Kultūras rondo

“Man patīk ķerties pie nesaprotamiem uzdevumiem un atrast tajos savu mūzikas valodu,” Kultūras rondo atzīst skolotāja, komponiste un Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Ilona Rupaine – radoša, talantīga, daudzšķautņaina personība. Viņa pati atzīst, ka vislabāk jūtas kā skolotāja un "Gora" mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītaja. Par to, kā top Ilonas Rupaines skaņdarbi, kā viņa jūtas pēdējo mēnešu pārmaiņu virpulī un ar kādām sajūtām gaida dzimšanas dzimšanas dienu, Ilonu uz sarunu aicināja LSM Latgales redakcijas žurnāliste Beatrise Borise. Ierasti raidījumos žurnālists piesaka intervējamo personu. Es šoreiz varu pateikt tikai to, ka saruna notiks ar Ilonu Rupaini, un, ņemot vērā, cik daudzveidīgi ir jūsu pienākumi, kā jūs pati sevi pieteiktu? Ilona Rupaine: Jā, tas ir labs jautājums. Mani visbiežāk piesaka, minot pirmo vārdu, ka es esmu komponiste, pēc tam piemin skolotāju un šobrīd saka arī – Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle. Es pati vislabāk jūtos kā mākslinieciskās daļas vadītāja "Gorā" un kā skolotāja. Komponiste – tas ir, es to uztveru drīzāk kā savu hobiju un attiecīgi valdes locekle – tas ir mans šī brīža amats, kas, nu, teiksim, varbūt nav tas pats mans mīļākais amats šinī brīdī. Bet, kur un kā tam visam rodat laiku? Ilona Rupaine: Tā jau saka, ka, jo vairāk tu dari, jo vairāk tā laika atliek. Un principā tas ir laika plānošana. Visdrīzāk tas ir tāds ļoti ciets rāmis, kurā brīdī kas ir jādara. Man vēl ir darbs skolā. Katru rītu 8:30 man sākas stundas, līdz ar to rīts man ir ļoti organizēts. Pa dienu ir darbs "Gorā". Un tad vakaros reizēm ir "Gorā" otrā maiņa. Ja nav otrā maiņa, tad ir kaut kādi radošie darbi vai gatavošanās stundām. Faktiski visas dienas ir diezgan līdzīgas, jo darba apjoms šajā brīdī ir ļoti, ļoti liels. Bet es šo gadu uztveru kā tādu izaicinājumu gadu. Šis ir arī Zirga gads, un es saku – ja zirga gads, tad arī tāds vilcējs un zirdziņš arī droši vien, ka ir jādara tas, kas ir jādara šajā brīdī.

Bērnību piedzīvojam vienu reizi, un visu pārējo dzīvi atskatāmies - atzīst režisors Rihards Zelezņevs.  Par savu bērnības vasaru Brasā jaunais režisors iestudējis izrādi “Brasas pagalma dainas”, kas stāsta par draudzību, drosmi un piedzīvojumiem. Pirmizrāde "Dirty Deal Teatro" šovakar, 30. aprīli.

"Dzīvo ar/Domā par" – mākslinieks Kaspars Groševs šo tēzi iedzīvinājis solo izstādē "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kurā mākslinieks savu pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu), izdzīvos, būdams klāt esošs izstādē. Izstāde būs apskatāma no 1. maija. Kā norāda kuratore Zane Onckule, "Dzīvo ar/Domā par" darbojas vienlaikus kā māksliniecisks piedāvājums un apstākļu noteikts apziņas stāvoklis: veids, kā noturēt(ies) zināmas uztveres robežās, reizē apšaubot tās izcelsmi un pastāvēšanas kārtību. ""Dzīvot ar" un "domāt par" ir savstarpēji savīti uzmanības režīmi. Tie uztur Groševa pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu) – nemitīgā spriegojumā.  

Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā “Pilot” skatāma kolektīva “Latvānija” izstāde. Mākslinieces izstādes nosaukumā “Dārza iestāde” spēlējās ar vārdu “iestāde”, attiecinot to gan uz institūciju, gan stādīšanas procesu. Vietā, kuru tu iekop, ir nepieciešams laiks, lai izaugtu kaut kas skaists un praktisks. Nepieciešams zināt gadskārtas un būt saiknē ar zemi. Tieši tāpat arī “Latvānijas” darbos. Gadskārtu ieražas un folklora mijas ar laikmetīgām izpausmēm. Sapņu pasaulē iemājojuši rūķi.

Secinājumi un komentāri pēc Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināla. Kultūras rondo studijā iztaujām teātra kritiķi Atis Rozentālu un režisoru Valdi Lūriņu. Attālināti sarunā piedalās arī divi skates laureāti - Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteāta “Projekts” režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka un Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātra “Vīzija” režisors Oskars Hofmanis. 24., 25. un 26. aprīlī Jūrmalā norisinājās Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināls, kurā tika noskaidrota žūrijas vērtējumā labākā izrāde 2025. gadā. Trīs dienu laikā skatītāji un arī žūrija varēja vērot vērot 10 izrādes, kas izvirzītas no 67 iestudējumiem. Atis Rozentāls atzīst, noskatīties 10 izrādes nepilnās trijās dienās nav daudz, bet šogad vairāki teātri bija izvēlējušies iestudēt vienu darbu - lugu "Osedžas zeme". "Šogad bija tā īpatnība, ka izrādes ir ļoti apjomīgas un garas, jo Lelde, piemēram, ir trīs stundas iestudējusi "Augusts. Osedžas zeme", un "Osedžas zemes" mums bija trīs. Tas ir vispār unikāls gadījums fināla vēsturē, ka viena luga, pie tam tāda, kas iepriekšējos gados nekad nav bijusi iestudēta. Jelgavas savā programmiņā lepojas, ka viņi bija pirmie. Un visi trīs tika finālā. Mums nepilnas deviņas stundas pagāja uz "Osedžas zemēm" vien," neparasto situāciju raksturo Atis Rozentāls. Viņš arī atklāj, ka "veselas 9 izrādes ir no fināla viena punkta attālumā. Tātad līmenis patiesībā ir ļoti labs un konkurence ir ļoti liela. Protams, ka tie deviņi mācēja uzvesties un rakstīja arī "Facebook", cik viņi ir priecīgi, ka viņiem ir pirmā pakāpe, bet droši vien viņi arī gribēja būt finālā". Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” laureāta titulu ieguvusi izrāde “Augusts. Osedžas zeme”, ko iestudējis Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteātris “Projekts”, režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka. Par gada aktrisi atzīta Odeta Ore par Živkas lomu izrādē “Ministrienes kundze”, ko iestudējis Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātris "Vīzija". Savukārt izrādes režisors Oskars Hofmanis saņēma atzinības rakstu par režiju izrādei “Ministrienes kundze”. Par gada aktieri nominēts Roberts Avots no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra par lomām izrādē „“Papelēs šalko vējš” un „Osedžas zeme”.  

