijas institūta dati… Tas bija portālā "Meduza". Par to, ka aptuveni trešā daļa ukraiņu ir ar mieru piekrist teritoriālām koncesijām miera dēļ. Tomēr viņu īpatsvars vairs nepieaugot. To Ukrainas iedzīvotāju īpatsvars, kas atbalsta ātru kara nobeigumu pat, ja tā dēļ būtu jāatsakās no dažām teritorijām, vairs nepieaugot. Taču trešdaļa iedzīvotāju – tas ir… Šis skaitlis katru reizi mainās. Es teiktu, ka parasti tiešām nepieciešams… Es zinu šo institūtu, tā ir cienījama iestāde, viņi šo aptauju veic ik pēc trim mēnešiem. Taču jāskatās arī uz citiem jautājumiem. Pirmkārt, ir tādi cilvēki, kas uzskata – tāpēc, ka Krievijas propaganda tolaik bija visai spēcīga – ka, piemēram, Krima jau tik ilgi… Jūs domājat informācijas operācijas… Jā. Varbūt vienkārši – vismaz pagaidām – vajadzētu aizmirst par Krimu, ja tas nestu mieru visai valstij. Krievija diezgan bieži spēlē uz šīm cilvēciskajām šaubām. Arī tāpēc, ka… Varbūt tā bija stratēģiskās komunikācijas kļūda, jo daudzus gadus mēs nerunājām par pretošanās kustību Krimā, piemēram. Un daudziem cilvēkiem šķiet… Un to arī, kā pierāda pētījumi, krievi to ļoti popularizējuši… ka Ukraina par šīm teritorijām necīnās. Un, ka turienes iedzīvotāji necīnās par no Krievijas neatkarīgu nākotni Ukrainas sastāvā. Tāpēc gadiem ilgi šai jautājumā krājušās domstarpības starp cilvēkiem. Abi šie apgalvojumi nav patiesi. Ukrainas valsts cīnījās par šīm teritorijām – tolaik tas bija diplomātiski, jo 2014. gadā ASV pārtrauca mūsu militāro cīņu. Taču tāpat arī Krimā bija ļoti spēcīga pretošanās kustība. Un es teiktu, ka šī pretošanās kustība pēc Hersonas atbrīvošanas pat pastiprinājās. Mēs runājām ar okupēto apgabalu iedzīvotājiem, un pēc Hersonas atbrīvošanas ievērojami pieauga to skaits, kas gribēja piebiedroties nevardarbīgās pretošanās kustībai. Kad viņiem jautāja "kāpēc?", atbilde bija: "Tagad mēs ticam, ka Ukrainas valsts ir gatava par mums cīnīties." Iepriekš, ar Minskas sarunām un visu to, viņiem šķita, ka tā tas nav. Un tagad, analizējot to, kas noticis teritorijās, ko Krievija bija okupējusi 2014. gadā, un kuras esam spējuši atbrīvot… Tur bijuši vairāki ļoti labi pētījumi, mēs jautājam, kā krievi tur darbojušies. Un viena no galvenajām lietām, ko krievi darījuši līdztekus vardarbībai un apspiešanai – viņi centās iepotēt domu, ka neviens nenāks jūs atbrīvot, visa Ukraina kritīs, nevienam jūs neesat vajadzīgi, tāpēc, ja gribat izdzīvot, labāk esiet mūsu pusē. Tas pats, kas šobrīd notiek Baltijas valstīs… Tieši tā. "NATO piektais pants nestrādā"… Jā. Tātad viņi spēlē uz šīm šaubām. Taču jums ir pieejama visa informācija. Uz laiku okupētajās teritorijās bieži vien… Okupācijas sākumā tur nebija ne mobilo sakaru, ne interneta, nekā. Nebija iespējams lasīt ziņas. Tu dzirdi tikai to, ko tev tur saka. Cilvēki nemaz nezināja… Teiksim, vienā no ciemiem pie Harkivas cilvēki bija pilnīgi pārliecināti, ka Kijiva ir okupēta. Tā viņiem bija teikuši tur izvietotie karavīri. Kāda gan var būt cilvēku noskaņas okupētajās zonās, ja viņi tā domā? Tas pats notiek, ja apjautā cilvēkus, kas dzīvo kaut kur Ušhorodā, Ļvivā vai Ivanofrankivskā, jo viņiem tas ir tālu un viņi domā, ka cilvēki neko nedara, lai tiktu atbrīvoti. Kāpēc viņi necīnās pret krieviem? Cilvēki cīnās, vienkārši tevi var arestēt par to vien, ka esi uzģērbis kaut ko zilu un dzeltenu. Un jau Berdjanskā daudzi cilvēki vienkārši pazūd – ja paraugāmies, kas tur notiek. Nav tā, ka varētu rīkot masu protestus. 2022. gadā tas bija iespējams, paskatieties Hersonas video, kā cilvēki dienām uzturējās laukumā un izkliedza lozungus pret krieviem. Taču, ja tagad aizbrauktu uz Mariupoli vai Berdjansku, kas tāds nebūtu iespējams. Tam būtu vardarbīgas fiziskas sekas. Taču tur pastāv spēcīgas pretošanās kustības, viņi cenšas, cik var, un gaida, lai citi viņus atbalstītu. Tāpēc es vienmēr ļoti uzmanos ar tādām socioloģiskām atbildēm, jo tās mainās, atkarībā no brīža, kad jautājums uzdots, tas ir ļoti saistīts ar attiecīgās nedēļas ziņām. Cilvēki daudz vairāk gatavi piekrist koncesijām, ja tajā nedēļā bijušas smagas bombardēšanas, raķešu uzbrukumi. Tas cilvēkus satrauc. Tad vēl tas ir atkarīgs no reģiona, kādas ziņas tur pienāk un kādas informācijas operācijas tur notiek. Nav jau tā, ka mēs esam gatavi atteikties, drīzāk cilvēki ir noguruši, tas ir normāli. Tā notiek ar visiem. Cilvēki nedomā par ilgtermiņa sekām. Tā kā tur būtu jāpaskaidro, ko nozīmētu atstāt šīs teritorijas okupācijā. Parunāsim par to, ka… Tas, kas notika 1. jūnijā, iespējams, bija pavērsiens karadarbībā. Ukraina veica vienu no neparastākajām asimetriskajām operācijām mūsdienu militārajā vēsturē… Ups… Izmantojot vietēja ražojuma dronus, kas palaisti no Krievijas teritorijas, ukraiņi izvērsa koordinētus uzbrukumus daudzām militārajām aviobāzēm Krievijā. Vai mēs šobrīd varam teikt, ka tas bija pavērsiena punkts karā? Nē. Tāpēc, ka no militārās tehnikas bija vairāki citi tikpat nozīmīgi pavērsiena punkti, piemēram, kad pirmais jūras drons nogremdēja Krievijas karakuģi, jo pasaules vēsturē tam vēl nebija precedenta. Un valsts bez kara flotes… jo šī nogremdēšana ilgāk nekā gadu palīdzēja nepielaist Krimai vienu no spēcīgākajām kara flotēm, tā atradās Novorosijskā. No jūras drošības viedokļa tas bija kas nebijis. Šī 1. jūnija operācija bija tik svarīga ne tikai tāpēc, ka mēs apdraudējām viņu lidmašīnas – tas jau iepriekš bija darīts ar droniem, nebija pirmā reize, bet gan tas, ka daudzas no tām ietilpa kodoltriādē. Tās bija tās lidmašīnas, ko Krievija nespēs atjaunot, jo viņiem nav kur un ar ko atjaunot. Un tās bija nepieciešamas kodolieroču lietošanai. Tā nu tagad Krievija palikusi bez trešās daļas kodolvedēju, ja tā varētu teikt. Viņiem joprojām ir kodolgalviņas, taču tām ir nepieciešams transports. Taču jūs neteiktu, ka tas bija kaut kas pavisam jauns militārajā vēsturē? Tas bija ārkārtīgi nozīmīgi, taču, kā nupat minēju, tas ir viens no vairākiem pavērsiena punktiem šajos trīs gados, no šādiem unikāliem momentiem. Manuprāt, tas ir tikpat īpašs kā tas, kas notika jūras flotē. Problēma ir tajā, ka tam noteikti ir stratēģiskas sekas, ko mūsu partneri joprojām nav aptvēruši. Sekas ne tik daudz Ukrainai, bet vairāk tādiem partneriem kā ASV, jo Krievijas kodolieroči ir pavērsti nevis pret Ukrainu, bet gan pret Franciju, Lielbritāniju un Savienotajām Valstīm. Un, kad pēkšņi trešā daļa to potenciāla ir iznīcināts, tam būtu jābūt svarīgi tām valstīm, pret kurām šie ieroči pavērsti. Tā kā mēs neesam dzirdējuši nekādus paziņojumus par to no Vašingtonas… Vēl ne. …tas ir necienīgi. Nu, paklausieties, pagājušas jau divas nedēļas. Būtu jābūt reakcijai. Viņi klusēja. Izskanēja tikai viena frāzīte par to, ka Ukraina saasina situāciju. Tiešām? Mēs saasinām?… Un tas nozīmē, ka viņi pēc iespējas cenšas nonivelēt šo efektu, ieskaitot psiholoģisko iespaidu, kas tam varētu būt. Mēs viņiem iedevām instrumentu, kā parādīt Krievijai, ka mēs visi esam spēcīgāki, taču viņi to neizmantoja. Kāda tur loģika? Tā jau ir cita saruna. Taču tāpēc es uzstāju, ka tas nav pavērsiena punkts. Lai tas būtu pavērsiena punkts, tas ir jāpastiprina, tas ir jāizmanto. Un, ja reakcija ir "tas nebija nekas nopietns", tad tas nav bijis nekas nopietns. Vai jūs joprojām apšaubāt, ka Putins izmantos kodolieročus karā pret Ukrainu vai Rietumu pasauli? Es teiktu, par 99 procentiem. Un varu paskaidrot, kāpēc. Es vienmēr atstāju vienu procentu Putina kunga neparedzamībai. Kāpēc 99 %? Pirmkārt tāpēc, ka kodolieroči ir viņa viagra. Tas ir kas tāds, ar ko viņš var demonstrēt savu spēku un iedzīt bailes spēcīgākajiem. Ja tas darbojas, kāda jēga tos izmantot? Ja tos vienreiz pielieto, pirmkārt, ar tiem vairs nebūs iespējams draudēt. Otrkārt, šai gadījumā tiek pilnībā pazaudēta Ķīna. Jo vienīgā Ķīnas sarkanā līnija ir kodoldraudi. Un treškārt, ja viņi izmantos kodolieročus, ASV būs neiespējami nereaģēt. Citādi viņi zaudēs visu kodoldrošības garantētāja statusu pasaulē. Un ceturtkārt, tas parādītu, ka viņš ir zaudējis konvencionālajā karā. Tas būtu pēdējais salmiņš, kad nekas cits vairs nedarbojas. Tā nu negatīvās sekas ir ļoti stipras. Tas gan ne vienmēr spēj atturēt Putinu, taču tas arī uzskatāmi parādītu viņa neveiksmi. Un no tā viņš baidās visvairāk. Tagad viņš redz, ka tas vēl darbojas – ar to var kavēt Rietumu palīdzības sniegšanu Ukrainai, likt viņiem baidīties kaut ko piegādāt Ukrainai, padarīt viņus pieņemošākus pret sarunām un centieniem pierunāt Ukrainu nevis Krieviju. Ja tas darbojas, kāpēc lai tos izmantotu? Parunāsim par tā saucamajām miera sarunām starp Krieviju un ASV, ko daži analītiķi, daži pētnieki dēvē par diplomātisko teātri. Taču, protams… Jo karu beigt var tikai diplomātiskā ceļā. Tā ir… tā ir klasiska no šī skatpunkta. Taču, kad mēs… šodien pienāca informācija arī par to, ka Krievija plāno pārcelt tā sauktās miera sarunas uz Maskavu – kopā ar ASV. Ko jūs par to domājat? Tāpēc, ka Tramps domā… Un varbūt viņš ir informēts pa zināmiem kanāliem, ka ir iespējams panākt samērā ātrus kompromisus ar Krieviju. Pirmkārt, man šķiet, ka viņš tam vairs netic. Viņš tam ticēja janvārī, februārī, bet pēc pirmajām sarunām mēs redzam, ka viņa retorika ir nedaudz mainījusies. Viņš vairs netic ātriem kompromisiem. Ne trīs dienas, ne simts dienas… Jā. Un arī citi varianti ne. Un arī tāpēc, ka Krievija nereaģēja uz viņu ierosinājumu par pamieru. Viņš joprojām uztur savu ideju, jo negrib parādīt, ka sākotnēji kļūdījies. Taču vienlaikus viņš jūtas vīlies, jo no Putina nav nekādas reakcijas. Tas ir laika jautājums. Pārrunas ir tikai rīks. Pārrunas nav risinājums, tas nav galīgais lēmums, tas nav kompromiss. Pārrunas ir tikai rīks. Diplomātisks risinājums ir vēlamais variants, taču tas nav vienīgais. Piemēram, ja piemin kapitulēšanu – tas nav diplomātiskais darbs. Kapitulācija ir… Tas var iet rokrokā ar sarunām – attiecībā par kapitulācijas nosacījumiem –, taču tas nav diplomātiskais darbs. Tikai sarunas, tikai šis rīks. Tā nu šajā ziņā mēs gribētu, lai būtu iespējams diplomātisks risinājums. Esam to mēģinājuši. Būsim godīgi. Visi aizmirst, ka tikai divas dienas pēc Krievijas iebrukuma, mums piedāvāja sarunas Minskā – nevis Minskā, bet Grodņā, ja nemaldos, Baltkrievijas teritorijā. Pēc nedēļas mēs bijām Stambulā. Vai tas bija par diplomātisku risinājumu vai arī Krievija vienkārši pieprasīja Ukrainas padošanos un kapitulāciju? Sarunas Stambulā – kāpēc Medinskis? Lai vilktu paralēles ar 2022. gada pavasari. Lai parādītu, ka Krievijas nosacījumi nav mainījušies. Viņš ieradās uz šīm sarunām ar pilnīgi tiem pašiem nosacījumiem, kas viņiem bija pirms trim gadiem, kaut arī situācija kaujaslaukā ir pavisam cita. Jā, tas ir diplomātiskais teātris. Tas ir diplomātiskais teātris. Tātad, vai tas ir diplomātisks risinājums? Vai kāpēc mums ir vajadzīgas diplomātiskās darbības no Krievijas puses? Vai mums vajadzētu sarunāties? Ja jūs jautātu… Jā, vajadzētu. Pat, ja šīs Stambulas tikšanās rezultāti būtu tikai gūstekņu apmaiņa, kas mums notikusi beidzamajās divās dienās, tas jau būtu ļoti labi. Mēs jau esam diezgan apmierināti, jo esam panākuši ļoti daudzu ukraiņu karavīru atgriešanos. Taču vienlaikus tas nenozīmē, ka tikai tāpēc, ka sēžam pie sarunu galda, Krievija pēkšņi pārtrauks šo karu. Tāpēc, ka tagad visa ekonomika, viss režīms ir atkarīgs no šī kara. Mums jāsaprot, kāpēc Krievija piekrīt šīm sarunām. Pirmais iemesls ir tāds, lai atturētu ASV no nākamo sankciju noteikšanas. Un atturētu ASV no Ukrainas apgādāšanas ar ieročiem. Tā ir galvenā doma, kāpēc viņi brauc un brauks uz Stambulu, jo tas novilcinās laiku, tas kavēs jebkurus lēmumus. Tāpat tas noteikti ļauj viņiem sakopot spēkus militārā ziņā un dod atelpu viņu karavīriem. Taču viņi neuzskata, ka jau ir laiks sēdēt un apspriest galīgos risinājumus, jo viņi uzskata, ka nav sasnieguši gribēto. Ja viņi nevar dabūt to, ko grib – tas ir, Ukrainas padošanos – kāpēc piekrist? Krievijai kompromisus nevajag. Tur tā nelaime. Tā ir tā problēma, ko Vašingtona negrib saprast. Un diemžēl daudzi Rietumeiropas kolēģi tāpat. Viņi runā par kompromisiem. Kompromiss ir kaut kas tāds, kas var… ja ne patikt, tad kam vismaz var piekrist. Ja Krievija pieprasa, lai Ukraina padotos un beigtu pastāvēt, kāds gan te var būt kompromiss?… Es to neredzu.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Oksfordas universitātes profesoru, vēsturnieku Pīteru Frankopanu par Krievijas kara Ukrainā ģeopolitisko kontekstu, jauno auksto karu un vēstures pagrieziena punktiem jaunāko laiku vēsturē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Oksfordas universitātes profesoru, vēsturnieku Pīteru Frankopanu par Krievijas kara Ukrainā ģeopolitisko kontekstu, jauno auksto karu un vēstures pagrieziena punktiem jaunāko laiku vēsturē. NATO Stratēģiskās komunikācijas un izcilības centra konferenci Rīgā atklāja ar diskusiju par to, cik ļoti mākslīgais intelekts var ietekmēt demokrātiju. Tajā piedalījās arī raidījuma viesis – vēsturnieks un Oksfordas universitātes profesors Pīters Frankopans, kurš ir pasaulē plaši pazīstams publiskais vēsturnieks. Nesen viņš savā blogā par tā dēvētajām miera sarunām Stambulā vērstīja: “Es par to esmu rakstījis grāmatās „Zīda ceļi” un „Zemes transformācija”, šeit, „Substack”, esmu domājis par to, kāda varētu izskatīties vienošanās par Ukrainu. Vai Krievija varētu pāriet no izstumtās valsts statusa uz naftas piegādātājas statusu starptautiskajiem tirgiem un metālu un retzemju piegādātājas statusu ASV un citām valstīm? Vai Maskava varētu atdalīties no Pekinas. Vai Tramps varētu beigt karu 24 stundās, savās pirmajās 100 dienās vai vispār? Un atbilde ir – nē.” Esam pilsētā, kurā dzimis Jesaja Berlins. Priecājamies uzņemt jūs savā programmā – kuras nosaukums, starp citu, arī saistās ar Berlina brīvības ideju – "Brīvības bulvāris"… Atceros, ka Jesaja Berlins savā esejā "Ezis un lapsa" rakstīja par vēstures filozofiju un apgalvoja, ka tādi vēsturiski notikumi kā karš nesniedz iespēju saprast, kas tobrīd īsti notiek. Vai jūs viņam piekrītat? Pīters Frankopans: Jesaja Berlins ir viens no 20. gadsimta diženākajiem filozofiem. Ir ļoti grūti nepiekrist kādam, kurš ir tik slavens un gudrs. Es domāju, viņa paaudzi bija ievainojis ne tikai viens, bet veseli divi pasaules kari un pieaugošā ideoloģiju konfrontācija – fašisma un vēlāk komunisma totalitārie uzskati. Domāju, ka savā ziņā pasaule bija samērā melnbalta. Mūsdienu pasaulē – par ko runājām arī "StratCom" konferencē Rīgā – trūkst skaidrības par to. Ne tikai jauniešiem iesaistīšanās pasaulē ir ļoti svarīga. Domāju, trūkst izjūtas, kur mēs šobrīd esam. Vai esam milzīgā krīzē politiskajā un militārajā ziņā, vai arī kādudien viss vienkārši nokārtosies. Ja atsevišķi līderi – kā Putins – pazudīs vai nomirs un tiks aizstāts, varbūt pasaule varēs atgriezties normālās sliedēs. Vai varbūt mēs stāvam kāda patiesi šausminoša kalna pakājē. Un, ja padomājam par karu Ukrainā, spiedienu šeit, Baltijas valstīs, tas nāk no Krievijas, bet pastāv arī citi faktori. Eiropas kohēzija, dažādās balsis Eiropā, kas katra grib doties citā virzienā migrācijas, ekonomikas jomā. Tad daudzi faktori sāk viest satraukumu, piemēram, klimata pārmaiņas šeit, Baltijā, Latvijā. Vai arī jaunās tehnoloģijas, jaunu materiālu pieejamība. Un vēsturniekam jāspēj saprast, kas ir svarīgais, kas ir fundamentālais. Kā visiem labiem vēsturniekiem Jesajam Berlinam labi padevās sarindot faktorus pēc svarīguma. Un eseja "Ezis un lapsa" tieši to arī dara. Jūs esejā laikrakstā "Telegraph" dažas dienas pēc tam, kad sākās Krievijas pilna mēroga  iebrukums Ukrainā, rakstījāt par to, kā vēsture atskatīsies uz Krievijas iebrukumu. Minējāt, ka šis karš ierosinājis notikumu ķēdi, kas uz ilgu laiku varētu izmainīt varas līdzsvaru. Jutājums - kā vēsture atskatīsies uz šiem pēdējiem trim gadiem? Pīters Frankopans: Zināt, slaveno frāzi, kad Džou Eņlajam, Ķīnas premjeram, sešdesmitajos gados jautāja viņa domas par 1789. gada Franču revolūciju. Viņš teica: "Vēl par agru spriest." Pēc divsimt gadiem! Tāpēc, saprotams, daudz kas atkarīgs no tā, kas notiks turpmākajos mēnešos un gados. Taču no šodienas atskatoties uz 2022. gada februāri un tam sekojošajiem notikumiem, pamanāms, ka Krievija un Ķīna atjaunojušas savas attiecības. Esam pieredzējuši ASV reakciju uz karu tādā veidā, kas – nav svarīgi, labi vai slikti –, taču ASV ir atkāpusies no tās saistībām Eiropā. ASV ir pateikusi eiropiešiem, lai tie maina savu izturēšanos, citādāk tērē savu naudu, citādāk domā par aizsardzību. Domāju, ka mēs pieredzam tās pasaules konsolidāciju, kas neredz Eiropu kā pasaules notikumu līderi nākotnē. Tas norisinājās jau agrāk, pie tā tika piestrādāts jau sen. Taču reizēm ir grūti, ja tu dzīvo Latvijā, Rīgā, Eiropā vai ASV, atcerēties, ka 85 % pasaules iedzīvotāju nedzīvo Rietumos. Indijas, Ķīnas, Pakistānas, Nigērijas, Bangladešas un Indonēzijas iedzīvotāji kopā veido gandrīz 40 % pasaules iedzīvotāju. Varbūt pat vairāk. Ko gan viņiem nozīmē karš Ukrainā? Karš Ukrainā ļāvis lieliem resursiem ieplūst Indijā. Indija no Krievijas lēti iepirkusi naftu lielos apmēros, sadarbība starp Deli un Maskavu turpinās jau ļoti sen. Un šobrīd, 2025. gadā, Indija ir lielākais naftas piegādātājs Eiropai. Kaut arī Indijai nav pārāk daudz naftas ieguvju, tā ir Krievijas nafta. Daudziem šis karš ir nācis par labu. Eiropai tas maksājis zaudētas cilvēku dzīvības – sakarā ar aizsardzību un raizēm par mūsu politiskajām sistēmām. Spriedze starp Rietumiem un Krieviju atgādina kara situāciju. Atšķīrās tas, ka Padomju Savienībai nebija sabiedroto, tai nevajadzēja sabiedrotos. Bija valstis, ko tā atbalstīja – kā Angolu vai Kubu. Tagad Maskava veido alianses. Un tas nozīmē, ka mums Eiropā un Rietumos vairāk jādomā par to, kāds ir mūsu modelis. Ko lai mēs sakām saviem partneriem un draugiem Malaizijā un Indonēzijā par Izraēlu un tās atšķirību no Ukrainas. Domāju, ka mēs neesam īsti godīgi, īsti neprotam atbildēt uz šiem jautājumiem. * Pīters Frankopans (Peter Frankopan) ir Oksfordas Universitātes globālās vēstures profesors, Oksfordas Bizantijas pētniecības centra direktors. Viņš ir arī UNESCO Zīda ceļa pētījumu profesors un Kembridžas King's College stipendiāts. Viņa pētījumu loks aptver Vidusjūras reģiona, Krievijas, Tuvajos Austrumos, Persijas/Irānas, Centrālās Āzijas, Ķīnas un citu reģionu vēsturi un politiku, kā arī klimata, dabas resursu un savienojamības vēsturi. Laikraksts „The Times” nosaucis Pīteru Frankopanu par “literatūras zvaigzni”, bet BBC viņu dēvē par “vēstures rokzvaigzni”. Pītera Frankopana grāmata „Zīda ceļi” („Silk Roads”) tika atzīta par „The Daily Telegraph” 2015. gada vēstures grāmatu.  Arī viņa jaunākā grāmata „Zemes transformācija” („The Earth Transformed: An Untold History”) ir globāls bestsellers, kas uzreiz iekļuva grāmatu topā Lielbritānijā. Tajā tiek apspriestas cilvēku sabiedrības un vides mijiedarbības visā vēstures gaitā. Grāmatā viņš apgalvo, ka sausums, vulkānu izvirdumi, ledus laikmets, viduslaiku siltuma periods un mūsdienu klimata pārmaiņas ietekmēja un sakrita ar sabiedrības pārmaiņām, piemēram, klasiskās maiju civilizācijas sabrukumu vai Mongoļu impērijas paplašināšanos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu teātra režisoru Vladu Troicki par to, kā strādā Krievijas realizētais hibrīdkarš pasaulē un vai māksla var mazināt manipulāciju iedarbību uz cilvēkiem, un kāds teātris kara laikā ir iespējams.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu teātra režisoru Vladu Troicki par to, kā strādā Krievijas realizētais hibrīdkarš pasaulē un vai māksla var mazināt manipulāciju iedarbību uz cilvēkiem, un kāds teātris kara laikā ir iespējams. Nacionālajā teātrī ukraiņu režisors Vlads (Vladislavs) Troickis uzvedis izrādi "Karalis Ibī un citi zvēri", kuras anotācijā likts sava veida brīvības manifests: tu dzīvo brīvā, neatkarīgā valstī, bet nezini, vai tādā dzīvosi rīt, jo tev liekas, ka tavas cilvēktiesības un izvēles brīvība ir pašsaprotamas un to sargā tava valsts, bet valsts esi tu pats. Vai tu proti sevi pasargāt no demagoģijas un manipulāciju priekšā?  Vlads Trockis kopš kara sākuma Ukrainā pārcēlās dzīvot uz Franciju un šogad, augustā, pārcelsies dzīvot atpakaļ uz Ukrainu, lai tur veidotu savu teātri. Savu teātra izrādi, jo esat iestudējis Nacionālajā teātrī, jūs saucat par manifestu. Māksla nav tikai izklaide, tā ir arī būtiska pretošanās forma. Vlads Troickis: Māksla piederas pie politiskās dzīves. Bieži vien spekulē, ka politika ir nošķirta no mākslas. Taču, kad domāju par īstu mākslu, kas iekustina gan sirdi, gan prātu, tā ir politiska. Māksla, kas neiekustina ne sirdi, ne prātu, ir slikta māksla. Tāpēc es domāju, ka ir tikai viena nianse. Ja mākslinieks saprot, ko grib pateikt un jūtas atbildīgs par savu teikto. Es domāju, nav daudzi cilvēki, mākslinieki, kas domā par patiesu atbildību, jo šobrīd laiks, manuprāt, ir tik bīstams, tik īsts. Es jūtu, ka viss vecais ir iznīcināts ārkārtīgi strauji. Un, ja mēs neaizstāvēsim savu nākotni un nepretosimies šim iznīcības procesam… Šis laiks ir nedaudz līdzīgs kā pirms Otrā pasaules kara: brūnais neofašisma, neonacisma vilnis visā pasaulē, Eiropā – ļoti nopietna šī politiskā kustība, labējo un kreiso radikāļu partijas. Krievija izmanto ļoti nopietnu tehnoloģiju - manipulācijas, fragmentē, sadrumstalo sabiedrību. Es nezinu, varbūt jūs zināt šo tehnoloģiju, ko sauc "metodologi". Ščedrovickis, šīs kustības izveidotājs, bija 20. gadsimta vidus filozofs un polittehnologs. Un tagad Krievija izmanto šo metodologu tehnoloģiju, lai cilvēkus reflektoriski vadītu. Kāda ir šīs tehnoloģijas būtība? Vlads Troickis: Tā ir ļoti vienkārša. Kad es par to dzirdēju pirmo reizi, es domāju - tie ir kaut kādi konspiratori, masoni, tas izklausās pavisam dīvaini. Taču, kad izlasīju pašu tekstu, būtība ir ļoti vienkārša. Būdams režisors, es saprotu, ka tā ir ļoti vienkārša metode. Viņi atrod sabiedrībā kādu sāpīgu punktu, izveido kādu "trigerpunktu" un sistemātiski spiež uz šiem sāpīgajiem punktiem. Un galvenais šīs darbības mērķis ir saņemt nopietnu reakciju. Kas notiek, kad sabiedrībai sistemātiski spiež vienu punktu? Vairums cilvēku izjūt stresu, jo tas aizskar kaut kādu… Iekšējo pasauli? Vlads Troickis: Jā. Un brīdī, kad darbojas emocionālā reakcija, tava galva nestrādā, tu darbojies uz emocijām. Tas rada sabiedrību ar tādiem kā burbuļiem, kas izveidojas ap šiem trigeriem. Un te ir divas lietas: sistemātiski grūdieni trigerpunktā un ziņas, kas visbiežāk ir negatīvas. Jo tā ir klikšķu ēsma un ir viegli piesaistīt vairāk cilvēku, ja drukā vai stāsta kaut kādas nelāgas ziņas. Eiropā mēs to saucam par hibrīdkaru jeb informatīvo karu. Vlads Troickis: Tā ir manipulēšana. Kad es runāju ar specdienestu pārstāvjiem Ukrainā, viņi teica, ka šajā Krievijas operācijā piedalās kādi 100 tūkstoši Eiropas pilsoņu – nevis krievi. Turklāt tas nenotiek zem Krievijas karoga, tas var būt zem patriotisma karoga, zem ekoloģijas karoga, zem dažādiem karogiem. Turklāt nav nepieciešams šiem cilvēkiem maksāt, tie ir kaut kādi "noderīgie idioti" – šo terminu 20. gadsimta sākumā izdomāja Ļeņins. "Noderīgie idioti". Es atceros to, kā Herberts Velss, Romēns Rolāns, Lions Feihtvangers paviesojās Padomju Savienībā un teica: "Cik lieliski!" Šī romantiskā kreiso ideja… Tajā pašā laikā Ukrainā bija holodomors un gulags pa visu Padomju Savienību. Taču daudzas romantiskas domas par kreisajām idejām, par komunismu un tā tālāk – Eiropā tās nostrādāja. Un tagad tas turpinās. Jo visa tā antikoloniālisma kustība, nereti arī ekoloģisma kustība, sabiedrības kreisais spārns, viņi tikai gādā par to, lai sabiedrībā pastāvētu atšķirīgi informācijas burbuļi ap šiem trigerpunktiem. Kas notiek pēc tam? Viņi strādā vienlaikus gan ar labējiem radikāļiem, gan kreisajiem radikāļiem. Kreisie radikāļi vairāk ilgojas pēc KGB stāstiem un tas joprojām strādā. Ar labējiem radikāļiem viss aizsākās 21. gadsimta sākumā, kad Dolgins Sanktpēterburgā sarīkoja Eiropas un pasaules labējo radikāļu kustības kongresu. Tagad viņi maksā nelielas summas – daudz ne –, taču viņi dod tehnoloģijas. Vlads Troickis ir ukraiņu režisors un producents. Ukrainā pirmā neatkarīgā teātra "Dakh", kā arī postfolka grupas "DakhaBrakha" un frīkkabarē "The Dakh Daughters" izveidotājs, starpdisciplinārā mūsdienu mākslas festivāla "Gogolfest" dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs, kultūras iniciatīvas "Antidots"  izveidotājs. Pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā viņš kopā ar savu teātri pārcēlās uz Francijas ziemeļiem Normandijā. Pēdējos trijos gados viņa māksliniekiem bija vairāk nekā 300 uzstāšanās visā pasaulē. Iiestudētas izrādes Šveicē, Latvijā, Ungārijā, Vācijā, Gruzijā.     

