latvijasradio.lsm.lv - RSS

2010. gada 15. jūnijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizturēja vairākas vadošās „Latvenergo” amatpersonas aizdomās par kukuļņemšanu. Atsevišķas epizodes kriminālprocesā izmeklētāji izdalīja jaunās lietās, no kurām atsevišķās jau piespriesti sodi. Taču pamatlieta jau gandrīz astoņus gadus atrodas pirmās instances tiesā. Laura Smukule, Rīgas pilsētas tiesas tiesnese: „Tas ir sarežģīti, laikietilpīgi un jo īpaši šādā krimināllietā, kura tiešām šobrīd ir apkopota vairāk nu jau nekā 160 sējumos.” Lietā apsūdzēts gan bijušais „Latvenergo” prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļko un uzņēmējs Andrejs Livanovičs, gan arī virkne citu cilvēku. Viņiem katram bijusi sava loma vairāku apjomīgu „Latvenergo” iepirkumu sadārdzinājumā un kukuļu saņemšanā. Kārlis Miķelsons, valstij piederošā uzņēmuma „Latvenergo” bijušais valdes priekšsēdētājs: „Nevienā brīdī es neesmu teicis, ka es atzīstu [savu vainu]! Vēl joprojām es saku, ka neatzīstu!” Lietas skatīšanu traucējuši dažādi apstākļi, piemēram, Covid-19 pandēmija un liecinieku atsaucība. Gan esošajiem, gan bijušajiem tiesu sistēmas pārstāvjiem domas, kā uzlabot situāciju, pārsvarā sakrīt. Andis Celms, bijušais Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis: „Es varu pateikt, ka ir ļoti daudz liecinieku, ko mēs pratinām, [kas] apsūdzības pierādīšanai, manā skatījumā, nostrādā ļoti minimāli.” Kādēļ „Latvenergo” lieta gandrīz 16 gadus pēc izmeklēšanas sākuma nav tikusi tālāk par pirmo instanci? To pētām Atvērto failu pusstundā.  

Kultūras rondo šoreiz runājam par kotletēm, tāpēc iesakām šo stāstu klausīties ne ar tukšu vēderu. Tiesa gan, šoreiz runa par kādu mākslas darbu, kurš sava kotletīgā izskata un kustīguma dēļ jau izpelnījies diezgan plašu interesi un diskusijas soctīklos. Izstādē "kotlete" tiekamies ar jauno mākslinieci Elzu Ābeli. Latvijas kultūrtelpa ir vienlaikus plaša un daudzveidīga un reizē cieši saistīta. Dodamies uz radošo telpu “Sābrs Workroom” Rīgā, kur mēģinājumi notiek arī folkloras grupai “Banga”, ar kuru stāstījām vakardienas raidījumā, bet tur skatāma arī kāda visnotaļ neparasta laikmetīgās mākslas izstāde. Radošajā telpā "Sābrs Workroom", kas atrodas Pārdaugavā, pašlaik skatāma jaunās mākslinieces Elzas Ābeles personālizstāde "kotlete", kuras centrā ir gan vairāki īpaši izstādei radīti jaundarbi, gan mākslas darbs – kinētiskā "kotlete", ko izstādes rīkotāji piesaka kā “jau plaši atpazīstamu”. Una Zvejniece apskatīja gan kustīgo "kotleti", gan pārējos mākslas darbus un tikās arī ar Elzu Ābeli.

Kultūras rondo raugām iepazīt un domās jau izstaigāt kādu taku lielpilsētas vidū, uz kuras mēs visi varam satikties latviešu folklorā – tā varētu teikt par ģimeņu folkloras festivālu “Taka”, kas šo svētdien, 10. maijā, aicinās lielus un mazus rīdziniekus un viesus iepazīt un piedzīvot folkloru tai šķietami pavisam netipiskā vietā – VEF kvartālā. Par festivālu un par folkloras nozīmi mūsdienu cilvēka dzīvē runājam ar festivāla idejas autori, etnomuzikoloģi, “Garatakas” vadītāju un ļoti aktīvu mūziķi Asnati Rancāni, studijas “Garataka” dalībnieci Karīnu Banderi un kultūras un sociālo antropoloģi Māru Neikenu.  