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas pirmo reizi notika 2016. gadā. Katru otro gadu Rīgā ir apskatāmas izstādes, kurās pēta to, kā 21. gadsimtā transformējas attēla veidošanas prakses. Šogad par centrālo tēmu izvēlēta pašpastāvēšana līdzās, lūkojoties uz to, kā tehnoloģijas ietekmē cilvēkus un kā šajā laikmetā vienā vidē spējam sadzīvot ar dabu un citām radībām. Šādas pārdomas caurvij daudzveidīgo notikumu programmu, ko varēs apmeklēt līdz pat jūlija sākuma. Dažas no izstādēm jau ir vērušas durvis apmeklētājiem. Izstādē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā var uzzināt, kas vieno tehnoloģijas, dabu un foto mākslu. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama Prijagīta Dija izstāde "viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā". Šajā izstādē Prijagīta Dija izjautā fotogrāfiju kā mediju – atmiņu glabātāju. Viņas skatījums ir sakņots ģimenes vēsturē Dienvidaustrumāzijā, Malakas pussalā, kas savulaik tika uzskatīta par ienesīgāko Britu impērijas koloniju. Industriālās revolūcijas laikā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados strauji attīstījās gumijas ražošana, un senie kaučuka ieguves resursi Dienvidamerikā nespēja apmierināt augošo ražošanas tempu, tāpēc Lielbritānijas valdība nolēma mākslīgi radīt sev resursus Tālo Austrumu kolonijās. Brazīlijā ievāktās hevejas (koka ar pienveida sulu lateksu) sēklas un stādi otrā pasaules malā uzauga grandiozās gumijkoku plantācijās, kur mūžu aizvadīja pamatiedzīvotāji vairākās paaudzēs, kļūstot par lētu darbaspēku britu gumijas rūpniecībā. Prijagītas Dijas izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2026 ietvaros aplūkojama līdz 7. jūnijam.    

Ar gobelēnos ieaustiem Rotko darbiem un pieciem Rotko oriģināliem Rotko muzejs Daugavpilī atzīmē savu 13. dzimšanas dienu. Aizvadītajā piektdienā – 24. aprīlī, dienā, kad pirms 13 gadiem apmeklētājiem pirmo reizi durvis vēra Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, nu jau muzeja statusā, te tika atklātas divas jaunas ekspozīcijas. Izstāde „Rotko. No ģimenes kolekcijas” ļauj ielūkoties piecos Marka Rotko oriģināldarbos, ko apskatei piedāvā Rotko bērni Keita un Kristofers. Bet Latvijas tekstila māksliniece Iveta Vecenāne, kuras darbi lielākoties top klasiskajā gobelēna aušanas tehnikā, Rotko akvareļus simboliski pārcēlusi savā aušanas valodā un piedāvā plašu gobelēnu kolekciju savā izstādē ar nosaukumu „Pārcēlums. Rotko motīvs”.

12. maija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore būs Iveta Derkusova. Līdz šim viņa bijusi direktores vietniece krājuma darbā.  Kā jums šķiet, kas būtiski mainīsies jūsu darba dzīvē? Iveta Derkosova: Manā personīgajā darba dzīvē būs diezgan lielas pārmaiņas ikdienas pienākumos, jo es līdz šim esmu vadījusi vienu ļoti lielu, tomēr vienu jomu muzejā, kas ir krājuma darbs. Lielākais izaicinājums ir tas, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs darbojas sešās adresēs, līdz ar to tā laukuma aptveršana jebkurā gadījumā prasīs varbūt ne gluži simts dienas kā amatpersonām, kas sāk no nulles, tomēr zināmu laukuma pārskatīšanu, sarunas ar kolēģiem, lai mēs vienojāmies visi kopā par tiem veicamajiem darbiem, kuri nav varbūt ikdienas plānos iezīmēti.  Bet, paldies Dievam, direktora maiņa muzejā nedrīkst neko rīt uz brokastīm mainīt, jo muzejs strādā ar ilgtermiņa plāniem, ar ikgadējiem plāniem, un tie visi procesi un projekti, pie kuriem mēs strādājam, tas arī ir mans darba uzdevums. Protams, ka, piesakoties šim amatam, es redzu atsevišķas akcentu pārbīdes tajā ceļā uz mērķu sasniegšanu. Pie tiem arī būs jāstrādā. Muzeja direktoriem ir jārunā par visu mākslas ainu. Bet, kamēr jūs vēl neesat direktore, man jums tomēr ir jautājums, kas ir bijuši jūsu pētniecības lauki mākslā - kādi virzieni vai kādi autori? Iveta Derkusova: Ja mēs runājam par periodu, tad lielais periods, kurā es orientējos vislabāk, ir starpkaru māksla, bet arī ar tādu starptautiskā avangarda piesitienu, jo autors, kuru es esmu pētījusi faktiski 20 gadu garumā, tas ir Gustavs Klucis, kam es esmu arī veidojis daudzas izstādes. Līdz ar to ir gan šī sasaiste ar starptautisko ainu, ar konstruktīvismu. Un tādā aspektā man arī, protams, vairāk interesē tie latviešu autori, kuriem saskares punkti ar šo laikmetu vai kā pretmeti, vai kā līdzgaitnieki. Šis ir tas laukums, kurā es kā mākslas zinātniece esmu visspēcīgākā. Bet, protams, gribētos domāt, ka man ir zināms priekšstats par plašāku periodu. Protams, es sekoju visu laiku līdzi aktualitātēm, kas notiek. Īpaši šobrīd ar akcentu uz laikmetīgo mākslu, jo tā sadaļa savukārt, kas muzejā visu laiku ir bijusi fokusā faktiski visu 21. gadsimtu, bet es personīgi pie tā esmu bijis klāt pēdējos 10 gadus, tā ir komplektēšana, kas attiecas arī uz mūsdienu mākslas procesu dokumentēšanu. Tā kā tas arī man nav svešs. Vai šobrīd laikmetīgās mākslas komplektēšanai, iepirkšanai ir finanses? Iveta Derkusova: Diemžēl nav, mērķēta finansējuma papildus nav. Droši vien arī atceraties, 2020. gadā ar noturības finansējumu muzejam tika piešķirts pusmiljona apmērā finansējums, kad mēs varējām ļoti mērķtiecīgi izveidot arī atsevišķu speciālu darba grupu ar ārējiem ekspertiem un tādu plašāku iepirkumu veikt. Pārējie gadi vienmēr ir periodiski, ļoti atkarīgs no muzeja pašu finansējumu, cik mēs spējam šim veltīt. Bet lai mēs laikmetīgo mākslu komplektētu mērķtiecīgi, var teikt, ka finansējuma nav.

Laikmetīgās dejas apvienība "KUUP" piesaka sevi profesionālajā dejas laukā. Jau šovakar, 24. aprīlī, Leļļu teātrī pirmizrāde divām laikmetīgās dejas izrādēm, kuras vieno nosaukums "Tīrā prieka kritika". Horeogrāfe Sintija Skrabe veidojusi izrādi "KARUSELIS: prieka slavinājums", savukārt horeogrāfe Anastasija Čornaja dejas izrādi diviem dejotājiem "Savijušies".

