Politikas podkāsts

Aizsardzības ministrs Raivis Melnis, kuru amatā virzīja "Jaunā Vienotība", 15. Saeimas vēlēšanās nekandidēs. Intervijā rīta programmā Labrīt viņš norādīja, ka, jau stājoties amatā, ziņojis, ka partiju apvienībā "Jaunā Vienotība" iestāties neplāno. "Savs solījums ir jātur," sacīja ministrs. Melni aizsardzības ministra amatā stāties aicināja iepriekšējā premjere Evika Siliņa ("Jaunā Vienotība") pēc tam, kad zaudēja uzticību toreizējam ministram Andrim Sprūdam ("Progresīvie"). Lai varētu kļūt par ministru, Melnim bija jāatvaļinās no dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos, kuros viņš dienēja kopš 1996. gada. Runājot par Latvijas drošības stiprināšanu – pirmo aizdevuma daļu vairāk nekā 500 miljonu eiro apmērā no Eiropas drošības rīcības fonda plānots ieguldīt kaujas spēju stiprināšanā. Kā norādīja Melnis, runa ir par pretgaisa aizsardzības sistēmām, munīcijas krājumu veidošanu un dažādu netiešās uguns-sistēmu iegādi.

Latvijas slimnīcas ir gatavas ārkārtas situācijām, un to pierādījis arī Covid-19 laiks, taču pirms pāris nedēļām pieredzētās garās rindas ar neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnām pie Stradiņa slimnīcas Rīgā ir bijis atsevišķs gadījums, kas ir atrisināts. Tā Latvijas Radio sacīja Veselības ministrs Hosams Abu Meri no „Jaunās Vienotības”. Viņš skaidroja, ka „ātrās palīdzības” mašīnu rindas veidojušās pirmdienas rītā, kad brīvdienās nav strādājuši ģimenes ārsti, bet kad no slimnīcas vēl nav izrakstīti iepriekšējie pacienti.

"Krievija jau paliks, arī kad Putina vairs nebūs. Taču tā būs pavisam citāda Krievija, kuru būs neatgriezeniski izmainījusi viņa maniakālā apsēstība ar savu iedomāto misiju - Krievijas impērijas atjaunošanu." Tā savas nesen iznākušās autobiogrāfiskās grāmatas prologā raksta Džila Dohertija (Jill Dougherty), žurnāliste un Krievijas eksperte, šobrīd Džordžtaunas universitātes pasniedzēja. Savulaik apmēram 30 gadus raidsabiedrības CNN līdzstrādniece, tai skaitā gandrīz 10 gadus CNN Maskavas biroja vadītāja.  Nesen Džila Dohertija viesojās Latvijā un arī Latvijas Radio. Runājām par Krieviju, bet arī par Ameriku un žurnālistikas likteni šodienas pasaulē. Sarunas otrā daļa.

Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Ilzi Indriksoni (Nacionālā apvienība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un TV3 ziņu redaktore Līva Pārupe.  

Premjers Andris Kulbergs uz mēnesi apturējis lielos informācijas tehnoloģiju iepirkumus. Tikmēr Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbinieki satraucas par savu vēsturisko zīmolu saglabāšanu. Par nedēļas notikumiem Krustpunktā diskutē žurnālisti. Analizē Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde.  

ASV un Irāna beidzot panākušas vienošanos, kas paredz militāro operāciju izbeigšanu visās frontēs, tajā skaitā Libānā. G7 samitā Francijā valstu līderi disktutē par iespējām izbeigt karu Ukrainā. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vadošais partneris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un Austrumeiropās politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs. Optimisms avansā Svētdienas, 14. jūnija, pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents Tramps savā sociālajā platformā „Truth Social” paziņoja, ka sarunās ar Irānu panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un miera sarunu sākšanu. Nākamajā dienā attiecīgo saprašanās memorandu elektroniski parakstīja Tramps, viceprezidents Venss un Irānas parlamenta priekšsēdis Mohamads Bagers Galibafs, savukārt oficiālajai parakstīšanas ceremonijai klātienē ar viceprezidenta Vensa un Irānas ārlietu ministra Abāsa Aragči piedalīšanos jānotiek piektdien, 19. jūnijā, Šveices kūrortpilsētiņā Burgenstokā. Oficiāli memoranda teksts tiks publiskots tikai pēc parakstīšanas, taču mediju rīcībā nonācis uzmetuma variants, no kura var spriest par vienošanās aprisēm. Puses tūdaļ pārtrauc karadarbību un Hormuza šauruma blokādi. Savienotās Valstis atceļ sankcijas Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai, tai skaitā attiecīgus finanšu un loģistikas operāciju ierobežojumus. Pēc memoranda parakstīšanas sāksies miera sarunas, kam atvēlēti divi mēneši. Atkarībā no sarunu progresa tiks pakāpeniski atsaldēti Rietumos esošie Irānas finanšu resursi, savukārt Teherāna apņemas sarunu periodā neattīstīt tālāk savu kodolprogrammu un neveikt urāna bagātināšanu. Memorandā iezīmētas dažas perspektīvā mierlīguma detaļas. Savienotās Valstis apņemas trīsdesmit dienu laikā pēc galīgās vienošanās izvest savu karaspēku no, kā teikts tekstā, „pieguļošajiem rajoniem”. Tiek pieteikta trīssimt miljardu dolāru liela Irānas atjaunošanas fonda izveide, pamatā no privātā kapitāla un reģiona valstu iemaksām. Tikām tekstā velti meklēt kādas norādes par Irānas kodolprogrammas nākotni un jau bagātinātā urāna rezervju tālāko likteni – šie jautājumi jārisina plānotajā sarunu procesā. Visi, kas izsakās par piektdien parakstāmo vienošanos, ir vienisprātis, ka galvenais to apdraudošais faktors šobrīd ir karadarbība Libānā. Irāna uzstāj, ka vienošanās attiecināma arī uz Izraēlas īstenotajām militārajām operācijām pret kustību „Hezbollah” Libānas dienvidos, taču Izraēla, kas nebija līdzšinējo sarunu dalībniece, neuzskata memorandu par sev saistošu. Salīdzinoši diplomātiski no Trampa vienošanās ar Teherānu distancējies premjerministrs Benjamins Netanjahu, kamēr daži viņa kabineta locekļi, kā nacionālās drošības ministrs Itamars Bengvirs un finanšu ministrs Becalels Smotričs, bijuši savos izteikumos daudz skarbāki. Aizsardzības ministrs Izraels Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki paliks ieņemtajās Dienvidlibānas teritorijās tik ilgi, cik uzskatīs par nepieciešamu. Ko Ženēvas ezera vilnīši žūžo Šī gada „Lielā septiņnieka” samits no 15. līdz 17. jūnijam norit gleznainajā Francijas Eviānas kūrortā, Ženēvas ezera dienvidu krastā. Pirmdien elektroniski parakstītais Savienoto Valstu un Irānas saprašanās memorands kļuva par pacilājošu uvertīru globālo smagsvaru „koncertam”, ļaujot Eiropas valstu līderiem pārstatīt tikšanās fokusu sev vēlamajā virzienā – uz pretdarbību Krievijas agresijai un atbalstu Ukrainai. Praktiski tas nozīmē – grozīt Donalda Trampa prātu tālāk no Ankoridžas vektora, respektīvi, pār mēru iejūtības pret Kremļa gribēšanām. Klāt samitā un Ukrainas jautājumam veltītajā apspriedē bija arī prezidents Zelenskis, vairakkārt izmantojot iespēju divsarunai ar Baltā nama saimnieku. Šķiet, ka kopīgie pūliņi vaiņagojās panākumiem, kas atspoguļojās arī līderu kopīgajos paziņojumos par apņemšanos, citējot, „palielināt pretgaisa aizsardzības spējas, atbalsta sistēmu un pārtvērēju, kā arī tālas darbības līdzekļu piegādi”, arī kāpināt „spiedienu uz Krievijas kara ekonomiku. Šajā kontekstā mēs pastiprināsim savas sankcijas, tostarp tās, kas vērstas pret naftas un gāzes nozarēm.” Pie tam teksta turpinājumā norādīts, ka pēdējais iespējams, pateicoties prezidentam Trampam, kurš nodrošinājis vienošanos par Hormuza atkalatvēršanu. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs preses citēts sakām, ka Donalds Tramps esot „sadarbīgā noskaņojumā”, un tas viešot optimismu par iespējām izbeigt karadarbību Ukrainā. Samita dienaskārtībā, protams, ir arī citi jautājumi. Kopīgi paziņojumi pieņemti par koordinētu darbību Ebolas vīrusa epidēmijas apkarošanai Kongo un cīņai pret starptautisko noziedzību, sevišķi nelegālo migrantu pārvadāšanas shēmām. Šodiena, savukārt, tikšot veltīta ekonomikas problemātikai, īpaši Tuvo Austrumu konflikta negatīvajai ietekmei, un ar mākslīgo intelektu saistītajiem drošības riskiem. Starp citu, mediji visai plaši atreferē arī samita dalībnieku sarunu fragmentus, kas nejauši nonākuši preses mikrofonu dzirdamības zonā. Nekas pārlieku kutelīgs gan pasaules varenajiem nav pasprucis. Visvairāk uzmanības piesaistījusi aprauta Donalda Trampa frāze, kad sarunā ar Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu viņš piesauc Grenlandi. Konteksts palicis „ārpus ētera”, bet var secināt, ka ledainā sala joprojām neiziet Baltā nama saimniekam no prāta. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nākamnedēļ aprit 10 gadi, kopš neliels Lielbritānijas iedzīvotāju pārsvars referendumā atbalstīja izstāšanos no Eiropas Savienības. Aizvadīto desmitgadi valsts pavadīja šī balsojuma seku ēnā. Latvijas Radio intervētie eksperti un Lielbritānijas latvieši atzīst – Apvienotā Karaliste vairāk ir zaudējusi nekā ieguvusi no tā sauktā „breksita”. Jaunākie aptaujas dati liecina: tagad par ciešākām attiecībām ar Eiropu iestājas trīs piektdaļas britu. Plašāk par balsojuma ietekmi toreiz un tagad. „Balsojums bija ļoti paredzams, jo cilvēks, kurš sāka tieši visu šo kampaņu par breksitu, to izdarīja ļoti gudri. Tas bija Naidžels Farāžs, kurš parādījās ne no kurienes. Būtībā sataisīja milzīgu traci, ka ir jābūt breksitam, ka Anglijai ir jāizstājas no Eiropas Savienības, jo tas uzlabos dzīvi Anglijā.” Tā uz jautājumu, vai pirms desmit gadiem notikušā referenduma par Lielbritānijas turpmāko dalību Eiropas Savienībā iznākums bija paredzams, sarunā ar Latvijas Radio atbild Zaiga Tapiņa. Viņa Apvienotajā Karalistē dzīvo 18 gadus, un, ja neskaita dažus mēnešus Londonā, nemainīgi dzīvojusi Bostonā. Šeit mīt liels Austrumeiropā dzimušo migrantu īpatsvars. Un tieši šajā pilsētā tika fiksēts lielākais atbalsts Lielbritānijas aiziešanai no ES – trīs ceturtdaļas iedzīvotāju nobalsoja par izstāšanos. Tapiņa, kura strādā cilvēkresursu pārvaldībā, skaidro, ka pilsētā var just "Brexit" sekas – pamatā darba spēka pieejamības ziņā.