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Ir kāda ķirurģijas joma, kura darbojas vairākos virzienos, rūpējoties ne tikai par veselību, bet reizēm arī par pašapziņu - tā ir plastikas ķirurģija. Ko tā piedāvā un kādas problēmas risina, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta plastiskais ķirurgs Jānis Zaržeckis, plastiskais ķirurgs Fricis Zaržeckis un Latvijas Plastiskās rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centra vadītājs, Austrumu slimnīcas Mikroķirurģijas centra mikroķirurgs Kalvis Pastars.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

“Sometimes we argue. But then we go home, eat borshch, and it brings us together. Only in recent years have we finally begun to understand what traditional Ukrainian cuisine really is. And it is not the food created during the Soviet era. Our national cuisine is part of Ukrainian identity and part of our childhood memories,” says this week’s guest on the main interview of Drošinātājs, chef Yevhen Klopotenko, in conversation with Rihards Plūme. He has created the project “Cult Food”, which promotes traditional Ukrainian cuisine both at home and abroad, while also working to improve the quality of food in schools and in the army.   This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression. Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs 

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Šorīt agri no rīta Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Pulksten 8.20 Nacionālie bruņotie spēki informēja, ka no rīta izplatītais brīdinājums par apdraudējumu gaisa telpā Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados ir beidzies Ņemot vērā pašreizējo situāciju Rēzeknē un Rēzeknes novada teritorijā šodien atceltas mācības visās izglītības iestādēs. Un arī Ludzas novada pašvaldības vadība nolēmusi, ka mācības skolās nenotiks, bet pašvaldību darbiniekiem dots rīkojums strādāt attālināti. Savukārt Balvu novada pašvaldība nolēmusi, ka mācības skolās šodien notiks attālināti. LSM Latgales korespondente Madara Bērtiņa ziņo, ka Rēzeknes iedzīvotāji bija satraukti, jo bija ilgstoša neziņa par notikumiem. Viens no Krievijas ielidojušais drons nokritis Rēzeknē naftas uzglabāšanas bāzē. Valsts policija ir apstiprinājusi, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andris Zellis intervijā Latvijas Televīzijai sacīja, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Viņš uzsvēra, ka patlaban ugunsgrēks notikuma vietā ir lokalizēts un draudu nav. Valsts policijas sākusi kriminālprocesu.