Tradīcijām bagātais deju kolektīvs „Vektors” svin desmitgadi ar pašreizējo tās vadītāju, un tam par godu rīko vērienīgu koncertu. Kultūras rondo sarunājamies ar horeogrāfi un „Vektora” vadītāju Dagmāru Bārbali un mūziķi Kasparu Bārbalu. 9. maijā Ogres Kultūras centrs Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansamblis “Vektors” ar vērienu svinēs ansambļa mākslinieciskās vadītājas, Dziesmu un deju svētku virsvadītājas un horeogrāfes Dagmāras Bārbales desmitgadi “Vektorā”. Desmit – tieši tik gadu pagājis, kopš ansambļa ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Uldis Šteins nodeva 55 gadus ilgi turēto ansambļa vadības stafetes kociņu Dagmāras jaunajās, darbu mīlošajās un talantīgajās rokās. Nevilcinoties tās ansambļa vektoru pagriezušas vēl nebijušu projektu, spilgtu panākumu virzienā un padarījušas “Vektoru” par latviešu skatuviskās dejas radošo laboratoriju. Koncerta otrās daļas īpašais viesis būs “MM Orķestris”. Dzīvās mūzikas pavadībā “Vektors” izdzīvos daļu no deju uzveduma “Aiz ko garš pavasar's?” notikumiem, kā arī ļaus ieskatīties jauna uzveduma pirmajās deju skicēs.

Jau piekto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija. 21. aprīlī kļuva zināms gan stipendijas saņēmēja vārds, gan veicināšanas balvu ieguvēji. Šogad laureāts ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 4. kursa audzēknis Tariels Alijevs, bet veicināšanas balvas ceļo arī uz Rēzekni un Daugavpili. Šī gada radošo darbu tēma “Iekšējās un ārējās ainavas”. Māksliniece Aija Jurjāne bija ilggadēja Jaņa Rozentāla Mākslas skolas gleznošanas un kompozīcijas skolotāja. -- Aijas Jurjānes stipendiju konkursu izsludina katru gadu marta sākumā. Uz to var kandidēt profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.-4. kursā kādā no Mākslas un dizaina izglītības programmām.

Šodien Līvānos būs “Pērkons”, lai aicinātu ikvienu Jura Kulakova draugu, cienītāju, fanu uz īpašu satikšanos rokkoncertā “Kaza kāpa debesīs”. Iecerēts, ka koncerta ieņēmumi kalpos idejai izveidot Jura Kulakova piemiņas vietu  Līvānu dzelzceļa stacijas apkaimē. Līvānu novada kultūras centrā valda rosība. Te notiks leģendārās rokgrupas "Pērkons" koncerts. Šobrīd tiek gatavota un noformēta skatuve. Uz skatuves tiek radīta īpaša siltuma un māju sajūta, kas apvīta ar stiprām ģimeniskām saitēm, atklāj Marta Vanaga, Līvānu novada Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece. „Scenogrāfijā tiks izmantoti Jura Kulakova māsas Maijas Kulakovas austie gan plecu lakati, gan arī linu dvieļi, piemēram, Krustpils raksta audums. Tas savienos rokamūziku ar šo latviešu tautas mākslu, ko savienoja arī Jura Kulakova mūzika. Līdz ar to tas tiks arī atainots, kā roks ar latviešu tekstilmākslu tiek savienots tādā vienā skaistā izpildījumā. Jura Kulakova māsa Maija Kulakova pirms gaidāmā koncerta ir emocijām pārpilna, viņa atklāj skatuves, uz kuras kāps leģendārā rokgrupa „Pērkons”, galveno motīvu. Un te var just, ar kādām rūpēm viņa iesaistījusies brāļa piemiņai veltītā koncerta vizuālajā norisē. „Šoreiz ideja radās, ka koncertam „Kaza kāpa debesīs” scenogrāfiju vajag veidot saistībā arī ar Jura dziesmām un izvēle krita tautasdziesmai. Šī „Gandrīz tautasdziesma” būs arī mākslinieku izpildījumā ar maniem darbiem. Līvānos kultūras centrā ļoti liela un skaista skatuve, līdz ar to mazie darbi šeit nederēja. Tad tika austi klāt daudzi lakati. Klāt vēl ir linu dreļļi dažādi, kas veidos tādus kā mākoņus. No lakatiem tiks veidotas kāpnes, pa ko tā kaza simboliski uzkāpj debesīs.”

Irāņu literatūras tulkojumi. Kultūras rondo atklājam Forūgas Farohzādas dzeju, ar kuru iepazīstina krājuma atdzejotājs no persiešu valodas Raimonds Ķirķis. Apgāda "Neputns" samta sērijā iznākusi irāņu dzejnieces Forūgas Farohzādas bilingvālās dzejas izlase "Atdzimusī". Forūga Farohzāda (1935—1967), neskatoties uz viņas dzejas intimitāti, ir izteikti sociāla dzejniece. Viņa dzejā tver plašākās sabiedrības grupās izjustu sociālo vidi, kuru pieredzējuši 20. gadsimta 50. līdz 70. gadu Teherānas sekulārie intelektuāļi, īpaši tajā piejaucētās sievietes. Lai arī viņas dzejā subjekts itin bieži mīt noslēgtībā, un šī vide ir priekšnosacījums ilgu un bagātīgas iztēles iedrošinātai dzejai, Farohzāda atklāj jaunajam Irānas sociālajam audumam plaši raksturīgus sensibilitātes aspektus.

Pēdējos gados aizvien biežāk parādās dažādi seriāli. Arī Latvijas seriālu aina ir krietni bagātinājusies, turklāt šobrīd arī jaunie kino profesionāļi ir pievērsušies šī lauka izpētei. Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā Filmu skolā 2. kursa studenti parasti veidoja īsfilmas, tomēr šogad kursabiedri sanākuši kopā, lai filmētu seriālu "Riets". Kā studenti tiek galā ar šo izaicinājumu?

Ilustrāciju īpašā nozīme bērnu grāmatās. Latvijas mākslinieku pieredze Boloņas bērnu literatūras tirgū. Par Latvijas panākumiem šajā tirgū saruna ar grāmatu izdevēju, apgāda "liels un mazs" vadītāju Alīsi Nīgali, un grāmatu māksliniecēm - Daci Krēsliņu un Gundegu Muzikanti. No 13. līdz 16. aprīlim Itālijas pilsētā Boloņā norisināsies ikgadējais bērnu grāmatu tirgus. Šīs izstādes laikā tiek pasniegtas arī vairākas balvas. Šogad starp Hansa Kristiana Andersena balvas nominantiem bija ilustratore Gundega Muzikante par grāmatu, kas tapusi kopā ar dzejnieci Inesi Zanderi par "Skaidu pasaka". "Šogad pirmo reizi nominants no Latvijas bija iekļauts Hansa Kristiana Andersena balvas īsajā sarakstā. Jūtos priecīgi pārsteigta par to, ka iekļuvu šajā sarakstā, kurā ir seši mākslinieki pārstāvēti praktiski no visiem kontinentiem," atzīst Gundega Muzikante. "Jau pati iekļaušana īsajā sarakstā ir kā atzinības un kvalitātes zināms rādītājs, kas ļoti priecē. Ilgus gadus strādājot šajā jomā ir patīkami saprast, ka virziens, kurā tu darbojies, ir atzīts. (..) Tā ir atzinība, kas liecina par zināmu briedumu mākslā." Alīse Nīgale piebilst, mākslinieces panākumi ir vēsturiski nozīmīgi Latvijai, jo līdz šim vēl neviens latviešu mākslinieks vai autors nav bijis iekļaut īsajā sarakstā. Pasākuma laikā bija arī iespēja apskatīt simbolisku grāmatu plauktu "The BRAW Amazing Bookshelf", kurā iekļauti labākie darbi, kas iesniegti Boloņas grāmatu tirgus balvai "BolognaRagazzi Award". Šogad šajā sarakstā iekļuvušas divas Latvijas izdevniecību grāmatas. Apgāda "Zvaigzne ABC" izdotais Daces Krēsliņas grāmatu sērijas "Aizvēstures pilsētas detektīvi" trešais darbs "Spīdošās gaismas tracis" un izdevniecības "Liels un mazs" izdotā Ūnas Laukmanes bilžu grāmata "čuči, čuči".