Ir pienākusi raidījuma (ne-)Diplomātiskās pusdienas pēdējā sērija, tāpēc vēlamies paskatīties uz to, kas vēl tikai nāks, ne atskatīties uz notikušo. Un nevis runāt par vienu notikumu, bet pievērsties lieliem blokiem – drošība, ekonomika, migrācija un vēlēšanas. Pasaule mūs nebrīdina par jauniem notikumiem un atgadījumiem, bet patiesībā liela daļa no tiem savā veidā jau kalendārā ir ierakstīti. Mēs zinām datumus, zinām dalībniekus, tikai vēl nezinām iznākumu.

Izglītības un zinātnes ministrija līdz šim saskaņojusi pašvaldību lēmumus par aptuveni 40 skolu likvidāciju vai reorganizāciju no nākamā mācību gada. Izmaiņas skolu tīklā šogad ir straujas, jo jaunais skolu finansēšanas modelis paredz, ka valsts pilnībā vai daļēji atteiksies no skolotāju algu maksāšanas tajās skolās, kur skolēnu skaits neatbilst izvirzītajām prasībām. Ir vietvaras, kuras gatavas vismaz pagaidām saglabāt šādas skolas un pašas maksāt pedagogu algas. Daļa šo vietvaru gan vēl cer, ka klases līdz septembrim aizpildīsies atbilstoši prasībām vai arī Izglītības un zinātnes ministrija tomēr kaut nedaudz mainīs skolām izvirzītās prasības. Tāpēc pilnas skaidrības par to, cik lielā mērā pašvaldības iesaistīsies skolotāju algošanā, vēl nav. 

Kāpēc premjers Andris Kulbergs no "Apvienotā saraksta" stāsta, ka Latvija ir pirmā Baltijas valsts, kas parakstījusi dronu sadarbības līgumu ar Ukrainu? Un kā ziņas par sadarbību ar Ukrainu interpretē pašmāju prokremliskie blogeri? Par to stāsta Justīne Kozlovska, "Re:Baltica" žurnāliste.

Nesen publicēts pētījums par Latvijas vēlētāju vērtībām un to noteikšanu atbilstoši politiskajiem spektriem rāda: daļas sabiedrības uzskatu joprojām ietekmē padomju mantojums. Kā sarunā ar Latvijas Radio norāda viens no pētījuma autoriem – politologs Mārtiņš Hiršs, tieši tas ietekmē vecākas paaudzes cilvēku vēlmi pēc stingrākas rokas politikā. To, kā notikumi ap Stambulas konvencijas denonsēšanu atspoguļojas pētījuma rezultātos, kā arī citām tā atziņām, saruna ar Mārtiņu Hiršu. Rihards Millers: Sanāk, ka pētījums ir daļēji vērsts ne tikai uz Latvijas sabiedrības paradumu skaidrošanu, bet arī patiešām auditorijai Eiropas valstīs. Mārtiņš Hiršs: Jā, tieši tā! Klients - Frīdriha Eberta fonds. Viņi regulāri pasūta pētījumus par Latviju, par pārējām Baltijas valstīm. Iespējams, ja viss tur sanāks viņiem, šāds pētījums tika atkārtots gan Lietuvā, gan Igaunijā, lai redzētu, kā tās Baltijas valstis izskatās savā starpā, jo tas ir interesanti gan vietējiem politiķiem, gan arī starptautiski. Jo pēdējos gados ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts Baltijas valstīm. Viens ir drošības aspekti - tanki, lidmašīnas, droni. Bet tajā pašā laikā ir arī vesels bars ar tiem nemilitārajiem drošības aspektiem. Informācijas karš - tajā mēs arī dzīvojam. Tāpēc, jo labāk tu saproti, kādas ir tās sabiedrības Baltijā, kādi ir tie vājie punkti, ievainojamības, kas ir tās plaisas, tad tu vari veiksmīgāk domāt, kā tad adresēt. Jo Rietumvalstis investē Baltijas nevalstiskajās organizācijās, Baltijas medijos ar domu, ka tu vari labāk uzrunāt sabiedrību, labāk saprast sabiedrības vajadzības. Tad arī Baltijas valstu valdības var labāk pretoties tiem draudiem, tai ietekmei, kas nāk no Krievijas.

Valdība šodien, 12. jūnijā, sanāks uz slēgtu sēdi, lai pārrunātu katra ministra trīs prioritāros darbus, ko iecerēts paveikt šīs valdības darbības laikā. Premjers Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta” intervijā Latvijas Radio teica, ka atklāta sēde nav produktīva, un slēgtajā sēdē neko neslēps. Pēc sēdes plānots paziņojums medijiem.

Pagājušas divas nedēļas kopš jaunās valdības apstiprināšanas. Iekšlietu ministrs Jānis Dombrava darbu sāka ar rīkojumu par valsts valodas izmantošanu iekšlietu sistēmā strādājošajiem gan savā starpā, gan ar iedzīvotājiem. Kopumā kā prioritātes ministrs minējis migrācijas ierobežošanu, civilo aizsardzību un dienestu kapacitātes stiprināšanu.  Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministru Jāni Dombravu (Nacionālā apvienība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs un aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis.  

Latvijā tuvākajos gados plāno izbūvēt desmitiem jaunu vēja parku, valsts saka – tas vajadzīgs enerģētiskajai neatkarībai. Taču, līdztekus projektu attīstībai, veidojas organizēta pretestība vēja parkiem – vietām notiek dažādi pasākumi, kuros izplata vēstījumus par vēja enerģijas ietekmi uz cilvēku veselību.  Anita Zaļuma, pedagoģe un angļu valodas filoloģe, Vācijā mājas apstākļos aprūpē smagi slimus cilvēkus: „Salasos visu to informāciju par vēja parkiem un domāju, kāpēc man no rītiem sirds kāpj pa muti ārā?” Publiskās apspriedēs, sociālajos tīklos un iedzīvotāju sapulcēs izskan brīdinājumi par ļoti zemas frekvences skaņu jeb infraskaņu un veselības riskiem. Daļa šo argumentu balstās atsevišķos, pretrunīgi vērtētos pētījumos, uz kuriem atsaucas cilvēki, kuri paši nav šīs jomas pētnieki. Jānis Blahins, pētnieks un fizikas doktorants, Valgas konferences dalībnieks: „Tas ir man vaļasprieks. Katram zinātniekam var būt daudz vaļasprieku.” Arī valsts vēl tikai pielāgo regulējumu vēja enerģijas attīstībai. Atbildīgajā ministrijā atzīst, ka daudzos jautājumos skaidrība veidojas pakāpeniski, un tieši tas daļā sabiedrības rada neuzticēšanos. Līga Kurevska, Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre: „Perfekta vide, lai pieņemtu, ka valsts par cilvēku aizmirsa.” Atvērto failu pusstundā pētām, kādā mērā pretestība vēja parkiem notiek organizēti starptautiskā mērogā, nevis tā ir tikai spontāna vietējo iedzīvotāju kustība? Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Pieaugošie aizsardzības izdevumi, jau uzņemtās saistības un ierobežotās iespējas palielināt ieņēmumus liek arvien skaļāk runāt par mūsu valsts budžeta izdevumu samazināšanu. Kur meklēt ietaupījumus un cik reāli tas ir? Par to šodien, 10. jūnijā, sprieda Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā. Finanšu ministrija uzsver, ka vieglākie ietaupījumi jau lielā mērā ir atrasti, tāpēc turpmāk būs jālemj par plašākām politikas prioritātēm. Savukārt nozaru pārstāvji aicina valdību rīkoties izlēmīgāk un noteikt konkrētus mērķus izdevumu samazināšanai.   