“Dažreiz mēs strīdamies. Bet tad mēs ejam mājās, ēdam boršču un tas mūs vieno. Tikai pēdējo gadu laikā mēs beidzot sākam saprast, kas ir tradicionālā ukraiņu virtuve. Un tie nav padomju laikā tapušie ēdieni. Mūsu nacionālā virtuve ir daļa no ukraiņu identitātes un no bērnības atmiņām,” sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas Drošinātāja lielās intervijas viesis – šefpavārs Jevhens Klopotenko. Viņš izveidojis projektu “Cult Food”, ar kā palīdzību popularizē Ukrainas tradicionālo virtuvi gan pašmājās, gan ārpus Ukrainas, kā arī iesaistās edīena kvalitātes uzlabošanā gan skolās, gan armijā.   Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:  Kāpēc īslaicīgs pamiers interesē vien Krieviju? Vai Armēnija no krievijas ietekmes zonas pāriet Eiropas orbītā? Kāpēc ASV militāri nepametīs Eiropu?   Epizodes gaita:  00:30 Ievads 01:55 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 03:00 Kāpēc īslaicīgs pamiers interesē vien Krieviju.  05:37 Vai Armēnija no krievijas ietekmes zonas pāriet Eiropas orbītā? 08:56 Kāpēc ASV militāri nepametīs Eiropu? 14:34 Vācija strauji pieaudzē ieroču ražošanas apjomus. 19:30 Rihards pārspriež, kas maskavā notiks 9.maijā. 20:50 KONTEKSTAM: Par armijas pārtikas nodrošinājumu kara laikā. 25:20 Piesakām šīs epizodes viesi – šefpavāru un ukraiņu virtuves popularizētāju Jevhenu Klopotenko. 28:34 Uzvarot šovā „MasterChef”, Jevhens iegūto slavu izmantoja, lai sāktu mainīt ukraiņu uzskatus par ēdienu, cenšoties vest prom no padomju laiku virtuves. 29:48 Cīņa par ēdienkartes mainīšanu Ukrainas skolās. 30:41 Sabiedrības iepazīstināšana ar ukraiņu receptēm. 31:25 Jaunas, mūsdienīgas kulinārijas skolas atvēršana. 32:00 Boršča iekļaušana UNESCO mantojuma sarakstā.  32:40 Padomju mantojums Ukrainas virtuvē un kā no tā attālinamies. 37:05 Lai veiksmīgi mainītu skolu ēdienkarti, svarīgi izglītot skolotājus. 38:49 Ukraiņu ēdienu specifika. 39:59 Par glutēnu un laktozi bija modē runāt līdz pilna mēroga iebrukumam. Tagad tas aizgājis otrajā plānā.  40:52 Kādas ir ukraiņu brokastis? 41:50 Borščs ukraiņiem nav tikai ēdiens, tā ir daļa ukraiņu kultūras. 43:27 Katrā ukraiņu mājoklī ir sava boršča recepte. 44:42 Citi ukraiņu tradicionālie ēdieni. 46:52 Kijivas kotlete. 47:46 Cīņa pret tradicionālo ēdienu zagšanu.  49:22 Lielākā daļa nacionālo virtuvju slavenas kļuvušas pēc kariem vai citām lielām problēmām. 51:56 Kā karš ietekmē jauno pavāru izaugsmi? 53:29 Kā un ko karavīri ēd frontē? 55:28 Ja ēd negaršīgu ēdienu, morāle samazinās. Tas svarīgi frontē. 56:02 Restorāniem šobrīd Ukrainā grūti laiki. 58:35 Uzkodas “lemiška” ātrā recepte. 59:28 Sarunas beigas. 59:40 Rihards un Dīvs pārspriež interviju. 1:00:10 Padalieties ar šo interviju un epizodi.  1:01:34 Rakstiet mums: [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Iluzionisma māksla un akordeona melodijas veidos īpašu saspēli izrādē ”Maģija un mūzika”, kas šobrīd top iluzionisma teātrī “Mystero”. Izrādi iestudē iluzionists Dante Pecolli, kurš uz sadarbību aicinājis itāļu akordeonistu Roberto Palermo, kurš virtuozās spēles dēļ arī savā ziņā līdzinās burvju māksliniekam. Izrādes būs skatāmas trīs vakarus, sākot no 15.maija, un uzreiz pēc tām Dante Pecolli dosies uz Madridi, kur studēs aktiermeistarību un režiju, lai pilnveidotu savas burvju mākslinieka prasmes.  Dante Pecolli: ”Es piedzimu šajā burvestību ”burbulī”, un esmu visu savu dzīvi bijis uz skatuves, aizskatuvē, līdzās vecākiem, guvis milzīgu pieredzi, ceļojot apkārt pa pasauli.” Dante Pecolli ir pazīstamo burvju mākslinieku Daces un Enriko Pecolli dēls, burvju mākslas noslēpumos ”iesvaidīts” jau kopš agras bērnības. Reizēm interese par iluzionismu viņam zudusi, viņš sācis nodarboties ar citām lietām, bet ne uz ilgu laiku. Jaunajā solo izrādē ”Maģija un mūzika” Dante Pecolli uz sadarbību aicinājis itāļu akordeonistu, izcilo improvizētāju Roberto Palermo. Iluzionismam ir dažādi virzieni, un Dante Pecolli pārstāv teatrālo virzienu, kurā skatuves māksla saplūst ar maģiskiem un mistiskiem elementiem, un kam ir arī humora piesitiens. Jaunajā soloizrādē viņš labi iestrādātus trikus savienojis ar pavisam svaigiem, un sola šarmantu un kabarē stilā ieturētu vakaru.  Vienā no daļām būs tā sauktie bīstamie triki. Ja kaut kas, triku veicot, noiet greizi, iluzionistam ir jāspēj ļoti ātri reaģēt un improvizēt, bet mēdz gadīties momenti, kad arī improvizācija nepalīdz. Līdzās roku veiklībai, ļoti precīzām darbībām, citiem tehniskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem burvju māksliniekiem ļoti labi jāspēj izjust publika, arī tas, kurus tieši cilvēkus trikos iesaistīt. Dantes Pecolli soloizrādes ”Maģija un mūzika”, kurās piedalīsies arī itāļu akordeonists Roberto Palermo, notiks 15., 16. un 17.maijā iluzionisma teātrī “Mystero”.