Telpa, dziļums, emocijas, doma - tas viss saskatāmas Laimas Puntules darbos. Paplašinot krāsu paleti, jaunākajai izstādei dots nosaukums “Melns. Zils. Sarkans. Piezīmes par esamību”. Māksliniece dzīvo Dānijā, taču ik pa laikam rīko izstādes Latvijā, iepriekšējā notika pirms diviem gadiem Jūrmalas muzejā. Uz galeriju “Daugava” satikt mākslinieci devās Laima Slava. Laimas Puntules jaunākā izstāde  “Melns. Zils. Sarkans. Piezīmes par esamību” galerijā “Daugava” skatāma līdz 16. maijam.

Rakstnieces Ainas Rendas romāns “Pirmavots” ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta literārajiem darbiem, kas dēvēts par “himnu individuālismam”. Par romāna interpretāciju Dailes teātrī saruna Kultūras rondo studijā.  Radošums, ceļošais un ārdošais. Kompromisi un bezkompromisu dzīve. Sabiedrība, publiskā telpa un nauda. Par pasaules mainīgo un arī nemainīgo dabu pēc pirmizrādes jautājām režisoram Viesturam Kairišam un scenogrāfam Reinim Dzudzilo, kurš iekustinājis visus iespējamos skatuves mehānismus. Bet studijā sarunājas divi aktieri – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (izrādē Dominika) un Kaspars Dumburs (izrādē arhitekts Hovards Rorks).  "Īstas apmātības un absolūtas kaislības ir kā debesskrāpji – tās met ēnu uz garāmgājējiem," teikts izrādes aprakstā. Hovards Rorks ir jauns, ģeniāls un nepiekāpīgs arhitekts. Revolucionārs, kurš atsakās no komforta arhitektu birojā, lai strādātu akmeņlauztuvē. Tomēr viņā ieskatās kādreizējā drauga un konkurenta Pītera Kītinga mīļotā sieviete Dominika Frankona, augstāko aprindu sieviete, kuras tēvam akmeņlauztuve pieder. Abos dzimst jauna apmātība, kas kļūs par viņu nolemtību. Viņi pārstāv vienu par otru atšķirīgākas pasaules, tomēr abi ir fatālisti. Dominika nevar izlemt: mīlēt Rorku vai iznīcināt, lai abiem nebūtu jācieš? Attiecību trijstūris savelkas vēl ciešāk, kad Dominika izlemj atdoties mediju magnātam Vainendam, lai viņas tābrīža vīrs Kītings varētu realizēt savas dzīves lielāko pasūtījumu. Taču Vainends lūdz Dominkas roku, un viss kļūst neiespējami sarežģīti, jo viņas pielūgtais Rorks un jaunais vīrs Vainends kļūst par nešķiramiem draugiem. 

Kultūras Rondo studijā komentāri un ieraksti pēc Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijas Rīgas Centrāltirgus Gaļas paviljonā un jaunās Mākslas gada balvas pasniegšanas Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā. 17. aprīlī notika Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) apbalvošanas ceremonija Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā, kas telpiski un mākslinieciski tika veidota sadarbībā ar dzejas un mūzikas pasākumu "Dzejas pusnakts". Noskaidroti uzvarētāji astoņās kategorijās, kā arī pasniegta speciālbalva un balva par mūža ieguldījumu. Vēl pirms ceremonijas kāds literāts teica: "Es tur neiešu. Es esmu veģetārietis." To varētu uztvert kā joku, bet iespējams, ka tas nav joks. Tur bija tukšs, auksts un neērti. Arī vairāk apbalvotie jutās neērti. Mēģināja gan spēlēt līdzi un bez traumām nokļūt uz improvizētās skatuves. Kā arī nesaprata, kā īsti izturēties pret to maisiņu, kurā ievietota balva. Varbūt atstāt turpat uz letes, lai pārdod tālāk. Un daudzi šo vietu pameta pēc iespējas ātrāk, iespējams, lai svinētu sev patīkamākā atmosfērā, nevis trīcētu blakus jēra un teļa gaļai, kā teica kāds laureāts.  Ja doma bija par demokrātisku vidi, tad ceremonijai vajadzēja notikt dienas vidū, kur katrs varētu kļūt par dalībnieku. Stacija, tirgus vai lielveikals - var visur, ja vien tam ir pamatojums. Bet kā bija, tā bija. Mūziķi fonēja, aktieris Igors Šelegovskis darīja, ko varēja, bet akcenti no literatūras bija pārvirzījušies uz vietu. Ja tāds bija mērķis, tad izdevās. Lai arī kāda bija pati ceremonija, pievēršam uzmanību laureātiem. Savukārt dienu vēlāk, 18. aprīlī, svinīgā ceremonijā Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā, nosaukti pirmās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) laureāti. Gada māksliniece – Maija Kurševa. Aizvadītajā nedēļa ne tikai pašā Valmierā, bet arī novadā - Rūjienā, Mazsalacā un Strenčos - bija vairāki mākslas notikumi. Visām norisēm kopīga tendence - ārkārtīga dinamika, tāds kā sportisks skrējiens cauri visam un daudz dažādu iespaidu. Arī balvas pasniegšanas ceremonijā vairāki laureāti atzina, ka ir tāda sajūta it kā sacensībās, ka nav laika aizkavēties un teikt pārāk daudz pateicības vārdu.  Latvijas Mākslas gada balva ir nozīmīgākais ikgadējais apbalvojums Latvijas vizuālās mākslas nozarē un vienlaikus augstākais valsts apbalvojums šajā jomā, kas iedibināts 2024. gadā pēc Latvijas Vizuālās mākslas padomes iniciatīvas. Tās mērķis ir izcelt nozīmīgākos mākslas nozares notikumus un personības, apzināt aktuālās tendences un veicināt mākslas procesu attīstību, vienlaikus stiprinot mākslas lomu sabiedrībā un veidojot dialogu starp mākslas vidi un plašāku auditoriju, norāda rīkotāji. 

"Es gleznoju tāpēc, ka nevaru to nedarīt," saka māksliniece Sarmīte Munde, kuru labāk zinām kā keramiķi un porcelāna mākslinieci. Kalnciema kvartālā Rīgā pašlaik skatāmi viņas akvareļi, kas 50 gadu garumā tapuši klejojumos pa Sāmsalu Igaunijā. Kultūras Rondo saruna ar Sarmīti Mundi par mākslu un ceļošanu, un klausāmies arī jubilāra Pētera Vaska mūziku.

Agate Tūna ir māksliniece, kuru aizrauj dažādi radošās izpausmes virzieni. Latvijas Mākslas akadēmijā viņa studēja glezniecību, 2020. gadā ieguva bakalaura grādu. Pēc viesošanās Portugālē, kur Tūna apmeklēja fotogrāfijas kursus, māksliniece no glezniecības pamazām pārgāja uz ķīmijgrammu veidošanu jeb mākslas tehniku, kurā apvieno fotogrāfiju un glezniecību. Pēc tam aizvien vairāk pievērsās fotografēšanai – Agate Tūna absolvējusi ISSP skolu un ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas starpdisciplinārajā maģistra programmā POST.