Ja dronu uzlidojumos kādam uzņēmējam vai privātpersonai nodarīs zaudējumus, tad valsts plāno to kompensēt. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja ekonomikas ministrs Viktors Valainis no Zaļo un Zemnieku savienības. Jau esot izstrādāts algoritms, ko plānots apstiprināt.  "Cilvēkiem šie kaitējumi, šī nelaime ir pilnībā jāatlīdzina. Algoritmu mēs plānojam prezentēt jau 27. jūnijā izbraukuma sēdē Latgalē. Uz to šobrīd strādā vairākas ministrijas, un es domāju, rezultāts būs. Ir jābūt skaidrai valsts atbildei, kādā veidā tiek pilnībā kompensēti zaudējumi, ja tādi radušies. Tam jābūt gan privātpersonām, ja, pieņemsim, mašīnai vai vienīgajam mājoklim ir radīta problēma, gan arī uzņēmējam, ja tu esi ieguldījis 50 vai 100 miljonus ražotnes izveidē," norāda Valainis.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš. Ukraina pirmajā jūnija nedēļā veikusi vairākus uzbrukumus Krievijas reģionos, sasniedzot Krievijas teritoriju līdz pat tūkstošiem kilometru dziļumā un trāpot vairākiem mērķiem. Dažas dienas iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklātā vēstulē Krievijas diktatoram Putinam piedāvāja tikties klātienē, lai apspriestu kara izbeigšanu, un paziņoja, ka Ukraina ir gatava abu valstu līderu sarunām. Vācija, Francija Lielbritānija kopā ar Ukrainu šobrīd strādā pie plāna, lai piespiestu Krieviju iesaistīties sarunās par kara izbeigšanu, tā rakstīja ziņu aģentūra "Bloomberg".  Ukrainas panākumi frontē un sekmīgie triecieni dziļi Krievijas teritorijā ir stiprinājuši Ukrainas prezidenta Zelenska pozīcijas, tāpēc Londona, Berlīne un Parīze saskata iespēju panākt Krievijas diktatora Putina sēšanos pie galda. Rīgā notikušajā Starkom ikgadējā konferencē kādā no diskusijām izskanēja viedoklis, ka Krievija šobrīd ir ievainots dzīvnieks, tādēļ ļoti bīstams. Jūs bijāt komandā, kas apkopoja un veidoja krievu ofensīvas kampaņas izvērtējumu kopš 2022. gada februāra. Pirms tam jūs ziņojāt ari par Krievijas gatavošanos pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Vai ir iespējams pateikt, ko Krievija gatavojas darīt tagad? Katerina Stepanenko : Manuprāt, Krievija turpina virzīt savu stratēģisko mērķi, tas ir, dzīties pēc "gravitācijas centriem", kas atrodami rietumu galvaspilsētās. Tā cenšas iznīcināt atbalstu Ukrainai. Ja skatāmies uz Krievijas stratēģiskajiem mērķiem, numur viens ir iekarot Ukrainu. Krievija zina, ka tas nav iespējams tikai ar militāru spēku vien. Kā pierādījuši līdzšinējie kara gadi, ukraiņi ir apturējuši daudzas krievu ofensīvas, krievu progress šobrīd ir pietuvojies absolūtai nullei, pateicoties ukraiņu pretuzbrukumiem un formējošajām operācijām. Krievijas mērķis ir bijis tēmēt pa gravitācijas centriem Vašingtonā, Briselē, Parīzē, Londonā, lai liktu Ukrainas partneriem to pamest, tādējādi liekot Ukrainai priekšlaicīgi piekāpties Krievijas nosacījumiem. To Kremlis ir virzījis jau kādu laiku, un visdrīzāk turpinās virzīt. Izaicinājums ir skatīties uz āru, ko Kremlis darīs tālāk, aiz Ukrainas robežām? Tas ir neparedzams, grūti atbildams jautājums, vismaz pašlaik. Kremlis turpina attīstīt vairākus naratīvus. Ja skatāmies salīdzinoši, piemēram, 2022. gads un situācija šobrīd. Vai to vispār ir iespējams salīdzināt? Katerina Stepanenko: 2022. bija interesants gads, jo man tolaik šķita, ka Kremlis vēl nebija izveidojis pareizo informatīvo stāvokli kara uzsākšanai. Ja skatāmies uz iekšējiem vēstījumiem, ko Kremlis izplatīja, daudzi no tiem bija haotiski. Tie krievu sabiedrībai klāstīja, ka nekāda kara nebūs, ja nu kaut kas tomēr notiks, tas būs maza mēroga iebrukums, kurā Krievija uzvarētu pāris dienu laikā. Šeit arī rodama problēma – Kremlim neizdevās savu sabiedrību sagatavot ilgstošam konfliktam, likt tai ziedoties. Tas ir izaicinājums, ar ko Krievijas informatīvā telpa saskaras jau pēdējos četrus gadus. Katru reizi, kad ukraiņu spēki dodas uzbrukumā un gūst panākumus kara laukā, vai apdzen Krievijas spēkus militārās inovācijas lauciņā, tas rada atgriezenisko saiti Krievijas sabiedrībā. Redzam, kā krievvu ultranacionālisti sūdzas par Aizsardzības ministrijas vai bruņoto spēku amatpersonām. Lielā problēma ir šāda – Krievija domāja, ka karu uzvarēs ļoti ātri, bez lielas ziedošanās no tautas, taču, kad tas nenotika, valsts ir centusies pielāgoties, sabiedrību "atpakaļejoši" sagatavot karam, cerībā, ka tā pieņems arvien augošos zaudējumus.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš.

"Rail Baltica" projektam nepieciešams restarts – uzreiz pēc jaunās valdības izveidošanas ar šādu paziņojumu nāca klajā uzņēmums "RB Rail", kas atbild par šo projektu. Premjers Andris Kulbergs, kurš savulaik parlamentā vadīja izmeklēšanas komisiju par "Rail Baltica", apņēmies vadīt projekta tālākās virzības modeļa izstrādi – šāds uzdevums noteikts arī valdības deklarācijā. Tur arī minēta nepieciešamība nodrošināt pietiekamu Eiropas Savienības finansējumu, lai projekts tiktu īstenots. Kā varētu izskatīties projekta tālākā virzība, kādi ir steidzami nepieciešamie lēmumi nākamajiem pieciem valdības darba mēnešiem? Krustpunktā skaidro un analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, "RB Rail" padomes priekšsēdētājs Matīss Paegle, Ministru prezidenta ārštata konsultatīvais darbinieks juridiskajos jautājumos Krišs Lipšāns un Eiropas Dzelzceļa līnijas valdes priekšsēdētajs Mārtiņš Ķeņģis.  

Pavisam drīz, 2026. gada 23. jūnijā, Apvienotā Karaliste atzīmēs "Brexit" referenduma desmito gadadienu. Pirms desmit gadiem 51,9% britu vēlētāju nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, savukārt 48,1% balsoja par palikšanu. Šajā referendumā pirms desmit gadiem, vēlētāju aktivitāte sasniedza 72,2%, un balsojumā piedalījās vairāk nekā 33 miljoni cilvēku. Tas kļuva par vienu no lielākajiem demokrātiskajiem procesiem Lielbritānijas vēsturē un aizsāka procesu, kas galu galā noveda pie Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī. Desmit gadus vēlāk "Brexit" joprojām ir viens no nozīmīgākajiem politiskajiem lēmumiem mūsdienu Lielbritānijas vēsturē. Tiesa, sabiedrības attieksme kopš referenduma ir būtiski mainījusies. 2026. gada aprīlī publicētās aptaujas liecina, ka 53% britu atbalstītu atgriešanos Eiropas Savienībā, kamēr tikai 34% būtu pret. Savukārt atsevišķā "YouGov" aptaujā atbalsts atgriešanās idejai sasniedza 56%. Aptaujas arī norāda, ka aptuveni 63% britu atbalsta ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību nekā pašlaik. Neskatoties uz šīm tendencēm, atgriešanās ES šobrīd nav valdības politika. Premjerministrs Kīrs Stārmers ir izslēdzis iespēju pašreizējā parlamenta sasaukuma laikā pievienoties Eiropas Savienībai, Vienotajam tirgum vai Muitas savienībai. Tomēr vairāki ievērojami Leiboristu partijas politiķi, tostarp Endijs Bērnhems un Vess Strītings, ir norādījuši, ka dalība ES ilgtermiņā varētu kļūt par Lielbritānijas mērķi. Tuvojoties nākamajām parlamenta vēlēšanām, "Brexit" joprojām ir nozīmīgs jautājums britu politikā, lai gan tas vairs nedominē politiskajā dienaskārtībā tādā mērā kā laika posmā no 2016. līdz 2020. gadam. Tāpēc desmit gadus pēc referenduma galvenais jautājums nav par to, vai "Brexit" notika, bet gan par to, kādas ir tā sekas?

Krievijas karš Ukrainā demonstrē, ka bruņotajiem spēkiem ir jāspēj strauji pielāgoties jauniem izaicinājumiem un tehnoloģiskā iespējām. par to, cik mēs esam elastīgi, Krustpunktā intervija ar Brigādes ģenerāli, MATO daudznacionālās divīzijas štāba "Ziemeļi" komandiera vietnieku Ilmāru Ati Lejiņu.  