Šovakar Monopolā dzirdēsiet balsi, kas ierasti Latvijas Radio klausītājus sveicina agri no rīta. Kā saglabāt vēsu prātu, ik dienu strādājot ar karstām ziņām? Par to sarunā ar programmas Labrīt vadītāju Kristapu Feldmani.

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu. Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis.  Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm. 8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.

Ģimenes studija dodas ciemos pie daugavpiliešiem Ingas un Andreja Zelčiem. Viņi ir liela un aktīva ģimene. Kaut arī abi rūpējas par sešiem bērniem, abiem ir bērni no iepriekšējām laulībām un arī kopējie, un kaut arī darba dienas ir ļoti intensīvas – Andrejs vada Latvijas Investīciju attīstības aģentūras Latgales nodaļu, bet Inga strādā ne tikai par mediatori, arī vada radio raidījumu par klimatu, tomēr ģimene viņiem ir prioritāra. Vakari tiek pavadīti darbojoties ar jaunākajiem bērniem, kuriem tagad ir seši un astoņi gadi, bet brīvdienas –aktīvās nodarbēs un nereti plašā draugu lokā. Ja vien iespējams, visā piedalās arī vecākie bērni. Trīs no viņiem jau studē un strādā Rīgā.

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

“Mēs esam krietnas tautas,” intervijā Kultūras rondo atzīst pašlaik Viļņā dzīvojošais rakstnieks Andris Kalnozols. Viņš savā rakstniecības trimdā savulaik mitinājies arī Sarajevā un uz kaimiņu būšanu tagad skatās ar citu aci. Kultūras dzīve Viļņā kūsā gan lielos, gan mazos mērogos – par to var pārliecināties parastā darbdienas vakarā kādā Viļņas kafejnīcā, kur norisinās žurnāla „Literatūra un Māksla” lasītāju kluba pasākums, kura viesis šoreiz ir Viļņā dzīvojošais latviešu rakstnieks Andris Kalnozols. Kalnozols ar savu aktiera harizmu smīdina sanākušos, stāstīdams par savu gluži vai nejaušo nonākšanu Lietuvā, jaunā romāna rakstīšanu Kauņas klosterī un to, kāpēc pagaidām kautrējas runāt lietuviski. Tāpat kā savos literārajos darbos, Kalnozols ar apbrīnojamu atklātību un humoru stāsta par pagātnē piedzīvoto izdegšanu, depresiju un dzeršanu, no kura viņu izvilkusi gan Latvijā, gan Lietuvā par dižpārdokli kļuvusī grāmata „Kalendārs mani sauc” un tās galvenais varonis Oskars. Nupat viņš pabeidzis jaunu grāmatu „Zobi”, kas stāstīs tieši par laiku pirms „Kalendāra”, un tā iznāks reizē latviski un lietuviski.