Raidījuma Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddireltori Sanitu Jembergu par demokrātijas kvalitāti Latvijā un citur pasaule, mediju brīvību, Krievijas ietekmi uz pašvaldību vēlēšanām un prokremiliskumu Latvijas politikā. Līdz pašvaldību vēlēšanām palikusi mazāk nekā nedēļa. Priekšvēlēšanu kampaņā iezīmējas jaunas un, iespējams, pārsteidzošas sadarbības aprises. Pēc 30 gadiem kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mēs redzam, ka atsevišķi politiskie aktori vēl aizvien turpina šo etnisko dalījuma principa savu vēlētāju uzrunāšanai, arvien mazāk, varētu teikt, iezīmējas princips "vienošanās zem karogiem", kas būtu it kā šī laika iezīme. Turpmākās politikas veidotāju kandidātu kvalitāte izraisa arvien lielākas diskusijas.  Raidījuma viese ir pētnieciskā žurnāliste, "Re:Baltica" vadītāja Sanita Jemberga, kura ilgstoši darbojusies arī kā novērotāji citu Eiropas valstu vēlēšanu procesos. Tu pētīji arī diezgan intensīvi periodu, kas bija saistīts ar Krievijas ietekmes operācijām ap Krimas okupācijas laiku, tas ir pirms un pēc 2014. gada. Kā tu redzi, kas ir mainījies būtiski šajos pēdējos trīs gados? Sanita Jemberga: Ir grūtāk ieraudzīt. Kaut kādu laiku Krievija, vēl izliekoties par demokrātisku valsti, publicēja, piemēram, maigās varas naudas saņēmējus. Viņa nekad nepublicēja, kam viņi maksā politikā, bet to, kam maksā nevalstiskajās organizācijās vai aktīvistiem, to varēja redzēt. Tas ir mainījies. Viņiem kļūst arvien grūtāk šo finansējumu ievest. Pirmām kārtām tāpēc, ka banku kontrole, otrkārt, tāpēc, ka drošības iestādes ir pamodušās. Kopš tā laika tās ir mainījies. Arī sabiedrības attieksme ir nepieņemošāka pret šīm iniciatīvām. Mēs redzam, kurš to pauž un pauda pirms kara sākuma, un pauž joprojām. Tirgosim uzturēšanās atļaujas, palaidīsim bankām vaļīgāk grožus, lai tevi var cilvēki biznesu taisīt. Tie ir tie paši cilvēki, kas pirms tam to teica par Krieviju, un tagad viņi saka - nu tur Ķīnai, vai Centrālajai Āzijai. Tā kā sabiedrība mazāk pieņem, kontroles mehānismi ir lielāki, bet arī drauds ir daudz lielāks. Vairāk nekā 16 gadus tu strādā kā novērotāja vēlēšanu procesos. Tas valstu spektrs ir pietiekami liels, lai varētu dot apstiprinājumu diagnozei, ka demokrātijas kvalitāte Eiropā samazinās un ka mūsu būtiskākais uzdevums ir nosargāt demokrātiju. Vai tu redzi tam apstiprinājumu šajos vēlēšanu procesos? It sevišķi, ja mēs salīdzinām to, kas notiek citur, ar to, kas notiek pie mums. Sanita Jemberga: Katru reizi, kad es atgriežos no kādām skumjām vēlēšanām, es pie sevis nosaku, ka mēs nesaprotam, cik mēs labi dzīvojam, mēs nesaprotam, par kādiem niekiem mēs strīdamies. Ja mums nebūtu Krievija blakus, mums pat īsti tādu draudu, izņemot sevi pašu, nebūtu.  Es novēroju vēlēšanas gan EDSO ietvaros, gan Eiropas Savienības ietvaros. EDSO strādā Eiropā, un Eiropas Savienība strādā ārpus - Latīņamerikā, Āzijā un Āfrikā, un tā tālāk. EDSO kolēģi smejoties mani sauc par neliberālo demokrātiju speciālistu, jo es esmu apzināti izvēlējusies strādāt valstīs, kurās notiek demokrātijas lejupslīde - Ungārijā savulaik, Polijā, Slovēnijā, kad tas gāja uz leju. Pēdējā bija Moldova, kur es biju, bet tas valstu spektrs ir ļoti liels. Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka man ir svarīgi redzēt mehānismus, ar kādiem to var īstenot, ar kādiem to panāk, lai cilvēki demokrātiskās vēlēšanās, kuras pēc formas ir demokrātiskas, pareizas un visi papīri ir vietā un neviens nebāž urnās neko, kā var panākt to, ka viņi aiziet, piemēram, un nobalso par Orbānu [Ungārijā] vai savulaik par Kačiņski [Polijā].  Mana atziņa ir, ka notiek process, kuru es vēl neprotu definēt. Demokrātija zaudē un turpinās zaudēt. Jautājums - līdz kuram līmenim tas nonāks? Un demokrātiju zaudē tieši tā iemesla dēļ - viens ir, ko es minēju, šī dusmu kurināšana, kurā cilvēks, dzīvojot relatīvi labu dzīvi, to nenovērtē, bet viņš dusmojas internetā par kaut ko. Otrais ir vilšanās sajūta, kas ir par iepriekš izvēlētajiem pārstāvjiem, liekot domāt, ka tad labāk lai nāk tā stingrā roka un to dara.  Paņemsim, piemēram, Slovākijas piemēru, kur es esmu strādājusi divreiz. Kāpēc Fico varēju atgriezties? Tāpēc, ka demokrātiskā koalīcija, kas tika ievēlēta pēc žurnālista un viņu dzīvesbiedres slepkavības, sabiedrībai saprotot, ka viņi negrib dzīvot tādā valstī, kur žurnālistus slepkavo. šī koalīcija tika ievēlēta, savā starpā strīdējās, neko neizdarīja. Cilvēki vienkārši atgriezās pie Fico.  Notiek kaut kāds fundamentāls izmaiņu process mūsu sabiedrībā, kuru es nespēju vēl nosaukt vārdā. Es viņu redzu, bet es nezinu, kā viņš saucas, un es nezinu, cik viņš tālu aizvedīs. Bet to, ka demokrātijas būs vairāk, par to mēs pilnībā varam aizmirst. Sanita Jemberga medijos strādā kopš 1996. gada. Īsu brīdi strādājusi Eiropas Komisijā un 2014. gadā atgriezās "Re: Baltica" kā izpildirektore un redaktore. Viņa vienlaikus ir OCCRP (Organized Crime and Corruption Reporting Project) valdē, pārstāv vairāk nekā 50 pētnieciskās žurnālistikas centrus no visas pasaules. Bijusi žurnāla "Ir" izdevēju padomē. Sanita sadarbojas ar EDSO, UNESCO, Rīgas Ekonomikas augstskolu, Thomson Reuters foundation organizācijām un regulāri pasniedz pētniecisko žurnālistiku - ziņu dienesta vadību un citus apmācību kursus. Vairāk nekā 15 gadus Sanita Jemberga strādā starptautiskajās vēlēšanu novērošanas misijās kā mediju eksperte. Veidojusi scenāriju vairākām dokumentālajām filmām un ir desmitiem pētniecisku rakstu autore?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas kinorežisoru Sergeju Lozņicu, kura filmai “Divi prokurori” pagājušā nedēļā bija pirmizrāde Kannu kinofestivālā. Saruna par staļinismu mūsdienās un kino kā valodu, kas apraksta šobrīd pasaulē notiekošo. Sergeja Lozņicas filmu “Divi prokurori”, kas vēsta par Staļina režīmu Lielā terora laikā Krievijā, ļoti augstu novērtēja kritiķi. Filma uzņemta Latvijā. Ar režisoru Sergeju Lozņicu, kurš sevi piesaka kā Ukrainas režisoru,  tiekamies Kannu festivālā dienu pēc tam, kad turpinās  tā sauktais “diplomātijas teātris” par Ukrainas miera sarunām starp Putinu un Trampu.  Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 1180 dienas. Filma krievu valodā bija iekļauta Kannu festivāla galvenajā programmā. Pēc filmas pirmizrādes festivāla direktors aicina Lozņicu uzrunāt publiku krievu valodā, lai zālē sanākušie dzirdētu šo vēstījumu. Varētu likties pārsteidzoši, ka starptautisko publiku ieinteresēja staļinisms, lai gan skaidrs, ka vēsturisks kino vienmēr ir par mūsdienām. Francijas prese raksta, ka Ukrainas režisora Lozņicas jaunā filma ir brīdinājums par despotiem un par to, cik bīstami ir to nepamanīt, līdz ir par vēlu. Vai, tavuprāt, ir atšķirība starp to, kā ar vēstures tēmām strādā vēsturnieki un kinorežisori? Sergejs Lozņica: Protams. Kas atšķiras? Sergejs Lozņica: Vēsturniekam jāievēro notikumu secība. Taču režisors tomēr pakļaujas kino likumiem. Kino ir māksla, kas attīstās pa laika līniju un te pastāv noteiktas likumsakarības. Piemēram, filmā spēcīgas ainas, atslēgas epizodes būtu labi likt otrajā pusē. Tādas epizodes, kas veido sižeta pavērsienu. Savukārt vēsturē bieži vien tā nav. Piemēram, es ar to vairākkārt saskāros, veidojot filmu "Blokāde". Paši šausmīgākie notikumi bija sākumā, nevis beigās. Un vēlāk… piemēram, šīs briesmīgās lietas – sniegā guļošus līķus Ļeņingradā uz ielas, kuriem cilvēki iet garām un neliekas ne zinis, tos neaizvāc, jo nav tādas iespējas – es tās atstāju kulminācijai. Un tas bija tuvu filmas beigām. Ja es to parādītu agrāk, tālāk neviens pēc šīm spēcīgajām emocijām filmu vairs neskatītos, un es nezinātu, ar ko šīs emocijas nosegt, ko stāstīt tālāk, jo es jau būtu aizgājis līdz galējai robežai. Lūk, te mēs saskaramies ar zināmiem kino ierobežojumiem.  Vēl viens spilgts piemērs, kā parādīt 1917. gada revolūcijas, boļševiku apvērsuma norisi. Visi notikumi noritēja vienlaicīgi. Taču kino nav iespējams neko parādīt vienlaicīgi. Kaut kas tiks rādīts pirmais, kaut kas otrais un trešais. Es domāju par tiltu, elektrostaciju, pasta, banku ieņemšanu un tā visa rezultātā – Ziemas pils lokalizāciju. Kino vienlaicīgi to nav iespējams parādīt. Kaut kas nāks pirmais, kaut kas otrais un trešais. Un vissvarīgākais būs beigās. Tātad jūs jau uzliekat citus uzsvarus notikumiem. Tāpēc, ka kino ir māksla, kas attīstās lineāri laikā. Un šis lineārums mūs ierobežo. Es nezinu, kā to var pārvarēt.  Vai arī, piemēram, tāds notikums kā Volīnijas slaktiņš. Kā filmā risināt šo savstarpējās slepkavības jautājumu. Poļi nogalināja ukraiņus, ukraiņi nogalināja poļus. Un tas bija savstarpēji. Protams, bija arī provokācija. Taču, ja kino jūs ieliksiet – kā to izdarīja Smaržovskis – vispirms poļus un pēc tam… Tas ir, vispirms ukraiņi nogalināja poļus – tā viņš to ataino – un pēc tam poļi nogalina ukraiņus. Tad visiem ir skaidrs iemesls un cēloņsakarības tiek atainotas nepatiesi. Jā, bija provokācija, taču pēc tam sākās savstarpēja slepkavošana. Tad sanāk, ka vieni kļūst par upuriem, bet otri – par varmākām. Taču stāsts nav par to. Un pārspēt  – kā viņš parādīja poļu-ukraiņu ģimeni… Pārspēt ar šīs poļu-ukraiņu ģimenes likteni, kur vīrs ar sievu viens otru mīl, negrib tajā visā iesaistīties… Ar to ir grūti visu to pārspēt. Lūk, tai ziņā šis laika lineārums diktē savus noteikumus. Tāpēc, ka to, kas notiek vēlāk, izraisa tas, kas bijis iepriekš. Un kā to pārvarēt – tā ir vesela māksla. Sergeja Lozņicas jaunā spēlfilma "Divi prokurori" veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem, attēlojot notikumus Staļina režīma laikā Padomju Savienībā 1937. gadā. Stāsta centrā ir jauns un naivs prokurors Korņevs, kurš, atklājot NKVD korupciju, uzsāk bīstamu ceļojumu pret totalitāro sistēmu. Sergejs Lozņica: Dmitrijs Demidovs šo romānu sarakstīja 1968.gadā. To bija sarakstījis cilvēks, kurš Gulagā bija pavadījis 14 gadus. 80.gados šis romāns rokrakstos bija konfiscēts, visus arhīvus VDK bija konfiscējis. Un šos rokrakstus atgrieza 90. gados no VDK arhīviem. Tas pirmo reizi trīs daļās tika publicēts 40 gadus pēc tam, kad tas tika sarakstīts.  Es vācu šīs grāmatas, es vācu atmiņas par Gulagu, par koncentrācijas nometnēm ne tikai Padomju Savienībā. Es to izlasīju 2010 .gadā un šis romāns kaut kā palika manī. Un kad parādījās iespēja veidot filmu, 2020. gadā mēs sākām to darīt. Man šī filma atspoguļo mūsdienas. Nevis pagātni, bet mūsdienas. Daudz ko no tā, kas ir filmā, iespējams ieraudzīt mūsdienās. Stāstā, kas uzrakstīts pirms vairāk nekā 40 gadiem par notikumiem, kas notikuši turpat vai pirms simt gadiem. Tas ir apbrīnojami.   Kinorežisors Sergejs Lozņica ir dzimis Baltkrievijā, uzaudzis Ukrainā, studējis lietišķo matemātiku un robottehniku Kijevā, pēc tam – kinorežiju Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā (VGIK) Maskavā. Strādājis Sanktpēterburgas dokumentālo filmu studijā, bet kopš 2001. gada ir emigrējis uz Vāciju, lai arī pilsonība viņam joprojām ir Ukrainas.  2010. gadā viņš pārsteidza pasauli ar melnbaltu absurda drāmu "Mana laime", kas tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un stāstīja par to, kā cilvēks pakāpeniski zaudē sevī visu cilvēcisko. 2012. gadā kinofestivālos ievērību guva viņa filma "Miglā", kuras darbība notiek Otrā pasaules kara laikā Baltkrievijā, bet tās filmēšana notika Latvijā. Filmā parādītas attiecības starp vienkāršiem baltkrievu zemniekiem, kurus karš sadalījis cietsirdīgos partizānos un gļēvos fašistu līdzskrējējos, bet dažus ir atstājis kaut kur pa vidu.  Lozņicas dokumentālās filmas "Blokāde", "Process", "Austerlica", "Uzvaras diena", "Valsts bēres", "Lansberģis" ir vizuāls un antropoloģisks pētījums par 20. gadsimta varas un cilvēka attiecībām, galvenokārti izmantojot arhīvus kā kino izteiksmes līdzekli. Latvijās Sergejs Lozņica uzņēmis četras filmas, tostarp jaunāko - "Divi prokurori", kā arī  "Miglā", "Lenprātīgā", kā arī dokumentālo īsfilmu "Vecā ebreju kapsēta" ciklā "Pārci ceļiem un upei".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas kinorežisoru Sergeju Lozņicu, kura filmai “Divi prokurori” pagājušā nedēļā bija pirmizrāde Kannu kinofestivālā. Saruna par staļinismu mūsdienās un kino kā valodu, kas apraksta šobrīd pasaulē notiekošo. Sergeja Lozņicas filmu “Divi prokurori”, kas vēsta par Staļina režīmu Lielā terora laikā Krievijā, ļoti augstu novērtēja kritiķi. Filma uzņemta Latvijā. Ar režisoru Sergeju Lozņicu, kurš sevi piesaka kā Ukrainas režisoru,  tiekamies Kannu festivālā dienu pēc tam, kad turpinās  tā sauktais “diplomātijas teātris” par Ukrainas miera sarunām starp Putinu un Trampu.  Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 1180 dienas. Filma krievu valodā bija iekļauta Kannu festivāla galvenajā programmā. Pēc filmas pirmizrādes festivāla direktors aicina Lozņicu uzrunāt publiku krievu valodā, lai zālē sanākušie dzirdētu šo vēstījumu. Varētu likties pārsteidzoši, ka starptautisko publiku ieinteresēja staļinisms, lai gan skaidrs, ka vēsturisks kino vienmēr ir par mūsdienām. Francijas prese raksta, ka Ukrainas režisora Lozņicas jaunā filma ir brīdinājums par despotiem un par to, cik bīstami ir to nepamanīt, līdz ir par vēlu

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītāju Juri Pēkali par diplomātiju, miera sarunu konsekvencēm Ukrainā un Latvijas rīcības scenārijiem. Putins 15. maijā Stambulā bija piedāvājis sarīkot tiešas sarunas ar Ukrainu par kara izbeigšanu. Sabiedrotie - ASV, Ukrainas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Polijas līderi tikšanās laikā Kijivā ierosināja 30 dienu beznosacījuma pamieru no pirmdienas un, ja Krievija tam nepiekritīs, solīja palielināt jaunas sankcijas pret Krieviju un arī militāro atbalstu Ukrainai.  "The Economist" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka 9. maijā, kad Putins svinēja Uzvaras dienu Sarkanajā laukumā, atzīmējot nacistiskās Vācijas sakāvi, tad kādreiz šajā parādē piedalījās arī Krievijas sabiedrotie Otrajā pasaules karā. Šodien Putins vēršas pret šiem sabiedrotajiem, kas ir jauna pasaules kārtība. "Pieaugot bojāgājušo skaitam Ukrainā, mēs skaidri redzam, ka Putina kara mērķis, lai attaisnotu Krievijas zaudējumus, ir kļuvis vēl lielāks. Tas, kas sākās kā īpaša militārā operācija kaimiņos, ir kļuvis par Krievijas eksistenciālu cīņu pret tālākiem ienaidniekiem." Tā raksta "The Economist". Tā ir dziļa pārmaiņa.  Kādas ir jaunā Aukstā kara diplomātiskās attiecības, kāda ir šo attiecību specifika, par to saruna ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautiskās politikas direkcijas vadītāju Juri Pēkali. "The Economist" ievadraksts pagājušajā nedēļā saucās "Ko Putins grib?". Kāda ir jūsu versija pēc tā, kā viņš risina sarunas, ko viņš grib? Juris Pēkalis: Manuprāt, Putina mērķi nav mainījušies kopš kara sākuma. Es domāju, ka Putina mērķi nav tikai par teritoriju, par Ukrainu, bet plašāk - par Eiropas drošību. Tas virsmērķis, ko mēs redzam viscaur ne tikai pēdējos trīs un vairāk gados, bet arī pirms tam, ir šķelt sabiedrotos un mazināt ASV klātbūtni Eiropas drošībā. Izstumt ASV, un attiecīgi paplašināt savas imperiālās ambīcijas.  Skaidrs, ka šodien Putins redz pasauli un mēģina izcīnīt Krievijai tiesības noteikt savu kaimiņvalstu likteni. Un tas ir tas, par ko viņš cīnās. Tā nav tikai cīņa par kvadrātkilometriem Ukrainā, bet tā ir cīņa par lielvaras statusu. Putins redz, ka lielvarai Krievijai pienākas noteikt kaimiņvalstu statusu. Ja tāda iespēja Krievijai nav, tad tā vairs nav lielvara. Henrijs Kisindžers uzskatīja, ka diplomātijā impērijas ir tās, kuras veido šo pasaules kārtību pēc tā, kā viņām gribās. Tā ir reālpolitika. Kā tas ir šobrīd, ja šo Kisindžeru tēzi attiecinātu uz to, kas notiek? Ko Kisindžers teiktu par to, kas ir tagad?  Juris Pēkalis: Es domāju, viņš to raksturotu tā, kā tas reāli arī notiek - ir lielvaru sāncensība.  Iespējams, ka tās ir divas lielvaras, atkarībā no tā, kurš to definē. Ja mēs skatāmies no ASV viedokļa, daudzi pētnieki ASV redzētu divas lielvaras - ASV un Ķīnu. Viņi šeit neredzētu Krieviju kā lielvaru. Ja mēs skatāmies no Krievijas viedokļa, Krievija noteikti redz sevi starp trim lielvarām kā līdzvērtīgi partneri, kam ir tiesības uz šo sāncensību.  Es domāju, tad vēl arī nāk iekšā Eiropas politiskās ambīcijas, kuras Eiropa vēl šobrīd nav spējīga pietiekami īstenot, bet pilnīgi noteikti ir ambīcijas Eiropai spēlēt daudz aktīvāku lomu un daudz lielāku lomu globālajā politikā. Bet tas cipars, cik daudz lielvaru ir, nav viennozīmīgs. Vai mēs šī brīža situāciju kaut kādā ziņā varam salīdzināt ar to, kā savulaik Staļina sabiedrotie, kuri šobrīd ir Putina ienaidnieki, rīkojās pēc Otrā pasaules kara, kā risina mūsdienu situāciju? Juris Pēkalis: Pēdējo simts gadu laikā nekas daudz tādā ziņā nav mainījies mūsu vērtējumā par Krieviju. Krievija izgājusi kaut kādam attīstības ceļam, bet principā var teikt, ka ir atgriezusies pie 100 gadus senas vēstures.  Aukstā kara sākumā ASV diplomāts Kenans definēja ASV politikas pamatus iepretim Padomju Savienībai. Arī toreiz viņš runāja par Krievijas vēlmi izplesties tik tālu, cik tai dod. Tiklīdz Krievija sastopas ar pretestību, tā apstājas. Respektīvi, toreiz viņš definēja nepieciešamību ar noteiktu politiku, ar spēku iegrožot spēju izplesties, Krievijas spēju izplatīt savu negatīvo, savu agresīvo politiku. Mēs šobrīd esam tieši tādā pašā situācijā. Mums ir nepieciešams dot Krievijai pretspēku, parādīt Krievijai robežas un iegrožot tās agresīvo politiku. Tādā ziņā - jā, nekas nav mainījies. Vai atšķiras diplomātiskā stratēģija attiecībās ar ASV un Eiropas Savienību pēc Trampa pa ievēlēšanas? Juris Pēkalis: Jāņem vērā, ka mēģinām nodalīt attiecības ar Eiropu un attiecības ar ASV, ir jāsaprot, kādā vidē mēs runājam un kā izskatās tā drošības arhitektūra, kas garantē mūsu drošību. Tā drošības arhitektūra ir daudzslāņaina gan saturiski, gan arī ģeogrāfiski. Ir starptautiskās tiesības, principi, kā robežu neaizskaramība, ir kaut kādi bruņojuma kontroles elementi. Tie varbūt ir divi slāņi, ko Krievija ar savu rīcību pēdējās desmitgadēs ir mēģinājusi graut, un daļēji mēs varam teikt, ka nu tā uzticība tam ir zudusi. Vismaz mēs varam teikt, tik tālu, ka neitrālas valstis pie Krievijas robežām vairs neredz, ka tā arhitektūra strādā īpaši Eiropas kontinentā. To mēs redzam pēc Somijas, Zviedrijas rīcības, pametot savu neitralitātes politiku un strauji iestājoties NATO. To mēs redzam pēc Ukrainas vēlmes būt saistītai ar NATO un un Eiropas Savienību. To pašu mēs varam teikt par Moldovu un citiem.  Vēl viens slānis ir alianses, kolektīvās aizsardzības alianse. Es runāju par NATO. Eiropas drošība, transatlantiskās telpas drošība, mūsu aizsardzība, mūsu drošības arhitektūra - tas ir pamats. No tāda viedokļa, ja mēs skatāmies uz attiecībām ar Eiropu un ASV, tur nav nekādu izmaiņu. Mēs joprojām esam saistīti ar kolektīvās aizsardzības līgumu, ar Vašingtonas līgumu. Mēs esam visi NATO sabiedrotie, un mums nav šaubu par saistībām vienam pret otru. Arī pēc Trampa ievēlēšanas.  Mēs esam izgājuši tādam virpulim, tai skaitā mediju telpā, mēģināja pieķerties klāt katram kādam vēstījumam no Baltā nama un mēģināja interpretēt, demonstrēt kā šķelšanos starp sabiedrotajiem, lai gan patiesībā gan publiski, gan arī mēs redzam to divpusējā dialogā pie NATO galda, nekas sabiedroto attiecībās iepretim piektajam pantam, iepretim drošībai nav mainījies. Mēs joprojām no Eiropas viedokļa redzam ASV un Kanādas, Ziemeļamerikas iesaisti Eiropas drošībā kā kritiski svarīgu. Un tieši tāpat ASV un arī Kanāda redz attiecības ar Eiropas sabiedrotajiem kā kritiski svarīgas viņu drošībai. Kas ir mainījies? ASV iespēju robežas. Pirms mirkļa runājām par ASV kā vienu no lielvarām globālajā sāncensībā ar vienu vai vairākām lielvarām, tad šodien paši amerikāņi arvien vairāk runā par to, ka viņu spējas ir ierobežotas tādā ziņā, ka viņi nav spējīgi tik daudz resursu veltīta tam, lai saglabātu tādu galvas tiesas pārākumu pār visiem potenciālajiem sāncenšiem un atrisinātu visas drošības problēmas. Tāpēc šīs attiecības NATO aliansē arvien vairāk redz tādas, kur Eiropā un arī Kanāda spēj sniegt arvien lielāku ieguvumu. Un tā ir tā debate, kuru mediji mēģina pasniegt par kādu šķelšanos. Juris Pēkalis ir Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautiskās politikas direkcijas vadītājs. Kopš 1996. gada atrodas diplomātiskajā dienestā, bijis Latvijas vēstniecības ASV vadītāja vietnieks, savulaik vadījis Eiropas lietu departamentu, bijis arī Saeimas priekšsēdētājas ārlietu padomnieks. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģijas profesori Brigitu Zepu par Latvijas sabiedrību pēc 1990. gada 4. maija līdz mūsdienām, sociālās atmiņas un vērtību izmaiņām, par to, kāda būs Latvijas nākotnē un kāto var ieraudzīt tagadnē. Ir pagājuši 35 gadi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, kas socioloģiskā izpratnē atbilst jau vairāk kā vienai paaudzei. Postpadomju identifikācijas un pārejas sabiedrības kritēriji jau kādu laiku varētu nebūt derīgi, lai aprakstītu Latvijas sabiedrību. Socioloģe Brigita Zepa, kura kopš 90. gadu sākuma pētījusi Latvijas sabiedrību un tās vērtības dažādos aspektos.  Jūs esat arī vadījusi ilgstoši Eiropas vērtību mērījumus un kopš 90. gadu sākuma socioloģiski mērījusi Latvijas sabiedrību. Vēsturnieki nereti runā par vēstures variantiem, kāda varēja būt situācija un kāda bija, kaut kādā ziņā arī vērtības ir tās jābūtības par to, ko mēs vēlamies, lai mūsu sabiedrība veidojas. Ja mēs skatāmies uz to, kas bija mūsu vērtības 90. gadu sākumā un tagad, kā jūs redzat to, par ko Latvijas sabiedrība gribēja veidoties 90. gadu sākumā un par ko tā ir izveidojusies? Brigita Zepa: 1990. gadā pirms 4. maija deklarācijas pasludināšanas mums bija aptauja, avīzē mēs ielikām, šķiet, tā bija "Padomju Jaunatne", - kā jūs iztēlojieties, kāda būs mūsu nākotne? Labi atceros, ka tā bija ārkārtīgi ideāla, ka mums būs visi labumi, tādi, kādi ir pie sociālisma, un mums nebūs nekādas problēmas, tādas, kādas tās mēdz būt tirgus ekonomikas apstākļos. Tā ir, konkurence un bezdarbs. Nu, to cilvēki pilnīgi aizmirsa, cerības un ekspluatācijas bija, ka mēs dzīvosim ļoti labos laikos. Bet, kā zināms, tā tas nenotika, un mēs dzīvojam tādos laikos, kā mēs dzīvojam. Kas ir tās lietas, pēc kurām jūs vērtējat, kas notiek kā sociologs ar to pieredzi, kuru jūs esat uzkrājusi? Brigita Zepa: Šodien laiks ir tik mainīgs un dinamisks, ka mēs pilnībā izejām no to pētījumu konceptuāliem rāmjiem, kādus mēs veicām iepriekšējos gados. Un šodien man pirmais, kas nāk prātā, ja jūs runājāt par šo laiku, un par ko es domāju un kas mani satrauc, tā ir informācija. Notiek interesantas lietas ar informāciju. Varētu domāt - jo vairāk informācijas mūsu rīcībā, jo mēs labāk saprotam situāciju, jo mēs drošāk varam spriest. Nē, man rodas iespaids, ka šodien informācijas daudzums rada riskus, rada nedrošību. Un tas man liek atgriezties pie tiem sociologiem astoņdesmitajos gados [Ulrihs Beks, Entonijs Gidenss, Zigmunts Baumans], kuri rakstīja par riska sabiedrību. Tā bija sabiedrība, kurai risks vairs nebija nokļūt nabadzībā, bet kur bija risks, kuru radīja tie tehnoloģiskie sasniegumi, ko pats cilvēks bija radījis. Tās ir klimata pārmaiņas, tās ir dažādas informācijas tehnoloģijas un tamlīdzīgi. Šādi procesi notiek, tos es kā sociologs jūtu un saskatu.  Tad kāda cita informācijas īpatnība, ļoti zīmīgā, - neredzamība. Mēs neredzam, kā īsti informācija izplatās. Mēs redzam cilvēkus ar telefonu, braucam sabiedriskajā transportā, visiem ir rokā telefoni un viņi sazinās. Tātad ir mainījusies komunikācija. Komunikācija nav redzama, un tas satur atkal lielus riskus. Jo pienāk vēlēšanas, un pēkšņi izrādās, ka cilvēki nobalso par kaut kādām pilnīgi negaidītām, dīvainām partijām. Tur izvirzās politiski līderi, maigi izsakoties, diezgan nekompetenti. Viņi kļūst par politiski atbildīgām personām mūsu valstī. Tas veido tādu jocīgu situāciju.  Informācijas neredzamība satur ārkārtīgus riskus, zinām kiberuzbrukumus, tie visi ir neredzami, pēkšņi viņi notiek. Pēdējā laikā vairāk to dzirdam, parādās jaunas informācijas teorijas, tehnofašisms. Es negribu detaļās par to runāt, vienkārši parādu virzienu.  Es kā socioloģe domāju, ka informācija mūsu laikos kļūst dīvaināka, savādāka, nekā mēs esam pieraduši domāt par informāciju, tā satur ļoti lielus riskus. Jūs esat ļoti daudz arī veikusi etniskos pētījumus Latvijā, kas saistīti ar dažādu etnosu integrācijas vai saliedētības jautājumiem. Ja mēs savulaik varējām identificēt dzīvi divās dažādās informatīvās telpās, tad šajā brīdī arguments par to, ka mūsu etnosu veidošanās Latvijā ir balstīta divās dažādās informatīvās telpās īsti nestrādā. Informatīvā telpa ir mainījusies un kļūst sarežģīta. Brigita Zepa: Mēs pakāpeniski veicām pētījumus kaut vai 90. gadu sākumā, pēc tam līdz 2004. gadam mēs intensīvi nodarbojāmies ar šiem pētījumiem, un mēs soli pa solim redzējām, kā tie viedokļi, kas tiek pausti krieviski un latviski, kā tas pretnostatījums arvien samazinās, samazinās, samazinās. Tas tik tiešām ir jāatzīst.  Viens tāds piemērs - sociālo atmiņa. 1995. gada publikācijā ir jautājums: vai PSRS sekmēja Latvijas ekonomisko un kultūras attīstību? Un 1994. gadā no nelatviešiem, no krieviem trīs ceturtdaļas, kādi 75% teica, ka sekmēja. Tagad mums kolēģi ir veikuši pētījumu 2025. gadā, tas ir pēc 30 gadiem, 44 [procenti] saka, ka PSRS sekmēja attīstību. Redziet, kādas milzīgas izmaiņas ir notikušas. Mums vajag tikai atrast tos mērījumus, tās pazīmes kā pieturas punktus, un mēs tiešām varētu redzēt, ka mūsu cilvēku apziņā ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas, tajā skaitā ir tuvinājušies viedokļi par sabiedrību, par lietām, un nav vairs tāds pretnostatījums. Es domāju, ka šis pretnostatījums vairāk bija vecākajās paaudzēs, kuriem bija atšķirīga pieredze, bet tagad jaunākajām paaudzēm veidojas jauna pieredze, un tā notiek globalizācijas, visu šo procesu rezultātā, un tāpēc tās atšķirības krietni mazinās. Protams, vienmēr jāpastāv kaut kādām atšķirībām, ir tomēr atšķirīgas dzimtās valodas un tamlīdzīgi.   