Nevajag noniecināt savas tiesības izvēlēties varu Latvijā, bet pirms balsošanas – pētiet kandidātu "kredītvēsturi" nevis lozungus. Tā iesaka jurists Gunārs Kusiņš. Kā Saeimā piedalījās likumprojektu tapšanā un cik sarežģīti ir pieņemt nepārsūdzamos Satversmes tiesas spriedumus, arī par vidusskolēnu zināšanu robiem Latvijas vēsturē – saruna ar Gunāru Kusiņu Laikmeta krustpunktā. 21 gadu Gunārs Kusiņš ir bijis klāt Saeimas izstrādātajiem likumiem, tātad tam, kā ar likumu veidota mūsu valsts. Tad desmit gadus bijis Satversmes tiesas tiesnesis,  jau vērtējot tās normas likumos, pret kurām kāds iebildis. Tagad, tāpat kā vēl pirms šiem vairāk nekā 30 gadiem viņš ir atgriezies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un savus studentus konsultē tāpat kā toreiz, tikai klātienē. Laikmeta krustpunktā jurists, bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesnesis, strādājis arī pie diviem prezidentiem Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā, vairāku grāmatu un publikāciju autors Latvijas Universitātes Senāta senators Gunārs Kusiņš. Priekšvēlēšanu laiks, kuru jau tagad zināmā mērā piedzīvojam, ar zināmu regularitāti ir arī brīdis, kad cilvēki runā gan par tautas vēlētu prezidentu, gan par to, vai būtu vajadzīga vēlēšanu sistēmas maiņa. Vispirms par pēdējo. Cik, jūsuprāt, kvalitatīva ir bijusi līdz šim jums dzirdētā diskusija par to, ka Latvijā būtu nepieciešams mainīt vēlēšanu sistēmu? Cilvēki, kuri vēlas ienākt politikā, ir sevi pieteikuši tieši ar šādu uzstādījumu. Gunārs Kusiņš: Es gan uz šo lietu raugos nedaudz savādāk, ja tā drīkst teikt, jautājuma uzdošanas secībā. Vispirms es gribētu uzdot jautājumus, kas pašreizējā sistēmā ir slikti? Lai gan ar vārdu vēlēšanu sistēma dažādi cilvēki saprot nedaudz atšķirīgas lietas, bet es pirmo jautātu, kas šobrīd ir slikti? Es vienmēr esmu aizstāvējis tādu viedokli, ka jālabo ir tas, kas ir nepareizi, nevis vienkārši jāmaina tādas iedomātas vajadzības dēļ vai vienkārši greiza priekšstata dēļ, ka kaut kas ir jāmaina. Jebkuriem piedāvājumiem ir jānovērš kaut kādi trūkumi. Es teiktu, arī man pašreizējā vēlēšanu likuma ietvaros ir vairākas tādas lietas, kas ne īpaši labi patīk. Vienkārši laika gaitā tas Saeimas vēlēšanu likums, kas ir pieņemts un jau tiek piemērots no 5. Saeimas līdz 14. Saeimai, ir jau veikti grozījumi, bet ir atsevišķas lietas, kas vēl aizvien nav izlabotas. Bet par šo būtu vēlama plašāka diskusija. Sabiedrībā tā notiek šobrīd, bet ne tādā formātā, kā man gribētos. Vajadzētu identificēt, kas ir slikti, ar kādiem līdzekļiem to varētu labot, jo ne vienmēr jālabo likums. Manā skatījumā likums ir pēdējais līdzeklis, kā kaut ko labot. Pirmkārt, ir jāizvērtē visādas alternatīvas, nevis vienkārši jāaizņemas no kādas citas valsts modelis. Bieži vien tas, kas citā valstī strādā, Latvijā nebūt nav piemērots. Bet tas, kas ir izskanējis par to, kā vēlēšanas organizēt savādāk, ka būtu vajadzīgs izvēlēties varbūt tikai konkrētus cilvēkus, balsot par cilvēkiem, nevis par sarakstiem. Vēl dažādas idejas ir izskanējušas. Vai tas jums ir šķitis kvalitatīvi vai tie ir tādi zibšņi, lai cilvēki šūmētos, bet beigās jau līdz šīm vēlēšanām noteikti nekādas izmaiņas nebūs. Gunārs Kusiņš: Līdz šīm vēlēšanām noteikti nē. Es gan atbalstītu diskusiju par to, vai pašreizējā vēlēšanu sistēma ir vislabākais iespējamais modelis. Ja man uzreiz jāsniedz atbilde, es vēl aizvien uzskatu, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vispiemērotākais modelis gan Latvijas nacionālā sastāva dēļ, gan arī politisko tradīciju dēļ. Līdz ar to tie Satversmes tēvi, kas to ir kādreiz iedibinājuši, man liekas, viņi ir piedāvājuši tīri labu modeli. Bet tas, ko jums šķiet, ka vajadzētu mainīt, tās ir nelielas nianses, vai tās jau būtu būtiskas pārmaiņas? Jūs pirms tam atbildē teicāt, ka ne līdz galam viss ir šobrīd tāds, ka to varētu tomēr mainīt. Gunārs Kusiņš: Divas lietas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēku mobilitāte ir ievērojami atšķirīga no tās, kas bija pirms 100 gadiem, un pat 90. gadu sākumā nebija tādas iedzīvotāju mobilitātes. Ja mēs paraugāmies uz to, kādas konsekvences tas rada Saeimas vēlēšanu kārtībā. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo ļoti daudz vēlētāju, un ar to ļoti daudz es saprotu tā, ka varētu saskaitīt. Ārpus Latvijas ir ap 250 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Viņi visi gan nav vēlētāji, ir tādi, kas vēl nav sasnieguši vēlēšanu vecumu. Bet vēlētāju skaits ir samērojams ar Kurzemes apgabala vēlētāju skaitu un tuvojas Latgales vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam. Šobrīd visas šīs ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu balsis tiek pierēķinātas mandātu skaitam Rīgā. 14. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 36 mandāti. Es neesmu tā ļoti precīzi rēķinājis, bet man liekas, uz šīm vēlēšanām varētu būt jau 38. Tas ir izteikti neproporcionāli. Pie kam Saeimas deputātu skaits ir 100, ja Rīgā ir 38, tas nozīmē, ka pārējos ir mazāk. Man liekas, 5. Saeimas vēlēšanās Latgalē bija 20 mandātu, tad šobrīd Latgalē ir 13 mandātu. 5. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 24, tagad ir - 36, būs - 38. Tas nozīmē, pārstāvniecība ir disproporcionāla. Gunārs Kusiņš: Es atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ideju, bet man šķiet, ka pieci ir par maz un Rīgā ir izteikti par daudz. Te būtu acīmredzami kaut kāds risinājums nepieciešams. Te kaut kas ir aizgājis pilnīgi nepareizi. Laika gaitā tas tā ir izveidojies. Tas ir tikai viens no iespējamajiem risinājuma variantiem. Tas ir noteikti temats, par ko, kā jūs teicāt, ir nepieciešama plašāka diskusija, un to vismaz ir vērts pārdomāt. Gunārs Kusiņš: Un to ļoti dažādi var risināt. Mēs neesam unikāli ar to, ka cilvēki, kas ir pilsoņi, dzīvo ārpus. Ir valstis, piemēram, Polija, kur ļoti daudz Polijas pilsoņu dzīvo ārpus Polijas. Man liekas līdzīga problēma, ja to var saukt par problēmu, ir lietuviešiem. Tieši tāda pati situācija. Dažādi risinājumi. Bet tas, kas man ne īpaši labi patīk, ka bieži vien šie risinājumi tiek piedāvāti kā tādas "ātras idejas", nepārdomājot iespējamās konsekvences. Likumos bieži vien ir savas konsekvences. Pamainot kaut ko vienā vietā, uzreiz citā vietā kaut kas ir savādāk. (..) Ko jūs varbūt novēlētu, lai mēs vairāk uzticētos savai valstij, lai būtu prasmīgāki, vērtējot pieņemtos lēmumus? Tajā pašā laikā, lai mēs arī zinātu savas gan tiesības, gan atbildību paši pret savu valsti katru dienu. Gunārs Kusiņš: Mēģināšu tādu provokatīvu priekšlikumu uzreiz – es jums pateikšu, kā jābalso vēlēšanās. Jūs iepletāt acis. Man ļoti nepatīk, ka bieži saka, ka balsij nav nozīmes un nevajag iet uz vēlēšanām. Es taisni pretējo gribu teikt, ka nevajag noniecināt savas tiesības un šo Latvijas politiskajā sistēmā ietverto shēmu, ka Saeima ir patiesībā varas centrs un tieši vēlētāji ir tie, kas izvēlas, kuri tad būs tie 100 deputāti. Man nav, protams, receptes, kā atšķirt tos, kas būtu cienīgi, no tiem, kas varbūt vēl nebūtu cienīgi, bet nav arī tādas vienas labas receptes, kā atšķirt partiju, no citas partijas, kurai uzticību nedāvāt. Bet tas, ko es gribētu ieteikt – man liekas, ka būtu daudz vairāk jāpievērš laika tieši izvēles procesam. Dažkārt prasa – par ko jābalso? Es saku – pētiet "kredītvēsturi", to vārdu bieži vien tagad saka. Ir jāpēta gan kandidāta nosacīti "kredītvēsture", gan partijas "kredītvēsture". Dažas partijas maina nosaukumus, pārgrupējas. Nevajag lasīt tikai tos lozungus.  Bieži vien jūs diezgan labi zināt, kuram cilvēkam var uzticēties un kuram nevar uzticēties kaut kādos ikdienas jautājumos. Tos pašus kritērijus jūs varat ņemt un par kandidātiem paskatīties, ar kuriem jā, ar kuriem nē. Un visbeidzot, ja man jāmēģina kaut kādi tādi kritēriji [piemērot], es neteiktu, ka liela nozīme ir partijas piederībai. Latvijā diezgan liela nozīme ir arī paša kandidāta rakstura īpašībām. Daudzās partijās ir visnotaļ cienījami cilvēki, un nevarētu teikt, ka tikai partijas "cepure"ir tā izšķirošā. Bet trīs lietas gan. Es noteikti aicinātu raudzīties uz tiem kandidātiem, kas iestājas par likuma varu, par valdības atbildību Saeimas priekšā, par varas dalīšanu, nevis par autoritāru iekārtu. Mums ir bijuši mēģinājumi ar autoritārās iekārtām, kas ir beigušies slikti. Un jāsaka, ka visa vēsture liecina, ka autoritāra iekārta neved ne pie kā laba.  Nākamais, es noteikti aicinātu raudzīties labvēlīgāk uz tiem, kas saka, ka jābūt iespējai publisko naudu pārbaudīt, ka ir budžeta pārskatāmība. Jo bieži vien, nepiekļūstot šādai informācijai, arī kādi negodīgi cilvēki mēģina slēpt un izpļekarēt naudas līdzekļus. Latvijas budžets nav pārāk liels, būtu pavisam nepareizi, ja vēl tur slēptu kaut ko. Nepieciešama maksimāli iespējamā, ne simtprocentīgi, bet maksimāli iespējamā pārskatāmība, caurskatāmība. Un visbeidzot es aicinātu raudzīties uz tiem, kas atbalsta cilvēka pamattiesību ievērošanu. Tas ir mūsu pamatinstruments pret valsti. Ja kāds saka, ka cilvēktiesības vajag ierobežot – jā, tad [vajadzīgs] kaut kāds pamatojums. Šīs trīs lietas nav ne par vienu politisko partiju, ne – par, ne – pret. Bet es aicinu, lai vēlētāji rūpīgi pārdomātu savas izvēles, jo tie 100 deputāti nokļūst tikai tad, ja par viņiem ir nobalsojuši Latvijas pilsoņi.