Kultūras rondo viesojas Lietuvas Nacionālajā muzejā, kur atklāta plaša izstāde par Baltijas valstu kultūras diplomātijas triumfu Pasaules izstādēs Parīzē pirms simt gadiem. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pašlaik skatāma plaša izstāde par Baltijas valstu dalību lielajās Pasaules izstādēs Parīzē 20. gadsimta 30. gados. Un šis stāsts ir interesants ne vien kopīgā kultūras mantojuma dēļ, bet arī kā lielisks piemērs Baltijas valstu solidaritātei caur mākslu, etnogrāfiju un kultūras diplomātiju. Un arī šodien tas ir atgādinājums par kultūras spēku, balsi un spēju būt valsts sejai uz starptautiskās skatuves. Autentisks 20. gadsimta 30. gadu kankles ieraksts no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta arhīva ir pirmais, kas ieskandina izstādi Lietuvas Nacionālā muzeja Vēstures stāstu mājā jeb „Istorijų namai” – kādreizējās armijas kazarmās pašā Viļņas centrā, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta muzeja mainīgo izstāžu zāle. Tās pirmajā stāvā līdz augustam būs skatāma izstāde, kas ar plašu vērienu pēta Lietuvas un arī Latvijas un Igaunijas dalību starptautiskajās izstādēs Parīzē 20. gadsimta pirmajā pusē.

Viesojamies zemnieku saimniecībā „Vecjērūži” Cēsu novada Taurenes pagastā, kur Latvijas karogs mastā nav tikai svētku atribūts, bet gan neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Šis ir stāsts par lepnumu, saknēm un saimniekošanu zem Latvijas debesīm. Sarunājamies ar Ingu Ozolu un viņas brāli Māri Ozolu.

Mārtiņš Mediņš savulaik Bauskas novada Bārbelē strādāja par mehāniķi kolhozā un bieži redzēja, ka lūžņos sagriež senus darbarīkus. Kolhozs muzeju izveidot nepaspēja, jo pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izjuka, bet Mārtiņš pirms 34 gadiem Bauskas novada Bārbeles pagastā, Iecavas upes krastā, sāka atjaunot Ausekļu ūdensdzirnavas. Tagad brīvdabas muzeja klētīs un šķūņos savākti ap 30000 seno darbarīku un sadzīves priekšmetu, pārvestas arī vējdzirnavas un izveidota Maizes māja.

Raidījumā Pāri mums pašiem viesojas dzejniece Iveta Šimkus un publicists Arnis Šablovskis. Mēs satiekamies maija pirmajā svētdienā. Rīt, 4. maijā, svinēsim Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas svētkus. Bet 3. maijs vēl pirmssvētku noskaņās ir Imanta Ziedoņa, gribētos sacīt, Lielās patiesības meklētāja dzimšanas diena. "Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam ir jāpalīdz parādīties." Tā Imants Ziedonis savulaik ir sacījis, un viņš ir bijis arī to deputātu vidū, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Bet ar savu dzejnieka balsi viņš par to bija iestājies vienmēr. Protams, mēs varam tikai minēt, ko viņš mums būtu sacījis vai atklājis dzejā apstākļos, kuros šodien dzīvojam. Bet tā patiesības meklēšana, tā skaitīšana, kamēr nonācu pie Viena ir aktuāla jebkurā laikā, un tā ir jāveic katram pašam, lai varētu pie šī Viena, ko Imants Ziedonis rakstīja ar lielo burtu, arī nonākt.  Viņa garīgās dzejas izlase "Es skaitīju un nonācu pie Viena" varētu būt ceļvedis ikvienam meklētājam. Bet Arni, tev tā ir īpaša izredzētība iepazīt Ziedoni gan viņa domas, gan dzīvi un vēl no daudz dziļākiem avotiem, kas vienlaikus ir gan privilēģija, gan arī liela atbildība. Un te es runāju par viņa dienasgrāmatām, kas vēl nav izdotas, bet kuras tev ir iespēja lasīt. Jādomā, ka viņa tajās izteiktie vārdi atklāj mums vēl arī citi Imantu, parāda varbūt ne to publisko Imantu. 

Spēlē piedalās Ģirts Trencis, Jānis Kaucis, Vilnis Vabulis un Mārtiņš Veide.