Brigita Zepa, socioloģe, bijusi Latvijas Universitātes socioloģijas profesore, vairāk nekā 20 gadus bijusi Baltijas Sociālo zinātņu institūta direktore. Šobrīd lasa lekcijas Latvijas Universitātē juristiem. Kopš 90. gadu sākuma pētījusi gan trešo valstu piederīgo integrāciju valstī, nacionālās identitātes jautājumus, valsts svētku svinēšanu sabiedrības vienotības kontekstā, etniskās tolerances un sabiedrības integrācijas jautājumus, etnisko spriedzi un konfliktu risināšanu. Bijusi Eiropas vērtību mērījumu komitejas locekle, desmitiem publikāciju autore par Latvijas pārejas sabiedrības tematiku, etnisko spriedzi Latvijā kopš 90. gadu sākuma.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Raimondu Cerūzi par 80 gadiem pēc Otrā pasaules kara beigām un šī laika izpratni Krievijā, Vācijā un Eiropā, un Otrā pasaules kara beigu saistību ar mūsdienu procesiem starptautiskajā un Latvijas politikā. 8. maijā paiet 80 gadi, kopš beidzās Otrais pasaules karš, kura beigas vai sekas vēl aizvien kalpo kā politikas instruments mūsdienās. Otrā pasaules kara beigas reizē bija laiks, kad sākās Austrumeiropas pakļaušana, tas iezīmēja pretošanos padomju okupācijas varai. Kā domāt un ko no jauna domāt par Otrā pasaules kara beigām un tā attiecībām ar mūsdienu procesiem?  Kara beigas Latvijai nesa samērā smagus pārbaudījumus - valstiskās neatkarības zaudēšana, iedzīvotāju iznīcināšana holokaustā, represiju un karadarbības rezultātā, un tas ietekmē ļoti daudzu cilvēku dzīves. Ja mēs uzskatam, ka katra vēsturnieku paaudze kaut kādā ziņā pārraksta vēsturi no jauna, jo ir parādījušies jauni avoti, ir parādījušās interpretācijas, iespējas vai veidi, kas ir tas, kā mēs skatāmies uz to, kas notika Otrā pasaules kara? Raimonds Cerūzis: To var konstatēt vēsturiski, ka ir bijuši ir tādas situācijas, kad bijusi vēlme kaut ko pārrakstīt vai savādāk interpretēt. Pēc Otrā pasaules kara vācieši neapzinājās savu vainu, sešdesmitajos gados bija vilnis, kad mēģināja saredzēt gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā noteikt primāri vācu vainu. Savukārt astoņdesmitajos gados, atkal pēc kādiem 20 - 25 gadiem mēs varam redzēt, ka ir vēlme tieši pretēji skatīties plašāk pasaulē, mēģināt saprast, varbūt ne tikai vāciešos, bet kaut kur citur ir kādi piemēri, kāda vaina, kas saistās gan ar Pirmo, gan ar Otro pasaules karu. Varbūt ne tikai vācieši ir kā tāda bestiāla tauta, ja kas ir vainīga pie visa, bet ir kaut kādi piemēri, kuros vācieši varēja, teiksim, iedvesmu smelties. Tad saredzēt, ka ļoti daudz piemēru, tās brutalitātes, nežēlības piemēru ir rādījusi Krievija, Padomju Krievija, Padomju Savienība.  Pēc padomju bloka sabrukuma Latvija, pārējās Baltijas valstis atguva neatkarību, tad mēs varam redzēt, ka pasaulē arī ir tāds liberālisma vilnis, ko varētu arī zināmā mērā izprast kā tās interpretācijas līdzsvarošanu. Tādus progresīvus viedokļus popularizēja tieši vēsturnieki no bijušās Padomju Savienības un, lai cik tas būtu pārsteidzoši, arī vēsturnieki, kas pēc savas izcelsmes bija krievi. Viņi nāca klajā ar uzskatiem, ka Otro pasaules karu lielā mērā ir izraisījusi tieši Padomju Savienība, ne tik daudz varbūt kādi citi aspekti, kas iepriekš ir parādījušies Rietumu vēstures literatūrā. Uzskats par to, ka Padomju Savienība, arī Krievija kā tāda vēsturiska parādība ir bijusi līdzvainīga daudzos satricinājumos un tostarp arī Otrajā pasaules karā, mērķtiecīgi uz to virzījusies. Patiesība jau tajā ir, jo Padomju Savienības mērķis bija faktiski vispasaules sociālistiskā revolūcija, kas nebija panākama mierīgā veidā, tā bija panākama tikai ar saspīlējumu, konfliktu, ar kara izraisīšanu. Tas ir tas, ko ilgtermiņā Padomju Savienība varbūt gatavoja, un Vācija, nacionālsociālistiskā Vācija šai gadījumā zināmā mērā tikai atbildēja uz šo izaicinājumu. Tas arī 30. gadu retorikā, ideoloģiskajā retorikā diezgan labi parādās avotos. Putins paziņo ka viņš laika posmā no 8. līdz 11. maijam Ukrainas frontē izsludinās pamieru, kas izskatās līdzīgs visiem citiem viņa propagandas kontekstā sludinātajiem pamieriem. Kas ir tas motīvs, kādēļ Otrā pasaules kara beigu datums vēl aizvien ir noderīgs vai izdevīgs, lai būvētu šāda veida informatīvas operācijas Krievijas iekšienē, uz ārpusi? Raimonds Cerūzis: Liela uzskatu inerce ir Krievijā. Tas ir viens no krievu vai Krievijas identitātes balstiem, šis uzskats par Otro pasaules karu un labajiem vai ļaunajiem šajā karā. Tas ir kā tāda pasaka, kam tic krievi, tic Krievija. Un zināmā mērā tas ir raksturīgs visām pasaules sabiedrībām - vērtēt notikumus vēsturē kā pasakā mēs vērtējam, kā pasakā par Ansīti un Grietiņu, piemēram, kur ir labie un ļaunie varoņi un nekas cits nav pa starpu. Tikai šādās kategorijās. Krievijas nostāja vēsturiski ir bijusi visos gadījumos, mēs neredzam citus precedentus, ka viņas nostāja, viņas politika vienmēr ir attaisnojuma, vienmēr ir bijusi pareiza. Krievija vienmēr ir bijusi labo pusē.  Otrā pasaules kara noslēgums, tas cildenākais faktiski notikums, kas tā vai savādāk ar Krievijas vēsturi saistās, un citu īsti atrast laikam krievu sabiedrība nav spējīga. Tā varētu arī to interpretēt.   Vēsturnieks Raimonds Cerūzis ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas asociētais profesors, vēstures doktors. Bijis starptautisko norišu komentētājs un ārzemju nodaļas vadītājs Latvijas Radio, galvenais redaktors Latvijas starptautisko atpazīstamību veicinošām publikācijām Latvijas Institūtā.  Daudzu publikāciju autors par Latvijas, Vācijas, Austrijas un vācbaltiešu vēsturi, viņa zinātniskās intereses ir 19. - 21. gadsimta starptautisko attiecību un etnisko minoritāšu vēsture, Baltijas vēsture, ideoloģiju vēsture, vācu ietekmes vēsture Latvijas teritorijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar somu filozofu un politikas zinātnieku Kaju Alhanenu par dialoga iespējamību mūsdienu politikā, par Somiju pēc iestāšanās NATO, militarizāciju un demokrātiju un tā saukto miera sarunu gaitu starp ASV, Ukrainu  un Krieviju. Nesen latviski izdota somu folozofa Kaja Alhanena grāmata "Grāmata par dialogu", kurā teikts, ka tieši šobrīd cilvēcei vairāk nekā jelkad agrāk ir vajadzīga prasme vienam otrā klausīties. Tas ir kļuvis par izdzīvošanas jautājumu gan indivīda, gan kopienas, gan visas cilvēces līmenī.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar somu filozofu un politikas zinātnieku Kaju Alhanenu par dialoga iespējamību mūsdienu politikā, par Somiju pēc iestāšanās NATO, militarizāciju un demokrātiju un tā saukto miera sarunu gaitu starp ASV, Ukrainu  un Krieviju. Nesen latviski izdota somu folozofa Kaja Alhanena grāmata "Grāmata par dialogu", kurā teikts, ka tieši šobrīd cilvēcei vairāk nekā jelkad agrāk ir vajadzīga prasme vienam otrā klausīties. Tas ir kļuvis par izdzīvošanas jautājumu gan indivīda, gan kopienas, gan visas cilvēces līmenī. Mēs dzīvojam laikos, kad nav īsti skaidrs, kā rīkoties, piemēram, saistībā ar diplomātiju. Ciktāl iespējams aiziet ar pārrunām un vienošanos pat tādā sarunā, kāda bija Trampam ar Ukrainas prezidentu Zelenski Baltajā namā, kas notika pirms kāda mēneša. Un ko mēs redzējām – varētu teikt, lielāko lūzumu sarunās. Varam sacīt, ka starpvalstu politikā mūsdienās bieži vien lielu lomu spēlē spēka atzīšana, stiprākā un ietekmīgākā atzīšana. Un komunikācija tad izriet no tā. Tomēr jūs izsakāt domu, ka sarunas, dialogs mūs var glābt. Kā tas var notikt šādos apstākļos, kādus šobrīd redzam politikā? Kajs Alhanens: Es domāju, ka, pirmkārt, ir svarīgi saprast, ko mēs domājam ar vārdu "dialogs". Kāda ir dialoga ideja. Un nozīme, kādā es to lietoju šajā grāmatā un kurai ir sena vēsture, ir tāda, ka dialogs ir saruna ar mērķi paplašināt mūsu izpratni. Gūt labāku izpratni par attiecīgo tēmu, par citiem cilvēkiem un arī pašiem par sevi. Es domāju, ka šai ziņā dialogs atšķiras no citām sarunu formām, teiksim, debatēm, kuru mērķis ir noskaidrot, kuram ir vislabākie argumenti, kam ir taisnība, kam nav. Tas atšķiras no apspriedēm, kurās mēs cenšamies par kaut ko vienoties, meklēt risinājumus, ejam uz kompromisu.  Tātad, kur ir dialoga vieta šajās dažādajās komunikāciju praksēs? Man šķiet, ka tās visas ir vajadzīgas – mums vajag debates un, protams, arī apspriedes. Taču, lai mēs spētu veidot veiksmīgas vienošanās, rast labus risinājumus un veidot kompromisus, ir jāsaprot citam citu. Tāpēc pirms sākam apspriesties un pat pirms sākam debatēt, mums vajadzētu pārliecināties, ka pirms tam mums ir bijis pietiekami daudz dialoga un mēs saprotam, par ko cenšamies runāt. Un es domāju, ka šobrīd mūsu pasaulē – ne vien konfliktu sakarā, bet saistībā ar dažādām krīzēm, kas šobrīd pastāv – mēs nepieliekam pietiekamas pūles dialoga veidošanā. Mēs vēl neveidojam tādus dialogus, kuros primāri tiešām fokusētos tikai uz to, ka censtos saprast, kas notiek un kā atšķirīgi cilvēki, atšķirīgas cilvēku grupas raugās uz šīm situācijas. Bez tā, man šķiet, mēs saskaramies ar daudzām grūtībām, pārpratumiem, veidojas daudzi konflikti un visādi sarežģījumi risinājumu meklēšanas gaitā, ja vispirms neesam pielikuši pietiekami daudz pūļu izpratnes veidošanā. Jūs rakstījāt savā grāmatā, ka pašreizējās krīzes lielā mērā ir saistītas ar to, ka noteiktas cilvēku grupas jau gadu desmitiem, pat gadu simtiem, izturējušās nežēlīgi un nerēķinoties ar citu ciešanām. Šī tendence ir radījusi sarežģītas, postošas problēmas, ko nevar atrisināt indivīdu vai grupu līmenī. Domājot par karu Ukrainā, Eiropā – kāda veida dialogs, jūsuprāt, ir iespējams kara laikā un pēc tā? Kajs Alhanens: Tas ir labs jautājums. Un, manuprāt, te ir jābūt uzmanīgiem, jo pastāv tendence dialoga ideju izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Kā redzam, piemēram, Krievijas puse daudzkārt saka, ka problēma slēpjas tajā, ka trūkst dialoga, ka vajadzīgs lielāks dialogs starp viņiem un Rietumiem vai ka Rietumi neveiksmīgi veido dialogu. Un, godīgi sakot, mēs tāpat zinām, ka viņi nav patiesi. Viņi nav patiesi savā vēstījumā, tā ir sava veida manipulācija, tādējādi viņi pasaka: mēs zinām, ka dialogs jums ir svarīgs, tāpēc mēs to varam izmantot kā paņēmienu, lai samulsinātu, veidotu apjukumu par to, kas īstenībā notiek. Tātad, lai dialogs varētu notikt, cilvēkiem ir jāgrib veidot dialogu. Un tas ir liels izaicinājums. Nedomāju, ka iespējams īsts dialogs ar partneriem, kuri negrib būt dialogā. Kaut kam ir jānotiek, lai rastos vēlme iesaistīties dialogā. Es domāju, mūsu bijušais prezidents Marti Ahtisāri, kurš ieguva Nobela Miera prēmiju – viņš bija veidojis daudzus dialogus konfliktzonās… Ahtisāri allaž teica: "Nenāciet pie galda…" Apmēram tā: "Nenāciet pie sarunu galda, ja jūs joprojām gribat nogalināt cits citu." Ir jāiziet no tā brīža, kad rodas vēlme pēc cita tipa risinājuma. Tad var sākties dialogs. Tā nu es domāju, mums jābūt uzmanīgiem, nevajag būt pārāk naiviem par dialoga iespējām šādā situācijā. Jūs esat dialoga eksperts. Kā apspriest mieru pēc šāda militārā konflikta starp krieviem un ukraiņiem? Un kāds dialogs, kā jums šķiet, starp krieviem un ukraiņiem būs iespējams? Kajs Alhanens: Es pieņemu, ka tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kāds miers tiks noslēgts. Kas būs iespējams pēc kara… Domājot, teiksim, par somu vēsturisko atmiņu pēc Ziemas kara. Kajs Alhanens: Ziniet, kaut kā ir jāsadzīvo ar kaimiņiem. Tā mēs sakām Somijā. Un tas nenozīmē, ka ir jāpieņem tas, kā viņi kaut ko dara… Es nezinu, tas ir sarežģīti. Gribu pateikt vienu būtisku lietu: mums nevajadzētu lolot ilūzijas par dialoga iespējamību tikmēr, kamēr izskatīsies, ka Krievijas līderi patiesībā uz to nevēlas iziet. Mums uz to jāraugās tādā pavērsienā, ka jāizdara spiediens un tādā veidā jāgūst rezultāti. Taču es cerētu, ka mēs aizvien vairāk lolotu attiecības ar tiem krieviem, kas ir pret Krievijas politiku un Krievijas karu, un veidotu dialogus ar viņiem. Jo caur šiem dialogiem pastāv iespējas nākotnes līdzāspastāvēšanai ar krieviem.  Es domāju, viņi ir daudz cietuši, un tas ir samērā saprotami, taču, ja mēs sāksim zaudēt savu saikni arī ar viņiem, tad tā būs ļoti nelāga situācija. Un Somijā es cenšos kaut ko darīt šai sakarā, es cenšos iekļaut savā dialogu praksē arī mūsu krievvalodīgo minoritāti. Viņi ir paveikuši brīnišķīgu darbu ar dialogiem. Un, protams, es runāju it īpaši par tiem imigrantiem un cilvēkiem, kas aizbēguši no Krievijas un kuri dala mūsu demokrātiskās vērtības. Un, kas arī svarīgi – viņiem ir iespēja uzrunāt tos cilvēkus, kuri nedala šīs vērtības, un veidot dialogu arī ar viņiem. Es to droši vien nespēju, bet daļa no viņiem spēj.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna par jauno nedrošības laikmetu ar publicistu, vēsturnieku un Nacionālo bruņoto spēku virsleitnantu Robertu Rasumu. "Mums ir jāiemācās domāt par ģeopolitiku un Ameriku jaunā veidā." Tā nesen teica bijušais disidents Ādams Mihņiks analītiskajā portālā "Project Syndicate", uzdodot jautājumu: vai mums ir darīšana ar kaut ko nejaušu vai arī tā ir pasaules evolūcijas zīme? Respektīvi, pasaule virzās jaunā virzienā.  Ja es jums uzdotu šo Mihņika pamesto jautājumu, vai mums šobrīd, ja mēs runājam par Ameriku, piemēram, jo no tā izriet konteksts sarunām ar Ukrainu, vai mums ir darīšana ar nejaušību vai tomēr pasaule virzās kaut kādā citā virzienā? Roberts Rasums: Mums vienmēr ir tieksme skatīties uz vēstures plūdumu ar hēgelisko tēzes - antitēzes domu, ka tā virzās taisnā līnijā uz priekšu. Bet man laikam personīgi patīk tā doma par spirāli. Man liekas, citāts bija, ka vēsture neatkārtojas, bet tai noteikti patīk rezonēt. Tādēļ man liekas, ka tas nav nekas fundamentāli jauns, ja mēs paskatāmies uz to 30 - 50 gadu griezumā. Galu galā daudziem ir grūti, man liekas, pieņemt, ka 1990. gads bija pirms 34 gadiem, tas ir diezgan sen jau.  Beidzoties aukstajam karam, ASV, un tad jārunā tieši par ASV, nevis par Rietumiem, kļuva par pasaules policistu, un tā izšķieda savus spēkus, mēģinot ieviest pasaules kārtību pēc sava ģīmja un līdzības. Un, ja mēs paskatīsimies vēsturē, pirms 15 - 20 gadiem mēs ļoti daudz par to pukstējām: par to, ka amerikāņi mēģināja veidot savu pasauli Tuvajos Austrumos, Āzijā, Dienvidamerikā. ASV lēnā garā no tā, varētu teikt, sagura, un tagad sāk atkāpties no tās pasaules policistu pozīcijas. Tagad mums visiem ir milzīgs pārsteigums par to, ka izrādās, ka tad, kad policists aiziet, paliek bardaks. Šajā ziņā laikam jāsaka, ka tas, kur mēs esam atkāpušies atpakaļ, ir tāds haosa laikmets, kas līdzīgs varbūt kādiem 30. gadiem [20. gadsimtā], kaut kādā ziņā varbūt 40. gadu beigām, kad īsti pasaules aktori līdz galam nesaprata, kur mēs esam aizkūlušies.  Kaut kad, man liekas, es pats uzrakstīju, ka 21. gadsimta desmitie gadi visdrīzāk būs "zelta laikmets". Un tagad tā visdrīzāk izskatās. Mēs dzīvojam "pēczelta laikmetā". Vienīgais, kas atliek, viņu būvēt no jauna un saprast, kāda ir mūsu jēga visā šajā. Ja runājam par to, kas notiek šobrīd transatlantiskajās attiecībās, Krievijas - ASV tā saucamās sarunas. Pārskatīju to, ko jūs savulaik rakstījāt par doktoru Henriju Kisindžeru, bijušo ASV valsts sekretāru. Tas bija laikam raksts "Satori", kas bija veltīts viņa nāves dienai vai īsi pēc viņu aiziešanas mūžībā. Tur bija interesanta tēze, kur jūs atsaucāties uz Kisindžeru, kuram vienmēr daudz kas tika pārmests par viņu darbību dzīves laikā. Viņš esot mēdzis teikt, ka jūs neredzat manu slikto izvēļu pasauli. Kādā ziņā kaut kas līdzīgs ir vērojams ASV šobrīd? Vai varam teikt, ka mēs arī varbūt neredzam Marko Rubio vai Trampa slikto izvēļu pasauli? Roberts Rasums: Es neticu tam. Lai cik grūti to būtu atzīt, Kisindžers tomēr ir bijis, ja ne starptautiskās diplomātijas ģēnijs, bet tāds fundamentāls spēlētājs gan. Kā Makjavelli, kā teorētiķi, kā Rišeljē, kā Bismarks. Viņš pārdzīvoja 12 ASV prezidentus, visus Ķīnas līderus, viņš izveidoja to pasauli, kāda bija Aukstā kara pasaule. Un viņš pieredzēja tās beigas.  Stingri esmu pārliecināts, ka tas, kas tagad notiek Vašingtonā, tur nav šī ļaunā ģēnija pieskāriena, sauksim to tā, tur ir haoss. Jo Kisindžeram bija skaidra vīzija, viņš dzīvoja pasaulē, kur viņš gribēja, lai Amerika ir varena, Amerika ir pirmajā vietā un Amerika ir izdzīvojusi. Ņemot vērā, ka tie bija laiki, kad vienubrīd pasaulē kodolieroču skaits, man liekas, bija pie 90000 katrā pusē. Mēs runājam par ārprātīgiem arsenāliem. Un šajos apstākļos primāri bija nepieļaut, ka tie arsenāli izkustas.  Kas varētu būt tie priekšnoteikumi, lai šī sistēma nostabilizētos? Vēl kādam aktoram ir jāspēj pārbīdīt robežas? Roberts Rasums: Es domāju, tā ir mana personīgā spekulācija. Ir reģions, kur Krievija vai Ķīna, var darboties diezgan brīvi. Centrālāzija, piemēram. Vietas, kuras neskar pasaules okeāns, un amerikāņu aviācijas bāzes kuģu grupas nespēj uz turieni aizpeldēt, jo vēl nav attīstījuši spējas pārvietoties pa sauszemi. Tajā pašā laikā to lielā mērā izšķirs jautājums, kāds būs Krievijas liktenis pēc šīs avantūras Ukrainā, jo Krievija no tā izies ar kaut kādu jaunu stāvokli. Ja tai beigu beigās ļaus Ukrainu "apēst", tad viņa visdrīzāk kļūs Eiropas reģionā par vienu no valstīm, kura drīkst rīkoties pēc savas patikas. Un katrā gadījumā tad mēs runāsim par reģionālajām lielvarām, par daudzpolāru pasauli. Tas, vai mums varētu izveidoties vienpolāra pasaule pašlaik, es personīgi domāju, ka tas nav reāli. Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, specializējies Latvijas neatkarības kara un civilmilitārajās attiecībās, regulāri raksta par ārpolitiku un ģeopolitiku interneta izdevumā "Satori". Viņš ir arī Nacionālo bruņoto spēku leitnants.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universtātes lektori Leldi Metlu-Rozentāli par to, vai un kā ārpolitiskie notikumi ietekmē vai varētu ietekmēt Latviju pašvaldību vēlēšanu kontekstā. Pagājušajā nedēļā noslēgusies kandidātu sarakstu iesniegšana pašvaldību vēlēšanām Latvijā, kas gaidāmas 7. jūnijā. Vai un kādā ziņā pašvaldību vēlēšanas ir svarīgs Latvijas iekšējās drošības lauks, kā ārpolitiskie procesi ietekmē vietējo procesu dienaskārtību un politiskos procesus? Kādēļ svarīga ir politiskā līdzdalība, un cik augsti riski ir ārējām ietekmēm uz demokrātiju Latvijas pašvaldību līmenī?  Jūs janvārī uzstājāties ar lekciju Nacionālajā bibliotēkā par tēmu "Reģionālās pārvaldes loma valsts iekšpolitikā un ārpolitikā", kur jūs uzsvērāt, ka pašvaldību vēlēšanas nebūt nav mazsvarīgākas, kā tas bieži tiek uzsvērts, bet gan ir būtisks notikums, kas var ietekmēt arī valsts politisko ceļu. Kādā ziņā tie procesi, kas šobrīd notiek ārpolitikā, kas notiek Ukrainā, kas notiek transatlantiskajās attiecībās, kā tas ietekmē tos procesus, par ko šoreiz ir pašvaldību vēlēšanas? Lelde Metla-Rozentāle: Patiesībā mums dažkārt gribas nonivelēt tās pašvaldību vēlēšanas, kā es saku, tikai uz celiņu asfaltēšanu. Varbūt, ka kaut kur pasaulē, kur pašvaldībām ir vairāki līmeņi un kur, nezinu, Francijā mazākās pašvaldības izmērs ir 50 cilvēki, tur arī ir tikai par puķu dobēm un celiņiem. Bet īpaši pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas, ideja jau ir tāda, ka pašvaldība ir arī ļoti spēcīga vienība mūsu valsts kopējā struktūrā. Ja mēs runājam, kā tas sasaucas kopā ar nacionālā un starptautiskā līmeņa politiku, tad principā tieši pašvaldība ir tā, kas caur savām idejām zināmā mērā veido cilvēku dienaskārtību. Viņi kādus jautājumus aktualizē, kādus - mazāk, par kādiem pasaka, kā vajag domāt.  Visspilgtākais piemērs, protams, ir Latgales reģions. Tā pati Daugavpils, kur mēs skatāmies uz to, ka šobrīd ļoti populāra ir Andreja Elksniņa izveidotā partija. Tur tie politiskie vēstījumi ir atšķirīgi no tā, ko mēs it kā Rīgā nacionālā līmenī esam izvēlējušies kā savas politiskās prioritātes. Vai arī tajos vēstījumos tiek teikts, ka oficiāli man kā domes priekšsēdētājam ir jārunā, lūk, šādi valsts kursa ietvaros, bet jūs jau ziniet, ka es nemaz tā nedomāju. Vai tas ir attiecībā par pieminekļa nojaukšanu vai attiecībā par to, ar ko mēs sadarbojamies, kādas ir mūsu sadraudzības pilsētas, vārdu sakot, kurā virzienā mēs skatāmies. Šādā pietuvinātā veidā, kā tas ir caur pašvaldībām, patiesībā cilvēki visvairāk un vistiešāk uzticas politiķim, jo viņi saka: tas ir mūsējais, tā ir mūsu māja, un līdz ar to, kādu mums ieaudzina mājā domāšanu, tā mēs pēc tam ejam un domājam, arī izejot ārpus mājas. Tātad - vai mēs nosodām karadarbību Ukrainā un vai mēs uzskatām, ka tas ir karš un ka Krievija ir uzbrukusi Ukrainai? Tas, es domāju, ka ir tas pirmais, kas mums palīdz saprast, kādā virzienā skatās politiskais spēks.  "StratCom" pētījums par Krievijas realizētām informācijas kara operācijām Baltijā un Ziemeļvalstīs parāda, ka ir skaidri zināms, gan pašvaldības, tāpat kā politiskās partijas, ir viens no tiem aktoriem, caur kuriem tiek izspēlētas šīs Krievijas informācijas operācijas. Šajā pētījumā bija norādīts, ja vēl, 2018. gadā, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ļoti bieži tādā informatīvās ietekmes operāciju kontekstā krievvalodīgajiem vēlētājiem mēģināja "iebarot" tādus vēstījumus, kā Latvijas valsts ir slikti izturējusies pret mani, Latvijas nākotne ir apdraudēta. Šobrīd vienīgais, ko es esmu ievērojis, mēģina izplatīt tendenci, apgalvojumu, ka laiki ir mainījušies. Lelde Metla-Rozentāle: Tas apgalvojums ir tāds, ka tu nevari saprast, kā tieši viņš to domā, kas tieši ir mainījies un kāda ir viņu pozīcija. Savukārt, ja skatās uz Latgali, es pamanīju vēl vienu naratīvu - jūs jau saprotiet, ka mūs jau neviens neaizsargās no nacionālā līmeņa, mums ir pašiem sevi jāaizsargā.  Es domāju, ka šis ir vēl viens indikators, kas liecina, ka tiek veidota kaut kāda "paralēlā pasaule" Latvijai, uz kuru mēs skatāmies it kā ar mērķi uzticēties, tad tur faktiski tiek veidota šī neuzticība, ka jūs varai kā tādai nevarat uzticēties. Jūs jau saprotiet, ka nekas labs tur nebūs, un tāpēc, kamēr mēs šādos apstākļos dzīvojam, vajag mums atsevišķu savu republiku veidot. Žurnāla "Ir" politiskais komentētājs Aivars Ozoliņš raksta, ka viens no kritērijiem varētu būt, kādā veidā mums ir ļoti konkrēti jāskatās, ir, ko tīri hipotētiski konkrētie pašvaldību vadītāji darītu "X" stundas situācijās. Jautājums, protams, ir - kā to var hipotētiski izmērīt? Lelde Metla-Rozentāle: Es domāju, ka šis tiešām ir ļoti smags jautājums, ka visā šajā situācijā ne viens vien sev klusiņām ir uzdevis to, ko es darītu "X" stundā un kā es rīkotos tādos apstākļos, kādi man ir?  Ja mēs šo savelkam kaut kā kopā ar tādu patriotismu vai vispār latviskumu, vai virzienu Latvijas vai Krievijas virzienā, man negribētos likt kādam nostāties un sist pie krūtīm, un mani emocionāli pārliecināt, ka viņš būs tas pirmais, kas stāvēs uz ierakumiem, jo es tāpat tam līdz galam varbūt nenoticu. Bet tāda praktiskā rīcība, vai mums ir zināms, kur cilvēkiem bēgt, kur slēpties, cik mums ir tās patvertnes vai kaut kas tāds? Es, lasot partiju programmas tagad pirms vēlēšanām, secināju, ka salīdzinoši niecīgā daļā programmu šis aspekts parādās, mēs tāpat vairāk paliekam pie tradicionālajiem pašvaldību jautājumiem - kultūra, māksla, izglītība, sociālie jautājumi un tamlīdzīgi. Tad ik pa brīžam atsevišķās vietās pārsvarā lielās vadošās partijas iezīmē arī šo drošības aspektu.  Divi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai aktualizētu šo jautājumu. Bet kuras ir tās grupas bez medijiem, kas šos jautājumus varētu... Lelde Metla-Rozentāle: Pati sabiedrība. Tikko arī jauns pētījums iznāca par to, ka sabiedrība jūtas... Kā pētniece teica, iespējams, ka mēs esam sevi konfrontējuši un sākam justies nedroši esošajā situācijā. Ja kaut kādu laiku atpakaļ mēs vēl teicām, ka tomēr nejūtam apdraudējumu, tad šobrīd mēs sākam saprast, ka tie draudi nav izdomāti, ka tie draudi ir reāli. Iespējams, ja es sāku tiešām saprast, ka man to patvertni, nedod Dievs, bet vajadzēs, tad es gribu zināt, kur viņa ir un kā pie viņas varu tikt. Tas, ka man saka, ka Rīgā, laikam, kā es sapratu, ir 800000 iedzīvotājiem patvertnes, it kā kaut kādas vienkāršākā līmeņa, bet pietiktu. Cik varēja saprast, laikam, ka pagrabi zem mājām. Valsts aizsardzības plānu, iespējams, nevajag zināt visiem, vismaz ne mūsu ārējiem ienaidniekiem, bet civilās aizsardzības plānam gan ir jābūt tam, kas garantē šo drošību. Ja mēs šobrīd jau vairāk nekā trīs gadus atrodamies pēc Krievijas iebrukuma šajā diezgan saasinātā apdraudējuma kontekstā, nemaz nerunājot par visu iepriekšējo periodu, tad kaut kādā ziņā tomēr varam jau izvērtēt, kāda ir bijusi pašvaldību darbība tieši šajā civilās aizsardzības jomā. Nevajadzētu būt, ka tas ir jautājums, ko mēs sākam aktualizēt mēnesi pirms vēlēšanām. Lelde Metla-Rozentāle: Laikam tomēr tā tas ir. Tāpēc, ka, manuprāt, it īpaši reģionos varbūt cilvēkiem ir sajūta, ka es patveršos savā mājā, savā sētā, savā viensētā un varbūt būšu kaut kādā nosacītā drošībā. Kaut kā tas karš... Mēs cilvēciski mēģinām psiholoģiski izslēgt to karadarbību varbūt, ja nerunāsim, tad varbūt, ka nebūs.  Iespējams, ka tieši tur, kur tu saproti, kur esi lielākās pilsētās, kur tev ir lielāka sajūta, ka nav savs mežiņš un savs pagrabiņš, un tā sava sēta, kur patverties, tur ir sajūta un jautājums - bet kur tad man ar to savu 72 stundu somu doties, vairāk varbūt pat nodarbina prātu. -- Lelde Metla-Rozentāle ir Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes programmas Starptautiskā politika un sabiedrības studijas direktore, studiju virziena Socioloģija, politoloģija, antropoloģija vadītāja, politoloģe un lektore. Vairāk nekā 15 gadus veic iekšpolitikas un starptautiskās politikas jautājumu izpēti un analīzi. Kā pētniece un politisko procesu komentētājs izstrādājis Latvijas un starptautiska mēroga zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas, gan pētot tādus iekšpolitiski nozīmīgs jautājumus, kā politiskās elites reputācija, prezidenta institūta nozīme, jauniešu līdzdalība politikā, gan arī vērtējot procesu norisi Eiropas Savienībā.    