Tikai divas no Latvijas pašvaldībām šobrīd jau ieviesušas sistēmu, kas ļauj sabiedrībai redzēt, kas nodarbojas ar kādu grupu interešu lobēšanu. Un tikai sešās ir alternatīvie risinājumi, lai publicētu informāciju par lobētājiem. Jaunajā sabiedrības par atklātību „Delna” pētījumā secināts, ka lielākajā daļā pašvaldību nav ne šādas sistēmas, ne kādas alternatīvas, kaut arī interešu pārstāvība ir joma ar augstiem korupcijas riskiem.  Pēc diviem gadiem Latvijā jāsāk darboties jaunai interešu pārstāvības jeb lobēšanas sistēmai. To nosaka Interešu pārstāvības atklātības likums – kas paredz, ka valstī tiks izveidots lobistu reģistrs. Pienākums reģistrēties tajā būs interešu pārstāvjiem, kuri īsteno sistemātisku darbību. Tajā būs jāiekļauj arī dati par to, kura labā notiek lobēšana. Savukārt Interešu pārstāvības deklarēšanas sistēmā varas pārstāvjiem būs jāfiksē – kad, par ko un ar ko notikusi tikšanās. Šie dati būs publiski pieejami bez maksas. Bet šobrīd interešu pārstāvība pašvaldībās, valsts mērogā, darbojās nesistemātiski. Lielākajā daļā no 42 Latvijas pašvaldībām nav sistēmas, kas ļautu sabiedrībai sekot līdzi šim procesam. Sabiedrības par atklātību "Delna" pētnieks Artūrs Bikovs stāsta, ka tādas sistēmas ir tikai divās – Rīgā un Smiltenē.

Krustpunktā iepazīstam jaunas valdības ministrus. Izvaicājam Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vadītāju Edgars Tavaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un portāla "LSM.lv" ziņu redaktore Zane Neimane.  

Krustpunktā iepazīstam jaunas valdības ministrus. Izvaicājam Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vadītāju Edgaru Tavaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un portāla "LSM.lv" ziņu redaktore Zane Neimane.  

Ukrainas sievietes armijā karo ne tikai pret Krievijas iebrukumu, bet arī pret aizspriedumiem un padomju mantojumu pašas sistēmas iekšienē. Rihards Plūme sarunā ar Ukrainas sieviešu veterāņu kustības "Veteranka" līdzdibinātāju un vadītāju Katerinu Prijmaku par sievietēm frontē, cīņu pret seksuālu uzmākšanos militārajā dienestā un jauno likumu, kam jāpalīdz padarīt Ukrainas armiju drošāku un taisnīgāku.    Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:  Par ukraiņu sekmēm apdraudot krievu apgādes ceļus Krimā un Krievijas noziedzīgajiem triecieniem pa Ukrainas civiliedzīvotājiem;  Kādi varētu būt priekšnosacījumu, lai notiktu miera sarunas?  Par Ukrainas virzību uz dalību ES.    Epizodes gaita:  00:30 Ievads 01:40 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 02:23 Par ukraiņu sekmēm apdraudot krievu apgādes ceļus krimā un krievijas noziedzīgajiem triecieniem pa Ukrainas civiliedzīvotājiem 05:23 Krievijas spēkos ir turpināt terorizēt Ukrainu, taču tā šobrīd nav spējīga iegūt jaunas teritorijas. 07:41 Ukrainai ir jauni panākumi, taču tas nenozīmē, ka nebūs zaudējumi tuvākajā laikā.  10:27 Kādi varētu būt priekšnosacījumi, lai notiktu miera sarunas. 14:07 krievija gribēs, lai sarunās iesaistās trešās puses.  15:19 krievija sāk domāt par sev pieņemamām izejas stratēģijām. 15:25 Kā sarunu iespējamo procesu ietekmē atšķirības Ukrainas un krievijas politiskajā uzbūvē? 18:01 Par Ukrainas virzību uz dalību ES 20:59 EXPLAINER: Ukrainas divlīmeņu triecienu stratēģija. 28:06 Piesakām šīs epizodes viesi – Ukrainas sieviešu veterāņu kustības "Veteranka" līdzdibinātāju un vadītāju Katerinu Prijmaku. 31:25 kāpēc un kad radās kustība “Veteranka” 33:56 Kas motivē sievietes apvienoties? 36:47 Ar kādiem izaicinājumiem šobrīd saskaras sievietes Ukrainas bruņotajos spēkos? 39:20  Seksisms armijā kā padomju mantojums armijā. 41:41 Uzmākšanās – lielākā problēma. 42:46 Šādu noziegumu izmeklēšana. 46:48 Mēs šo darām, jo zinām problēmas no iekšienes 47:43 Runājot par sieviešu tiesībām, salīdzinot ar citām valstīm, Ukraina ir daudzus soļus priekšā. 50:40 Sarunas beigas.  50:54 Rihards un Dīvs pārspriež interviju. 52:01 Padalieties ar šo interviju un epizodi.  53:09 Rakstiet mums: [email protected]   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Finanšu ministrijas darba atslēgas vārds turpmāk būs efektivitāte, lieku tēriņu nedrīkstēs būt, bet katri izdevumi būs jāpamato. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja jaunais finanšu ministrs Māris Kučinskis no Apvienotā saraksta. Viņš uzsvēra, ka no jūlija ir paredzēts mazināt valsts budžeta izdevumus, tomēr tas nenotikšot uz sabiedrībai sniegto pakalpojumu rēķina.

Biedrībām un nodibinājumiem, arī sabiedriska labuma organizācijām, neatkarīgi no to mērķiem vai darbības jomām, deputāti vēlās atļaut ziedot mantu un finanšu līdzekļus Ukrainas aizsardzības vajadzībām. Atbildīga komisija šodien, 3. jūnijā, skatīja Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma grozījumus, kas paredz, ka organizācijas, kuras kopš kara sākuma atbalstījušas Ukrainu ar bruņojuma iegādi, lai gan to darbības mērķi to neparedz, nevarēs saņemt sodu vai zaudēt statusu šāda atbalsta dēļ. Līdz šim šādu organizāciju gada pārskati tikuši apstiprināt, taču Valsts ieņēmumu dienestam bija jautājumi par to darbības atbilstību likumam.

Eiropas Komisija mudina Latviju un arī pārējās Baltijas valstis aktīvāk strādāt pie dzelzceļa līnijas „RailBaltica” īstenošanas, lai šādi uzlabotu militāro mobilitāti mūsu reģionā. Tāpat tā iesaka īpaši risināt pierobežas reģionu drošības, ekonomiskās un sociālās problēmas. Šādi ieteikumi ir iekļauti šodien publicētajās Eiropas Komisijas pavasara rekomendācijās.

Krievijas uzsāktais karš arvien biežāk rada apdraudējumu arī kaimiņvalstīs. Jaunā valdības koalīcija ir apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru īpašumi cietuši no militārās darbības. Kā tas tiks īstenots? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskajā augstskolas lektors, advokāts Lauris Liepa, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis. Raidījums Krustpunktā reizēm ir kā tāds termometrs, kas dažādās krīzēs uzrāda trauksmes temperatūru sabiedrībā, droši vien primāri pateicoties Brīvajam mikrofonam, bet ne tikai. Mēs to labi jutām migrācijas krīzes laikā, Covid pandēmija un arī tagad, Krievijas uzsāktā kara laikā trauksme pieaug un arvien biežāk ieskanas bailes ne tikai par dzīvību vai drošību, bet arī par iespēju visu pazaudēt, palikt bez iztikas līdzekļiem. Tas karā Ukrainā daudziem ir kļuvis par neizbēgama realitāti. Mēs redzam briesmīgo uzlidojumu sekas tur, un savstarpējās kaujās šis tas arī nonāk Latvijas gaisa telpā pēdējā laikā. Kara pie mums nav. Bet tieši tāpēc ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas tagad cieš no kara blaknēm. Tā ir ierakstīts jaunās valdības izstrādātajā deklarācijā. Valdība lēmumu pieņemšot tuvākā mēneša laikā. Tikmēr finanšu ministrs vakar sacīja, ka ir pret jauno mehānismu. Viņš iebilst, jo arī tagad visu varot kompensēt. Kāda ir esošā normatīvā bāze, kādi aspekti būtu jāņem vērā, lemjot par šo jautājumu? 

Latvijas ekonomika atkopjas, ir izaugsme, taču tā ir pārāk lēna, lai mēs varētu teikt, ka esam uz pilnīgi pareizā ceļa. Tādu vērtējumu intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt pauda Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, skaidrojot viņa augstskolā veiktā jaunākā "Ekonomikas barometra" pētījuma rezultātus. Tas atklāj divu procentu ekonomikas pieaugumu, kas, pēc Bērziņa teiktā, ir minimālais, lai varētu teikt, ka ekonomika aug. -- Šobrīd mūsu ekonomikas īstermiņa attīstības prognozes nav spīdošas. Tā savukārt secina Latvijas Universitātes domnīcas "LV PEAK" direktore, profesore Inna Šteinbuka, pirms šodien domnīca iepazīstinās ar Ekonomikas barometra pētījumu par tuvāko nākotni Latvijas ekonomiskajai attīstībai.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un vēlēšanu ekspertu Hariju Kārkliņu par  Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu prognozēm un Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālajām īpatnībām.  Latvijā priekšvēlēšanu periods ir sācies, un arī jauna valdība ir kļuvusi par šo priekšvēlēšanu daļu. Saruna ar Hariju Kārkliņu par to, kas ir vēlēšanu tendences, balstoties uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un kas ir tas, ko mēs varētu sagaidīt šī gada oktobrī.  Jūs analizējāt detalizēti portālā "Delfi" situāciju pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Kuras ir tās tendences, kuras ir samērā tipiskas Latvijas politiskajai kultūrai, par kurām var teikt - tās saglabāsies, jo tā ir "Latvijas nacionālā īpatnība". Harijs Kārkliņš: Mūsu nacionālā īpatnība ir augstais mainīgums tieši no vienām vēlēšanām uz nākamajām. Cik ļoti mainās partijas, cik mazs ir lielākās partijas īpatsvars, spēks parlamentā. Mums ir augsta sadrumstalotība ne tikai skaita ziņā, cik ir partijas, bet arī no tā, ka mums nav izteikta līderība starp šīm partijām. Mums ir apmēram līdzvērtīgi spēlētāji. Skatoties uz pašreizējiem reitingiem, šķiet, ka šī situācija arī saglabāsies. Bet, ja vēlēšanas notiktu tagad - tas ir viens no jautājumiem, ko sociologi uzdod iedzīvotāju aptaujās. Vai, jūsuprāt, koalīcija būtu apmēram tāda pati, kādu iepriekšējā nedēļā izveidoja Saeima un apstiprināja? Harijs Kārkliņš: Īsa atbilde - nē.  Garā atbilde. Ja mēs varam uzticēties reitingiem, un pieredze rāda, ka reitingiem var uzticēties, jo tie reitingi, kas ir tieši ap Saeimas vēlēšanām, ir diezgan tuvi īstiem rezultātam. Jaunākie reitingi rāda, ka astoņas partijas pašlaik pārvarētu 5% barjeru. Skaitot, cik šīs partijas katra iegūtu pa vietām, redzam, ka pašreizējā četru partiju koalīcija nevarētu izveidot valdību. Nevarētu izveidot arī valdību iepriekšējā [koalīcija] - "Progresīvie", "Jaunā Vienotība" un Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS). Vienīgais variants ir, ja visas piecas - "Progresīvie", Apvienotais saraksts, ZZS, Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība - saliek kopā, tad mums varētu būt valdība no iepriekš esošajām partijām.  Tā ir vēl viena tendence, kas ir bijusi, varbūt kādai partijai iet uz augšu, kādai iet uz leju, bet pēc vēlēšanām tās partijas, kuras tobrīd ir veidojušas valdību, kopā saņem mazāk, nekā tas bija pirms vēlēšanām.  Līdz ar to ir izskanējuši viedokļi, ka šie četri mēneši varētu būt arī ģenerālmēģinājums.  Bet jūs tā nedomājat. Harijs Kārkliņš: Maza iespēja. Es domāju, ka nebūs šī pati valdība. Tīri dēļ matemātikas, vienkārši nepietiks [mandātu]. Es varu kļūdīties, tā ir mana prognoze. Par kurām Latvijas politikas nacionālajām īpatnībām jūs esat drošs, ka tās nemainīsies arī nākamajās vēlēšanās?  Harijs Kārkliņš: Es varu tikai prognozēt, nevaru garantēt simtprocentīgus rezultātus. Ar to tas ir interesanti tāpat kā sportā. Es sagaidu, ka esošās valdības partijas neiegūs pietiekami daudz mandātu, lai varētu izveidot valdību, un ka būs jauni spēki iekšā valdībā. Es sagaidu arī to, ka "Mēs mainām noteikumus" iegūs vairāk, nekā pašreiz uzrāda piecus procentus, ka viņi kā jauns spēlētājs tieši vēl pieaugs. Līdz cik, es nezinu, grūti spriest. -- Harijs Kārkliņš ir politologs, vēlēšanu pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē, bakalaura grādu matemātikā un statistikā un studējis doktorantūras programmā "Politikas zinātne". Studiju laikā vadījis lekcijas par vēlēšanu sistēmām un citiem saistītiem tematiem. Līdzautors pētījumā par sabiedrības drošības uztveri un profesionālā jomā deviņus gadus strādājis valsts pārvaldē. 