Vimbu cope daudziem makšķerniekiem ir pirmais pavasara sezonas ­­atklāšanas pasākums. Zemgales upē Lielupē vimbu laiks sākās martā un piesaista daudzus makšķerniekus, jo, kamēr uz līdakām vai zandartiem ir nārsta liegums, vimbas no Rīgas līča dodas nārsta migrācijā uz Lielupi un tās pietekām Mūsu un Mēmeli. Šoreiz raidījumā Reģioni krustpunktā dodamies uz vimbu copi Bauskā un skaidrosim, kā licencēto vimbu zveju organizē makšķernieku biedrība Bauskā un cik tīras ir Zemgales upes. Saulainā rītā pie Mūsas upes makšķerē ap 10 vīri. Daži stāv, citi ērti iekārtojušies krēslos. Makšķernieks Vilnis izvelk vimbu. Bausku dēvē par vienu no Latvijas vimbu makšķerēšanas galvaspilsētām un šogad jau astoto reizi Bauskā notika Vimbu svētki. Stāsta Aivars Beļūns, kas pats makšķerē no četru gadu vecuma, un Māris Vaitekūns, kurš makšķerē no sešu gadu vecuma. Viņa lielākais loms vimbu makšķerēšanā bijis 1,2 kilogrami. Māris Vaitekūns ir Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs un organizē licencēto vimbu zveju Mūsā, Mēmelē un Lielupē. Vimbas šogad drīkst makšķerēt no 15. marta līdz 15. maijam ar licencēm, ko var iegādāties Bauskas makšķernieku biedrībā. Lielupe, Mūsa un Mēmele ir sadalīta divās zonās – A zonas licence maksā 100, B zonas – 70 eiro. Vienas dienas licence, atkarībā no zonas, maksā 10 un 8 eiro. Māris Vaitekūns stāsta, ka vimbas drīkst makšķerēt četras dienas nedēļā un ir noteikts vienā dienā izvilkto zivju skaits.

Dzejnieks Andris Akmentiņš kurš jau trīs mēnešus ir Pārventas bibiotēkas bibliotekārs, apkopējām sola, ka pēc 29. aprīļa pasākuma pats visu satīrīšot. Tas būs pēc viņa pirmās dzejas grāmatas bērniem "Klātbūtne" atvēršanas. Pasākums sola lielu dauzīšanos ar dzejoļiem, kurā piedalīsies arī plastilīna ilustrāciju autors Krišs Salmanis, kontrabasists Kurts Kārlis un noslēpumains skatuves strādnieks, kura lomā iejutīsies Gusts Ābele. "Šī vairāk ir vecāku grāmata par dauzīšanos kopā ar bērniem," atklāj Andris Akmentiņš un atzīst, ka "šī ir mana grāmata, ko vienmēr esmu gribējis un sapņojis, Zanderes bikstīts esmu dabūjis līdz galam." Autors arī atzīst, ka tajā ir iekšā ļoti daudz reālās dzīves. Nākamā, ja taps, būs jau kopā ar "Pārventas delveriem". Andra Akmentiņa pirmajā dzejas krājumā bērniem iekļauti 36 dzejoļi, kas izdzīvoti un uzrakstīti kopā ar dēliem – dvīņiem Edgaru un Bruno. Puikām augot, ir izaugusi arī grāmata, kurā bērnu un pieaugušo vieno klātbūtne – ne ar ko neaizstājams un ne par kādu naudu nenopērkams dārgums. Mākslinieks Krišs Salmanis grāmatai ilustrācijas veidojis no plastilīna. Ja visa dauzīšanās ar dzejoļiem būs veiksmīga, tad rudenī "Klātbūtne" būs arī Rīgā, bet audiogrāmata – jebkur pasaulē. Pagaidām sarunai ar Andri Akmentiņu fonā čivina, pūš un rej, jo pavasarī negribas istabā sēdēt. Uzklausām arī viņa pieredzi, strādājot Pārventas bibliotēkas bērnu nodaļā. Dzejniekam ir tā priekšrocība vārdus ieraudzīt arī ārpus gramatikas likumiem un pareizai vārdu dalīšanai, piemēram, Akmentiņam "pārslodze" ir pārslas pārēdusies odze, bet "kvīts" ir cūkas kvieciens.