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kultūrpētnieku un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Denisu Hanovu par atmiņu kultūru, kāda veidojas kara laikā un kāda tā varētu būt pēc kara, par krievu un ukraiņu, Krievijas un Eiropas attiecībām pēc kara tuvākajās desmitgadēs. "Mums būs jāpierod, ka šī būs tā tumšā teritorija mūsu kartē, mentālajā, kultūras kartē, un tādēļ tā nulles stunda, tādēļ atgriežos pie atmiņu politikas, piemēram, kolektīvās vainas un atbildības diskurss nebūs. Tāpēc, ka tas, ko Staļins, tā teikt, ir devis Putinam mantojumā, ir tas, ka karš, kas ir bijis loģistiska traģēdijā, humanitāra traģēdija, ģeopolitiska traģēdija arī PSRS sabiedrībai, teiksim, blokāde un tā tālāk, ka tas viss no noziegumiem un upuriem, un sērām pārtapa par uzvaras diskursu," vērtē Deniss Hanovs. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 1138 dienas, trīs gadus. Miera sarunas, ko iniciējis ASV prezidents Donalds Tramps, un to beigu variants sola dažādus un atšķirīgus iznākuma variantus. Šo sarunu gaita un konteksts ir radījis arī jaunu propagandas vilni gan par Zelenski, gan par Rietumiem, NATO. Vai un kāda hipotētiski varētu būt pasaule pēc kara? Par to saruna ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu. Gatavojoties sarunai, pārlasīju vēsturnieka Tonija Džada grāmatu, kas tā arī saucas - "Pēc kara". Viņš ievadā citē tādu teikumu, ka cilvēcības problēmu, ko karš atstās aiz sevis, vēl neviens nav iztēlojies, vēl jo mazāk - saskāries ar to. Vēl nekad nav valdījis tāds dzīves sairums. Viņš raksta gan par to, kas notiek Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, gan par to, kas notiek pēc Otrā pasaules kara. Vai mēs varam pateikt vai iezīmēt tos apmērus, tavuprāt, kas notiks pēc šī Krievijas kara Ukrainā? Deniss Hanovs: Šogad būs apaļa jubileja kopš brīža, kad eiropieši ir apstādinājuši Otro pasaules karu, šīs šausmas, totalitāro režīmu, uzvarēja nacisma ideoloģiju. Un šodienas pasaulē šajā jubilejā, kas knapi līdzinās viena cilvēka dzīves ciklam, atkal Eiropā ir karš.  Nevis Eiropā pie mums, bet mēs tāpat esam skarti. Mūs arī "apdedzina" katru dienu visas ziņas no Kijivas, Odesas un citām pilsētām. Bet es domāju, kādēļ karš vispār joprojām ir iespējams? Dīvainā formā, ka mani divi kursi par Eiropas kultūras vēsturi, un mēs sākam ar Trojas karu, pēc būtības ar pirmajām eiropiešu civilizācijas atmiņām par sevi, un tas ir militārais konflikts, tā ir vardarbība, tā ir vardarbība pēc kara, tās ir sievietes, kas tiek izvarotas, tās ir verdzenes un līķi, un apraudāšana, un asaras, un skumjas, un dvēseles, kas nokāpj Aīdā. Otro daļu šim kursam noslēdzam ar Pirmo pasaules karu un arī ar šī Pirmā pasaules kara konsekvencēm Eiropā, respektīvi, autoritārie un totalitārie režīmi.  Es domāju, ka tas karš, kas patlaban plosās, un mēs tiešām nezinām, vai Trampa iniciatīvai būs kādi rezultāti, jo viņš un viņa birojs ir ārkārtīgi neprasmīgi visās jomās. Plus arī tas, ka tiešām Putins šajā ziņā ir ļauns dažādās formas un veidos, jo viņa karaspēkam, protams, arī ir milzīgs spēks un pārsvars. Viņam pēc būtības Tramps ir drīzāk tāda dīvaina figūra, ar kuru viņš var arī manipulēt, un Tramps ir manipulējams diemžēl.  Tas, kas pēc šī kara notiks un notiek jau tagad, un to gan nevajag pareģot, tā jau realitātē. Pirmkārt, Eiropas laika gara vai noskaņojuma jauna militarizācija. Mēs redzam pēc tās drudžainas politikas, kas notiek Eiropas Savienībā, ka mums ir nepieciešami jauni ieroči, jaunas fabrikas, kas tos ražo, un tas viss pieliek punktu nosacīti Gorbačova laikmeta idejai par to, ka ierocis kaut kad iznīcinās civilizāciju kā tādu, ka atomenerģija arī ir ļauna, ka mums nepieciešams veidot mieru. Miers kā formāts, kā mēs visi varam eksistēt.  Atceros, man bija 10, 12 gadi, un man bija otra maiņa skolā, kā mēs - mamma un es, burtiski pielipām pie televizora, kad bija Gorbačova un Reigana preses konferences par mieru. Tas skanēja kā jaunas Eiropas ideja, ka tāda jauna filozofija. Ar skumjām redzu, kā tagad, kad man ir 47 [gadi], man jānovēro šīs miera valodas sabrukums visur. Es gandrīz nedzirdu vārdu diplomātija, es nedzirdu kaut kādus līdzekļus, kas būtu varējuši vēl apturēt šo diktatoru.  Un tagad diezgan skarbi. Es uzskatu, ka mēs, eiropieši, dažādos veidos, formās, bet visi sabiedrības slāņi šā vai tā esam veidojuši šo briesmoni, vārdā Putins, un kaut kāda veidā simboliski barojam šo karu, kara ideju. Pirms karš notiek frontē, pirms iezīmējas līnijas, pirms ir pirmā vardarbība, vardarbība notiek galvā. Karš tiek gatavots jau iepriekš, gadiem vai gadu desmitiem mūsu galvās. Respektīvi, neiecietība, rasisms, Putins izmanto rasismu, visas šīs hierarhijas - tas tapa, briest un kustas kā tāds vīruss visur apkārt. Uz ekonomiskām attiecībām ar Putina režīmu veidoja milzīgu naudas peļņu, tapa jauni oligarhi, vairākas valdības dažādās Eiropas valstis veidoja savu ekonomisko politiku, pierakstīja sev visādas iespējamās veiksmes. Līdz ar to, es domāju, mēs visi šā vai tā simboliski esam vainīgi pie tā, kas tagad notiek.  Ja bombardē Kijivu, tad tur ir pa mazam pilienam arī mūsu pašu bezatbildība, mūsu alkatība, es domāju, mūsu, globālās sabiedrības. Tas, ka tagad globalizācija sabrūk, īstenībā sabruka nesen vispār Eiropas miera ideja. Tur arī ir jautājums par to, cik Eiropa ir bijusi egoistiska attiecībā uz citiem reģioniem, vai neturpinājās arī kolonizācija ar citiem līdzekļiem un cita valoda?  Domāju, ka mēs tiešām būsim tādā mijkrēslī, mēs būsim stāvoklī, kad mums apkārt būs jauna nedrošība. Šī jaunā nedrošība noteikti ievedīs arī jaunus kultūras tematus, produktus, valodu. Katru reizi pēc kara ir arī tāds milzīgs impulss mākslām un literatūrai. Bet, no otras puses, es domāju, ka mums būs jāsadzīvo ar patiesu tumšo diktatūru Austrumos, mums būs jāsadzīvo vēl vairākus gadus ar absolūti neparedzamo Ameriku, kas, piemēram, Baltijas reģiona stabili vēl arī Trešās atmodas laikā bija drošības fonds. Tagad tas drošības fonds ir pazudis. Es redzu dažādos slāņos, apļos, grupas arī jaunu nedrošību, ko īsti darīt, kad Amerikas vairāk nav? Ka tās burvīgās romantiskās attiecības ir beigušās, nevar vairāk piezvanīt, neceļ klausuli. Ja ceļ, tad  tur ir kaut kādi murgi, nevis drošs partneris, uz kuru var paļauties.  Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir krievu kultūras sabrukums kaut kādā veidā simboliski. No vienas puses, tā atrodas tagad cietumā vai nometnēs Krievijā, tā atrodas tuvākajos reģionos stigmatizācijas telpā, ar kuru netiek galā ne valdības, ne politiķi, ne kultūrtelpa. Tā būs aizliegumu, pašcenzūras, klusumā, baiļu telpa.   Deniss Hanovs ir kultūrpētnieks, humanitāro zinātņu doktors, profesors, Latvijas Mākslas akadēmijas Humanitāro zinātņu katedras vadītājs. Dzimis Rīgā, absolvējis Rīgas Puškina liceju, Lativjas Universitātes Vēstures un filozofijas nodaļu un turpināja izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā. 2003. gadā aizstāvējis disertāciju par tēmu "Laikraksts "Baltijskij Vestņik" kā vidusšķiras kultūrtelpa. 1868. gads līdz 1905. gads".  Viņa zinātnisko interešu centrā ir globalizācijas procesi Eiropā un Latvijā, starpkultūru dialogs, integrācijas procesi un pilsoniskā līdzdalība.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar militāro vēsturnieku Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieku Valdi Kuzminu par Eiropas bruņošanās, aizsardzības plāniem un starpvalstu sadarbību, un tā saukto Krievijas - Ukrainas miera sarunu iznākuma variantiem. Kas ir multipolārā pasaule, kā veidojas jaunas politiskās savienības un kādā veidā iepriekšējās, 20. gadsimtā veidotās saites starp valstīm tiek pārskatītas?  Daži Rietumu militārie stratēģi uzskata, ka Krievijas armijai būs nepieciešami vismaz pieci gadi, lai atgūtos no zaudējumiem Ukrainas karā. Izdevums "Der Spiegel" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka Eiropas bruņošanās realitāte ietver arī tādu pesimistisku viedokli, ka Eiropai ir tikai divu līdz trīs gadu loks, pirms Krievija būs atguvusi spēju veikt konvencionālu uzbrukumu. Tā vismaz izteicies Norvēģijas bruņoto spēku virspavēlnieks Eiriks Kristofersens. Tomēr Rietumu eksperti ir šajā publikācijā vienisprātis par to, ka Krievija rada tiešus un nenovēršamus draudus mieram un drošībai Eiropā un, ja mēs vēlamies atturēt Putinu, tad viss ir jādara tagad, nevis pēc pieciem vai 15 gadiem. Versijas par to, cik mums ir ilgs laiks dots gatavoties iespējamiem Krievijas uzbrukumiem Eiropā, ir ļoti dažādas. Daži saka, ka nav laika, daži saka - trīs līdz pieci gadi, daži saka - 15 gadi. Jautājums, vai no kara turpinājumā Eiropā vēl var izvairīties un no kā tas iratkarīgs? Valdis Kuzmins: Pirmām kārtām tas ir atkarīgs no Vladimira Putina, cik viņš ilgi dzīvos. Viņš mirs, to mēs zinām droši - viņš miris kādā brīdī. Jo ātrāk viņš mirs, jo ātrāk būs izmaiņas šajā situācijā. Un no visiem šiem jūsu minētajiem dažādiem scenārijiem, manuprāt, ir vairāki elementi ļoti svarīgi. Pirmais elements - no kura brīža mēs sākam skaitīt?  Primārais ir: kamēr Ukrainas bruņotie spēki turpina aktīvi pretoties - un salīdzinoši sekmīgi pretoties, nekāda konflikta eskalācija citos reģionos nav iespējama. Krievijai esošajā politiskajā uzstādījumā - ne tikai militārajā, bet arī politiskajā uzstādījumā - nav resursu īstenot bruņotus, aktīvus iebrukumus citos reģionos, kā tur, kur viņa atrodas uz savu spēju robežas. Nevis vispārējo spēju robežas, bet spēju robeža savā definētajā politiskajā logā.  Vladimirs Putins ir izvēlējies tādu iekšpolitisko kursu, ka kara nav. Pat nosaukuma nav. Tā ir speciālā militārā operācija, ko viņi uzsver visu laiku. Karš nav. Un arī sabiedrības lielākā daļa šo karu neredz. Pie šāda politiska uzstādījuma var karot tikai Ukrainā. Un arī, kā mēs redzam, šie panākumi ir ļoti nosacīti.  No brīža, kad karadarbība beidzas, nevis beidzas pamiera formā jeb uguns pārtraukšanas formā, beidzas tādā formā, ka Vladimirs Putins var pateikt: jā, mēs esam droši, mēs varam definēt, ka mūsu iedomātie mērķi, te nav runa par to, cik šie mērķi ir leģitīmi, taisnīgi vai godīgi. Viņš ir definējis kaut kādus mērķus, viņš saka - mērķi sasniegti, mēs varam pārsviest spēkus uz citiem reģioniem, piemēram, Baltijas valstīm, Somiju, nezinu, Ķīnu, Kazahstānu. Bet mērķus viņš ir definējis dažādus. Ir mērķis atjaunot bijušo Padomju Savienību, ir mērķis... Valdis Kuzmins: Ukrainas kara kontekstā 23. februāra vakarā viņa bēdīgi slavenā runa, viņš definēja vairākus grūti izmērāmus [mērķus]. Demilitarizācija, denacifikācija, teritoriju atzīšana, vēl kaut kādi elementi. Militarizāciju Ukraina ir tikai palielinājusi. Denacifikācija ir tāds apzīmējums, kas ir šausmīgi izplūdis, un pēdējā laikā pats Putina kungs nav sevišķi detalizējis, kā tas varētu reāli izskatīties. Viņš no tā ir atteicies, nav atteicies? Mēs to nezinām.  Tas, ko es personīgi redzēju 2021. gadā, 2022. gadā un kas redzams tagad, tie noteikti ir gadi. Tas nav mēnešos mērāms posms. Un tie būs trīs, četri, pieci gadi noteikti.  Kāpēc šo tādā veidā mēs varam definēt? Ir jāatgriežas pie tā, kā šī karadarbība tiek īstenota. Krievijas bruņoto spēku triecienspēks, kas tagad iet uz priekšu, ir algotņi šī vārda gandrīz burtiskā nozīmē. Tā sabiedrības daļa, kura ir nonākusi finansiālās grūtībās, kura ir nonākusi cietumā, kura tūlīt nonāks cietumā. Šie cilvēki ir devušies karot, kā viņi paši apgalvo ļoti bieži sociālos medijos, ne tādēļ, ka viņi mīl dzimteni vai Putinu personīgi, bet tādēļ, ka viņiem ir smagi sociālie, finansiālie apstākļi.  Brīdī, kad Ukrainas karš beidzas, arī viņi beidzas, arī viņi iet mājās. Nav nekādu līdzekļu, kas varētu viņus piespiest finansiāli doties karot uz nosacīto Somiju. Viņi jau tur ir bijuši, viņi redzējuši, kā tas viss izskatās. Jūs domājat Ziemas karā? Valdis Kuzmins: Vienalga, kurā karā. Jebkurā karā kaut kur citur ārpus Ukrainas. Pieļauju, varbūt viņus varētu pierunāt propagandas uzplūdos un karstumos par Kazahstānas okupāciju un aneksiju. Kas varētu iešauties galvā... Tas, ko jūs minējāt, Padomju Savienības atjaunošana. Bet, ja mēs runājam par to, kas mūs varētu interesēt, Eiropa, Polija, Baltijas valstis, nu jau Somija, kas ir NATO valsts, šie izaicinājumi ir nesalīdzināmi lielāki. Un kā to varētu darīt. Īstenībā mēs dzīvojam savā informatīvajā telpā, un Krievijas propagandistu informatīvā telpa, viņi jautā, kā izskatīsies Krievijas bruņotie spēki pēc karadarbības beigām? Un saskata to ļoti pesimistiskā gaismā dažādu iemeslu dēļ. Ka tā nav tā armija, kas bija 2022. gadā, tā armija ir principiāli savādāka no sociālā stāvokļa, finansiālā, tehniskā, taktiskā - visiem šiem viedokļiem. Valdis Kuzmins ir humanitāro zinātņu maģistrs vēsturē, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Vairāk nekā 18 gadus strādā Latvijas Kara muzejā Starpkaru un Otrā pasaules kara vēstures nodaļā. Ir arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks. Viņa pētnieciskās intereses ir Latvijas 20. gadsimta militārā vēsture. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesori un drošības eksperti Žanetu Ozoliņu par otro Auksto karu, par transatlantiskās pasaules izmaiņām un Eiropu kā globālu lievaru. "Otrais Aukstais karš, manuprāt, ir daudz vairāk piepildīts ar risku un nezināmajiem, kā tas bija pirmajā Aukstajā karā, jo tur bija divi šie skaidrie spēlētāji un pārējie tikai piespēlēja, piedziedājumu padziedāja līdz. Šobrīd mēs nezinām, kāds kuru dziesmu dziedās, jo, piemērām, arī par Trampu mēs varam šobrīd runāt, ka tās kustības dažubrīd izskatās dīvainas, bet kaut kādu rezultātu viņas nes. Es šobrīd nevērtēju to rezultātu, iznākumu. Bet kaut kāda kustība notiek. Tad ir jautājums, vai tā kustība, kas notiek pasaules politikā, ir viņa tālredzīgās stratēģijas taktiskie soļi, vai savukārt tā ir tāda spēlēšanās," analizē Žaneta Ozoliņa. Transatlantiskā pasaules kārtība būtiski mainās, pagājušās nedēļas izskaņā rakstīja Karls Bilts, bijušais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs. Izskan versija, ka ir diezgan skaidrs, ka dzīvojam vai dzīvosim jaunā otrajā aukstajā karā. Kas šajā aukstajā karā ir Eiropa, Latvija un kas ir šī iespējamā jaunā aukstā kara robežas? Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ko, šķiet, izteica skotu republikāniski orientētais vēsturnieks Nils Fergusons, ka mēs šobrīd atrodamies otrajā Aukstajā karā? Ja mēs esam šajā aukstajā karā, kādā veidā tie iepriekšējie aukstā kara spēlētāji ir spēlētāji arī šajā reizē? Žaneta Ozoliņa: Es noteikti piekristu viedoklim, ka mēs esam otrajā Aukstajā karā, tikai es nepiekrītu tiem, kas saka, ka tas Aukstais karš ir sācies vai nu tagad ar Trampa atnākšanu, vai ka tas ir sācies 2022. gadā. Tas otrais Aukstais karš sākās 2014. gadā, kad notika Krimas okupācija. Kas faktiski bija pirmais pieteikums tam, ka starptautiskā tiesiskā sistēma un paļaušanās uz starptautiskajām tiesiskajām normām, kas bija lielais pieteikums pēc pirmā Aukstā kara beigām, nedarbojas. Respektīvi, tā sistēma, kas tika veidota 20 gadu garumā, tā nav derīga šajā brīdī.  Mēs arī varam vērot gan hibrīdkara uzplaukumu "visā savā krāšņumā"; mēs redzējām Krievijas uzvedības maiņu, kura nevis nopietni ņem sankcijas, bet smejas par tām; mēs redzējām Rietumu apjukumu, kas nesaprata, kas notiek, ko darīt un kā rīkoties. Es teiktu, ka sākuma līnija būtu 2014. gads.  Bet tad ir jautājuma otra puse, kā uzvedas tie tradicionālie spēlētāji. U šeit stāsts tiešām ir ļoti interesants. Pirmajā Aukstā kara periodā bija divi spēlētāji, pārējie tikai piespēlēja. Šobrīd situācija ir atšķirīga, un tas atšķirīgais veidojas dažādu aktieru izkārtojumos. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis šobrīd jūtas ļoti komfortabli, strādājot, sarunājoties ar diktatoru Putinu, kas savā ziņā ir tāds autoritatīvo līderu klubiņš, kas veidojas, kur viens otra mentalitāti saprot visai labi. Bet tā saucamie draugu klubiņi pa šiem gadiem ir mainījušies. Ja mēs raugāmies kaut vai uz Amerikas Savienoto Valstu sabiedrību, tad Aukstā kara apstākļos prezidenti parasti tika atbalstīti viņu ārpolitiskajās un drošības stratēģijās, veidojot attiecības ar Padomju Savienību. Savukārt šobrīd Amerikas sabiedrība ir sadalīta: ir sabiedrības daļa, kurai joprojām patīk Tramps, tādēļ, ka viņš rūpēsies par ekonomiku, viņš rūpēsies par ienākumiem, un ārpolitika ir mazsvarīga, galu galā Amerikai ir laiks aiziet prom no dažādiem pasaules reģioniem un pievērsties vairāk izolacionismam.  Bet tad ir otra sabiedrības daļa, kura ir apjukusi, kura nav apmierināta, daļa sāk izteikt skaļus protestus, kuri pagaidām gan ir minimāli un arī politiskajā līmenī visai kusli, tomēr tas pretestības līmenis sāk pieaugt. Faktiski šobrīd, otrajā Aukstajā karā, ASV prezidentam nav pārliecinoša atbalsta savā valstī.  Otrs tā saucamais "draugu pulciņš", kas pieslējās Amerikas Savienotajām Valstīm, tā bija Eiropa, galvenokārt Eiropas Savienība, Rietumeiropa. Arīis jēdziens transatlantiskās attiecības nāk no šīs tradicionālās partnerības, kas tika veidota caur NATO, kas tika veidota caur divpusējiem līgumiem starp dažādām Rietumeiropas valstīm un ASV, kuras faktiski teica - jā, mēs esam tā valstu kopiena, kas stāv uz vērtību principiem, un mēs esam tie, kuri šajos sarežģītajos brīžos pret otro Aukstā pasaules karu polu faktiski "vienosies kopējā dziesmā", stāvēs vienās pozīcijās. Tad šobrīd būs jāaizmirst šāda liberālā pasaules kārtība, jānoliek pagātnē un jādomā par kaut kādu reālpolitiku? Žaneta Ozoliņa: Tieši tā. Atšķirība ir, ka tradicionālā transatlantiskā kopiena, ne velti tas apzīmējums kopiena - visi kopā pret Padomju Savienību - šobrīd sāk šķobīties. Es negribētu teikt, ka transatlantiskā kopiena ir pilnībā sabrukusi. Laikam tas galējais scenārijs būtu tajā brīdī, ja Tramps pateiktu Kongresam balsot par ASV izstāšanos no NATO. Tad mēs teiktu - jā, esam "ziepēs".  Šajā brīdī ir viedokļu sadursmes, vērtību sadursmes, priekšstatu par pasaules kārtību sadursmes, savstarpējās uzticēšanās, es negribētu teikt krīze, bet risks, apdraudējums.  Eiropa šobrīd ir, pateicoties "Trampa izolacionismam", ir iestumta savā eiropeiskā izolacionismā, un viņai ir jāsāk domāt vairāk par savu drošību, par savu aizsardzību un par savu darbošanos pašai, balstoties uz saviem priekšstatiem, pamatiem un arī riska izpratni.  Un mainās arī citi spēlētāji, piemēram, Ķīna, kurai būs ļoti liela loma. Ja mēs dzirdam, ko saka Tramps, mēs dzirdam, ko saka Putins, Sjī [Ķīnas līderis] šobrīd klusē, ar Austrumu gudrības ja pieredze vēro, kā šie "divi puiši" savā starpā sarunāsies, kas tur beigās iznāks, kuram pieslieties, ar kuru runāt, ar kuru nerunāt.  Faktiski šobrīd otrais Aukstais karš, manuprāt, ir daudz vairāk piepildīts ar risku un nezināmajiem, kā tas bija pirmajā Aukstajā karā, jo tur bija divi šie skaidrie spēlētāji un pārējie tikai piespēlēja, piedziedājumu padziedāja līdz. Piemēram, arī pa Trampu mēs varam šobrīd runāt, ka tās kustības dažbrīd izskatās dīvainas, bet kaut kādu rezultātu viņas nes. Es šobrīd nevērtēju to rezultātu, iznākumu. Bet kaut kāda kustība notiek. Tad ir jautājums, vai tā kustība, kas notiek pasaules politikā, ir viņa tālredzīgās stratēģijas taktiskie soļi, vai savukārt tā ir tāda spēlēšanās?   Žaneta Ozoliņa ir Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, vairāk nekā simts publikāciju autore, kas veltītas drošības politikas dažādiem aspektiem. Pēdējo gadu pētījumi veltīti krīzes komunikācijai, drošības uztveres subjektīvajiem aspektiem un Eiropas Savienības ārējai un drošības politikai. Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu par to, vai Putinu un Krieviju kādreiz tiesās, vai starptautiskajām tiesībām šobrīd jāpārziemo un ko nozīmētu reālpolitisks virziens Latvijas politikā. Kopš kara sākuma Ukrainā un vēl vairāk pēc ASV prezidenta Trampa paziņojumiem attiecībā uz Grenlandi un Panamas kanālu vai Kanādu kā vēl vienu ASV štatu no jauna izvirzījies jautājums, kas īsti ir starptautiskās tiesības? Putins ar uzbrukumu Ukrainai radikāli uzbruka arī starptautiskās tiesiskās kārtības nākotnei. Kad ASV balsoja pret Eiropas veidoto ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas agresija Ukrainā, ASV izvairījās šajā balsojumā no Maskavas kritikas. Balsojums, kurā tā nostājās vienā pusē ar savām aukstā kara ienaidniecēm, radīja sašutuma vilni Rietumos. Un radās jautājums, vai un kādas starptautiskās globālās tiesības tiek respektētas? Starptautiskā krimināltiesa izdevusi gan Putina aresta orderi, taču, vai Putins tiks arestēts, ir jautājums. Kā starptautisko tiesību realizācija strādās un vai šādos "tumšajos laikos" starptautisko tiesību argumentiem ir kāda nozīme?  Pirms kāda laika, šķiet, marta sākumā, jūs publicējāt portālā "Delfi" rakstu, kura virsraksts bija "Pamazām kļūst redzamas Krievijas tribunāla aprises". Vai tas bija ironisks apgalvojums? Vai patiešām jūs teiktu, ka mēs redzam, ka šāds tribunāls ir iespējams?  Egils Levits: Ir panākta vienošanās, kāda varētu būt šī tribunāla konstrukcija.   Pie tās grupa valstu, tā saucamā CORE grupa, apmēram 40 valstis, galvenokārt  Rietumalstis, ir strādājušas divus gadus.   Marta sākumā panākta zināma vienošanās, kāda tā konstrukcija var izskatīties. Tādēļ runa vēl ir tikai par aprisēm.  Tas vēl nenozīmē, ka šis tribunāls jau ir izveidots.  Tur ir vēl diezgan tāls ceļš ejams. Tagad ir noiets tikai pusceļš. Bet katrā ziņā tagad ir aptuveni zināms, kāds šāds tribunāls varētu izskatīties, kāda būtu tā kompetence, kāda būtu tā struktūra. Tas ir diezgan liels panākums starptautiskajām tiesībām.  Starptautiskās tiesības ir viens no spēkiem starptautiskajās attiecībās, bet blakus tām ir arī politisks spēks. Bet atšķirībā no valsts “iekšpuses”, kur visai valsts darbībai ir jāatbilst tiesībām, starptautiskajās attiecībās tas tā diemžēl nav. Tiesības ir viens no spēka vektoriem, bet tikai viens no vairākiem.  Bet ir arī citi vektori - it sevišķi, reāls militārs spēks.  Tāpat ir arī mēģinājumi pārkāpt šīs tiesības. Starptautiskās tiesības, es teiktu, vienmēr cīnās par savu vietu starptautiskajās attiecībās starp valstīm. Vācu žurnālā "Der Spiegel" jūsu kolēģis, Ķelnes universitātes profesors Klauss Kress bija norādījis apgalvojumu, ka mēs esam liecinieki pārejai uz jaunu pasaules kārtību, kurā starptautisko tiesību vietā stājas spēcīgāko tiesības. Un vai jūs piekristu tam? Un ko tas maina, it īpaši mazu valstu modelī, kur tām būtu jāaizstāv savas tiesības, līdzīgi kā to dara Ukraina. Egils Levits: Patlaban parādās nevis spēcīgāko valstu tiesības, bet gan spēcīgāko valstu vara, tātad varas pārsvars pār tiesībām. Tiesības ir tādas, kādas tās ir radītas, un tās var tikt grozītas tikai noteiktā, tiesiskā veidā.  Katrā ziņā, katru tiesību pārkāpumu mēs nevaram uzskatīt kā jaunu pagriezienu, jaunu tiesību avotu.  Tas ir un paliek pārkāpums. Bet šādi pārkāpumi notiek. Tādēļ starptautiskajās attiecībās ļoti būtiski ir tas, vai ir kāda reāla vara, kas šos pārkāpumus mēģina novērst.  Pēc Otrā pasaules kara bija izveidota šāda līdz šim joprojām pastāvošā kārtība, jo toreiz visa pasaule redzēja to katastrofu, kas notiek, ja nav šāda tiesiskā kārtība. Hitlers un viņa sabiedrotie ne par kādu tiesisko kārtību nedomāja, vienkārši to pārkāpa, kas noveda pasauli, Eiropu it sevišķi, līdz katastrofai.  Tādēļ bija vēlme šādas  katastrofas vairs nepieļaut, un tika izveidota šī starptautiski tiesiskā kārtība, kas darbojas faktiski līdz šodienai.  Perfekti šī kārtība nekad nav darbojusies, bet lielā mērā tā tomēr darbojās.  Patlaban izskatās, ka vairākas lielas valstis vēlas šo kārtību mainīt un vienkārši darīt to, ko tās vēlas, neraugoties uz starptautiskajām tiesībām. Tā ir jauna situācija.  