Deputātu grūstīšanās galvaspilsētas domē kādā citā kultūrā droši vien nebūtu nekas īpašs, tomēr Latvijā tas šķiet simptomātiski, ja domājam par politisko kultūru pēdējā desmitgadē. Jo tur iesaistīti sociālie mediji. Vai tautas kalpu darbs, atrodoties sociālo tīklu starmešu gaismā, ir labāks un kvalitatīvāks, vai varbūt tas ir ceļš uz populismu un virspusējību? Vai kaut kas būtu jādara? Par to diskusija Krustpunktā. Vērtē Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāts Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā), Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāte Leila Rasima (Progresīvie), politologs Juris Rozenvalds un Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.  

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vēl vienam konfliktam pasaulē, par ko starptautiskajās attiecībās diemžēl nerunājam pietiekami. Sudānā norit pilsoņu karš, kas liek uzdot neērtu jautājumu: vai pasaule patiešām nespēj rīkoties, vai arī tā vienkārši nevēlas izjaukt sistēmas, kas padara šo karu ienesīgu? Kopš 2023. gada aprīļa Sudānu plosa pilsoņu karš starp diviem militāriem spēkiem, kuri vēl nesen kopīgi pārvaldīja valsti – Sudānas Bruņotajiem spēkiem, kurus vada ģenerālis Abdels Fatahs al-Burhans, un Ātrās reaģēšanas spēkiem jeb RSF, kurus vada Mohameds Hamdans Dagalo, plašāk pazīstams kā Hemedti. Tas, kas sākās kā cīņa par varu starp divām militārām elitēm, ir pārvērties par vienu no lielākajām humānajām katastrofām pasaulē. Jaunākie ziņojumi un humānās palīdzības organizāciju dati liecina, ka dzīvību zaudējuši aptuveni 59 000 cilvēku. Aptuveni 13 līdz 14 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, kļūstot par iekšzemes bēgļiem vai meklējot patvērumu ārvalstīs. Vairāk nekā 30 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība. Aptuveni 19,5 miljoni saskaras ar akūtu badu, kas nozīmē, ka vairāk nekā 40 procentiem Sudānas iedzīvotāju ir grūtības nodrošināt sev pietiekamu pārtiku. Vēl skumjāk, ir tas, ka precīzu skaitu noteikt ir sarežģīti, jo liela daļa valsts joprojām nav pieejama novērotājiem. Smagāk skartajos reģionos cilvēki ne tikai cieš badu – viņi dzīvo katastrofālos apstākļos. Slimnīcas ir sabrukušas, palīdzības konvoji tiek bloķēti vai apšaudīti, un vairākos reģionos bads ir kļuvis ne tikai par kara sekām, bet arī par kara ieroci. Arī vardarbība nav nejauša. Abas karojošās puses ir apsūdzētas kara noziegumos, taču RSF un ar tiem saistītās kaujinieku grupas īpaši bieži tiek saistītas ar zvērībām Dārfūrā. Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Projekta „Rail Baltica” turpmākajai attīstīšanai tiek sagaidīts audita ziņojums, kas ne tikai atklās pagātnē pieļautās kļūdas, bet arī pateiks, kā projekts ir turpināms un kādas saistības varam uzņemties. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt teica jaunais satiksmes ministrs Rihards Kozlovskis no "Jaunās Vienotības". Par šo dzelzceļa projektu viņš sacīja, ka savulaik esam atvēzējušies tā, kā pašlaik nevaram atļauties. "Manā skatījumā mēs varam šo projektu virzīt tik strauji un tik ātri, cik mums ir pieejams arī finansējums ne no nacionālā budžeta. Domāju, ka būtu diezgan populistiskisolīt, ka mēs to izdarīsim 2030. gadā. Jautājums ir par 2035. gadu, tomēr es pa priekšu sagaidītu ekspertu vērtējumu, jo tas arī ir saistīts ar finansējuma pieejamību ne tikai fiziski spējām to darīt," norādīja ministrs. 

Aptuveni 50 miljoni eiropiešu ikdienā paliek mājās, lai rūpētos par slimiem bērniem vai veciem cilvēkiem. Viņu vidū arī jaunieši, kas mēdz būt spiesti pamest skolu, lai palīdzētu pieskatīt jaunākos brāļus un māsas vai pat garīgu slimus vecākus. Eiropas Parlaments aicina atzīt šo cilvēku statusu un nodrošināt, ka vecumdienās viņi necieš no nabadzības, jo oficiāli ir strādājuši mazāk nekā citi. Turklāt aprūpes pienākumi joprojām krietni vairāk gulstas uz sievietēm nekā uz vīriešiem. Daudzās Eiropas valstīs sabiedrība noveco un līdz ar to pieaug pieprasījums pēc aprūpes. Statistika liecina, ka šobrīd Eiropā oficiāli par aprūpētājiem strādā nedaudz vairāk nekā seši miljoni cilvēku. Krietni vairāk – aptuveni 53 miljoni, šos pienākumus veic mājās un pārsvarā bez maksas.

Raidījumā Pievienota vērtība pievēršamies būvniecības nozarei. Runājam par arhitektūras, inženieru un dizaineru nozares problēmām, tās sakārtot un transformēt vēlas jaundibināma arodbiedrība.  Būvniecības nozare ir ir viens no jebkuras ekonomikas pamata dzinējspēkiem. Lai gan pagājuši jau 30 gadi, Latvijā tās veiksmes pamati – arhitektūras, inženieru un dizaineru nozares – joprojām dzīvo 90. gados, par to pārliecināti ir jaundibināmās arodbiedrības pārstāvji un topošās arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Normunds Žieds. Problēmu nozarē ir daudz un par tām ļoti maz runā. Viena no sāpīgākajām ir dempings, katrs plēšas par sevi un rezultātā cieš visa sabiedrība un ekonomika. Viens no topošās arodbiedrības galvenajiem mērķiem ir atgriezt arhitektu nozīmi un prestižu būvniecības procesā.  Mēs nebūsim tā arodbiedrība, kura dodas streikot, skaļi piketēt un stāvēt ar plakātiem pie Ministru kabineta, tas būs drīzāk aizliegts, piebilst Žieds. Mērķis ir apvienot nozares, vienoties par to, kas ir kvalitatīvs darbs, un to, cik tas maksā. Pārstāvēt nozari arī lēmumu pieņēmēju līmenī, lai izskaustu, tādas lietas, kā projektu konkursus bez jebkādas atlīdzības.

Šodien. 1. jūnijā, atzīmē Starptautiskā Bērnu tiesību aizsardzības dienu. Salīdzinot ar situāciju pasaulē, skolu vide Latvijā ir bērniem droša. Tādu vērtējumu intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt pauda izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone no „Nacionālās apvienības”. Viņa sacīja, ka Latvija vienmēr bijusi ļoti rūpīga pret bērnu drošību, jo vecāki, skolas un institūcijas ir rokas stiepiena attālumā no bērniem. Ministre uzsvēra, ka valsts ir sakārtojusi normatīvus, lai skolās mazinātu emocionālo un fizisko vardarbību pašu bērnu vidū, taču ar dokumentiem vien ir par maz.

Kopš pagājušā rudens, kad saplaisāja Evikas Siliņas valdības koalīcija, bieži dzirdējām, ka šai koalīcijai alternatīvas nav, tādēļ nāksies vien kā nebūt nodzīvot līdz vēlēšanām ar šo pašu. Bet pagājušas ir vien divas nedēļas kopš Siliņas demisijas, un Latvijā jau ir jauns premjers un jauna valdība. Tikai droni gan turpina ielidot, un kāds nepamanīts pat uzsprāga ezerā. Tas gan nav tik traki kā Rumānijā, kur Krievijas drons ietriecās dzīvojamajā ēkā. Par visām šīm aktualitātēm runājam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Romāns Gagunovs, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.  