Rakstnieces un uzņēmējas Andras Neiburgas personība un dienasgrāmata “Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas. 2003–2019” iedvesmojusi “Kvadrifronu” radīt izrādi “Es esmu tas, kas paliek pāri”. Ar radošo komandu tiekamies Kultūras rondo. Stāsta Ance Strazda, Anta Aizupe, Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis.

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa. Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm. Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas. Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties. No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

Maija sākumā sola siltu laiku, bet par salnām aizmirst nevajadzētu. Kādus augus stādīt, bet kurus vēl atstāt piesegtus? Par to un citiem maija dārza darbiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne, dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš. Maijs tradicionāli sākas ar Stādu parādi Siguldā un arī šis gads nav izņēmums. Piedalīsies vairāk nekā 300 audzētāju un arī amatnieki. Bet runājot par darbiem dārzā, Maruta Kaminska atgādina, ka lielākā daļa dārzu ir sausi un augi, kas cietuši pēc sala, ir rūpīgi jālaista. Ir jāsāk arī mēslot, bet vispirms ir jāpadzirda, jo sausus un nomocītus augus nevar mēslot. Kad paliks siltāks, augsnē būs jāierušina preparāti, kas veicinātu augu izturību. Vija Rožkalne atgādina, ka vajag rušināt augsni zem augiem kokiem, jo tā visas kaitēkļu oliņas izvelk ārā un saules stari tās piebeidz. Rušinot var iestrādāt mēslojumu. Dārzkopji arī iesaka zemi ap augiem mulčēt, turklāt var ne tikai iegādāties jau gatavo veikalā, bet pašam sagatavot - mulčēt visus sīkos zariņus. Tikai jāatceras, ja ap augiem veido mulčas uzbērumu, tā ir mākslīga vide un augsnes pašregulācija vairs nedarbosies.  

Pēc aprīļa vidū notikušā Parīzes maratona prāvs pulks franču skriešanas entuziastu un līdzjutēju sāka uzdot jautājumus publiskajās saziņas vietnēs: vai patiesi starptautisko maratonu garākajās distancēs arvien biežāk piedalās skrējēji, kuri tam acīmredzami nav fiziski gatavi? Šādu jautājumu viņus mudināja uzdot daži maratona distances dalībnieki, kuri startēja ar dārgu ekipējumu, taču jau aptuveni piektajā kilometrā viņu spēki bija izsīkuši. Vai pasaules galvaspilsētu un citu lielo maratonu rīkotāji pārbauda skrējeju veselības stāvokli pirms starta garajās distancēs, un vai patiesi pieaug nepietiekami sagatavotu skrējēju skaits garajās distancēs? 49. Parīzes maratons šogad notika 12. aprīlī. Tajā piedalījās gandrīz 59 tūkstoši skrējēju, bet 57 ar pusi tūkstoši sasniedza finišu. Klasisko maratona distanci – 42 kilometrus un 195 metrus – veica arī jaunzēlandiete Sonja Hemptone un amerikānis Filips Bats. Tieši viņu sniegumu maratona ievadā, aptuveni piektajā kilometrā, pēc sacensībām sociālās saziņas vietnēs kaismīgi apsprieda francūži. Amerikānis Bats kāda līdzjutēja filmētajā video jau maratona distances pašā sākumā bija redzams lēni soļojam, jaunzēlandiete Hemptona pārvietojās nedaudz ātrākā iešanas tempā. Jāuzver gan, ka abi finišēja – tas tomēr ir liels sasniegums. Bats finiša līniju šķērsoja pēc piecām stundām un 46 minūtēm, bet Hemptone – pēc sešām stundām un 11 minūtēm. Franču sociālās saziņas vietņu lietotājiem gan radās pamatots jautājums, vai šie skrējēji maratonam pieteikušies pareizo mērķu vadīti. Daži pat viņus nodēvēja par “Instagram skrējējiem”. Proti, vai viņu galvenā vēlme nav bijusi kaut ko pierādīt kādam citam, padižoties, jo fiziskā sagatavotība šķietami nebija vajadzīgajā līmenī. Šis gadījums uzšķīla dzirksteli pamatotam jautājumam: vai skriešanas sacensību rīkotāji Latvijā un ārzemēs vispār pārbauda to, kāds ir dalībnieku veselības stāvoklis, vai viņu fiziskā sagatavotība atbilst garajām distancēm – pusmaratonam un maratonam. Rīgas maratona rīkotājs Aigars Nords saka, ka konkrētu veselības pārbaužu nav, netiek prasīts arī, piemēram, ģimenes ārsta atzinums par skrējēja veselību. Lai gan nav acīmredzamu veselības datu pārbaužu, Rīgas maratona rīkotāji izveidojuši daudzslāņu filtru, kas atsijā tos, kuri garajām distancēm nav gatavi.