Protams, šīs valstis ir svarīgas un lielas, bet tās nav vienīgās pasaulē. Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, vai pārējās valstis to pieļaus un akceptēs, vai arī mēģinās pretoties šādiem pārkāpumiem. Es runāju galvenokārt, protams, par Eiropu. "The Economist" bijušais komentētājs Edvards Lukass rakstīja, ka Tramps tic pasaulei, kurā spēks ir taisnība, stiprie dara, ko var, un vājie pieņem neizbēgamo. Tāpēc mēs varam aizmirst cildinās atsauci uz pagātnes upuriem un kopīgām vērtībām. Principā tas ir apgalvojums, ka mēs šobrīd nevaram paļauties, ka ASV būs tāds partneris, kurš iestāsies par tām starptautiskajām tiesībām, kuru veidošanā pēc Otrā pasaules kara tie bija būtiski izveidotāji un spēlētāji.  Egils Levits: Amerikas Savienotās Valstis bija vadošais spēks šīs tiesiskās kārtības izveidē pēc Otrā pasaules kara. Tagad Amerikas Savienotās Valstis ļoti strauji maina savu pozīciju, savu attieksmi pret šo kārtību.   Patlaban mēs atrodamies tādā dezorientācijas situācijā. Līdzšinējās starptautiskās tiesības, protams, vēl darbojas, un mēs varam pēc tam vadīties, mums vajadzētu pēc tam vadīties. Vienlaicīgi ir lieli spēlētāji, kuri pārkāpj šīs tiesības, un griba un vēlme no citiem lieliem spēlētājiem to nepieļaut, patlaban tā īsti nav redzama. Ja šī attīstība turpināsies un nostiprināsies, tad mēs varam teikt, ka Rietumi būs sašķēlušies divās lielās daļās - Amerikas Savienotās Valstis no vienas puses un Eiropa un citas Rietumvalstis no otras puses - tur vēl nāk klāt Kanāda, bez tam, interesanti, arī četras Klusā okeāna valstis - Japāna, Koreja, Austrālija, Jaunzēlande, kuras faktiski arī balstās uz tām pašām vērtībām.   Mēs Eiropā esam dilemmas priekšā, ko darīt. Un šeit man jāsaka, ka Eiropa līdz šim savu potenciālu - politisko potenciālu un militāro potenciālu - nav attīstījusi, kaut gan tai tomēr ir ļoti liels ekonomiskais potenciāls - 15% no pasaules kopprodukta ražo Eiropā. 15% ir liels resurss, apmēram tāpat kā Amerikas Savienotajā Valstīm un Ķīnai. Tātad ekonomiski viens no lielajiem spēlētājiem. Turpretim politiski Eiropa uz starptautiskās skatuves piedalās margināli. Mēs varam redzēt, ka tagad Amerikas Savienotās Valstis un Krievija, bet arī Ķīna faktiski mēģina Eiropu vēl vairāk "noslaucīt" no starptautiskās skatuves. Jautājums - kā Eiropa reaģēs?  Jau teicu, ka Eiropai ir liels ekonomikas potenciāls. Tādēļ, ja Eiropa turpmāk grib līdzrunāt, un pat ne tik daudz, lai noteiktu pasaules kārtību, bet lai vismaz nosargātu savu iekšējo kārtību un dzīvesveidu, tai ir jātransformējas.  Tai ir  jātransformējas par pasaules lielvaru, par pasaules spēlētāju, izmantojot savu ekonomisko potenciālu, kuram jānāk klāt militārajam potenciālam un politiskajam potenciālam. Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ir latviešu jurists un politologs. Dzimis Rīgā,1955. gadā, absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, tad ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, kur studējis Hamburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātē politikas zinātni. Aktīvi piedalījies Latvijas valsts atjaunošanā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, bijis Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis. Pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Savienības tiesā. Daudzu būtisku likumprojektu līdzautors.  Levits ir arī vairāku zinātnisku publikāciju autors par valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību un demokrātijas jautājumiem. Izstrādājis daudzus atzinumus Saeimai, Ministru kabinetam, ministrijām, Satversmes tiesai un citām valsts pārvaldes iestādēm, kā arī Eiropas Savienības un starptautiskajām institūcijām. 

Saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra eksperti Sandu Svetoku par Krievijas realizētājām hibrīdkara informatīvajām operācijām Baltijā un Ziemeļvalstīs. "Krievija nav tā, kas vienmēr izdomā naratīvus vai tēmas, kas šķeļ sabiedrību, tā nedara neko mākslīgi. Polarizācija sabiedrībā kaut kādā veidā jau pastāv. Arī partijas, kad vēršas pie vēlētājiem, protams, uzrunā tos jautājumus, kas cilvēkiem tajā brīdī ir būtiski," spriež eksperte. "Krievija vairāk ir tāds iespēju meklētājs, oportūnists, kas izmanto šīs šķeļošās retorikas. Negribētu, protams, apvainot partijas, ka tās ir pārņēmušas Krievijas naratīvus un izmanto savu vēlētāju uzrunāšanai. Es drīzāk teiktu, ka ir otrādi – Krievija vēro, kas ir tie šķeļošie jautājumi (mēs nerunājam tieši par pirmsvēlēšanu laiku), un mēģina tos eskalēt. 2024. gada beigās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs publicēja savu jaunāko pētījumu "Krievijas informatīvās operācijas Baltijā un Ziemeļvalstīs". Kopš 2016. gada tika pētīta ārvalstu naidīgā ietekme Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā. Autori bija iedziļinājušies valstu iekšējās sociālpolitiskās vides niansēs un attiecībās ar Krieviju, kā arī iekļāvuši notiekošā Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekmi. Tika salīdzinātas Baltijas valstis, Dānija, Igaunija, Islande, Norvēģija, Somija, Zviedrija, skaidrojot gan vēsturisko kontekstu, gan arī skatoties aktuālos notikumus. Plašāk par pētījumu stāsta Sanda Svetoka. Ko nozīmē jēdziens "Krievijas informatīvās ietekmes operācijas"? Ko tas ietver? Sanda Svetoka: Mēs varam runāt par dažādām ietekmes operācijām, hibrīddraudiem. Citi to šauri definē tikai kā propagandu vai dezinformāciju. Mēs informatīvās ietekmes operācijas definējam kā aktivitāšu kopumu ar mērķi mainīt uzvedību, mainīt attieksmes, viedokļus mērķa valstī, sabiedrībā, galvenajos lēmumu pieņēmējos un, iespējams, tādā veidā arī ietekmēt nākotnes politikas un nākotnes procesus. Šīs ietekmes operācijas bieži vien izmanto neleģitīmus vai varbūt nelikumīgus veidus. Daži no tiem ir uz likuma robežas, piemēram, naida runa, kara kurināšana, atklāti, personiski uzbrukumi oponentiem. Šīs mēs varētu ielikt kā tādas, kas ir jau likuma ietvaros nelikumīgas aktivitātes, bet bieži vien tās ir arī likuma ietvaros it kā likumīgas aktivitātes. Mēs runājam par viedokļu paušanu sociālajos medijos, medijos, par dažādām sabiedrisko attiecību aktivitātēm, lobingu un citām politiskajā komunikācijā pierastām metodēm, kas ir pretrunā ar morāles, ētikas principiem, kas būtu pieņemami tādas demokrātiskas valsts funkcionēšanai. Šeit mēs runājam par aktivitātēm, kam ir naidīgs mērķis, naidīgs nolūks; [aktivitātēm] kas vēlas ietekmēt konkrētu uzvedību citā valstī sev vēlamajā virzienā. Kas ir tie vēstījumi, kuri Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs ir līdzīgi? Sanda Svetoka: Vairāki no šiem vēstījumiem ir bijuši līdzīgi saistībā ar eiroatlantisko vienotību. Tie stāsta par to, cik eiroatlantiskā... ...cik NATO ir slikts. Sanda Svetoka: Jā, cik NATO ir vājš, cik Eiropas Savienība ir patiesībā sašķelta un vāja. Tie vēstījumi runā arī par valstu iekšējām problēmām, un tad, protams, tiek attiecīgi skatīts, kādas kurās valstīs ir problēmas. Piemēram, ja Baltijas valstīs var runāt par etnisko diskrimināciju vai par mūsu vājajām ekonomikām, tad Ziemeļvalstīs var runāt par imigrācijas radītajām problēmām un to, ka, piemēram, Zviedrija netiek galā ar saviem iekšējiem etnisko minoritāšu protestiem vai kriminogēno situāciju. Attiecīgi [mērķis ir] šīs problēmas saasināt, pastiprināt, varbūt pielikt vēl kādu dezinformācijas elementu tām klāt un tālāk izplatīt. Bet it īpaši pēc 2022. gada tiek runāts par NATO kā agresoru, par Ziemeļvalstīm, kas šobrīd arī ir daļa no NATO. Pēc Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO tiek runāts par NATO nākšanu arvien tuvāk Krievijas robežām. Tas ir bijis savā ziņā jau vecs naratīvs – kopš Baltijas valstis iestājās NATO, bet, kopš Somija un arī Zviedrija ir šeit, šis naratīvs, protams, pastiprinās. Protams, tāpat arī visi naratīvi, kas ir saistīti ar palīdzību Ukrainai un vēlēšanos atturēt Ziemeļvalstis un Baltijas valstis no turpmākas palīdzības sniegšanas Ukrainai, [piemēram], "jūsu sniegtā palīdzība tikai pagarina karu", "jo vairāk jūs turpināsiet Ukrainu militāri atbalstīt, jo mazākas izredzes šo karu beigt". Kā jūs to visu pētāt? Mūsdienās jebkurš cilvēks patiesībā ir medijs, kas nozīmē, ka jebkurš, kurš raksta sociālo mediju komentārus, var tikt uztverts kā līdzvērtīgs, es nezinu, veselam ziņu portālam vai sabiedriskajam medijam. Kā jūs izvērtējat vai kā jūs klasificējat to, kuri vēstījumi kopumā veido to musturu vai vispārinājumu, lai teiktu, ka – jā, šie visi vēstījumi ir daļa no Krievijas informatīvās operācijas? Sanda Svetoka: Piekrītu. Daļa no vēstījumiem vai daļa no viedokļiem, protams, ir atrodama jebkurā sabiedrībā. Protams, cilvēki nav vienoti attiecībā pret karu, arī attiecībā pret Krieviju un eiroatlantisko vienotību, kas demokrātiskā sabiedrībā ir pilnīgi normāli. Tas ir veids, kurā mēs varam būt savā ziņā vāji, bet arī stipri, jo mēs varam atklāti diskutēt par dažādām lietām. Bet mēs, protams, skatāmies uz Krievijas oficiālajiem naratīviem, kas nāk no Krievijas amatpersonām un Kremļa sponsorētajiem medijiem. Tad skatāmies, kā šie vēstījumi izplatās citos, kā mēs to saucam, proksimedijos vai, es nezinu, starp sadarbības partneriem, kas ir varbūt atsavināti no Kremļa medijiem un ar viņiem saistītajos sociālo mediju kontos. Mēs neskatāmies vietējos viedokļus un… Respektīvi, ja kāds populārs kultūras darbinieks vai kāds mediju darbinieks "Facebook" izplata šos naratīvus, tas nav veids, kā šī analīze šobrīd tiek veikta? Sanda Svetoka: Jā, ja tas ir kāds viens unikāls gadījums vai tie ir vairāki viedokļu līderi, kuri savā ziņā piekrīt Krievijas naratīviem, mēs to neuzskatīsim par Krievijas ietekmes operāciju. Iespējams, varētu teikt, ka šī ir potenciāla vieta vai potenciāls kanāls, kā Krievija var iegūt no līdzīgu viedokļu paudējiem, dažreiz mēs viņus saucam arī par "noderīgajiem idiotiem", kas vienkārši ir cilvēki, kas uzskata, ka pasaulē ir jābūt mieram, ka pasaulei nav jēgas karot –, un kāpēc gan lai cilvēkam nebūtu šāds viedoklis. Mēs vairāk skatāmies uz to, vai šeit nav bijusi kāda sadarbība ar Krievijas institūcijām. Piemēram, ir pierādīts, ka cilvēks saņem kaut kādā veidā līdzekļus un atbalstu no Krievijas institūcijām, Krievijas organizācijām ārzemēs vai tā sauktajām "tautiešu organizācijām". Sanda Svetoka ir vecākā eksperte NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā Rīgā. Viņas pētniecības projekti ir vērsti pret NATO vērstu naratīvu analīzi Baltijas un Balkānu reģionos. Pirms pievienošanās Stratcom strādājusi Latvijas Aizsardzības ministrijā Aizsardzības politikas, starptautiskās sadarbības un sabiedrisko lietu departamentā. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas ārpolitikas institūta pētnieku, bijušo diplomātu un politologu Einaru Semani par vēstures paaātrinājumu, ģeopolitiskajiem procesiem, ASV un Eiropu. 2025. gada februāris, raksta "The Economist", esot bijis drūmākais periods kopš Berlīnes mūra krišanas. Pēdējo nedēļu un laika notikumu daudzums tādā ģeopolitikas līmenī mēs varētu teikt arī, ka tas ir kā vēstures paātrinājums. Šoreiz raidījumā saruna ar bijušo vēstnieku Baltkrievijā Einaru Semani - diplomātu un arī politikas zinātnieku, kā arī cilvēku, kurš ir izveidojis politikas zinātnes studijas Latvijas Universitātē 90. gadu sākumā.  Saruna ar Einaru Semani notika pirms ASV prezidenta Donalda Trampa iecerētās tikšanās ar Volodimiru Zelenski, kas radīja jautājumu par pašas ASV pozīciju, rīcības iemesliem, kas kaut kādā ziņā kļuva arī skaidrāki, taču saglabā jautājumus par Eiropas drošību un tālāku rīcību šajā karā.  Šoreiz runājam par diplomātiju un jaunu pasaules kārtību, bet jautājums ir tomēr par šo formulējumu, ko iezīmēja  "The Economist" par to, ka tā ir bijusi tumšākā nedēļa Eiropas vēsturē kopš aukstā kara beigām jeb Berlīnes mūra krišanas. Vai jūs arī piekristu, ka tas ir tāds pagrieziena punkts pasaules ģeopolitikā? Einars Semanis: Nē, nepiekrītu. Tāpēc kā principā tik spēcīgi teikt, ka tas ir pagrieziena punkts, tas būtu ārkārtīgi priekšlaicīgi. Tāpēc ka drīzāk pašreizējo periodu mēs varētu saukt par tādu nenoteiktības periodu, kad tiešām notiek izmaiņas pasaules kārtībā, ja mēs pasaules kārtību saprotam kā varas sadalījumu un spēles noteikumu kopumu un ka mēs redzam, ka notiek tādas vienpolārās pasaules kārtības difūza pāreja uz daudzpolāro kārtību.  Tāpēc teikt, ka ir ļoti kardināli tagad viss mainījies pēkšņi, būtu pārsteidzīgi. Kaut gan to, ko jūs citējāt angļu presi, tur ir savs racionāls grauds. Kāpēc? Tāpēc, ka masu mediju loma ir īstenībā brīdināt, sabiezinātās krāsas un teikt: Būsim ļoti uzmanīgi! Jo patreiz ir vērojami procesi, kas tiešām ir saistīti ar pasaules kārtības maiņu, un tie atspoguļojas noteiktās politiskās uzvedības veidos. Un it īpaši tas ir saistīts ar to, kad kā prezidents Tramps ir stājies pie sava otrā termiņa īstenošanas, viņa administrācija. Tas ir radījis lielu satraukumu.  Bet, ja mēs domājam vispār par izmaiņām, tad, protams, tas ir atkarīgs no kāda skatupunkta skatāmies. Ja mēs ņemam stingri un saprotam, kas ir šī pasaules kārtība, tā drīzāk ir kaut kāds tāds izmaiņu sākuma periods, nenoteiktības periods, zināma difūza situācija. Mēs arī nevaram skaidri pateikt, kādā veidā notiks ši daudzpolārās sistēmas tālāka veidošanās, kas būs tie galvenie spēlētāji? Tur ir diezgan daudz to spēlētāju. Bet pats galvenais - īstenībā - kas tad notiks ar tiem spēles noteikumiem? Jo attiecīgā varas sadale starptautiskajā arēna pēc Otrā pasaules kara ir un ar aukstā kara beigām mums ir vienpolārā sistēma, kur galvenais spēlētājs un spēcīgākā valsts šodien ir Amerikas Savienotās Valstis, un tās nosaka kopā ar saviem sabiedrotajiem to spēles noteikumus.  Kas tie par spēles noteikumiem? Tie nosaka, kas ir pieņemama uzvedība starptautiskajā arēnā.   Einars Semanis ir vecākais pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā. Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu filozofijā un socioloģijā, aizstāvējis doktora disertāciju Maskavas universitātē, studējis politikas zinātni Oslo universitātē. Bijis pirmās Politikas zinātnes katedras dibinātājs Latvijas Universitātē. Diplomāta karjeras laikā Latvijas Ārlietu ministrijā ieņēmis arī valsts sekretāra vietnieka amatu, bijis rezidējošais vēstnieks Ķīnā, Somijā, Polijā, Lietuvā un Baltkrievijā.  Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar Rietumu diplomātiju un diktatūru, Baltkrieviju, kā arī pāreju no autoritāriem režīmiem uz demokrātiju.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēju un antīkās filozofijas pētnieku Edgaru Narkēviču par veselo saprātu, publisko telpu un saprašanos tajā. Kad mēs dzirdam, ka mums šobrīd ir nepieciešams veselais saprāts, rodas jautājums: kas tas ir, kur tas pastāv un kas ir šāda veselā saprāta pastāvēšanas priekšnoteikumi? Gan tirāniju uzplaukums un sadarbība, demokrātiju apdraudējums, lielvaru impēriskā rīcība vai runas, sarunas par mieru kā tirgus darījumu, ļaunuma izplatīšanās. Vai un kā iespējams to saprast un vai noderīgi varbūt veselā saprāta ideja? Kā, tavuprāt, cilvēkus ietekmē notikumi pasaulē? Kādā ziņā indivīds vispār kaut ko var ietekmēt? Kas ir tas pasaules notikumu līmenis, kuru mēs nevaram ietekmēt? Edgars Narkēvičs: Indivīds ietekmēt droši vien izolētā veidā nevar neko, ja mēs runājam par pasaules plašajiem procesiem. Indivīds var kaut ko ietekmēt savā tiešajā dzīves vidē un tad pastarpināti varbūt vairāki indivīdi ietekmēt kaut ko vairāk. Un tā, soli pa solim virzoties, varam nonākt pie atziņas, ka vismaz nav metafiziskas neiespējamības ietekmēt to, kas notiek pasaulē.  Domājot pēc analoģijas, kas nav varbūt ļoti spēcīgs tāds spriešanas paņēmiens, bet nu pēc analoģijas, mēs salīdzinām iespēju ietekmēt kaut ko nelielu savā vidē un izdarām zināmu tādu kā spekulatīvu lēcienu pie domas, ka, apvienojot spēkus, ir iespējams ietekmēt kaut ko vairāk. Bet tas ir tā ļoti abstrakti, jo kāds tam sakars ar veselo saprātu? Latviešu valodā jēdzienam veselais saprāts ikdienas apziņas līmenī ir divas nozīmes, it kā pretējs slimajam varētu domāt, ka ir veselais saprāts un ir kaut kāds slimais saprāts. Un, otrkārt, ka ir kaut kāds kolektīvais, kopējais. Tā par to mēdz runāt, ka tas ir kaut kas tāds, kas pastāv kaut kur, par ko mēs varam domāt kā par kaut kādu ideālo saprātu... Edgars Narkēvičs: izslēdzot mākslīgā intelekta vai mākslīgās inteliģences gadījumus, pamatā saprātam ir kaut kādi nesēji.  Būtu pienācis brīdis šo pelēko lauku izgaismot, jo tas ir diezgan izplūdis jēdziens, kā arī norādīji. Tur vairākas nozīmes. Droši vien, ka šķetinot, varētu atrast vēl. Mēģināt saprast varbūt vispirms, kas tad ir saprāts? Un es piedāvāju tagad iedomāties vismaz divus aspektus. Un šeit varētu būt saturiskais un proceduālais aspekts. Saprāts ir spēja spriest, spēja savienot kaut kādas semantiskas vienības noteiktā secībā, spēja arī adekvāti uztvert tekstu atbilstoši domas uzdevumam, tā spēj uztvert informāciju šo informāciju uztverošās domes uzdevumam. Tā mēs varam formulēt saprātu.  Bet tad mēs varētu runāt par saprātu kā kaut kādām vairāk vai mazāk formālām vai arī nu jau saturiski piepildītākām veidnēm, noteiktām domu formām, tādām, kas pastāv, piemēram, valodā noteiktās kultūras formās, ko mēs pat līdz galam neapzināmies, bet ko mēs iemācāmies, uzsūcam socializējoties no bērna kājas, tātad no pirmajām savas dzīves dienām. Un tas varētu būt, lūk, šis it kā kopējais, kaut kas tāds, kas vieno komunikatīvo kopienu, daudzus cilvēkus. Varbūt pat mēs atkal varam izdarīt tādu lēcienu analoģiski un iedomāties, ka visus cilvēkus, lai gan droši vien to pierādīt empīriski būtu grūti. Izdarīt pilnu indukciju ar visiem cilvēkiem uz zemeslodes. Bet tādi pieņēmumi pastāv.  Pret to, manuprāt, vajadzētu izturēties piesardzīgi. Apelēšana pie veselā saprāta var būt arī demagoģisks instruments. Varas retorisks instruments. Proti, veselais saprāts var būt tiešām kaut kas tāds, kam būtu jāpievērš uzmanība, ar ko būtu jārēķinās un kas būtu jāizvērtē, ja mēs runājam par šīm atziņām, nostādnēm, folkloristisko gudrību, dzīvesziņu. Un ir kaut kas tāds, pret ko būtu jāizturas ar zināmu piesardzību, nu, piesardzība varbūt nav slikta abos gadījumos, un jāskatās, vai galu galā ar to netiek manipulēts.    Edgars Narkēvičs ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas pasniedzējs, kurš specializējies antīkās filozofijas pētniecībā un tekstu tulkošanā. Tulkojis kopā ar Ivaru Neideru Platona dialogi latviešu valodā "Teaitēts". Tas bija pirmizdevums latviešu valodā un viens no pirmajiem sengrieķu - latviešu paralēltekstiem latviešu grāmatniecības vēsturē. Arī lekciju cikla "Dvēsele" autors, ko izdeva Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, kā arī redaktors grāmatai "Racingers Jozefs. Benedikts XIV".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu par ASV ārpolitiku, Eiropas pozīciju, ASV un Krievijas attiecībām. Kopš Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu 20. janvārī ir pagājis zināms laiks, kurā jau varam iezīmēt to, kas patiesībā notiek. Pirmajā mirklī daudz kas no tā, ko jau ASV administrācija ir izdarījusi varētu likties, ka tās varbūt ir viltus ziņas, taču tā nav. Un beigās izrādās, ka tā ir balta patiesība. Kopš 2025. gada 20. janvāra ir pagājis zināms laiks, kur notikumi, kuri varbūt bija ziņu virsrakstos pašās pirmajās dienās, ir jau atkāpušies. Mums jau ir aizmirsušies tie fakti, kuri varbūt citkārt tiktu diskutēti mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgi. Vēsturnieks Timotijs Snaiders nesen savā vlogā rakstīja par to, ka tā ir apzināta stratēģija - darīt ātri, jo nezina, kas tālāk sekos. Radīt vispārēju apjukumu. Kāds ir jūsu redzējums attiecībā uz to, kas ir šī stratēģija, kura šobrīd tiek realizēta? Un kas varētu mūs sagaidīt? Māris Andžāns: Pat nezinu, no kuras puses lai sāk. Trampa kungu vai nu mīl, vai nu nīst. Viņam ir daudz piekritēju, daudz pretinieku. Viņš ir arī ļoti konsekvents savā rīcībā, darbībā. Tas, ko esam redzējuši pēdējo nedēļu laikā, šķiet, ka ir pagājuši vairāki mēneši. Ir tik daudz kas noticis, tik daudz izteikumu, ko daļa uzskata par labiem, citi - par skandaloziem. Un tas tas parāda arī viņa rokrakstu. Arī pirmās prezidentūras laikā viņš rīkojās līdzīgi, pa brīdim nākot ar jauniem paziņojumiem, ar jauniem priekšlikumiem, kas ir tik aizraujoši vieniem vai tik biedējoši citiem, ka aizmirstās jau iepriekšējie.  Atbildot pirmajiem administrācijas lēmumiem, ir radusies kustība "51", kas ir 50 protesti, 50 štati un viena diena, izmantojot tēmturus, aicina valsts iedzīvotājus nostāties uz demokrātijas aizstāvību. Pārmetums ir, ka Tramps konsekventi īsteno viņu līdzgaitnieku izstrādāto plānu, kas pazīstams kā "Projekts 2025", kas ir vairāk pārmetums tādā kā sazvērestības, valsts apvērsuma organizēšanā.  Māris Andžāns: Plāns publiski pieejams,  ap 1000 lapām garš, izstrādāja "The Heritage Foundation", konservatīva domnīca. ASV tā tas ir pieņemts, ka politiķi, kas netiek ievēlēti, daudzi aiziet uzņēmējdarbībā vai arī aiziet domnīcā strādāt. Un arī domnīcas sadalās pēc savām nostādnēm, cik sociālpolitiski vai ekonomiski liberālas vai konservatīvas viņas ir. Un " Heritage" ir viena no senākajām konservatīvajām domnīcām. Tā viņi dara uz katrām vēlēšanām, sagatavo programmu. Skaidrs, ka daudz kas sakrīt ar šī "Projekta 2025" nostādnēm. Tas, ko Tramps īsteno. Savā ziņā tas bija kā melnraksts Trampa kunga prezidentūrai. Tramps paziņoja par gatavību uzsākt tirdzniecības karu ar Kanādu, Meksiku un Ķīnu. Vai varam iezīmēt, kas ir viņa ārpolitiskā līnija attiecībā uz saviem partneriem, kāda bija Eiropas Savienība un NATO līdz šim.  Māris Andžāns: Aptuveni forma ir skaidra. Protams, Amerika pirmajā vietā. Izraēla - otrajā vietā. Arī attiecībā uz ārvalstu palīdzības sniegšanu. Tātad ir apturēta arī militārā palīdzība visām valstīm, izņemot divas - Izraēlu un Ēģipti. Kāpēc Ēģipte? Tāpēc, ka 70. gadu beigās, kad tika panākta Izraēlas un Ēģiptes attiecību normalizācija, arī Ēģipte sāka saņemt diezgan brangu ASV palīdzību, kas faktiski ir palīdzība Izraēlai, lai Ēģipte uztur normālas attiecības un arī spēj eksistēt tādā formā, kā Ēģipte eksistē. Līdz ar to ārpolitika rada satraukumu par to, ka ASV var atgriezties pie izolacionistiskas pieejas, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara vai pirms Pirmā pasaules kara. Lēmumi pagaidām nav iepriecinoši.  Ko iezīmē "Projekts 2025" attiecībā uz šo? Māris Andžāns: To, ka Krievija nav pirmajā vietā ienaidnieku listē. Par to, ka ir citas valstis svarīgākas. Tur bija piecas valstis - Ķīna, Irāna, Venecuēla, Ziemeļkoreja, Krievija. Varbūt kādu izlaidu, bet Krievija bija kādā ceturtajā vietā tikai. Kā jūs to skaidrotu attiecībā uz Eiropas politiku? Māris Andžāns: Pirmkārt, amerikāņi raugās un raudzīsies, protams, kas nav tik patīkami vairs ārpolitikas ziņā, raudzīsies vairāk no savas pozīcijas. Ja līdz šim amerikāņi uzturēja pēc Otrā pasaules kara veidoto sistēmu, kura balstās uz valstu sadarbību, Rietumu pasaule, kas rotē apkārt organiznācijām. Apvienoto Nāciju Organizācijai, kas vairāk kā forums, bet arī ar virknēm ļoti labām organizācijām, kas sniedz palīdzību cilvēkiem, kas cieš no bada, kas cieš no slimībām. Daudzas aģentūras ir, kas ļoti labu darbu dara. Pasaules tirdzniecības organizācija, Starptautiskais valūtas fonds, NATO, protams, pats par sevi, un ASV arī palīdzēja citām valstīm uzturēt demokrātiju, stabilitāti. Šobrīd ASV acīmredzami vairāk atkāpjas. ASV var to atļauties un ja mēs paraugāmies neitrāli, ASV nav nevienam neko parādā. Protams, katra valsts ir sliktas lietas darījusi kādā periodā, lielākas vai mazākas. ASV ir ļoti laba ģeogrāfiskā atrašanās vieta, to sargā divi okeāni - Atlantijas un Klusais - un divi vāji kaimiņi - Kanāda un Meksika. Un nu arī var parunāt ar amerikāņiem kaut kur Amerikas vidienē un viņiem var rasties jautājums - kāds NATO, priekš kam mums viņš? Kas, mūs meksikāņi apdraudēs, kanādieši, kāpēc mums tas būtu nepieciešams?  