Ja tu nekad nerunā, kāds ir tavs ieguldījums? Saeimas debates ir viena no redzamākajām parlamenta darba daļām, taču – cik liela nozīme tām ir realitātē? Vieni deputāti tribīnē kāpj pat vairākus simtus reižu, kamēr citi debatēs nav runājuši ne reizi četru gadu laikā. Turklāt visaktīvāk debatēs iesaistās tieši opozīcijas politiķi, kuriem tā ir viena no iespējām būt redzamākiem. Pirms nedēļas stāstījām par 14. Saeimas aktīvākajiem debatētājiem, bet šodien ieraksts par deputātiem, kuri debatēs nav piedalījušies ne reizi, un to, vai klusēšana Saeimā ietekmē politiķu atpazīstamību sabiedrībā.  Saeimas debates ir kā parlamenta diskusijas, kur deputāti no tribīnes aizstāv savus priekšlikumus, kritizē, argumentē “par” vai “pret” un mēģina pārliecināt gan kolēģus, gan sabiedrību. Tās ir viena no redzamākajām Saeimas darba daļām, īpaši opozīcijai, kurai debates bieži ir galvenais veids, kā publiski paust savu viedokli un kritizēt valdību. Saeimas kārtības rullis nenosaka, cik bieži deputātam debatēs jāpiedalās, tāpēc vieni Saeimas tribīnē kāpj simtiem reižu, bet citi – ne reizi visa sasaukuma laikā. Līdz šī gada 1. maijam viens 14. Saeimas deputāts debatēs vidēji piedalījies aptuveni 55 reizes. Lai gan daļa uzstājušies pat vairākus simtus reižu, ievērojams skaits tribīnē kāpis vien dažus desmitus reižu. Turklāt līdz šim laikam ir bjuši arī trīs deputāti – Mārtiņš Daģis no “Jaunās Vienotības”, Didzis Zemmers un Ligita Gintere, abi no Zaļo un Zemnieku savienības –, kuri Saeimas debatēs nav piedalījušies ne reizi.

Kādi ir Latvijas vēlētāji un kas notiks vasarā?    0:00 Ievads: dzeru, speru, tveru, veru.  2:29 Kas sāp: Jānim sāp visas satiksmes sāpes, Uldim dehidratācija, bet Elīnai - diskriminējoša attieksme.  21:40 Smagās ziņas: Šlesers vāc ziedojumus; kokrūpnieku lietas jaunumi; apstiprina jaunu valdību; kādi ir Latvijas vēlētāji? Krievijas vājprātīgais uzbrukums Kijivai.  1:04:00 Ko darīsim vasarā?    Seko šim podkāstam, lai nepalaistu garām brīdi, kad atgriezisimies! 

Igaunijas lēmums ļaut izņemt 2. pensiju līmeņa uzkrājumus nebija gudrs un es Latvijai neieteiktu sekot mūsu piemēram. To intervijā Latvijas Radio norāda Igaunijas Biznesa skolas rektors Mēlis Kitsings. Viņa ieskatā Rīga var kļūt par nozīmīgu Baltijas mēroga centru, un aviokompānijai "airBaltic" un projektam "Rail Baltic" šajā ziņā ir būtiska nozīme. Baltijas valstīm pašreizējā sarežģītajā drošības situācijā arī nepieciešama stratēģija un pareiza komunikācija, lai veicinātu investoru piesaisti reģionā, uzskata Kitsings. 

“No manis nedzirdēsiet skaļus, deklaratīvus solījumus, bet skaidru un atvērtu valodu.” Tā no Saeimas tribīnes, uzrunājot deputātus un sabiedrību, sola premjera amata kandidāts Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta”. Raidījumā skanēšanas laikā parlamentārieši turpina lemt, vai izteikt uzticību Kulberga valdībai, kuru veidos “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un Zaļo un Zemnieku savienība.  -- Ministru krēslu sadalījums ir jau zināms, un tajā ir arī daudz tādu politiķu, kuri līdz šim nekādas ministrijas nav vadījuši. Piecus no piecpadsmit ministru amatiem jaunajā valdībā ieņems cilvēki, kuriem līdz šim nebija pieredzes kādas ministrijas vadībā. Tie ir – premjerministrs Andris Kulbergs, aizsardzības ministrs Raivis Melnis, iekšlietu ministrs Jānis Dombrava, tieslietu ministrs Edvards Smiltēns un viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Edgars Tavars. Kulbergs, Smiltēns un Tavars ir „Apvienotā saraksta” pārstāvji, Jānis Dombrava ir Nacionālās Apvienības politiķis, bet Raivi Melni amatam virzīja „Jaunā Vienotība”, kaut gan viņš nav stājies neviena politiskā spēka rindās. Pārējiem desmit ministriem jau ir bijusi pieredze vadot vienu vai citu ministriju, vai pat ieņemot premjerministra amatu. -- Jautājām iedzīvotājiem, ko viņi sagaida no jaunās valdības un kādi ir steidzami veicamie darbi.

Jau apmēram mēnesi pasaules mediji Krievijas agresijas kara sakarā runā par eskalāciju. Ukraina ir nozīmīgi kāpinājusi savu gaisa triecienu jaudu, nopietni iedragājot Krievijai svarīgo naftas un gāzes tranzīta un pārstrādes infrastruktūru, tāpat ukraiņu lidoroboti sākuši reāli bojāt dzīvi maskaviešiem un Maskavas apkaimes iedzīvotājiem. Krievija cenšas atbildēt ar slepkavnieciskiem gaisa triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Savienoto Valstu administrācija nupat paziņojusi par distancēšanos no miera procesa centieniem, zaudējot ticību pozitīvam iznākumam. Kāds varētu būt turpinājums? Jebkuras konkrētas prognozes šai ziņā ir pārdrošas, tāpēc raidījumā Kurp griezies, pasaule? atskats uz tiem apsvērumiem, kādi pēdējā pusgada laikā par šo tēmu izskanējuši.

"Mēs digitalizējam pagātni, lai veidotu nākotni. Ukrainas kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana vienmēr ir bijusi un joprojām ir mūsu galvenais mērķis, taču nekad nedomājām, ka mūsu darbs kļūs noderīgs arī krievijas federācijas noziegumu dokumentēšanā" tā sarunā ar Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņa Nadija Havrilišina, kura pārstāv 3D skenēšanas ekspertus no uzņēmuma "Skeiron" Ļvivā, Ukrainā.   Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:  Ukrainai frontē labas pārmaiņas;  Nespējot apturēt Ukrainu, Krievija dod priekšroku psiholoģiski sāpīgiem triecieniem. Uzbrukumam Baltijai šobrīd trūkst spēku. Dezinformācijas kampaņas turpināsies;  Baltkrievija starp ASV un Krievijas spiedienu.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Jau šorīt, 28. maijā, topošās koalīcijas partijas “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un Zaļo un Zemnieku savienība plāno parakstīt jaunās valdības deklarāciju un koalīcijas līgumu. Savukārt Saeima ārkārtas sēdē lems par jaunās valdības apstiprināšanu. Ja valdība saņems parlamenta vairākuma atbalstu, Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta” kļūs par jauno Ministru prezidentu. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa no Zaļo un Zemnieku savienības Latvijas Radio sacīja, ka šai koalīcijai ir ļoti ierobežots laiks, tāpēc jaunajai valdībai vajadzētu ļoti koncentrēties uz konkrētiem uzdevumiem.

Pēdējo nedēļu laikā notikušie dronu apdraudējumi ievērojami ietekmējuši skolu un bērnudārzu darbu, gan kavējot centralizēto eksāmenu norisi, gan radot daudz jautājumu par to, kā rūpēties par skolēnu drošību. Šodien, 27. maijā, Saeimas par izglītību atbildīgajā komisijā arī sprieda, kā nodrošināt mācības arī apraudējuma apstākļos un vai skolās iespējams ievērot drošības rekomendācijas. Gan Saeimas deputāti, gan pašvaldību, kā arī skolu un nevalstisko organizāciju pārstāvji sēdē pauda daudzus priekšlikumus, kā uzlabot skolu gatavību apdraudējumam. Minēšu vien dažus no tiem: jāuzlabo komunikācija, jādod lielāka rīcības brīvība pašvaldību civilās aizsardzības komisijām un skolu vadītājiem, jāapmāca skolotāji, kā rīkoties apdraudējuma apstākļos, kā arī jāizvērtē izglītības iestāžu darbinieku spēja strādāt krīzes situācijās. Vēl jānosaka, ka bērnudārzi un sākumskolas ir kritiskās infrastruktūras objekti, kam jāstrādā arī krīzes apstākļos, lai tiem, kam darbs jāturpina, būtu, kur atstāt bērnus. Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga norādīja, ka tiem darbiniekiem, kas būs gatavi strādāt apdraudējumā, jāsaņem papildu atbalsts.