18. reizi aprīlī notiek “Satiec savu meistaru”. Aizvadītajās brīvdienās tradicionālās amatu prasmes varēja apgūt Kurzemē un Zemgalē. Kurzemes Spāres meistari notikumā “Satiec savu meistaru” iesaistījušies gandrīz no pirmā gada.  Šogad Spāres muižā varēja apgūt adīšanu, darināt celotas villaiņu bārkstis, cept smilšu mīklas gredzenus un veidot botāniskos bareljefus. 

"Vecāku būšana: pirmā gada stāsti" ir grāmata, kas tapusi no vairākiem simtiem pieredžu, kuras vecāki uzticējuši Instagram konta My First Year Too autorēm Agrai Lieģei-Doležko, Elīnai Bērziņai un Elīnai Brasliņai. Par darbu un gūtajām atziņām, veidojot stāstu kopbildi, izvaicājam Agru Lieģi Doležko un Elīnu Brasliņu.

Turpinot stāstu sēriju, kurā iepazīstam grāmatu klubu dalībniekus, šoreiz viesojamies pie lasītājiem Valmierā, kuri iepazīst visdažādākā spektra darbus, tostarp, lasa autobiogrāfijas, psiholoģiskās grāmatas, romānus, detektīvromānus, kā arī brīžiem bērnu literatūru. Reizēm gan citu žanru iepazīšana rada vilšanos, bet tad vismaz ir, ko pastāstīt citiem grāmatu kluba dalībniekiem. 

Termins “Raudives balsis” (Raudive Voices) jeb elektronisko balsu fenomens ir nostiprinājies mūsdienu parapsiholoģiskajā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā. “Raudives balsis” tiek izmantotas arī mūsdienu Rietumu kultūras, literatūras, tēlotāja mākslas un mūzikas kontekstā. Kā "Raudives balsis” atklājas izstādē Ņujorkā – par to runājam ar Rīgas tehnokultūras izpētes centra kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Ievu Rubezi.

“Esam ļoti demokrātisks grāmatu klubs” – tā sevi raksturo grāmatu kluba “Totāls vāks” dalībnieki. "Totāls vāks" ir  uzņēmuma "Jānis Roze" grāmatu klubs. Tajā ir ap 20 dalībnieku, kuri tiekas katra mēneša otrajā otrdienā, lai apspriestu kādu jaunu, aizraujošu un aktuālu literatūras tēmu. Kopējai tēmai katrs dalībnieks piemeklē savām interesēm atbilstošu grāmatu. Tiek apspriesti arī citi ar grāmatniecību saistīti notikumi. 

Krāsu spēle un lelles, un pasaule tēlainos vispārinājumos. Mākslas stacijā "Dubulti" aplūkojama gleznotāja Jāņa Mitrēvica personālizstāde ar provokatīvu nosaukumu "L ELLE". Ekspozīciju veido lielformāta gleznas un porcelāna leļļu kompozīcijas. Ar mākslinieku un izstādes kuratoru tiekamies Dubultu mākslas stacijā, kur izstāde „L ELLE" būs aplūkojama līdz 25. maijam.

Par nomadu folkroka grupas "Alum Alu" pieredzi starptautiskajā festivālā "Tallinn Music Week" studijā stāsta divi šīs grupas pārstāvji – Aleksis Uss un Saimons Džeimss Čisums.

Kultūras Rondo studijā izvaicājam Māri Gūtenmorgenu Bērziņu par viņa jaunāko veikumu "KLĒPJA DIEVS. Taisnais ceļš uz apskaidrību". "Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. “Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē."

Turpinot iepazīt Latvijas Mākslas Gada Balvas nominantus, virtuāli tiekamies ar Viktoru Timofejevu, kurš ikdienu aizvada Ņujorkā, tomēr mēdz izrādīt savus darbus arī tuvāk pie mums, Eiropā, un arī tepat, Latvijā. Tostarp, novērtēts mākslinieka ieguldījums, veidojot izstādi “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Projektu caurvija simboli un mīklas, kā arī atsauce uz vilcieniem un to, cik nozīmīga ikdienas daļa māksliniekam aizrit, pārvietojoties ar šo transportlīdzekli. Izstādē laika nepārtrauktība un straujā virzība uz priekšu bija vērojama darbā ar vilcienu, kas brauc pa apli. Tomēr arī dzīve Viktoram Timofejevam nemitīgi ir kustībā.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

Valmieras novadā sākas Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) Mākslas nedēļa, kura top kopā ar vietējām kopienām, aicinot iedzīvotājus iesaistīties dažādos ar mākslu saistītos notikumos, kas kulminēs sestdien, 18. aprīlī, ar Mākslas gada balvas ceremoniju Valmierā. Kultūras rondo studijā balvas žūrijas pārstāvis Raivis Alksnis, bet attālināti izvaicājam Mākslas balvas radošo producenti Kitiju Vasiļjevu un keramiķi Lindu Zeltu no Jaunās Mazsalacas biedrības. Pasākums no 13. līdz 19. aprīlim iedzīvinās Valmieras novada ielas, skolas un kultūrtelpas. Šis notikums iezīmē vēsturisku pagriezienu, jo turpmāk valsts nozīmīgākais vizuālās mākslas apbalvojums katru gadu ceļos uz citu Latvijas pilsētu, par pirmo pieturpunktu izvēloties Valmieru. LMGB Mākslas nedēļa izveidota, lai tuvinātu profesionālo mākslu sabiedrībai, veicinātu nozares speciālistu sadarbību un apliecinātu, ka augstvērtīga kultūras dzīve pulsē visā Latvijas teritorijā. Programma ir veidota kā daudzveidīga "saruna" ar iedzīvotājiem, piedāvājot gan izglītojošas lekcijas un radošas darbnīcas, gan performatīvus atklājumus pilsētvidē.

Maija Kurševa ir Latvijas Mākslas gada balvas pretendente kategorijā “Gada mākslinieks 2025”. Aizvadīts aktīvs un piepildīts gads, piedaloties vairākās izstādēs, atzīst māksliniece. Maija Kurševa aktīva arī starptautiskā pedagogu tīklā, kas aktualizē māksliniecisko zīmēšanu mākslas augstskolās. Savos darbos māksliniece aizrautīgi pēta formu, krāsas un telpas attiecības, izmanto papīra griezumus un akrila laukumu savienojumus. Maiju raksturo disciplīna un kārtība, par to pārliecināmies, viesojoties pie mākslinieces darbnīcā.