Arī ja atskatāmies vēsturē, Rūzveltam nenācās viegli ievest ASV Otrajā pasaules karā, Pērlhārbora bija tiešām milzīgs trieciens, kas pavēra iespēju ASV ienākt Otrajā pasaules karā. Raugoties vēsturiski, var saprast arī amerikāņus - kāpēc viņiem tas būtu vajadzīgs? Un šobrīd, protams, nav iepriecinoši tas, ka tirdzniecības karš, iespējams, būs ar tuvākajiem sabiedrotajiem, ļoti liela iespēja, ka pret Eiropas Savienība tiks noteikti papildus tarifi, tātad 10%, tostarp pret Latviju. Kādas tam varētu būt sekas? Māris Andžāns: ASV nav konkrēti Latvijai starp būtiskākajiem tirdzniecības partneriem. (..) Māris Andžāns: Nevajag pilnīgi burtiski iztulkot, ko Tramps saka. Bet tie, kuri tās interpretē kā tādas imperiālistiskas ambīcijas, tur arī sava daļa patiesības, ko varam salīdzināt ar to, ko dara Krievija Ukrainā vai arī ar visiem šiem paziņojumiem par atgriešanos pie aukstā kara robežām. Māris Andžāns: Jā, tā ir tā nepatīkamā daļa. Vēl viena Trampa kunga iezīme ir tā, ka viņš ar vienu roku dod, ar otru ņem. Ja šeit ir racionalitātes grauds, un tiešām tur ir nacionālās drošības jautājums ASV, bet, protams, tas veids, kā viņš to dara arī savā inaugurācijas runā, pasakot, ka atpakaļ ņems Panamas kanālu, tāpat arī nesenie izteikumi par Gazas joslas iespējamo pārņemšanu. Mūsdienās tā tas nenotiek un ar to faktiski viņš lej ūdeni uz Putina un citu līdzīgu despotu dzirnavām: ja manai valstij vajag, es to teritoriju paņemu un tad, protams, Putins var berzēt rokas un teikt - jā, arī man nepatīk tas, ka Ukraina virzās uz Rietumiem, uz NATO, tas apdraud manas nacionālās drošības intereses. Arī viņš var pateikt - jā, ka acīmredzot tā bija pareiza preventīva rīcība, un, protams, tā ir ļoti liela bīstamība, un tad kādā brīdī arī Putins var pateikt, ka viņam vajag Baltijas valstis, jo tomēr naidīgs karaspēks, NATO karaspēks šeit izvietots no Krievijas skatupunkta. Un tas, protams, nav labi, tas veids, kādā Trampa kungs runā.   Māris Andžāns ir Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī asociētais pētnieks Starptautisko attiecību akadēmijā Bonnā (Vācija). Bijis viespētnieks Hārvarda universitātē ASV, Fulbraita viespētnieks Džonsa Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību institūtā Vašingtonā. Viņš ir vairāk nekā simts publikāciju autors, kurās viņš lielākoties pievērsies Baltijas valstu drošības un aizsardzības jautājumiem, bet daļa publikāciju veltījis arī jautājumiem par Centrālāziju, transportu un digitalizāciju. Vairāk nekā 10 gadu laikā darbā valsts pārvaldē strādājis arī ar dažādiem Eiropas Savienības un NATO jautājumiem, transporta un sakaru drošību, civilmilitāro sadarbību, aviāciju, elektroniskajiem sakariem un pastu.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu doktoru, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktoru Rihardu Bambalu par valsts informācijas drošību, Krievijas vēstījumiem par Baltiju un drošības noturību. Karš un runas par miera sarunām Ukrainā un šādu sarunu konsekvencēm turpinās. Krievija par savu ārējo ienaidnieku ir definējusi Rietumus un attiecīgi arī palielinājusi finansējumu savai propagandai gan valsts iekšienē, gan arī ārpus. Kā tas var ietekmēt mūs, mūsu demokrātiju, mūsu politisko līdzdalību? Jūs pirms kāda laika rakstījāt par to, ka par spīti sankcijām, Krievija nākamgad oficiāli propagandai vien tērēs teju pusotru miljardu ASV dolāru, vienlaikus būtiski ceļot arī militāros tēriņus, un ka viegla dzīve kaimiņos diviem agresoriem tuvākajos gados mūs negaida. Kas ir tas, ko mēs, zinot šādus faktus, varam darīt bez tā, ka mēs apzināmies, ka tas tā notiek? Rihards Bambals: Mūsu stratēģija, mūsu koncepcija un doktrīna balstīta uz trīs pīlāriem: viens ir - mēs kā valsts varam komunicēt labāk. Es šeit domāju ne tikai valdības vadītāju, prezidentu, augstākās amatpersonas, bet kopumā valsts institūcijas. Samazināt telpu kaut kādām baumām, spekulācijām ar kvalitatīvu, ļoti laicīgu informāciju.  Otrs ir - atbalstīt medijus, lai mediji dara savu darbu, to, kas ir medijiem jādara, neatkarīga, droša mediju vide. Un trešais ir visbūtiskākais - stiprināt medijpratību, sabiedrības noturību. Noturību ne tikai spēt atpazīt avotus, pārbaudīt virsrakstus, visu pārējo, kas ir medijpratības paši pamati, bet atpazīt arī Kremļa populārākās manipulācijas metodes, ko viņi ir lietojuši pret mums, neatkarīgi no naratīviem. Naratīvi pamainīsies. Ir kaut kādi, kas atkārtojas, par rusofobiju, nacisma atdzimšanu, militarizāciju, gatavošanos aplenkt Krieviju, uzbrukt Krievijai - pasniegt mūs kā agresorus. Bet ir lietas, ko viņi izdomā laiku pa laikam jaunas. Mums ir būtiski sabiedrībai iemācīt, iedot tos pašus pamatus atpazīt manipulatīvas metodes. Vai tā būtu viltus ekspertu lietošana vai tā būtu citu metožu lietošana.  Mēs esam izveidojuši arī projektu "Melns uz balta". Ir vesela arī mājaslapa, platforma ar video pamācībām, kas apkopo 2-3 minūšu video, ļoti īsi, kodolīgi par katru no šīm metodēm. Kā viņa strādā, kā viņu atpazīt, kā viņai pretoties. Metodes nemainās. Manipulācijas metodes īstenībā ir ļoti līdzīgas, un viņas tiek izmantotas pat gadu desmitiem. Naratīvi mainās. Kādēļ mēs uzķeramies uz to, tas ir samērā nemainīgs. Un, kas būtiskākais, Kremlis to nav izdomājis. Šīs ir metodes, kas ir izmantotas gadu desmitiem un pat simtiem, dažādi veikli oratori ir tās lietojuši, arī politiķi, lai, pirmkārt, tiktu ievēlēti, manipulējot ar argumentāciju, izmantojot šīs loģiskās domāšanas kļūdas, kas mums ir kā cilvēkiem. Un viņi to ir padarījuši par ieroci. Viņi tajā ir ieguldījuši milzīgus resursus. Un viņi to visu ļoti koncentrēti izmanto kā daļu no kara vešanas stratēģijas, kur informatīvais karš ir pilnīgi integrēta daļa no visa tā pārējā. Tā nav tikai daļa hibrīdkara, tā ir daļa no Krievijas lielās kara vešanas doktrīnas. Proti, arī lai var radīt apjukumu.  Dažreiz nav pat mērķis pārliecināt par vienu kaut kādu patiesību, ka mēs domājam, ka Kremlis izplata vienu naratīvu, lai mēs tagad domātu tā. Kremlis bieži vien izplata 150 dažādus naratīvus vienlaicīgi, kā tas ir pierādījies. Piemēram, pēc tam, kad notrieca Nīderlandes lidmašīnu MH17, pēc Skripaļu indēšanas. Radīt apjukumu, lai mēs nevis domātu par to vienu naratīvu, ka tā ir pareizā patiesība vai Kremļa uzburtā vīzija, bet īstenībā, lai mēs vispār nesaprastu, kas ir noticis. Ja jau ir 150 dažādas versijas, tad jau nevar ticēt nevienam.  

Raidījumā Brīvības bulvāris iepriekš nepubliskotas sarunas ar dzejnieku Jāni Peteru, kas ierakstītas pirms dažiem gadiem – par atmodas laika procesiem, par perestroiku, padomju okupāciju, atskatīšanos uz kolaborāciju un laikmetu, kas beidzas. Beidzot mēs visi esam mājās / pēc revolūcijām un kariem, / pēc izsūtījumiem un trimdām / mirušie un kaujās kritušie / brīvie un dzīvie. Ar Jāni Peteru tikāmies pirms diviem gadiem, ierakstot sarunu īsi pēc tam, kad bija miris Mihails Gorbačovs. Atstājot vēstījumu par kādu beigušos laikmetu, kura nozīmi pašreizējā Krievijas vara vēlas mazināt.  Jānis Peters bija liecinieks laikmetam, par kuru var teikt, ka viņš to arī veidoja. Viņš pats bija Latvijas 20. gadsimta personība, kuras nozīme nav tikai dzejā, pat ja Latvijas nacionālā kultūra padomju okupācijas periodā tika veidota dzejas zemtekstos, kur Peters bija viens no meistarīgākajiem.  Viņa atmodas stāsti un padomju okupācijas perioda stāsti ir liecība, kurā pateiktais un nepateiktais ir derīgs tam, lai tos klausītos no jauna sarunās, kur daļa tā arī nekur nav izskanējusi, arī domājot par jautājumiem, kuri toreiz palika neuzdoti.  Raidījumā Brīvības bulvāris divu sarunu fragmenti ar Jāni Peteru 2018. un 2022. gadā par zudušajiem laikiem un viņa atmiņām no tālaika skatupunkta. 2018. gadā, veidojot filmu "Lustrum" žurnālisti Sanitu Jembergu, es runājos ar Jāni Peteru par kolaborāciju, arī par Valsts drošības komiteju un inteliģences lomu sadarbības un lustrācijas procesos. Tas bija Latvijas simtgades gads, kas ļāva paskatīties uz VDK represīvā aparāta darbību un metodēm Latvijas okupācijas periodā.   Dzejnieks Jānis Peters bija sava veida Latvijas 20. gadsimta personība, kurai piemīt būtiska loma 80. gadu procesos, kas radīja pārmaiņas Latvijā, kā rezultātā Latvija varēja atjaunot savu neatkarību. Atmodas gados Peters kļuva par vienu no tā laika notikumu iniciatoriem - 1988. gada jūnijā viņš uzstājās ar runu Radošo savienību plēnumā, kas bija nozīmīgs notikums atmodas procesā. Viņš bija viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem un līderiem.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani par nākotnes prognozēšanu, utopijām un sazvērestības teorijām. Pirms kādiem septiņiem gadiem, diskusijā par nākotni kopā ar Igoru Šuvajevu jūs teicāt, ka par nākotni jārunā uzmanīgi, jo nākotne nav paredzama. Es savukārt domāju, ka par nākotni ir jārunā daudz. Pirmkārt, tāpēc, ka viena no mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar ļoti daudzām citām būtnēm, kas dzīvo uz šīs planētas, ir konceptuāla modeļa veidošanas spēja, domājot par nākotni. Faktiski tas ir viens no priekšnoteikumiem, jo salīdzinot ar citām izturīgākām, veiklākām būtnēm, mēs esam pietiekami vārgas būtnes. Mēs vairs nevaram dzīvot, neparedzot mūsu darba sekas. Kā jums šķiet šobrīd, kas ir tas, ko mēs varam vai kādā veidā mēs varam modelēt nākotni situācijā, kurā šķiet, ka prognozēt kaut kādu īpašu pozitīvismu ir diezgan bezgaumīgi, bet tajā pašā laikā iet sliktākā scenārija virzienā arī nav tas stratēģiski pareizākais veids? Andris Teikmanis: Nākotnes prognozēšana lielā mērā faktiski ir mūsu mēģinājums tikt kaut kādā ziņā ar nesaprotamo, dīvaino, pretrunīgo tagadni. Patiesību sakot, nākotnes visi potenciālie scenāriji, kā kādreiz teiktu Jurijs Lotmans, ir klātesoši šobrīd, jautājums ir tikai - kā mēs tos nolasām. Parasti mēs spējam reflektēt par nākotni tikai tad, kad tā ir pienākusi, un to mēs atpazīstam caur kaut kādiem jau pagātnē minētajiem modeļiem. Varētu teikt, ka mūsu nākotnes prognozēšana vienmēr ir caur pagātnes pieredzi, caur retrospektīvu pieredzi.  Vienlaikus Lotmans savulaik piesardzīgi minēja, ka var būt tādi pavērsieni nākotnē, kas ir absolūti neparedzami, kas neizriet no mūsu pašreizējās tehnoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās predestinācijas. Respektīvi, mēs nevaram vienkārši prognozēt tālāk tās tendences, kuras mēs šobrīd novērojam, un pateikt, ka mēs visu ļoti labi zinām par nākotni jebkurā brīdī. Vienmēr ir iespējami potenciāli neprognozējami pavērsieni. Bet lielākoties nākotne ir kaut kas tāds, kas jau kaut kur ir mūsu šodienas nenoteiktības tīmeklī ieraugāms un saskatāms norišu kopums. Toreiz jūsu sarunā iezīmējās, ka pareizākais būtu doties nākotnes virzienā atpakaļ? Respektīvi, skatoties uz pagātni, bet iet uz priekšu atmuguriski. Andris Teikmanis: Man, piemēram, patīk lasīt horoskopus. Bet iepriekšējo gadu horoskopus. Man patīk pārlasīt "The Economist" gada paredzēšanas žurnālu, bet nevis, teiksim, ko "The Economist" paredz par 2025. gadu, bet šobrīd lasu, ko "The Economist" paredzēja, runājot par 2024. gadu. Un ko var secināt? Andris Teikmanis: Ir virkne jautājumu, ko viņi paredzēja vairāk vai mazāk precīzi. Bet viens jautājums, ko viņi absolūti neparedzēja, tā bija Trampa uzvara vēlēšanās, pie tam tāda veida uzvara vēlēšanās, ka rezultātā republikāņiem ir gan Kongress, gan Senāts. Viņi lika kaut kādu 10% iespējamību šādam nākotnes scenārijiem. Bet kādā ziņā psihologi runā par astroloģiju kā cilvēka programmēšanu? Mēs šo pašu analoģiju varam izmantot, ka, prognozējot nākotni, mēs kaut kādā ziņā paši izstrādājam tos rīcības modeļus, kurus mēs realizēsim. To arī Lokmans teica. Andris Teikmanis: Līdz ar to arī nākotnes prognozēšanā iezīmējas ļoti būtisks ētisks aspekts. Kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs izstrādājam? Un vēl vairāk - kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs pavēstīsim citiem cilvēkiem? Vai mēs baidām cilvēkus? Nu, teiksim, ja mēs sakām: pēc trīs gadiem būs karš vai pēc pieciem gadiem būs karš. Mēs noteiktā veidā manipulējam ar klausītāju tad, kad mēs to pasakām. Ja mēs esam godprātīgi prognozējuši nākotni, mums vienmēr ir virkne līdzīgu potenciāli iespējamu scenāriju.  (..) Ja kaut kādu iemeslu dēļ sabiedrība vairās nosaukt problēmas vārdos, tad, protams, ir grūti atrast risinājumus šīm problēmām. Tā ir absolūta taisnība. Droši vien, ka Eiropai ir bijis iespējams gadu desmitiem arī dzīvot sava veida ilūziju varā, ņemot vērā to pasaules lielvaru izkārtojumu, un sava veida tādu priviliģētu situāciju, kāda bija Eiropai, kur tā atradās zem Amerikas Savienoto Valstu kodollietussarga un kaut kādā veidā varēja veltīt skatu citiem jautājumiem, sevi pozicionēt kā humānisma lielvaru, kā sociāli atbildīgu lielvaru. Tas jau ir tas, kas it kā veido šo Eiropas modeļa pievilcīgo pusi.  Protams, ir grūti šobrīd iedomāties politiķus, kuri varētu mēģināt eiropiešiem pārdot kaut kādā veidā šīs izmaiņas citādā veidā, teiksim, atteikties no sociālās aizsardzības par labu militārajai industrijai, vai atteikties no "zaļā kursa" par labu tādai vienkāršai, gandrīz 19. gadsimta līmeņa militārajai industrijai, kura sāk ražot šāviņus vai kaut ko tādu. Droši vien šajā ziņā bija gana pozitīvi tas, ka bija šie divi ziņojumi. Viens no tiem bija Dragi [Mario] ziņojums pagājušajā gadā par to, ka Eiropai tomēr būtu jāpārskata savu inovāciju politika un jābūt gatavākai inovēt un attīstīties, lai nepazaudētu globālajā konkurētspējā.   Andris Teikmanis ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, ieguvusi doktora grādu mākslas vēsturē, savu promocijas darbu aizstāvējis par tēmu "Mākslas un politikas attiecību semiotika vizuālo un verbālo vēstījumu Latvijas padomju perioda glezniecībā". Viņa veidotā izstāde "Nākotnes dokuments" par mākslu kā instrumentu, ar kura palīdzību veidojam nākotni, ieguva plašu rezonansi sabiedrībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna atvaļināto vēstnieku, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektoru Gintu Jegermani par Eiropas nozīmes zaudējumu ASV politikā, Krievijas karu ar Rietumiem, ASV prezidenta Donalda Trampa retoriku un politikas konsekvencēm. 20. janvārī amatā stājās ASV prezidents Donalds Tramps. Apgalvojums, ka ir sācies cits laikmets izskanēja jau neilgi pēc ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Trampa kā vēl neinaugurēta prezidenta izteikumi jau lika mainīt politikas procesus pasaulē, pat ja tie bija tikai vārdi. Kas ir mainījies pirmajā dienā pēc Trampa inaugurācijas un kas ir tas jaunais laikmets, ko tas varētu iezīmēt? Par to šoreiz saruna raidījumā.  Izdevumā "The New Yourker", kas ir veltīts Donalda Trampa inaugurācijai, tā galvenais redaktors Deivids Remniks (David Remnick) savā ievadrakstā raksta, ka mūsdienu izpratnē prezidenta inaugurācija ir tāda sava veida zīmola vai brendinga veidošana zem klajas debess. Nu, piemēram, Džons Kenedijs, viņš raksta, šis aukstā kara karavīrs vai cīnītājs, izveido administrāciju no jaunās paaudzes, no 20. gadsimtā dzimušajiem, priekšgalā un deva konkrētus solījumus. Ja mēs skatāmies šajā zīmola zem klajām debesīm veidošanas kontekstā, kas ir tas zīmols, ko, tavuprāt, šobrīd ir izveidojis un veido Donalds Tramps? Gints Jegermanis: Pēc vēlēšanām nākamajā rītā Trampa muižā ir bilde, kur Īlons Masks blakus Trampam stāv, kur viņam dēls uz pleciem sēž, un rakstīts: "Taisnība, jauns laikmets ir sācies!" Tā domā Īlons Masks. Un tā patiešām acīmredzot arī būs.  Lai kaut kā atbildētu uz tavu jautājumu, tur ir jāpašķetina mazliet. Atcerēsimies, ka vēl šogad 7. janvārī Tramps preses konferencē runāja par to, ka viņš neizslēdz spēka lietošanu, lai dabūtu sev Grenlandi un Panamu. Runāja par Kanādu, runāja par Meksiku. Četrus gadus iepriekš 6. janvārī Tramps mēģināja novērst Baidena nonākšanu Baltajā namā, sarīkojot dumpi - uzbrukumu Kapitolijam. Proti, 20. janvārī Baltajā namā nonāks cilvēks, kurš ir mēģinājis sarīkot valsts apvērsumu, kurš 2016. gadā, kad vēl nebija skaidrs, ar ko beigsies ASV prezidenta vēlēšanas, viņš teica: ja viņš netiks ievēlēts, tad vēlēšanas būs nozagtas un notiks sacelšanās. Proti, viņš cauri šiem gadiem diezgan bieži ir sūtījis signālu, ka viņš ir galvenais spēlētājs, un, ja viņam netiks ļauts spēlēt pēc tiem noteikumiem, kā viņš ir iedomājies, tad būs kaut kādas nekārtības.  Pagājušā gada pavasarī, šķiet, iznāca Roberta Keigena (Robert Kagan) grāmata latviski laikam varētu lietot vārdu dumpis, angliski grāmatas nosaukums ir "Rebellion".  Tajā viņš, izejot cauri ASV vēsturei, diezgan skaidri parāda, ka Trampa atgriešanās nozīmē režīma maiņu. Tātad šis jaunais prezidents nāk ar domu, ka viņš mainīs sistēmu, kāda ir iesakņojusies Amerikas Savienotajās Valstīs un, protams, arī plašāk pasaulē. Jautājums - kas tā būs par sistēmu? Un mēs, protams, varam daudz par to spekulēt. Īsti pateikt neviens nevar. Bet ir pazīmes. Kas tad ir tās pazīmes? Piemēram, Džo Baidens savā atvadu runā no prezidentūras norādīja, ka ASV sāk veidoties oligarhija, kuras ietekmes saturs un sekas šobrīd nav prognozējams. Un tas pats Deivids Remniks salīdzina situāciju ar Krieviju, ar to laika periodu, kad ap Jeļcinu 90. gados sāka pulcēties sīki blēži, lai nodarbotos ar privatizāciju un veidotu to, ko vēlāk sauca par oligarhiju. Vai un kādus riskus un līdzības tu redzi notiekošajā? Gints Jegermanis: Droši vien, ka Remnika salīdzinājums nav īsti korekts, jo Krievijā patiešām notika valsts mantas, kā mēdz teikt moderni, prihvatizācija, privatizācija. ASV ar šādām problēmām, protams, nesaskaras. Tā ir tikai viena no lietām, par ko ir vērts aizdomāties. Mēs varam kaut kur pieskarties sarunā arī Ķīnai. Bet, ja mēs paskatāmies uz Eiropu, Eiropas Savienību, tad tā bilde jaunajā laikmetā ir diezgan neapskaužama. Arī Eiropas NATO valstīm šis ir brīdis, kad nāksies nu, pirmām kārtām piedzīvot kaut ko līdzīgu, ko jau mēs piedzīvojām ar paziņojumiem saistībā ar Grenlandes pārņemšanu. Trams jau ir pierādījis neskaitāmas reizes, ka īstenībā viņš no rīta nezina, ko viņš darīs vakarā. Proti, šie impulsīvie paziņojumi nav paredzami.  Bet Amerikas attīstība. Daudzi saka, ka tas bija veiksmīgs Baidena laikmets, bet tur droši vien ir dziļākas saknes. Piemēram, šobrīd pasaules ekonomikā dominē divas spēcīgas varas - viena ir Amerika, otra ir Ķīna. Un Eiropa šajā situācijā diezgan bezcerīgi atpaliek. Pagājušajā gadā Super Mario jeb Mario Dragi nāca klajā ar ziņojumu Eiropas Komisijai, kur viens no apgalvojumiem ir: ja Eiropa vēlas vēl vairāk neatpalikt sacensībā ar ASV un Ķīnu, tad ir nepieciešami katru gadu 800 miljardu eiro ieguldījumi attīstībā, kas būtu vairāk nekā 4% no Eiropas Savienības IKP.  Proti, šis ir laikmets, kas būs piesātināts ar visādām pilnīgi negaidītām lietām, ko Tramps ar visādām ampelēšanām izstrādās. Bet Amerikas ekonomika šajā ziņā ir diezgan spēcīga, un pasaules vērtīgāko uzņēmumu saraksta galvgalī starp 10 vērtīgākajiem ir deviņi ASV uzņēmumi. Eiropā tālu atpaliek. Cilvēki saka, ka Tramps ir darījumu cilvēks. Ja tu esi darījuma situācijā, tad ir jautājums, kas ir Eiropas sviras? Un ja skatās no Vašingtonas, no Baltā nama, vai tur ir Tramps vai nav Tramps, principā amerikāņi to Eiropu tur vāji ierauga. Un atcerēsimies arī to, ka iepriekšējā Trampa valdīšanas laikā, kas arī iezīmējās faktiski Trampa kabineta kandidātu noklausīšanās sesijās, proti, Amerika daudz nerēķināsies ar Eiropas partneriem, un Tramps vispār tādu jēdzienu kā partneri īsti nesaprot.  Tas, ko Baidens mēģināja četros gados uzbūvēt, dažādas koalīcijas, alianses pasaulē, lai varētu mēroties ar Ķīnu, var gadīties, ka to visu Tramps izjauks.   Gints Jegermanis ir diplomāts, atvaļināts vēstnieks, no 1987. gada līdz 90. gadam strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūtā, pēc tam 90. gadu sākumā strādājis laikrakstā "Diena" par komentētāju un galvenā redaktora vietnieku, vadījis arī komentētāju nodaļu. No 1994. gada strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā, bijis padomnieks Latvijas vēstniecībā Maskavā, kā arī vēstnieks Igaunijā, Dānijā un Zviedrijā, pastāvīgais pārstāvis ANO Ņujorkā. Šobrīd vieslektors Latvijas Universitātē un Latvijas Juridiskajā augstskolā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani par Ķīnas lomu 2025. gada ģeopolitiskajos konfliktos, attiecībām ar Krieviju un ASV. 2025. gada sākumā, pēc 20. janvāra, kad Trampa administrācija stāsies amatā, mēdz teikt, ka pasaule varbūt būs visbīstamākajā stāvoklī kopš aukstā kara. Tiek prognozēts, ka saasināsies Amerikas un Ķīnas konkurenci, plosīsies divi reģionāli kari, Āfrikā paplašināsies anarhijas zona, starptautisko tiesību ievērošana samazināsies un četras autokrātijas - Ķīna, Krievija, Irāna un Ziemeļkoreja - pastiprinās savas definētās un varbūt arī nedefinētās vienošanās, lai grautu Rietumus. Raidījumā  saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani. Anna Apelbauma nesen iznākušajā grāmatā par autokrātiju rakstīja, ka visas šīs valstis - Ķīnu, Krieviju, Irānu, Ziemeļkoreju - nevis saista kaut kāda kopīga centrāle Džeimsa Bonda stilā, kas kaut kur atrodas, tas konflikts ar viņiem nav sistēmas cīņa, un tas nav kaut kāds "aukstais karš 2", jo katrai no šīm valstīm ir atšķirīgi vēsturiski cēloņi, kāpēc tas režīms tur ir tāds. Taču ir kas kopīgs. Un tā nav ideoloģija, bet vienkārši vēlme palikt pie varas. Kā tu raugies uz to, kāpēc ļaunumam ir tik izteikts pievilkšanās spēks? Kāpēc viņi viens otru atrod? Kaspara Eihmanis: Man šķiet, ka varētu iezīmēt pāris perspektīvas. Lai gan šīs vēsturiskās paralēles nebūs īsti precīzas, bet izskatās, ka tā ir kaut kāda jauna lielā spēle, salīdzinot ar analogu 19. gadsimtā starp Lielbritāniju un Krievijas impēriju, tikai šoreiz šī spēle ir ar vairākiem dalībniekiem. Bet, kas attiecas uz to ideoloģisko sadaļu, es neesmu vēl lasījis Apelbaumas tekstu, man grūti spriest, bet man šķiet, ka, vismaz, ja Krievijas gadījumā mēs to ideoloģiju skaidri nesaredzam jeb viņa ir tādās formās un apmēros, kas mums pirmajā brīdī ir grūti ievietojami varbūt ideoloģijas kaut kādā rāmī, kā mēs esam pie tā pieraduši. Bet ķīniešiem šī ideoloģija tomēr ir. Tikai viens ir tāda atklātā un otra ir savā ziņā slēptā. Bet slēptā, protams, vienmēr ir bijusi, un, man šķiet, ķīniešu gadījumā tā ir saistīta ar tādu kā nemitīgu opozīciju Rietumu pasaules iekārtojumam. Tam, kuru ir vadījusi Amerika līdz šim brīdim. Jo šī opozīcija ir novērojama jau no 90. gadiem. Pēc 90. gadu otrās puses, pieņemsim, Ķīnā sāka regulāri iznākt grāmatas ar nosaukumiem "Ķīna var pateikt - nē". Jautājums, kas ir tas nē, kam ķīnieši varētu pateikt? Un šis nē ir vērsts uz visu, ko principā iemieso tā saucamais Vašingtonas modelis vai cilvēktiesību modelis. Viss, kas, viņuprāt, ir kaut kādā mērā korozīvs un degradē ķīniešu pasaules skatījumu un viņu intereses.  Tāpēc es, iespējams, pieļauju vienkārši, ka tā ir izdevīga turēšanās kopā varbūt tādā mirklī, kad šķiet, ka ASV un tās sabiedrotie ir vājuma pozīcijā un būtu iespējams viņus bezmaz vai nedaudz pagrūst uz to pusi, kur tad pavisam šī sistēma brūk. (..) Kā tu redzi, kas ir Krievija Ķīnai? Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daļa ķīniešu to uztvēra kā lielu notikumu savā dzīvē. Kaspars Eihmanis: Jā, viņi ir uztvēruši to kā lielu notikumu tieši tajā sakarā, ka ķīniešu izpratnē jebkas, ko var izdarīt šādu valstu atklāta vai neatklāta savienība, ir mazināt Rietumu modeļa ietekmi, jo viņu izpratnē tas ir cēlonis, no kura nāk visi iespējamie ļaunumi. Ķīniešu vēsturiskā atmiņa, vismaz kultivētā vēsturiskā atmiņa, ir tāda, ka šī pārestība, ko ir nodarījuši Rietumi, sākot no Lielbritānijas opija kariem pret Ķīniešu impēriju, Mandžūru impēriju, līdz pat tam, ka 1900. gadā astoņas Rietumu armijas ieiet Pekinā un nodedzina imperatora vienu no pilīm - Vasaras pili. Līdz ar to tās pārestības nepārtraukti tiek kultivētas, tā ir daļa no viņu propagandas vēstures, ar ko izaug principā katrs ķīnietis. No tās izrauties ir ārkārtīgi grūti. Tagad, raugoties uz 2025. gadu, vai uz to, kā tiks atrisināta kara situācija Ukrainā, daudzi saka, ka šajā gadā daudz kas atkarīgs no tā, kā uzvedīsies Ķīna vai Indija. Ja tu saki, ka viņu pretstāvēšana no Rietumiem - tā ir tāds pozicionējuma jautājums, tad ir apmēram skaidrs, kā viņi uzvedīsies. Kaspars Eihmanis: Ir ārkārtīgi grūti būt kaut kādam ekspertu pravietim, mēģināt prognozēt, kā tas attīstīsies, tāpēc ka katram no viņiem ir savas intereses, un to jau neviens nevar noliegt. Ķīniešiem ir savas intereses, vēlmē darboties savā ietekmes sfērā. Viens no šiem potenciālajiem konfliktiem vispār nākotnē ir Taivānas jautājums, jo tas kaut kādā ziņā ir no Ķīnas viedokļa vēl asāks, nekā tas ir, pieņemsim, Krievijas gadījumā ar Ukrainu. Bet tas tiek salīdzināts. Kaspars Eihmanis: Lai gan tur ir analoģijas un atšķirības. Tur mēs tādu sarakstu varētu taisīt, tur būtu vairāk vai mazāk atkarībā no kādiem kritērijiem mēs izvēlamies.   Kaspars Eihmanis ir filozofijas doktors, Ķīnas vēstures un filozofijas eksperts. 13 gadus pasniedza ķīniešu valodu, Ķīnas vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Pirms vairākiem gadiem nolēma atgriezties pie savu intelektuālo un garīgo meklējumu saknēm - budistu filozofijas, uzsākot studijas Taivānas Džendži universitātes filozofijas doktorantūra. Apguvis sanskritu, pāli valodu, budistu loģiku un epistemoloģiju. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu par ģeopolitisko situāciju, ekonomisko un politisko drošību un Latvijas vīziju nākamajiem 40 gadiem. 2025. gads tiek apzīmēts kā ekspektāciju jeb gaidu gads, izvirzot jautājumu: ko politiķi spēs mums piedāvāt, lai mazinātu ģeopolitisko spriedzi? Mēs varētu citēt Vonnegūtu, sakot, ka "Dievs dod rāmu garu pieņemt visu, ko nespējam ietekmēt, un drosmi ietekmēt visu, ko spējam". Šāds arī varētu būt motīvs Brīvības bulvāra pirmajam 2025. gada raidījumam par to, ko iespējams pieņemt, ko ietekmēt un kā saprast situāciju, kur esam. Par to saruna ar Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu. "The Economist" savā 2025. gada prognozē rakstīja, ka bagāto valstu centrālie baņķieri ir svinējuši inflācijas sakāvi, rietumvalstu ekonomiku gaida jauns izaicinājums - samazināt deficītu vai palielināt nodokļus, samazināt izdevumus vai veicināt izaugsmi. Daudzām valstīm var nākties palielināt aizsardzības budžetu. Ir gaidāma samērā sāpīga ekonomiska izvēle. Kā tu redzi šo prognozi attiecībā uz to, kas tad būs 2025. gads? Uldis Cērps: Es domāju, ka 2025. gads nosacīti būs visā pasaulē viduvējas izaugsmes gads. Kopumā ir jāsaka, ka attīstītie tirgi, kā eirozona, kā ASV augs salīdzinoši lēni. Savukārt jaunattīstības tirgi - Āzija, Ķīna, Indija, Tuvie Austrumi - aug salīdzinoši ātrāk. Pašlaik globālais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā ir plānots aptuveni 3,2%. Nu, lai saprastu, teiksim, salīdzinoši Eiropa augs tikai ar 1,2%, runa ir par eirozonu, savukārt Ķīnas izaugsme ir plānota gandrīz 5% apjomā.  Kopumā jāsaka, ka tas izskatās vizuāli gandrīz normāls gads. Bet šim pacientam, ko sauc ekonomika, ir jāsaprot, kas ar viņu ir noticis. Viņam ir notikuši divi tādi gari procesi: viens visi tie pasākumi, ko valdības visā pasaulē ieviesa, sākoties Covid krīzei, lai novērstu situāciju, ka ekonomika sabrūk. Tas izraisīja vairākus blakusefektus, tai skaitā arī to, ka valsts parāda līmenis visā pasaulē ir ļoti būtiski ir kāpis, it īpaši attīstītajās ekonomikās. Pēc tam nākamais posms, kas notika pēc šī te cīņas ar Covid, savukārt bija cīņa ar lielo inflāciju, kur, protams, ka daļēji, var teikt, arī izraisīja šie masīvie atbalsta pasākumi cīņai ar Covid krīzi. Protams, arī jāmin ģeopolitiskie izaicinājumi, kā Krievijas iebrukums Ukrainā un arī ietekme uz globālām piegādes ķēdēm. Bet jāsaka, ka šobrīd iespējas tikt galā ar nākamo ekonomikas izaicinājumu ir ierobežotas, jo daļa no tā pulvera, kas ir bijis, ir izšauts. Tātad valsts parāds ir palielināts, uz valsts parāda rēķina ir notikuši visi daudzie ekonomikas stimulācijas pasākumi Covid laikā. Un, protams, ka arī uzņēmumus ir ietekmējušas pēdējos gados nosacīti augstās procentu likme. Vēsturiski tās nav ļoti augstas, bet ir daudz augstākas, kā tās procentu likmes, pie kurām bija pieradusi paaudze, kas dzīvoja pēc globālās finanšu krīzes. Tu nesen kādā intervijā teici, ka mēs dzīvojam kompleksā ģeopolitiskajā situācijā. mēs vienmēr esam dzīvojuši samērā kompleksā ģeopolitiskā situācijā, bet kas ir tas, tavuprāt, ko mēs, pat kritizējot mūsu ekonomiskās attīstības tempus Latvijā vai salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, ko mēs varam ietekmēt un ko mēs nevaram ietekmēt šajā kompleksajā ģeopolitiskajā situācijā? Uldis Cērps: Sākšu ar to, ka mums, protams, ir, man liekas, ka 456 kilometru gara robeža ar divām agresorvalstīm. Tā kā tā ir tā ģeopolitiskā realitāte, kurā mēs esam. Ko mēs varam ietekmēt? Pirmām kārtām mēs varam panākt, ka mēs esam tik cieši integrēti starptautiskajā attīstītajā, līdzīgi domājošā sabiedrībā ar līdzīgām vērtībām, cik vien varam. Un te nav runa tikai par Eiropas Savienību un NATO, te ir runa jau par daudz graduālāku līmeni, kurā mēs cenšamies būt pārstāvēti un kvalitatīvi pārstāvēti visās Eiropas organizācijās. Te arī ir runa par to, lai mūsu sabiedrotie Latviju vienmēr uztvertu kā prognozējamu, paredzamu un nopietnu sadarbības partneri. Tāpēc man personīgi nedaudz bija īpatnēji dzirdēt daudzu retoriku attiecībā uz bankām, un, protams, ka daudzi jautājumi, kas skar kontu atvēršanu, pasākumu paketi pēc kapitālā remonta, daudzi jautājumi ir pamatoti, bet tajā pašā laikā šī retorika attiecībā uz veselu industriju lika domāt, ka pēc šādas retorikas noklausīšanās ne visi Latvijas politiķi tiks uztverti kā prognozējami sadarbības partneri. Līdz ar to tas, ko mēs varam darīt, mums ir jābūt uztvertiem kā prognozējamiem, paredzamajiem sadarbības partneriem ar stabilu vērtību sistēmu, kura nerada cilvēkiem nesaprotamus pārsteigumus.  Mums jāveicina Latvijas ekonomikas konkurētspēja tādās lietās, kas saistās ar inovācijām, ar pētniecību un attīstību, kas saistās ar darbaspēka fleksibilitāti. Jādara viss, lai audzētu mūsu konkurētspēju. Kā es jau to esmu daudzkārt iepriekš teicis, ka tieši spēcīga ekonomika ir valsts drošības pats pamats.  Ja šobrīd paskatīsimies, kur mēs esam valsts konkurētspējā. Es paņēmu varbūt datus, ko var uzskatīt par veciem, bet viņi ir pietiekami interesanti. Tas 2019. gada ir Pasaules ekonomikas foruma pētījums. Kāpēc viņš ir interesants? Tāpēc, ka viņš salīdzina katru valsti un viņš ir pilnaptverošs pētījums par pilnīgi visām pasaules valstīm. Un ko viņš konsekventi pasaka? Ja mēs paskatāmies uz tādu lietu kā, piemēram, institūciju stabilitāti, uz infrastruktūru, uz inovācijām, Latvija ir stabili kaut kur globāli 40. - 50. vietā. Protams, mūsu reitings var būt uzlabojies, mēs esam, starp citu, ļoti labā reitingā tādās jomās kā informācijas tehnoloģiju piemērošana, mēs esam 15. vietā pasaulē, mēs esam arī diezgan labi tādās jomās kā darbaspēka prasmes un kompetence, bet kopumā mums ir ļoti daudz ko darīt, lai uzlabotu savu ekonomikas konkurētspēju. Ļoti daudz ko darīt. Tas ir jāatzīst.  Un es domāju, ka, jo vairāk un ātrāk mēs to atzīsim, jo stiprāka mums būs šī ekonomika. Un tā ir viena no tām konkrētām lietām, ko mēs varam darīt. Stiprināt ekonomikas konkurētspēju, būt uzticams starptautisks partneris, ieguldīt inovācijās, izglītībā, kopumā konkurētspējā, nodrošināt atbilstošu valsts aizsardzību, protams, un mēģināt ir saprātīgi organizēt publisko sektoru.  Tas ir ļoti liels jautājums, vai Latvija turpmāk spēs katru gadu, kā tas notika līdz šim jau daudzus gadus pēc kārtas, tērēt vairāk, nekā mēs ieņemam budžeta jautājumā un audzēt publiskā sektora algas. Es domāju, ka mums ir viena lieta, ko mēs varam darīt gan savas drošības, gan savas ekonomikas ilgtspējas stiprināšanā, ir aktīvi risināt jautājumu par publiskā sektora efektivitātes palielināšanu ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Un, protams, ka mums ir jāatbild arī uz jautājumu, no kurienes Latvijā parādīsies darbaspēks nākotnē, ņemot vērā pašreizējās demogrāfijas tendences. Uldis Cērps ir Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītājs, iepriekš bijis viens no padomniekiem Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā, Zviedrijas Finanšu uzraudzības inspekcijas Finanšu stabilitātes daļas vadītājs, 90. gadu beigās bijis Rīgas Fondu biržas valdes priekšsēdētājs un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs. Studējis žurnālistiku Latvijas Universitātē, politikas zinātni un Austrumeiropas politikas un ekonomikas zinātni Umeo universitātē Zviedrijā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani par laikmetu un vēstures posmiem, un pēckara pasaules variantiem. "Priecājos par Latviju un nav lielāka laime manā mūžā, kā piedzīvot to, ko es gaidīju - Latvijas atbrīvošanos. Tomēr es gribētu teikt to briesmīgo frāzi - Latvija ir salāpīta. Viņa ir laba un viņā daudz joprojām ir laba, bet tā nekad nebūs tā Latvija, kurai bija lemts nomirt 17. jūnijā [1940.gadā]. Jo tomēr, iedomājieties, labākie jau tika izkauti, izkauti 41., izkauti 49. gadā. 150 tūkstoši devās emigrācijā, tie, kuri arī bija tie labākie," sarunā atzīst Imants Lancmanis. Karš Eiropā ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Jaunievēlētais ASV prezidents Tramps aicina pārtraukt Krievijai un Ukrainai karot. Kara pārtraukšanas jautājums sasniedzis pasauli pēc Trampa tikšanās ar Zelenska dienā, kad Parīzē tika atklāta atjaunotā Dievmātes katedrāle. Taču jaunā ASV prezidenta retorika pagaidām ir tikai daļa no viņa izteikumu krājuma.  Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc šīs tikšanās paziņoja, ka viss, ko Ukraina vēlas, ir taisnīga un stipra pasaule, kuru Krievijas iedzīvotāji neiznīcinās dažos gados tādā veidā, kādā viņi to darījuši līdz šim. Savukārt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savu nule kā iznākušo memuāru kontekstā saka, ka Putinam nevar ticēt - pat ja viņš kaut kam piekristu, tas neko nenozīmē.  Kas ir Eiropas spēks un iespējas kara apstākļos? Par to šoreiz mūsu saruna raidījumā ar gleznotāju Imantu Lancmani. Vācu laikraksts "Die Zeit" bija intervējis vēsturnieku Augustu Vinkleru, kurš citā kontekstā, bet līdzīgi kā jūs visu mūžu nodarbojas ar Eiropas vēstures jautājumiem. Vinklers saka, ka mēs atrodamies visaugstākā mērā bīstama pasaules vēstures posma pašā sākumā. Kādas ir jūsu sajūtas? Imants Lancmanis: Jā, tas ir tieši tā. Būtībā mēs jau kādu laiku esam iegājuši Trešajā pasaules karā. Un pie tam es uzskatu, ka ne tajā brīdī, kas ir pašlaik, bet jau līdz ar Covid iestāšanos.  Vēsture mani tiešām ir interesējusi un ne tikai par glezniecības līniju, būtībā visa mana profesionālā darbība ir vēsture un viņas visdažādākās izpausmes. Un karš jo vairāk, jo galu galā es esmu kara laika bērns. Runājot par karu kā tādu, par karu ciklismu, jo pēckara laikā dzīvojot samērā mierīgu dzīvi, es vienmēr, zinot pasaules vēsturi, jautāju: bet kur tad ir Trešais pasaules karš? Kur ir šī cikliskā nelaimju nākšana? Kāpēc aizkavējies ir trešais? Jo vienmēr ir bijis tā, ka kari... Es nerunāju šeit par to, kāpēc viņi rodās, bet par to, kādu iespaidu viņi atstāj uz civilizācijas attīstību un uz cilvēku un tautu likteņiem.  Diemžēl, lai cik tas nebūtu briesmīgi, no vienas puses, jā, pastāv šis bauslis, piektais bauslis - tev nebūs nokaut, un protams, ka tas ir bauslis, ko pārkāpj visvairāk un nemitīgi. Tātad viņa rezultātā ir kari, kari, kari, un katrs no viņiem ir nepieciešams, lai cik tas nebūtu briesmīgi, lai cik man neriebtos kari, lai cik dziļi es viņus neienīstu. Es esmu spiests saprast, viņi, pirmkārt, ir neizbēgami, viņi ir ielikti, tā varētu teikt, cilvēces attīstības kodā. Un katrs no viņiem nes līdzi ne tikai bezgalīgu postu, bet kaut kādu atjaunošanos.  Tātad bija Pirmais pasaules karš, bija Otrais pasaules karš, ko mēs pieredzējām, un katrs nāca ar saviem pavērsieniem. Pēc Pirmā pasaules kara sagruva lielās impērijas, sagruva lielā mērā vēl feodāla sistēma un radās pamati jaunai demokrātijai. Bet Otrā pasaules kara vispār kapitālisms atdzima un lēnām sociālisma utopijas gāja pretī savam galam. Radās jau sociālizētie priekšstati par brīvā tirgus iespējām darboties citā, humānākā veidā, veidojas vidusšķira. Notika bezgala daudzi svarīgi pagriezieni. Un tajā pašā laikā bija jūtams arī, ka ir jau zināma stagnācija. Un es vienmēr sev jautāju: kas būs tālāk, kad nāks tas trešais? Un tajā pašā laikā, apzinoties, to visi apkārt teica: trešais nevar būt, jo tas tad ir atomkarš un tā ir iznīcība. Līdz ar to, ka kari ir izslēgti. Bet es domāju: nu, tas nevar būt, jo vienmēr ir bijis. Ciklisms ir neglābjams.  Un tad, kad parādījās kovids, es domāju: ā, tas ir tāds, nu, ekvivalents līdzšinējai attīstībai. Mēs labi zinām, ka līdzšinējie kari nenāca vieni, viņa gāja kopā - karš un mēris jeb mēris un karš, bet parasti pa priekšu ir karš, un pēc tam mēris. Bet parasti ir arī nejaušība. Pats arī esat vairākkārtīgi teicis, ka bieži vien un lielākoties karus izraisa kaut kāda nejaušība. Imants Lancmanis: Nejaušība būtībā sagatavo 1000 lietas, kas uz to virza visu. Visi šie zobrati lēnām iet uz priekšu, un tikai tas, kas izskatās kā nejaušība, ir tikai viens zobrata uzrāviens, kas ir tās eksplozijas pamats. Bet es atgriežos ja pie tā cikliskuma un pie tā, ka parādījās kovids, es domāju - jā, tas ir ekvivalents, varbūt tas būs maigākā veidā. Tā kā karš atomkara variantā nevar būt, tātad varbūt šoreiz pietiks ar mēri. Un es ļoti priecājos, ka parādījās vakcīnas, ka izrādījās, ka pasaule var saliedēties, lai meklētu kaut kādas izejas, vienalga, vai tas ir izolācija un masku veidā, vai tas ir vakcīnas meklēšanas veidā. Neatkarīgi no tā, vai tā vakcīna bija īsti efektīga vai nebija, es priecājos un visu laiku domāju: nu, varbūt mēs iziesim cauri ar šo vienu stadiju, ar to mēri, un nebūs tā, kā pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc kara nāca vēl spāņu gripa, kura aizrāva nāvē vairākus desmitus miljonu. Ka šoreiz varbūt būs otrādi - mēris, tāds maziņš, mērīts, un kara nebūs. Un tad nāca 24. februāris. Man bija skaidrs - nē, viss būs pa īsto, pa pilno. Šī aptvere darbojās tā, kā viņa darbojusies cilvēces garajā attīstības posmā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas ārpolitikas institūta pētnieku Sandi Šrāderu par ģeopolitisko situāciju, Eiropas aizsardzības politiku un Ukrainas kara scenārijiem 2025.gadā. "Pasaule ir bijusi dažādos pagriezienos. Mēs runājam par to, ka pasaule radikāli mainījusies 2016. gadā, kad ievēlēja prezidentu Trampu, un tad pēc tam 2020. gadā mēs nopūtāmies, kad prezidents Baidens pārņēma varas grožus Baltajā namā. Es negribētu būt apokaliptisks. Tramps ir nācis ar dažādiem vēstījumiem. Pirmkārt, viens no pēdējiem ir tas, ka viņš drastiski palielinās tarifus un nodevas BRICS valstīm, kas ietver gan Ķīnu, gan Krieviju, gan arī citas valstis, kuras mēģina sagraut pasaules kārtību, kas Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm nodrošinājuši mieru un un kārtību. Es domāju, ka Tramps nav viens. Viņš nav diktators Amerikas Savienotajās Valstīs, kurš var radikāli ļoti īsā laikā mainīt ASV ārpolitiku," vērtē Sandis Šrāders. 2024. gadā pasaulē un Eiropā tika prognozēts, ka vai nu tas nesīs ļoti lielu pagrieziena punktu ar ASV prezidenta vēlēšanām, vai nekāds izteikts pagrieziena punkts pasaules ģeopolitiskajā situācijā nebūs. Ir piepildījies daudz kas no tā, kas tika prognozēts, un daudzi konflikti ir eskalējušies un izvērtušies neparedzēti.  Ja mēs meklētu vienu vārdu vai jēdzienu, ar ko apzīmēt aizvadīto gadu, nonāktu pie vārdiem autokrātija, ģeopolitiskā realitāte. Viens no "Google" vismeklētākajiem vārdiem 2024. gada nogalē bija kakistokrātija. Jēdziens kakistokrātija nozīmē valsts iekārtu, kurā pie varas atrodas sabiedrības sliktākie pārstāvji, un par to sāka runāt uzreiz pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu.  Kas notiks 2025. gadā un ko ir iespējams prognozēt? Par saruna ar Ārpolitikas institūta pētnieku, politikas zinātņu doktoru Sandi Šrāderu. Ja mums būtu jāraksturo, līdzīgi kā to mēģināja "The Economist" žurnālisti raksturot, ar vienu vārdu vai jēdzienu 2024. gadu, kas būtu tas vārds vai vārdu savienojums, kas, jūsuprāt, visprecīzāk atbilst tam, kas notika. Sandris Šrāders: Es domāju, ka pēdējos gadus, ne tikai 2024. gadu mēs varam apzīmēt ar to, ka "džungļi šausmīgi ātri atgriežas vai arī ataug". Tas nozīmē, ka sabiedrība un starptautiskās attiecības ieiet tādā fāzē, kur katrai valstij izteikti ir jādomā par savu drošību, savām interesēm. It kā alianses un solidaritāte nedarbojas. Un tieši tādēļ īpaši Eiropai ir daudz atbildīgāk jāizturas pret saviem drošības jautājumiem. Un mēs redzam, cik drošība ir dārga, kad mēs paskatāmies uz reģioniem, kur notiek ļoti aktīva karadarbība, piemēram, Tuvie Austrumi vai arī nu jau vairāk nekā 1000 dienas ilgušais karš Ukrainā, vai citas lietas.  Es domāju, ka Trampa ievēlēšana paātrinās šo "džungļu augšanas ātrumu", jo Eiropa saskaras ar tādu dilemmu: mums pašiem beidzot ir jānodrošina pietiekoši lieli militārie spēki, mums pašiem beidzot ir jānodrošina militārā industrija, mums pašiem beidzot solidāri ir jānonāk pie vienota kopsaucēja, kas ir mūsu lielākie draudi. Kāpēc jūs sakāt beidzot? Mēs jau it kā to visu laiku darām - palielinām iekšzemes kopprodukta procentu aizsardzībai un tamlīdzīgi. Sandris Šrāders: Eiropa palielina iekšzemes kopprodukta aizsardzībai pēdējos gadus, bet mums tas bija jādara pēdējos 30 gadus. Es domāju, ka pēdējo 30 gadu apzināta aizsardzības jautājuma ignorēšana ir novedusi pie tādas krīzes situācijas Eiropā, ka mums ir nepieciešams atbalstīt Ukrainu, ka mums pašiem ir jāatur Krievija, ka mums ir jākļūst par līdzīgu partneri Amerikas Savienotajām Valstīm NATO, lai visas alianses drošības struktūras Eiropā strādātu tā, lai Eiropa patiešām būtu droša. Pašreizējā situācijā mēs redzam, ka Baltijas un Ziemeļvalstis ir lielākā atbalstītāji. Mazas valsts Eiropā ir daudz lielāku atbalstītāju Ukrainai nekā, piemēram, Eiropas vadošās valstis - Francija, Vācija vai arī Lielbritānija. Lielbritānija gan ir bijusi svarīgs atbalsts Ukrainai, īpaši kara pirmajos mēnešos un gados. Šīm Eiropas vadošajām valstīm ir jādara vairāk. Iepretim tam mēs redzam, ka šīs valstis patiesībā ir nonākušas šādās iekšpolitiskās dilemmas, kur, piemēram, Vācijā Olafam Šolcam ir jāsaka, ka viņš mazinās atbalstu Ukrainai, lai viņš atkal tiktu ievēlēts. Vai arī Francijas prezidents arī ir iepīts dažādās iekšpolitiskās dilemmas un Ukrainas jautājumi vai Eiropas drošības jautājumi tiek atstāti otrajā plānā.    Sandis Šrāders ir politikas zinātņu doktors, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, lektors Krievijas militārās un stratēģijas studijās Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu. Sandis Šrāders ir bijis Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretārs, ieņēmis arī LATO valdes locekļa amatu, strādājis ASV - Vācijas Maršala fonda projektā "Rīga Process" kā koordinators. Pirms četriem gadiem iznāca Sanda Šrādera grāmata "Mazās Baltijas valstis un Eiroatlantiskās drošības kopiena". Grāmatā analizētas Baltijas valstis to integrācija eiroatlantiskajās struktūrās no galveno lielvalstu - ASV, Krievijas un Eiropas lielvaru un institūciju skatupunkta.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar drošības eksperti Ievu Ilvesu par atrašanos hibrīdkarā, šī kara redzemajiem un neredzamajiem uzbrukumiem. Jau pirms kara sākšanās Ukrainā runājām, ka pret Latviju un citām Eiropas valstīm tiek vērstas dažādas hibrīdoperācijas. Hibrīdkara metodes ir gan informācijas operācijas, ekonomiskas, politiskais spiediens, arī kiberuzbrukumi. Kas ir šis hibrīdkarš, kurā mēs atrodamies šobrīd, un kur tas ir atpazīstams un kur nē, un kas mūs pret to var aizsargāt? Par to saruna ar kiberdrošības eksperti, Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomnieci Ievu Ilvesu. Jūs ar drošības jautājumiem strādājat, šķiet, kopš Latvijas iestāšanās NATO. Ja skatāmies, cik lielā mērā hibrīdkara statuss toreiz un šobrīd, tie ir vairāk nekā 20 gadi, kas ir tas būtiskākais, kā mēs šo jautājumu aplūkojam atšķirīgi? Ieva Ilvesa: Ja tieši skatāmies NATO alianses griezumā, tad lielākā izmaiņa ir, ka konceptuāli ir pieņemts un dokumentos nostiprināts, ka šī digitālā pasaule, digitālais lauks ir arī viena no karadarbības zonām. Jūs esat Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomniece kiberdrošības jautājumos. Mēs apriori uzskatām, ka Ukrainā notiek šāds kiberkarš. Kas notiek Latvijā? Ieva Ilvesa: Skaidrs, ka Ukraina ir šobrīd piemērs visam, mēs skatāmies un visi mācāmies, Ukraina ir piemērs, kas parāda to, ka digitālā telpa un kiberpasaule ir daļa no kara. Šis karš bija redzams jau 2014. gadā, kad iebruka Krimā, kad okupēja Krimu un pārējās teritorijas. Tur bija ļoti dažādi šie hibrīdi, ja mēs atceramies, tātad bija šie "zaļie cilvēciņi", tātad nemilitārs, tas pat neizskatījās pēc kara. Bet toreiz arī vienlaicīgi tika uzbrukts kritiskai infrastruktūrai, bija pirmais gadījums, kad lielā mērā tika paralizēta elektroenerģijas infrastruktūra. Un no 2014. gada šis pirmais piemērs tika pēc tam diezgan sistemātiski izmantots. Tas, ko ukraiņi izdarīja, un ne tikai ukraiņi, bet patiesībā arī sabiedrotie, arī Baltijas valstis, igauņi, amerikāņi. Jāsaprot, ka tomēr šīs ļoti komplicētās kritiskās infrastruktūras tehnoloģijas, piemēram, enerģētikā lielā mērā tiek radītas ar Amerikas uzņēmumiem, tie ir dažādu uzņēmumu produkti. Nu paldies viņiem un arī ukraiņiem, visi ļoti ātri mācījās 2014. gadā. Un, teiksim, tā noturība, kas viņiem bija digitāli tad, kad Krievija iebruka atkārtoti 2022. gadā, viņi faktiski bija nostiprinājušies, un mēs redzējām, ka pat dienu pirms fiziskā uzbrukuma 24. februārī, 23. februārī tika palaisti masīvi digitāli uzbrukumi uz kritisko infrastruktūru, arī uz valsts infrastruktūru ar domu paralizēt tavas iespējas pretoties. Salīdzinoši – kas ir tā situācija, kurā šobrīd atrodas Latvija? Vai mēs varam teikt, ka mēs atrodamies kiberkarā? Ieva Ilvesa: Es neesmu sev nodefinējusi, kur es šajās attiecībās stāvu, jo man brīžiem liekas, ka, jo vairāk mēs eskalējam terminus, lai pievērstu uzmanību, jo karš ir tāds it kā pats ekstrēmākais konflikta veids, ka mēs notrulinām savā veidā to attieksmi, tāpēc dažreiz man liekas, ka varētu teikt, ka ir karš, bet dažreiz man liekas, ka mēs to karu pārlieku daudz lietojam. Viņš zaudē to "force majore" nozīmi. Ieva Ilvesa: Ja mēs visu laiku lietojam karu, bet nesekojam ar tik jaudīgu rīcību, kā tas būtu kara stāvoklī, jautājums, kāds no tā labums. Es nezinu, vai es to sauktu par karu... Mūsdienu militārie eksperti saka, ka mūsdienu karš ir ļoti daudzveidīgi interpretējams jēdziens, daudz un dažādas fāzes, kur militārā darbība ir tikai tā ir viena no. Ieva Ilvesa: Te mēs runājam par šo hibrīdu, ka ir ļoti daudzi tajā instrumenti tajā kastē, kā tad uzbrukt. Un ja mēs vēl atceramies Klauzevicu, kurš teica, kas tad ir karš - karš jau ir tikai politikas turpinājums citiem līdzekļiem. Tad faktiski, ja mēs uz šodienas moderno pasauli paskatāmies, uz šīm visām agresīvām, pretlikumiskām, demokrātiski nepieņemamām formām, tad tie visi ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Un es gribētu teikt, ka šī digitālā pasaule arī faktiski ir tāds pats politikas turpinājums, šajā gadījumā Krievijas politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem.  