Parlamenta vēlēšanu rezultāti Kiprā. Turcijas prezidenta Erdogana un viņa valdības rīcība pret opozicionārajiem spēkiem. Krievijas postošais raķešu trieciens pa Kijivu un Ukrainas atbildes triecieni.  Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis. Tramps apnikums un Putina „lazdas milna” Nakts no sestdienas uz svētdienu jau atkal bija bez miega Kijivas iedzīvotājiem. Krievija kārtējo reizi raidīja pret Ukrainas galvaspilsētu lidrobotu spietus un apmēram deviņdesmit dažāda tipa raķetes. Tai skaitā  trešo reizi Krievijas agresijas kara gaitā tika izmantota virsskaņas vidējā darbības rādiusa raķete „Orešņik”. Konkrētais rezultāts jau atkal bijis neliels, jo raķete nav bijusi aprīkota ar eksplozīvām kaujas galviņām. Eksperti lēš, ka Kremlis, šādi izšķiežot apmēram piecdesmit miljonus dolāru, cer uz psiholoģisko, respektīvi, iebiedēšanas efektu, vai arī vienkārši turpina jaunā ieroča izmēģinājumus. Iespējams, ka „Orešņik”, kas oriģināli konstruēta aprīkošanai ar kodolgalviņām, vēl nav pielāgota konvencionālajām. Kopējā pēdējo triecienu asiņainā bilance ir četri nogalināti un nepilns simts ievainotu civiliedzīvotāju; postījumi nodarīti valdības ēkām, kultūras un izglītības institūcijām, sagrauts tirdzniecības centrs un tirgus. Pirmdien, 25. maijā, Krievijas ārlietu resors nāca klajā ar līdz šim nepieredzēti agresīvu paziņojumu Kijivā akreditētajiem ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, aicinot viņus pamest galvaspilsētu, kura turpmāk tikšot pakļauta vēl mērķtiecīgākiem gaisa uzbrukumiem. No Ukrainas un tās sabiedroto puses šie izteikumi novērtēti kā klaja iebiedēšana, un Eiropas Savienības vēstniece Ukrainā Katarina Maternova savienības un dalībvalstu vārdā paziņojusi, ka sabiedroto pārstāvji nekur mukt negrasās. Tikām diplomātisko procesu kara izbeigšanai, cik var noprast, pamet Donalda Trampa administrācija. Pagājušajā piektdienā, 22. maijā, NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Helsingborgā, Zviedrijā, valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka viņa valsts vairs neredzot jēgu iesaistīties nebeidzamās sarunās, kuras līdz šim nav devušas nekādu rezultātu. Pie tam viņš noraidīja pieņēmumus, ka Baltais nams mēģinājis piespiest Kijivu piekāpties Maskavas prasībām par vēl neieņemto teritoriju atdošanu. Amerikāņiem šādi aizejot, parādījies jautājums par Eiropas iespējām ieņemt viņu vietu. Uz to Eiropas Savienību aicinājis Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha, bet savienībai šai ziņā vēl nav vienota viedokļa. Dažas valstis, kā, piemēram, Zviedrija un Lietuva, pauž skepsi, uzskatot, ka pagaidām Eiropai jākāpina spiediens pret agresorvalsti. Citādās domās esot Itālija, proti, savienība nedrīkstot ilgāk palikt malā no iespējamā miera procesa. Parādījušās runas par iespējamajiem sarunvežiem no Briseles puses – tā varētu būt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vai bijušais Itālijas premjerministrs Mario Dragi. Tiek minēts arī Somijas prezidents Aleksanders Stubs, kurš izteicies, ka noliegt šādu iespēju nevar, bet tikai pēc tam, kad Krievija būtu piekritusi pamieram. Kā jau minēts, Kremlis šobrīd pauž gatavību gluži pretējam – graut un postīt. Demokrātija uz kebaba iesma Pēdējās nedēļas notikumi atkal liek runāt par demokrātijas kvalitāti Turcijā un pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana autoritārismu. 22. maijā tika publiskota informācija par licences anulēšanu Stambulas Bilgi universitātei. Tā ir 1996. gadā dibināta privāta augstskola, kurā mācās apmēram divdesmit tūkstoši studentu, un kas pazīstama ar savu orientāciju uz liberālām vērtībām. Starp Bilgi absolventiem ir sevišķi daudz šobrīd populāru turku teātra un estrādes mākslinieku. 2019. gadā par augstskolas fonda galveno atbalstītāju kļuva holdingkompānija „Can Holding”, pret kuru 2025. gadā tika izvirzītas apsūdzības iespējamā naudas atmazgāšanā un krāpšanā ar nodokļu nomaksu. Universitātes pārvaldīšanu pārņēma valsts, un nu, studentiem gatavojoties eksāmenu sesijai, prezidents Erdogans izdeva rīkojumu par licences anulēšanu. Likums ļauj valdībai slēgt privātas mācību iestādes, ja izglītības līmenis tajās vērtējams kā neatbilstošs, bet ir ļoti apšaubāmi, ka to varētu attiecināt uz universitāti, kura pēc reitingiem ir Turcijas privāto augstskolu pirmajā pieciniekā. Pēc lēmuma izsludināšanas simtiem studentu un mācībspēku uzsāka plašas protesta akcijas, un 25. maijā tika oficiāli izziņots jauns lēmums, ar kuru licences anulēšana atsaukta. Kā norādījusi Turcijas Augstākās izglītības padome, prezidents šādi rīkojies aiz iejūtības pret jauniešu un viņu ģimeņu bažām. Tikmēr vēl viens varas akts ar apšaubāmu juridisko segumu notika svētdien, 24. maijā, kad policijas specvienība Stambulā triecienā ieņēma Republikāņu tautas partijas biroju, padzenot no turienes partijas izpildpadomi ar partijas vadītāju Ezgiru Ezelu priekšgalā. Ezels tika ievēlēts par partijas līderi 2023. gadā, taču prokuratūra ierosināja lietu par iespējamu krāpšanu vēlēšanu procesā, un 21. maijā tiesa lēma, ka esošais vadītājs atceļams un viņa vietā ieceļams agrākais partijas līderis Kemals Kiličdaroglu. Ezels atteicās pakļauties lēmumam, viņu atbalstīja lielākā daļa partijas biedru, bet policija īstenoja spriedumu ar spēku – asaru gāzi, gumijas lodēm, ūdensmetējiem un stekiem, pie tam šķaidot stiklus un laužot mēbeles. Tiek paustas aizdomas, ka šādi, ar dīvainu un līdz šim Turcijā nepieredzētu tiesas iejaukšanos partijas iekšējos procesos, prezidents Erdogans mēģina vājināt galveno opozīcijas spēku. 2019. gadā Republikāņu tautas partijas kandidāts Ekrems Imamoglu sakāva prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijas kandidātu Stambulas mēra vēlēšanās. Imamoglu tiek uzskatīts par Erdoganam bīstamāko konkurentu nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču kopš pagājušā gada marta viņš ir ieslodzīts cietumā. Prokurori sastādījuši sarakstu ar simt četrdesmit divām epizodēm, starp kurām ir gan koruptīvas darbības, gan noziedzīgas organizācijas izveide. Summārais cietumsods par to visu varētu pārsniegt divtūkstoš gadus. Vēlētāji sarežģī dzīvi Kipras prezidentam Svētdien, 24. maijā, notikušās Kipras parlamenta vēlēšanas ienesušas jaunas krāsas valsts politikas musturī, tomēr, tā kā Kipra ir prezidentāla republika, no tā neizriet tūlītējas valsts politiskā kursa izmaiņas. Kipras Republikas parlamentā – Pārstāvju Palātā – ir 56 locekļi. Saskaņā ar konstitūciju būtu jābūt 80, taču divdesmit četras vietas, kas rezervētas turku kopienas deputātiem, ir vakantas kopš 1963. gada, kad valstī uzliesmojušā starpetniskā konflikta dēļ turki parlamentu pameta. Kā zināms, desmitgadi vēlāk šis konflikts noveda pie Turcijas militāras intervences un Kipras ziemeļdaļas okupācijas. Pašreizējais prezidents Niks Kristodulids ir liberālkonservatīvi orientēts politiķis, kurš īsteno stabili proeiropeisku un sabalansētu kursu, cenšoties līdzsvarot finansiālu disciplīnu ar sociālā atbalsta pasākumiem. Arī līdz šim valdību tieši atbalstīja parlamenta mazākums – kreisi centriska koalīcija ar mazāk nekā trešdaļu mandātu, kurā ietilpa Demokrātiskā partija, Demokrātiskā fronte un Kustība par sociāldemokrātiju. Opozīcijā pa labi no centra ar lielāko frakciju bija Demokrātiskā apvienība, kristīgi demokrātiskas ievirzes partija, kā arī ultralabējā nacionālistiskā Nacionālā Tautas fronte. Savukārt kreisā flanga opozīcijas smagsvars bija Darbaļaužu progresīvā partija jeb komunisti, kā arī nelielā Ekoloģistu kustība. Svētdien vēlētāji izbalsoja no parlamenta Demokrātisko fronti un Kustību par sociāldemokrātiju, arī opozīcijā bijušos ekoloģistus. Viņu vietā likumdevējā nākuši divi jauni spēki – partija „ALMA – Pilsoņi Kiprai”, reformistisks spēks, kuru vada bijušais valsts ģenerālauditors Odisejs Mihaelids, un partija „Kipras tiešā demokrātija”, kas, kā jau liecina nosaukums, mēģina īstenot pilsoņu pastāvīgas gribas izpauduma principu. Savu frakciju dubultojuši radikāļi no Nacionālās Tautas frontes, kļūstot par trešo lielāko parlamenta frakciju. Nacionālā tautas fronte un arī „Tiešā demokrātija” tiek raksturotas kā Kremlim simpatizējošas partijas. Esošās pozīcijas noturējuši divi lielākie tradicionālie spēki – kristīgie demokrāti un komunisti. Taču prezidentam Kristodulidam tagad atlikusi vien niecīga astoņu deputātu frakcija no 56, un komentētāji radušos situāciju raksturo kā potenciālu likumdošanas paralīzi. Visticamāk, prezidents centīsies piesaistīt savai valdībai Annitas Dimitriu vadīto Demokrātisko apvienību, varbūt arī reformistus no ALMA. Otra versija ir palikt pie esošā un paļauties uz ikreizējām aliansēm katra konkrētā pieņemamā likumdošanas akta sakarā. Vēl pastāv iespēja veidot bezpartejisku tehnokrātu valdību vai ļoti mazticamā versija par plašu koalīciju, neskatoties uz ideoloģiskām robežšķirtnēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Straujā tempā ir tapusi jauna valdības koalīcija un sadalītas arī atbildības jomas. Līdz vēlēšanām ir ļoti maz laika, tieši tāpēc ministra darbam būs pievērsta liela uzmanība. Kā Ko varam gaidīt no jaunās valdības, par to diskusija raidījumā Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka, politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Ģirts Rungainis un viceprezidente Inga Zemdega-Grāpe, un SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Pašreiz valdošais režīms vēlas iedibināt Gruzijā tikpat autoritāru sistēmu, kā kaimiņos esošajā Azerbaidžānā - tā uzskata vairāki Gruzijas opozicionāri un eksperti. Viņi pauž satraukumu par strauju vārda brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Gruzijā pēdējo divu gadu laikā. To pavada masveida propagandas kampaņa, kas mēģina iestāstīt, ka aiz kara Ukrainā stāvot Eiropa un Gruzijai būšot labi arī bez Eiropas Savienības un NATO.