Jaunā grāmata Leona Brieža piemiņai “Romantiskais bruņinieks” pamudināja Kultūras rondo radīt pašiem savu stāstu par Leonu Briedi, pārlūkojot Latvijas Radio arhīvu. -- Nesen klajā nākusi grāmata "Romantiskais brīvības bruņinieks", kas veltīta rakstnieka Leona Brieža piemiņai. Grāmatu sastādījis literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis. Viestura Vecgrāvja veidotajā grāmatā ir četras lielas nodaļas, un tajās apkopots Leona Brieža dzīvesstāsts, dažādos laikos veiktas intervijas, kā arī kolēģu, domubiedru un skolas biedru atmiņas. Tā ir kā mozaīka, kas sastāv no dažādiem krāsainiem elementiem, bet kopumā izveido vienotu bildi vai stāstu, kas ļauj daudz tuvāk iepazīt Leonu Briedi kā cilvēku un mākslinieku, arī viņa paša domas un atziņas par dzeju, tautu, valodu, dzīvi un tās likumsakarībām. Ilmārs Šlāpins uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta: "Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss: apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām. Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus, ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem." Drīz tuvojas Latviešu literatūras gada balvas pasniegšana, un šogad balvu par mūža ieguldījumu saņems tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš. Bet 2015. gadā šo balvu saņēma dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949.-2020). Viņa kontā arī kulturoloģiskie žurnāli "Grāmata" un "Kentaurs".  Ar Leonu Briedi Kultūras rondo esam runājuši par dzeju un atdzeju, mazliet par Mariju un Blaumani, bet reti viņš stāstījis par savu biogrāfiju. Piemiņas grāmatā publicēts viņa dzīvesstāsts, ko viņš sarakstījis 1996. gadā Visbijā. Pirms atgādinām, kā viņš lasīja dzeju, kā runāja spāņu dzeju, kuru jāklausās mijkrēslī, kā priecājās par savu dzeju mūzikā, neliels, bet zīmīgs fragments no dzīvesstāsta. Lasa Gundars Āboliņš.  

Turpinām ierakstu sēriju “LasītRosme”, kurā iepazīstam lasītāju klubus Latvijā un izzinām, ko šodien literatūras pasaulē meklē tie, kuriem grāmatas ir patiesa aizraušanās. Un ko dod tas, ka vari ne vien lasīt pats, bet pārrunāt to arī ar domubiedriem. Medzes pagastā Dienvidkurzemē aktīvi darbojas lasītāju klubs “Pie baltas lapas”. Savas sajūtas varam izteikt gan dejā un kustībā, gan, protams, arī rakstot. Un lasot identificēties ar citu aprakstītām emocijām, strīdēties ar tām un apspriest ar citiem. Tieši to dara lasītāju klubos, kuru Latvijā netrūkst. Una Zvejniece devās uz Medzes pagastu Dienvidkurzemē, lai tiktos ar grāmatu kluba “Pie baltas lapas” dalībniecēm. Tā lasītājas aktīvi stāsta par izlasīto arī sociālajos tīklos, veido grāmatu atsauksmes, ir kā grāmatu influenceres, tomēr viņām ir svarīgi satikties ar līdzīgi domājošajiem arī klātienē. Šajā klubā dažāda vecuma dāmas lasa atšķirīgu žanru literatūru, reizēm pārsteidzot pašas sevi.

Laikmetīgā deja sevi izteiksmīgi piesaka Dejas dienās un aicina ikvienu iesaistīties daudzveidīgajos notikumos. Kultūras rondo par laikmetīgās dejas kopienu iztaujājam Latvijas Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāju Agnesi Bordjukovu, Dejas dienu programmas kuratori Lindu Krūmiņu un horeogrāfi Mariju Saveiko.  Horeogrāfu asociācija aprīlī un maijā aicina ikvienu interesentu apmeklēt Dejas dienas pasākumus. Šogad tradicionālo programmu Rīgā papildinās satelītpasākumi Bauskas novadā. Dejas dienas 2026 dejas klašu, darbnīcu, izrāžu fragmentu rekonstrukciju un citu notikumu uzmanības centrā ir identitāte. Tas ir plašs un dinamisks jēdziens, kas veidojas dažādu dzīves faktoru, pieredžu un vērtību krustpunktā. Dejas dienas notikumi šogad atspoguļos identitātes dažādos aspektus gan cilvēka personības, gan laikmetīgās dejas kā mākslas virziena kontekstā. Dejas dienas notikumi veicina laikmetīgās dejas demokrātisku un iekļaujošu satikšanos ar jau esošiem kā arī vēl topošiem dejas interesentiem. 12. un 18. aprīlī Dejas dienas pasākumi norisināsies Rīgā, bet no 8. līdz 10. maijam – Bauskā.

Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā “Gada mākslinieks 2025” izvirzīta Laimdota Malle. Aizvadītajā gadā viņai bija trīs nozīmīgas izstādes – “Biedē mani, mierini mani, biedē mani“, “Kā medūza saulē” un “Es iekodos stikla lagūnas ādā”. Mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe Laimdotas mākslu raksturo kā terapeitisku, meditatīvu un domas rosinošu. Laimdota Malle ir vizuālā māksliniece, kas strādā ar dažādiem medijiem - tēlniecību, grafiku un telpisko instalāciju. Beigusi maģistrantūras programmu tēlotājmākslā Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā un ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Aizvadītajā gadā Laimdotai Mallei bija trīs nozīmīgas izstādes. Viņas radītajās trauslo, sarežģīto skulpturālo objektu instalācijās notverama vēstījuma daudzslāņainība. 

"Korīga" – jauns projektu formāta koris, kurš sevi publiski pieteiks ar kora vadītājas Lauras Jēkabsones kompozīcijas – kora teikas "Radīšana" pirmatskaņojumu nākamajā nedēļā. Kultūras rondo par jaunā kora plāniem un iecerēm izvaicājam diriģenti un komponisti Lauru Jēkabsoni un projekta idejas autoru, kora prezidentu Klāvu Ozoliņu. "Līdzatbildīgi, cieņpilni un mīlestībā uz mūziku kopīgi veidot 2-3 koncertprogrammas viena gada ietvarā. Tiekties uz augstvērtīgu sniegumu, kas sniedz gandarījumu kā dziedātājiem, tā klausītājiem. Un realizēt dzīvē to, ka arī sagatavošanās procesam jābūt baudāmam un cieņpilnam. Būt tur, kur vēlamies būt, un darīt to, ko vēlamies darīt patiesā godīgumā pret sevi un citiem," tā par "Korīga" ieceri var lasīt Lauras Jēkabsones mājaslapā. Pazīstamais teiciens, ka latvieši ir dziedātāju tauta, sevi apliecina arvien no jauna: piemēram, ar to, kāds var būt un kā var darboties koris. Jo – ko darīt, ja gribas dziedāt, bet darba vai ģimenes dēļ nevari atļauties to darīt visa gada garumā? Latvijas koru kultūrā pamazām ienāk citviet pasaulē labāk pazīstamais projektu formāts: ierasto iknedēļas mēģinājumu tradīciju papildina kori, kas tiekas tikai uz divām, trim koncertprogrammām gadā. Bet kad tiekas, tad strādā intensīvi un bez atlaidēm. Nupat šajā pulciņā sevi pieteicis jauns koris “Korīga”. Komponisti Lauru Jēkabsoni publiski viņu vislabāk pazīstam kā vokālās grupas “Latvian Voices” māksliniecisko vadītāju, dziedātāju un dziesmu autori, bet Laura ir arī profesionāla kordiriģente. Viņas vadītais jaunais koris “Korīga” nupat piedzīvojis ugunskristības Rīgas koru skatē un jau nākamnedēļ klausītāju vērtējumam nodos savu pirmo koncertprogrammu, kurā atskaņos Lauras Jēkabsones komponēto kora teiku “Radīšana”.