Otra neredzamā puse, manuprāt, ir ļoti svarīga šajā kiberdrošības lielajā tēmu blokā, ir dati. Par to ir teikuši ļoti daudzi ukraiņi. Tas ir arī redzams ukraiņu piemērā. Bet, runājot atkal par mums, respektīvi, Krievija vāc datus. Ne tikai Krievija, tikko iznāca Harari [Juvāls Noa] grāmata "Nexus", kur viņš raksta, kā visi vāc datus. Viņš teica, kam pieder dati, tam pieder vara. Ieva Ilvesa: Tieši tā. Skaidrs, ka Krievija vāc datus, viņi tos vienkārši noliek arhīvā varbūt dažos gadījumos - ja nu saimniecībā noder. Un saimniecībā var noderēt ļoti daudz datu. Man negribētos biedēt, bet es biju nepatīkami pārsteigta par neseno Latvijā incidentu par "ZZ Datiem". Ja mēs paņemam, ka mums ir noplūduši visu Latvijas pašvaldību iedzīvotāju dati, mēs nezinām, kur viņi īsti ir noplūduši un kā viņi tiek izmantoti, vai kam viņi pārdoti. Teiksim, tā ir lieta, kas saimniecībā var noderēt.   Ieva Ilvesa ir diplomāte, eksperte ārlietu un drošības politikas jautājumos, digitālajā politikā un kiberdrošībā. Viņai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze valsts un starptautiskajās institūcijās gan Latvijā, gan NATO un Eiropas Savienībā. Strādājusi par Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāju, kā arī vadījusi NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveidi Latvijā. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē un starptautiskajā politikā Džona Hopkinsa universitātē Vašingtonā. Šobrīd ir padomniece Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu par vēstures “tumšajiem periodiem” un to beigām, par vēstures atmiņas lomu notikumu ietekmēšanā, par patriotisma un autokrātijas savstarpējo pievilkšanās spēku. Ukraina jau 1000 dienas karo arī par mūsu brīvību. ASV ir atļāvušas ukraiņiem izmantot taktiskās ballistiskās raķetes pret militāriem mērķiem Krievijas teritorijā. Mēs zinām, kāpēc tas notiek, bet mums ir sarežģīti pateikt, kas tad notiks tālāk. Vai ir iespējams saprast, kur pasaule atrodas šobrīd, kad izskan apgalvojums, ka dzīvojam "tumšos laikos"? Kā mūsu vēsturisko atmiņu izmantot pašreizējo procesu saprašanai un adekvātai rīcībai, kad ikdienas politiskai rīcībai izvirzīti samērā vienkāršs mērķis – saglabāt, nodrošināt mūsu valsts drošību ilgtermiņā? Par to saruna ar vēstures pasniedzēju skolā un universitātē vēstures mācību grāmatu autoru Valdi Klišānu. "Mēs katru situāciju vērtējam it kā zinot, kas notiks tālāk. Arī šobrīd, ja mēs sakām, ka Baidens ir tāds pielaidīgs, mīkstčaulīgs, viņš tā kā apsola un neiedod, nu Šolcs it sevišķi sola... Tad mēs varēsim redzēt, pie kā tas novedīs nākotnē, tikai nākotnē," vērtē Valdis Klišāns. Kad grib saprast situāciju šodien pasaulē, kad redzam, ka daudzi kari un konflikti eskalējas vienlaikus, mēs sakām, ka dzīvojam "tumšos laikos". Vai šie laiki ir tumši laiki? Valdis Klišāns: Vai šie laiki ir "tumši laiki"? Atbilde būs pēc laika, jo mēs visi skatāmies pagātnes perspektīvā, un šo laiku mēs varēsim izvērtēt noteikti tikai pēc kādiem gadiem. Tad mēs redzēsim. Un, protams, skatoties no šī brīža perspektīvas, mēs varam šeit izvirzīt virkni scenāriju, kā notikumi varētu risināties tālāk. Un neviens scenārijs jau nevarēs tikt empīriski šobrīd pierādīts. Tātad tās būs mūsu hipotēzes. Ja, es tagad varbūt tā skarbi teikšu, nākotne aizies sliktākā scenārija virzienā, proti, kā jūs teicāt, liels konflikts. Mēs varētu, teiksim, tagad fantazēt: Ķīna – Taivāna, Armēnija – Azerbaidžāna, Irāka, kas jau notiek, Izraēla – Irānā. Proti, karš vēršas plašumā, un viņš jau kļūst līdzīgs Trešajam pasaules karam, tad mēs teiksim, ka šis laiks, tieši 2024. gads, – tie vēl ir "labie laiki". Nosacīti tas ir kaut kas līdzīgs, kā Eiropa 1937. – 1938. gadā pirms Otrā pasaules kara. Ja scenārijs ies labvēlīgā virzienā, no cilvēcības viedokļa raugoties, konflikts kaut kādā veidā tomēr tiks iesaldēts. Droši vien, ka tas konflikts netiks atrisināts, viņš tiks iesaldēts uz kaut kādu laiku. Un, pieņemsim, zinot, ka evolūcijas likumi ir nepielūdzami un šībrīža diktatori neviens nav mūžīgi, un visi diktatori šobrīd ir gana gados cilvēki – gan Ķīnas vadītājs, gan Krievijas vadītājs, un galu galā arī Tramps ir šobrīd laikam jau pie 80 [gadiem]. Noteikti, ka mainīsies personālijas un šis konflikts kaut kādā veidā atrisināsies solīti pa solītim, tad mēs teiksim, ka šie bija diezgan "drūmi laiki", nu, līdzīgi kā Karību krīze vai Berlīnes krīze sešdesmitajos gados, kad pasaule bija ļoti tuvu savam, teiksim, bojāejas stāvoklim. Uz šo jautājumu, es teiktu, varēsim atbildēt nākotnē. Ja mēs skatāmies šobrīd vēl no Latvijas pozīcijām, no Eiropas pozīcijām, tad pagaidām mēs esam diezgan tuvu pietuvojušies bezdibenim. Bet viņa vēl nav. Es šādi tikai varētu atbildēt.   Valdis Klišāns vairāk nekā 30 gadus ir vēstures skolotājs, strādā Rīgas Teikas vidusskolā, vairāk nekā 20 gadus pasniedzis lekcijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Bijis arī vairākos amatos Izglītības un zinātnes ministrijā, dažādu vēstures mācību, digitālo un metodisko līdzekļu autors un līdzautors. Valda Klišāna izstrādātā mācību kompleksa "Vēsture vidusskolai" daļas kalpo par galveno vēstures apguves avotu vidusskolēniem visā Latvijā. Viņš ir arī vairāku vēsturei veltītu grāmatu autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar komunikācijas pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Sergeju Kruku par pieminekļu celtniecība un demontāžu Latvijā un pasaules vēsturē, par pieminekļiem kā sociālās atmiņas un politiskās komunikācijas daļu. Rīgā demontēts Krievijas karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē. De Tolli pieminekli Esplanādes malā pirmo reizi atklāja 1913. gadā, 1915. gadā šo statuju demontēja, bet postaments palika. 2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tā tika uzstādīta no jauna vai precīzāk, tika uzstādīta tās kopija. Uzņēmējs savulaik centās arī Rīgas pilsētvidē izstādīt Krievijas cara Pētera Pirmā statuju, kas uz brīdi arī nonāca Kronvalda parkā. Vēl arī Rīgas domē tika nolemts, ka Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama tiks pārzāģēts uz pusēm un pēc tam atkal izstādīs pilsētvidē. Tā vismaz aģentūrai LETA pauda ieceres autors tēlnieks un Rīgas domes politiķis Ivars Drulle. Kā paskaidroja Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis tiks pārvests uz Rīgas Pieminekļu aģentūras teritoriju, kur to pārzāģēs vertikāli pusēm, pēc tam tiks izraudzīta vieta, kur to novietot atpakaļ pilsētvidē, un pieminekļa abas daļas tiks novietotas blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks. Raidījuma viesis ir profesors Sergejs Kruks, kura grāmata "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" iznāca pirms vairāk nekā 10 gadiem. Izrādījās, ka tas 2010. gads, ko jūs bijāt iezīmējis, lai stāstītu par pieminekļa celtniecību un demontāžu, nav nekāds robežgads. Sergejs Kruks: Diemžēl. Likās, ka Aigars Bikše punktus uz "i" salika ar savu kompozīciju pirms 10 vai vairāk gadiem... 2014. gadā Sergejs Kruks: Brīvības bulvāri, kur četras statujas, kas reprezentēja četras dažādas varas - zviedrus, krievus, vāciešus - un tad viņas pamīšus tur izlīda laukā no kastes, parādījās kaut kādu brīdi.  Diemžēl šī arhaiskā domāšana nav pazudusi. Kad mīlestība beigusies, tad ko dara? Fotogrāfiju saplēš uz pusēm, Upīti sagriež uz pusēm, bet tās pusītes no ģimenes albuma neizmet, tās abas divas saplēstās pusītes stāv tur iekšā albumā. Jūs savā grāmatā, kas iznāca 2011. gadā, bijāt uzskaitījis, ka tad, kad bija šis pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, pirmoreiz 90. gadu sākumā, tika likvidēti vai demontēti apmēram 60 Ļeņina pieminekļi. Kas, man šķiet, ir būtiski, ka jūs šo arī aplūkojāt kā tādu semiotisku aktu, ka šī demontāža ir līdzvērtīga tādai zīmju dekonstrukcijai vai jaunu nozīmju piešķiršanas akts. Sergejs Kruks: Tā ir arhaika, tā ir īpatnēja attiecība pret reprezentāciju, kad reprezentētu attēlu jauc ar pašu tēlu, ar pašu būtni, ko šis attēls reprezentē. Respektīvi, arhaiskajai atmiņai ir grūti izšķirt, kas ir īstais subjekts - cilvēks vai priekšmets. Reprezentācijas arī var īstenot funkcijas, kas piemīt reāliem objektiem vai reāliem cilvēkiem. To Svetonijs ļoti labi apraksta par Senās Romas praksi, kur statujas raud, pārklājas ar asinīm, reaģējot uz kaut kādiem notikumiem. Tad attiecīgi, mainoties varai, statujām nogriež galvas, samaina šīs galvas vai noņem no postamenta un tad velk pa pilsētu, pakar, sadala daļās, lai šādi ietekmētu reprezentēto personu. Mūsdienu praksē tas atkārtojas kaut kādās ezoteriskās praksēs, piemēram zīlēšana, vai šī ļaunās acs funkcija, kad paņem fotogrāfiju vai lelli, izdur acis, iedur adatiņas šajā reprezentācijā ar domu, ka tas ietekmēs arī reālo cilvēku. Pieminekļa demontāža ir tas pats.   Sergejs Kruks ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts. Latvijas Universitātē ieguvis žurnālista diplomu, studējis Ohaio universitātes koledžā, Oslo universitātē, 1999. gadā Parīzes Panteona Asas (Paris-Panthéon-Assas University) universitātē saņēma maģistra diplomu masu komunikācijas līdzekļu nozarē. 2003. gadā ieguva zinātņu doktora grādu. 1988. gadā bija arī viens no Latvijas Radio 4 programmas "Doma laukums" izveidotājiem. Kopš 2006. gada viņš pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē, lasa lekciju kursus radio un televīzijas žurnālistikā, kultūras socioloģijā, semiotikā un komunikācijas teorijā. Sergejs Kruks ir arī grāmatu "Radiožurnālistika", "Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964 un "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru, ASV ārpolitikas pētnieku Mārtiņu Hiršu par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo ārpolitiku, viņa izteikumiem un to nopietnību attiecībā uz mūsu reģionu. Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaules mediji iezīmē robežšķirtni, ko nozīmēs Donalda Trampa kļūšana par 47. ASV prezidentu. Šīsnedēļas komentārā amerikāņu populārā nedēļas žurnāla "The New Yorker" galvenais redaktors Deivids Remniks rakstīja, ka šobrīd vairs nav attaisnojuma tam, ja kāds neredz, ko var atnest Trampa administrācija. Vai tā būs imigrantu masveida deportācija, klimata politikas un cilvēktiesību politikas ignorēšana, NATO vājināšanās, uzbrukumi brīvai presei? Remniks raksta, ka tās nav paranoiķu iedomas, tie ir solījumi, kas tika izteikti no prezidenta kandidāta goda pjedestāla. Raidījumā saruna ar politologu, Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru un ASV politikas pētnieku Mārtiņu Hiršu. "Tas tēls, kas visiem ir pēc filmām visdrīzākais, ka prezidents viens pats ieiet iekšā telpā, izlemj, ko ASV darīs jebkurā situācijā. Nu, tas ir krīzes situācijās, jā. Bet tādos ilgtermiņa plānos Kongress diezgan daudz var ietekmēt ASV rīcību un prezidentam nav pilnīgi absolūta rīcības brīvība. Viņš nevar pēkšņi pateikt: reku, vedam ārā karaspēku no Baltijas valstīm, vispār neko nedarām. Ja budžets ir iedots, tad ASV Aizsardzības ministrija viņu tērēs mūsu reģionā. Un tur pēdējos gados arī republikāņu kontrolētā prezidenta pozīcijā atrodoties, budžets ir tikai palielinājies. Kā būs - redzēsim, kādi būs tie republikāņi, kas būs atbildīgos amatos, atbildēs par Drošības komiteju, Izlūkošanas komiteju, par Finanšu komiteju Kongresā. No viņiem būs atkarīgs, kur ASV tērēs naudu un kāds būs skatījums uz Baltijas drošību. Kas tur būs, to mēs redzēsim tikai pēc pāris mēnešiem," analizē Mārtiņš Hiršs. Jūs jau 2016. gadā pirms Trampa prezidentūras rakstījāt, ka – un tad vēl nebija skaidrs, vai uzvarēs Hilarija Klintone vai Donalds Tramps –, ka ASV prezidenta vēlēšanas izšķirs, kādu ASV ārpolitiku īstenos attiecībās ar Krieviju un NATO aliansi. Jūs rakstījāt, ka Hilarijas Klintones ārpolitikas platforma šajos jautājumos ir Latvijai vislabvēlīgākā, kamēr Tramps un Sanderss vēlas mazināt ASV lomu pasaulē un mainīt ASV ārpolitiku Baltijai nelabvēlīgā virzienā. Vai šobrīd, gandrīz pēc 10 gadiem, nevarētu rakstīt tieši to pašu? Mārtiņš Hiršs: Varētu. Tie Trampa uzskati par pasauli, par ārpolitiku nav mainījušies jau desmitiem gadus. Ja mēs lasām Trampa intervijas 80. gadu beigās, viņš teica to pašu – tarifi, Krievija, Ķīna viņam simpatizē, kamēr tie demokrātisko valstu līderi apkrāpj amerikāņus. Tur gan viņš runāja par Japānu vairāk pirms 40 gadiem. Bet tās tēzes, ka sabiedrotie mūs apkrāpj, ka tarifi ir kaut kas labs, tas nav nekas jauns. Viņš tam ticējis visu savu dzīvi, un kāpēc lai pēkšņi viņš vecumdienās mainīt savas domas? Tā kā Tramps kopumā ļoti daudzas domas sistemātiski ir atkārtojis atkal un atkal, un tāda izaugsme viņam prezidenta amatā nav bijusi pagājušajā termiņā un nebūs arī šajā, visticamāk. Runa ir tomēr par ārpolitiku un viņa izteikumiem. Tikko arī bija publicēta intervija ar politologu Frensisu Fukujamu, kurš apgalvo, ka tā ir kļūda, mums ir ļoti nopietni jāuztver viņa [Trampa] paziņojumi. Un tā ir atšķirība, ja mēs agrāk uzskatījām, ka Tramps viskautko sarunā, ir priekšvēlēšanu retorika, ir tik daudz meli, tad šoreiz no visiem komentētājiem iezīmējas, ka šoreiz tas ir nopietni. Mārtiņš Hiršs: Tur ir divi aspekti. Trampa pieeja vēlēšanām kopumā ir izmest daudzus šādus paziņojumus, uzvarēt vēlēšanās un tad vēl domāt, ko mēs vispār darīsim. Atšķirība starp tagad un pirms astoņiem gadiem ir, ka Trampam arī būs brīvas rokas īstenot savu ārpolitiku. Republikāņu kontrolē ir augšpalāta, apakšpalātu visdrīzākais arī kontrolēs. Augstākā tiesa ir republikāņu kontrolē. Visdrīzākais,  Tramps ir mācījies no pagājušās reizes un liks amatos cilvēkus, kuri piekrīt Trampam. Nevis tie tradicionāli republikāņi, bet vai nu MAGA (Make America Great Again) republikāņi, vai Trampa draugi, paziņas, sabiedrotie, kuri Trampam neteiks nē. Jo pirms astoņiem gadiem bija vairākas reizes, kad Tramps pateica ārpolitikā darīsim šo, piemēram, vilksim ārā karavīrus no Sīrijas. Tad vai nu ārlietu ministrs vai aizsardzības ministrs pasaka – nē, nedarīsim, jo tas galīgi nav par labu Amerikai. Tramps drīzākais mēģinās daudz brīvāk rīkoties ārpolitikā nekā pirms astoņiem gadiem, un viņam visdrīzākais sanāks, jo šie iekšējie ierobežojumi, kuri bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav. Tajā pašā laikā nevajag arī pārvērtēt. Tramps var piedāvāt radikālas lietas arī par Ukrainu, Krieviju, bet tur daudz kas ir atkarīgs no pašiem krieviem, pašiem ukraiņiem. Tramps, ASV – viņi nav visvareni. Viņi nevar vienā dienā vai pāris nedēļās atrisināt šausmīgi sarežģītus, ieilgušus konfliktus. Izskanēja paziņojums par 24 stundām, kurās pārtrauks karu Ukrainā. Mārtiņš Hiršs: Tas ir tas Trampa runas stils: labs – ļauns, melns – balts, tādi pārspīlēti paziņojumi. Vienīgais veids, kā Tramps var 24 stundu laikā atrisināt, piespiest Ukrainu kaut kādā veidā padoties. Tur nav nekāds veids, kā varētu kaut kādi diplomātiski risinājumi vienas dienas laikā būt. Jo ukraiņi, krievi – viņi arī ir gudri valstu līderi, kuri kalkulē. Mēs varam parunāt tālākajiem par scenārijiem, kāda Ukrainas kalkulācija varētu būt, kāda – Krievijas ar Trampu, bet ātri, vienkārši risinājumi šausmīgi sarežģītiem ieilgušajiem konfliktiem nav.   Mārtiņš Hiršs ir politikas zinātņu doktors, studējis Latvijas Universitātē, Ņujorkas universitātē, ir Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. Veidojis tādas publikācijas "Kā Eiropa sadzīvo ar Trampa ASV? Latvijas intereses Eiropas Savienībā", "2016. gads — izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām. Latvijas intereses Eiropas Savienībā"; 2018. gadā veidojis Eiropas Ārpolitikas centra pētījumu "Donalds Tramps Amerika pirmā 2016. gads - izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām Latvijas intereses Eiropas Savienībā: drošības riski Baltijas valstīm pēc ASV vēlēšanām".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mediju un komunikācijas pētnieku Jāni Juzefoviču par mediju nozīmi hibrīdkara laikā – no nāciju veidošanas idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, par vārda brīvību un uzticēšanos medijiem. Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Mazākumtautību iedzīvotāji retāk uzskata mediju sniegto informāciju par ticamu. Tā domā apmēram 15% no Latvijas mazākumtautību iedzīvotājiem. Tādu informāciju pagājušajā nedēļā saņēmām no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un viņu pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību. Mediju nozīme hibrīdkara laikā: no nācijas veidošanās idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, vārda brīvības un postpatiesības laikmeta mediju pasaule. Par šo raidījumā saruna ar mediju pētnieku, komunikāciju zinātņu doktoru un Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieku Jāni Juzefoviču. "Ļoti būtisks ir sociālekonomiskais nošķīrums. Mēs redzam visos mūsu pētījumos, ka tie, kuriem iet sliktāk sociālekonomiski, viņi mazāk uzticas institūcijām, arī tostarp medijiem. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt to atšķirību starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Patiesībā varbūt mums būtu vairāk jāuztraucas, kā veidojas šīs sociālekonomiskās plaisas," analizē Jānis Juzefovičs. "Tas ir saistīts ar to uzticēšanos institūcijām kopumā. Arī krievvalodīgo vidū mēs redzam, tie krievvalodīgie, kuriem iet labi un viņiem ir labas izglītības un labi darbi, un viņi ir veiksmīgi, viņi arī ir pozitīvāk noskaņoti pret institūcijām, pret medijiem. Viņi mazāk arī lieto Krievijas medijus un mazāk ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu." Pirms kādiem pieciem gadiem mēs apgalvojām – arī tavos pētījumos tas iezīmējās, ka mēs dzīvojam laikā, kad apkārt ir ļoti daudz informācijas. Tās ir ne tikai daudz, bet tā mēdz būt arī sarežģīta, pretrunīga un pat nepatiesa. Un tad radās jautājums: cik lielā mērā mediji mums palīdz saprast to, kas un kā Latvijā un pasaulē notiek? Un mēs redzam, ka arvien mazāk, jo tā uzticības līkne samazinās. Jānis Juzefovičs: Ar to uzticēšanos medijiem jābūt uzmanīgiem, jo diezgan bieži, es teiktu, ka pamatā tas tomēr nav jautājums par uzticēšanos medijiem, bet par uzticēšanos citām institūcijām un politiskajām institūcijām, par varas un sabiedrības attiecībām. Protams, ka tas ir kaut kāds novērtējums mediju darbam, bet nevajadzētu izmantot tādu, es to esmu arī kritizējis arī, mediju centrētu pieeju, skaidrojot kaut kādas mediju lietošanas... Gan žurnālistiski, bet pamatā jau ziņu mediji, žurnālistikas institūcijas. Bet uzticēšanās medijiem jautājums: ja mēs pajautājām cilvēkam, cik lielā mērā jūs uzticaties vai neuzticaties medijiem? Bet tur sakausējas kopā arī attieksme pret politisko eliti, politiskajām institūcijām. Līdz ar to tas nav jautājums tikai par uzticēšanos medijiem, tas ir jautājums par uzticēšanos institūcijām kopumā. Un to mēs ļoti labi redzam. Tās pašas mazākumtautības kopumā mazāk uzticas institūcijām, ne tikai medijiem. Igaunijā kopumā vairāk uzticas institūcijām, kopumā un arī medijiem. Es aicinātu skatīties to plašākā kontekstā. Mēs visu laiku apgalvojam, ka atrodamies tādos de facto hibrīdkara apstākļos, kur viens no rādītājiem ir cīņa par cilvēku prātiem. Vai, tavuprāt, šajos apstākļos būtu medijiem kaut kāds īpašs uzdevums? Tu pats arī savulaik rakstīji grāmatu par Latvijas Televīziju, kur aplūkoju šo Latvijas Televīzijas misiju kā tādu nācijas veidošanas aspektu. Vai tu arī redzētu, ka šajā brīdī mums būtu jādomā par mūsu mediju ainavu, tai skaitā par sabiedriskajiem medijiem, kuri no nākamā gada darbosies citā juridiskā statusā, ka mums ir jāpārskata tas, vai medijs kā nācijas veidošanas misija ir no jauna aktualizējama? Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka tā ir bijusi aktuāla gan iepriekš, gan tagad. Protams, karš droši vien rosina pārskatīt kaut kādas iepriekšējās prakses un varbūt kritiski palūkoties uz tām, bet vienlaikus, protams, ka ir jāsaprot – ja mēs domājam par nācijas veidošanu un tiem uzstādījumiem, līdz šim ir dominējuši un turpina dominēt tādi etnokulturāli, pieeja varbūt mazāk pilsoniskajās vērtībās balstīta. Un tagad līdz ar karu tā ideja, ka mēs varētu kaut kādām pilsoniskām vērtībām saliedēties varbūt, ka valoda, ka ne obligāti mums jālieto visiem mediji latviešu valodā un ka tādā veidā tad mēs būvējam to nācijām. Tas etnokulturālais ir nostiprinājies. Es negribētu kritizēt tās pieejas, mēs varam nāciju būvēt dažādos veidos. Es gan domāju, ka Latvijas apstākļos mums droši vien būtu vajadzīgs kaut kāds balanss starp to etnokulturālo perspektīvu un pilsonisko, kaut kā kombinēt tos elementus no vienas, no otras pieejas. Tu vari iezīmēt atšķirības starp abām divām, kas būtu tā etnokultūrālā un pilsoniskā? Jānis Juzefovičs: Tā ļoti vienkārši runājot, vai nāciju veido tas, ka mēs visi skatāmies televīziju latviešu valodā? Vai nāciju veido tas, ka mēs visi sekojam līdzi televīzijas ziņām, interesējamies par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, vienalga, kādā valodā, vai tas ir latviešu vai krievu valodā? Tātad – kas ir svarīgāk, vai tas, lai cilvēki saliedējas ap medijiem vienā valodā, vai tas, ka viņi iegūst informāciju – patiesu, uzticamu, drošu, bet neatkarīgi no tā, kādā valodā tas saturs ir veidots. Tās būtu, vienkārši sakot, tās atšķirības, ja mēs piemērojam medijiem. Protams, ka tur ir plašāka tā teorētiskā diskusija par nācijas veidošanu. Bet es saprotu, ka karš dod iespēju un arī varbūt pieprasa pārskatīt kaut kādas esošās prakses. Bet jautājums – kas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt? Es konkrēti domāju, mēs runājam par uzstādījumu, ka mums nav vajadzīgs saturs krievu valodā vai ir mazākā mērā, nekā tas ir līdz šim – ko mēs ar to sasniegsim? Kā tu pats domā? Jānis Juzefovičs: Mēs tagad nomērījām, kas notiek ar mediju lietošanas praksēm pēc tam, kad tika atslēgti Krievijas propagandas televīzijas kanāli. Un varētu domāt, ka tās krievvalodīgās auditorijas, tie, kuri mājās lieto krievu valodu ģimenē, ka viņi kaut kā varētu vairāk sākt lietot nacionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, vai Rietumu medijus vai Krievijas neatkarīgos medijus. Bet tā tas nav noticis. Mēs redzam, ka interese par nacionālajiem Rietumu un Krievijas neatkarīgiem medijiem nav palielinājusies. Tie, kas lietoja, tie lieto arī tagad un tādā pašā apmērā, tur nav nekādu būtisku pārmaiņu. Ja politikas veidotāju mērķis ir panākt to, lai krievvalodīgie vairāk lietotu saturu latviešu valodā, tas visdrīzāk nenotiks.   Jānis Juzefovičs ir Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks, studējis Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Stokholmas universitātē un doktora grādu Vestminsteres universitātē Londonā. Kā pētnieks strādājis Tartu universitātē un Vidzemes augstskolā, grāmatas "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā" autors, kurā definēja sabiedrisko televīziju, definējot nāciju. Viņa pētnieciskās intereses ir krievvalodīgā auditorija Latvijā. Pirms akadēmiskās darbības strādājis arī kā žurnālists.