Ir jārunā par līdzvērtīgu konkurenci uzņēmēju starpā. Tādu viedokli intervijā Latvijas Radio pauda Saeimas deputāte Ināra Mūrniece no Nacionālas apvienības, sakot, ka ir uzņēmēji, kas pārtrauca sadarboties ar Krieviju pēc tās pilna iebrukuma Ukrainā, un ir tādi, kas to turpina darīt, gūstot peļņu. Deputāte sacīja, ka tie, kas tirgojas ar Krieviju nedrīkst saņemt papildu atbalstu. "Tie ir gan iepirkumi, gan Eiropas Savienības fondu atbalsts, gan Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalsts. Mēs e nevaram runāt par vienlīdzīgu konkurenci uzņēmēju starpā. Ir vieni, kas tirgojas ar Austrumiem un Rietumiem un vēl saņem visdažādāko atbalstu. Un tad ir citi, kas pārorientēja savu darbību un biznesu un cieš zaudējumus, un iet kopā ar valsts politiku," bilst Mūrniece. Mūrniece sagaida, ka valsts tomēr publiskos uzņēmumus, kas sadarbojas ar agresorvalstīm un sacīja, ka viņai arī ir zināmi atsevišķi uzņēmumi, kas to dara. Latvijas Radio aicināja nosaukt šos piemērus, tomēr viņa atteicās to darīt. Jāpiebilst, ka Saeimas Ārlietu komisijā šodien, 29. aprīlī,  diskutēs par to, kā mazināt uzņēmumu sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju

Lai uzlabotu pensiju sistēmu un iedzīvotāji varētu saņemt vairāk līdzekļu pēc pensionēšanās, pašlaik tiek strādāts pie vairākiem variantiem. Viens no tiem – ejot pensijā izmaksāt tikai daļu otrā līmeņa uzkrājumu un ļaut turpināt ieguldīt. Lai arī diskusijas par elastīgākiem otrā līmeņa pensijas izņemšanas mehānismiem sākās pirms gada, joprojām šī sistēma nav ieviesta. Šobrīd pensijas saņemšanas brīdis ir vājā vieta Latvijas pensiju otrā līmeņa sistēmā. To saka Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure. Uzkrājums, dodoties pensijā, šobrīd lielākoties tiek fiksēts, kas nozīmē risku pensiju līdzekļu saņemšanu brīdī, ja tobrīd finanšu tirgi ir zemākajā punktā. Ņemot vērā, ka pensijā pavadām aptuveni 17 gadus, jāmeklē risinājumus, kas ļauj kapitālam turpināt pelnīt arī šajā laikā. Lai to labotu, Latvijas Banka kopā ar Labklājības ministriju strādā pie trim variantiem. Viens no tiem – turpināt krāt esošajos pensiju plānos un izmaksāt no šī pensiju plāna nevis konkrētu summu, ko aprēķina, ejot pensijā, bet plāna daļu.

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums. Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens".  Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei. Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls. Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā. Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne? Ieva Parša: Jā. Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas) Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta’’ mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu. Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam? Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu. Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk? Valdis Butāns: Neapšaubāmi. Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas. Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam. Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.