Sākam jaunu ierakstu sēriju “Lasītrosme”. Sekos četri stāsti, iepazīstot lasītāju klubus dažādās Latvijas vietās. Mūsu maršrutā iekļaujas Kuldīgas, Medzes pagasta, Valmieras un Rīgas lasītāju klubi. Noskaidrosim, ko lasa un apspriež, kāpēc svarīgi sanākt kopā un dalīties lasītajā. Vispirms dosimies uz Kuldīgas galveno bibliotēku. Vienā no lasītāju kluba nodarbībām klāt bija Laima Slava.

"Alternatīvu" kā vienu no kino būtiskākajiem impulsiem aktualizē Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Par festivāla 30 gadu pieredzi un būtiskākajiem pagrieziena punktiem pārrunājam Kultūras rondo. Studijā festivāla dibinātājs Viesturs Graždanovičs, programmas direktore Laima Graždanoviča un festivāla jubilejas izstādes “Alternatīva: No pagrīdes telpas” kuratore Kristiāna Kārkliņa. Atskatāmies uz festivāla pirmsākumiem un būtiskākajiem pagriezieniem, runājam par īsfilmu lomu šodienas kino pasaulē un, protams, izzinām, ko saviem skatītājiem “2Annas” piedāvās savā jubilejas gadā. Sazināmies ar Danu Indāni. Viņa pirms gadiem 20 darbojās tai komandā, kas "2ANNĀS" izvērsa par starptautisku kinofestivālu, viņa bija starptautisko projektu koordinatore. No 10. līdz 16. aprīlim jau 30. reizi norisināsies Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", šogad skatītājus aicinot ielūkoties tematā "alternatīva". Jubilejas gada programma vienlaikus atskatās uz festivāla saknēm un raugās nākotnē, piedāvājot kino pieredzi, kurā satiekas eksperiments, pretestība, brīvība un jaunas kino valodas formas. Šogad festivāls saņēmis vairāk nekā 2200 īsfilmu un vidējā garuma filmu pieteikumu, bet gala programmā iekļautas 130 filmas no 36 valstīm. Līdzās starptautiskajam, Baltijas, vidējā garuma, bērnu un jauniešu konkursam īpaša vieta programmā atvēlēta arī "Tīri kvīrs" sadaļai, izceļot "2Annas" kā pirmo un vienīgo kino festivālu Latvijā ar īpašu LGBTQ+ filmu konkursu un vienīgo reģionā ar vidējā garuma filmu konkursu, uzsver rīkotāji. 

Šogad pirmo reizi pasniegs nesen iedibināto Latvijas Mākslas gada balvu. Starp ārkārtīgi daudzām nominācijām, veiksmīgiem notikumiem un prātiem, mums šķita svarīgi paskatīties nedaudz plašāk uz tiem vārdiem, kas šogad nominēti balvai kā gada mākslinieki. Ieraudzīt kaut ko vairāk par viņu darbiem. Personu, kas stāv aiz tā visa. Tieši tāpēc stāstu sēriju atklājam ar sarunu ar mākslinieci Lieni Mackus. Tēlniece, kura telpisko struktūru mēģina sajust caur papīru un zīmējumiem. Šobrīd arī šie darbi ir kļuvuši par nozīmīgu viņas radošās prakses daļu, valodu, kurā runāt. Kā pati saka, dzeju par augiem viņa nerakstītu, viņai piemērotāki ir dažādo valodas slāņu meklējumi mākslā. 

Labākie laikmetīgās mūzikas spēki Baltijā pulcēsies festivālā “Baltijas Mūzikas dienas 2026. Mēs dzīvojam citos laikos”, kas norisināsies Rīgā un Liepājā no 9. līdz 17. aprīlim. Kultūras rondo “par citiem laikiem” mūzikā izvaicājam festivāla māksliniecisko vadītāju, komponistu Kristu Auznieku un jauno komponistu Aleksandru Avramecu. Baltijas mūzikas dienas ir centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs. Ik gadu tās notiek kādā no trim Baltijas valstīm un šogad atkal ir nonākušas Latvijā, kur gaidāmi 11 koncerti un notikumi Rīgā un Liepājā. Turklāt šogad festivāls sper vēl vienu platu soli uz priekšu un aizsāk sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām. Izskanēs ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu darbi. Daudz jaundarbu, daudz jaunu vārdu un jaunas pieredzes. Arī abu raidījuma viesu mūzika būs starp tiem vairāk nekā 15 jaundarbiem, kas nākamajā nedēļā piedzīvos pirmatskaņojumu šai festivālā.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Rīgas Lutera draudzes mākslinieku grupa uz pirmo izstādi sanāca kopā 1997. gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem. Lai gan mākslinieki strādā dažādās tehnikās, joprojām viņu starpā ir kaut kas saistošs un netverams. Šobrīd 13 draudzes mākslinieki ir sanākuši kopā, izstādot savus darbus Ojāra Vācieša muzejā izstādē "Uz gaismas viļņa". Kā gaismu kā fenomenu var notvert caur dažādiem mākslas medijiem, tostarp, glezniecību, grafikām, tekstīlijām, keramiku, metālu, stiklu? 

„Lielais sprādziens”. Ivara Šteinberga interpretācija dzejas valodā jaunākajā krājumā. Žurnāla “Punctum” apgāds laidis klajā dzejnieka Ivara Šteinberga piekto dzejoļu krājumu pieaugušajiem “Lielais sprādziens”. Šajā dzejas krājumā satiekas divas vēsturiski nesaistītas lidojuma līnijas – amerikāņu astronoma Edvīna Habla biogrāfija un grāmatas autora atmiņas par vecākiem, viņu šķiršanos un viņu vecākiem. Vecmāmiņa, kura viņam uzdāvina pirmo dzejas grāmatu. Traumas, kuras mūs vajā un neļauj noticēt, ka var būt arī labi. Trajektorijas, kurās mūs virza, Ņūtona bumbiņas un iespējas novirzīties … Tiekamies ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu, viņš arī lasa dzeju – par Hablu, par vecmāmiņu un  par teleskopiem, kuri zīlē zvaigžņu biezumos. Krājuma dizainu un ilustrācijas veidojis Aigars Opincāns, redaktors – Henriks Eliass Zēgners. 

Kompakti un ģimeniski – tā var raksturot dažādu paaudžu rotu mākslinieku kopīgu izstādi, kas pašlaik skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā 3.stāvā sadarbībā ar Rotu mākslas biedrību visa gada garumā risināsies izstāžu sērija “Spektrs”. Pavisam iecerētas četras pop-up izstādes. Pirmajā izstādē “Rok-raksts” apskatāmi 23 rotu mākslinieku darbi. Rotu izstāde “Rok-raksts” skatāma līdz 31.maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī atvērta jaunā Latvijas vēstures ekspozīcija “Straumējot laiku”. Tā pārsteidzot ne tikai ar saturu, bet arī ar mūsdienīgo ekspozīcijas dizaina un tehnisko risinājumu. Kultūras rondo par vērienīgo projektu izvaicājam muzeja direktoru Tomu Ķikutu, arhitektu, ekspozīcijas dizaina autoru Didzi Jaunzemu, uzņēmuma "SOLOVI" direktoru Intu Bērziņu, kurš veidoja tehnoloģiskos risinājumus.

Rudenī deju grupa “Dzirnas” 40. dzimšanas dienu atzīmēja ar uzvedumu “Indulis un Ārija", ar ko arī šogad rudenī noslēgs savu jubilejas gadu. Tomēr paralēli tam “Dzirnu” deju skolā, kas ir nedaudz jaunāka par pašu kolektīvu, gatavojas vēl citiem notikumiem. Tostarp, veido pavisam jaunu tautas deju jaunrades konkursam deju svētkiem Amerikā, kā arī atgriežas pie senāk iestudētajiem darbiem, kuros ieskanas Rodžera Votersa, "Queen", Elisa Kūpera dziesmas un daudzas citas melodijas. Kā atzīst deju skolas vadītājs Agris Daņiļevičs, šobrīd ir nozīmīgi saglabāt kvalitāti, jo, gadiem būvēto priekšstatu par dejotājiem var sagraut kaut viena priekšnesuma laikā. Tomēr lielāka nozīme ir dejotāju iekšējai sajūtai un spējai no visas sirds būt dejā. Una Zvejniece devās gan pie pašiem mazākajiem dejotājiem, gan pieredzējušajiem, lai iepazītu, kādas ir “Dzirnas” un deju skola šobrīd. Ieraksta dienā deju skolā "Dzirnas" valda rosība: vecāki ar bērniem dodas uz un no nodarbībām, ir dzirdama mūzika. Visi mēģina, trenējas. Un ne par velti. Šobrīd paralēli aizrit gatavošanās vairākiem pasākumiem Latvijā, kā arī ārpus tās, norāda horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Uz ko skola šobrīd vairāk orientējas? "Nav svarīgi, man liekas, uz kuru pusi. Fokuss ir tas, lai skola mutuļo, lai skola darbojas, lai skolā bērniem un arī pedagogiem ir azarts un interese, ir interesanti," uzskata Agris Daņiļevičs. Pirms 40 gadiem deju grupa "Dzirnas" izveidojās kā tautas deju kolektīvs. Vēlāk, ap 90. gadu vidu, "Dzirnas" sāka ielauzties sev neparastos deju stilos un tehnikās, mainījās un dažādojās arī repertuārs. Palielinoties dejot gribētāju skaitam, radās ideja par "Dzirnu" studijas izveidi. Nu skola ir izaugusi līdz ārkārtīgi daudzveidīgai programmai. Pievēršas tautas dejām, hip-hopam, attīsta prasme dejot ar breika elementiem un daudz ko citu. Kā atzīst deju skolas vadītājs, viss ir izvērties krāšņāk, nekā sākumā cerēja. "Bet mans lielākais sapnis vēl nav īstenojies," bilst Agris Daņiļevičs. "Mēs svinējām 40 gadus. Varbūt ne uz 50 gadiem, varbūt 45. jubilejā es tomēr gribētu "Dzirnās" īstenot projektu, kuram var apakšā parakstīt vārdiņu mūzikls. Es gribu, ka visi dzied, visi dejo un ka tas viss ir vienā personā." Tieši daudzpusība un daudzveidīgi deju stili un personības prasmes ir mērķis, uz ko tiecas Daņiļevičs. Viņaprāt, pateicoties kustības, balss, aktierspēles treniņiem, rodas dzirnietis, kas māk ne tikai dejot, bet arī reaģēt un risināt dažādas dzīves situācijas. Daudzpusīgie kādriezējie dejotāji ir kļuvuši gan par aktieriem, dziedātājiem, dizaineriem, cilvēkiem, kas strādā ar foto, video, kino un arī deju. Arī "Dzirnu" deju skolas skolotāju rindas ir kuplinājuši kādreizējie dejotāji. Viens no viņiem ir Kārlis Bošs, kā arī Marta Paula Rāzna un Vera Ozola.

Par zīmīgākajiem nospiedumiem kultūrā martā pārrunājam kopā ar kultūras žurnālistiem Kultūras rondo Mēneša apskatniekā. Sarunājas portāla „Lsm.lv” autore Antra Raugule, portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe un portāla „TVNET” kultūras redaktors Toms Treibergs. Pirms runājam par konkrētiem notikumiem jautājums, kas tieši krusto mākslas un politikas ceļus, proti, Venēcijas mākslas biennāle, kurā ļauta dalība arī Krievijas paviljonam. Ir bijusi vairāku Eiropas kultūras ministru vēstule, vairāku Eiropas Parlamenta deputātu vēstule apturēt Eiropas finansējumu Venēcijas biennālei, ja tur piedalās Krievija, bet ukraiņi paši grasās piedalīties un mudina to darīt arī citiem. Tikmēr ASV politkorekti sadalīti "Oskari". Bet Latvijā atvadījāmies no Jāņa Streiča. Zināmi arī Latvijas Literatūras gada balvas nominanti, aizvadīti Rīgas grāmatu svētki un bijuši daudz notikumu teātros.

Sesto gadu pēc kārtas pasniegta BDO “Jauno mākslinieku balva 2025”. Šoreiz to iegūst māksliniece Elizabete Andersone par instalāciju “Oda nemanītajam”. Balvas mērķis ir veicināt un atbalstīt jauno mākslinieku atpazīstamību, darba novērtējumu un izaugsmi. Otro reizi balvas pastāvēšanas vēsturē pasniegta arī skatītāju simpātijas balva, par kuru nobalsojuši izstādes apmeklētāji un portāla "Satori" lasītāji. To saņem Baiba Čadore par instalāciju “Nepiepildīto ieceru mezgli”.  Konkursa finālistu darbu izstāde galerijā “Pilot” skatāma vēl tikai līdz 2. aprīlim.

Vērts iepazīties – jaunie dramaturgi un "Satori" autori Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons. Arī dramaturgi Dailes teātra iestudējumam bērniem "Runcis zābakos". "Mēs jau iepriekš minējām par vēsturiskajām pasakām, to dažādajām versijām. Kā es teicu, saskāros pirmajā cēlienā ar tādu nelielu bloku saistībā ar to, ka oriģināli visās pasaku versijās kaķis nes karalim nomedītus zaķus un paipalas. Man šķita problemātiski..." min Aleksandrs Barons. "Tad, kāpjot lidmašīnā, es iedomājos ierakstīt "Spotify" Runcis zābakos. Varbūt kaut kas atrodas. Tur izlec ārā - 2023. gada bronzas medaļas ieguvēja hokejā lasa savu mīļāko pasaku. Skatos, pasaku "Zābakotais runcis" lasa, manuprāt, šobrīd labākais Latvijas hokejists Uvis Balinskis. Un viņa lasījumā tā izrādījās pilnīgi jauna versija, ar ko nebiju vispār pazīstams. Kur nevis kaķi manto, bet ir dezertējis zaldāts, kurš ievācas siena gubā un izdzen kaķi no turienes ārā. Kaķis, lai tiktu no viņa vaļā, viņam palīdz. Tur tas kaķa trikstera motīvs bija izvērsts arī uz zaķiem, un arī lapsas bija. Tas ir otrs dzīvnieks, kas arī izrādē parādās. Kaķis ieiet mežā, zaķis iet garām un redz - kaķis zābakos, tā sapucējies - kurp tu ej? Kaķis saka: es eju pie karaļa, būs tur mielasts, nāc tu arī. Šis bija tāds viens no pēdējiem rakstīšanas procesa pievienojumiem. Paldies Uvim Jānim Balinskim!"