Politikas podkāsts

Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā. Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē? Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat? Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto. Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis. Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd. Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā. Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu? Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag.  Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu. Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela. Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat? Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība. Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents. 

Tūkstošiem cilvēku maija sākumā pulcējās Prāgas vecpilsētā, lai aizstāvētu sabiedriskā medija neatkarību. Andreja Babiša vadītā valdība bez apspriešanās ar ekspertiem un bez diskusijām virza Čehijas sabiedriskā medija finansējuma maiņu. Veiksmīgi strādājošo abonēšanas maksas sistēmu grib aizstāt ar finansējumu, ko piešķir no valsts budžeta. Tas nozīmē arī atkarību no politiskiem lēmumiem. Cik pamatotas ir bažas, ka Čehijas valdība grib iet Ungārijas ceļu, interesējamies Mediju anatomijā. Čehijas sabiedriskā medija finansēšanas sistēma, kas balstās uz abonēšanas maksu līdz šim strādājusi nevainojami, cilvēki nevairās no šīs maksas un kā rāda pētījumi, šo maksu neuzskata par augstu. Tādēļ jo nesaprotamāks ir valdības lēmums virzīties uz finansēšanu no budžeta – tā skaidro Čehijas Radio stratēģiskās attīstības direktore Martina Poliakova. Mediju brīvības indeksā 2025. gadā Čehija atradās augstajā desmitajā vietā. Salīdzinājumam Latvija ir 15.vietā. Andrejs Babišs premjera amatā atrodas jau otro reizi un ir interesanti, kādēļ šādas iniciatīvas no valdības nāk tieši tagad. Par to vaicājam Latvijas Radio ārzemju ziņu apskatniekam Rihardam Milleram. -- Starptautiskā Žurnālistu federācija norāda, ka valdības uzbrukumi Čehijas medijiem ir jāuztver nopietni. Tā atgādina, ka jau 2013. gadā – vēl pirms sava pirmā premjera termiņa –miljardieris Babišs pārņēma divus lielus laikrakstus, no kuriem viens kļuva par vēl vienu Babiša varas instrumentu, bet otrs tika pārdots tālāk un drukātā formā vairs nepastāv. Viņš arī ir ierosinājis stratēģiskās tiesvedības pret žurnālistiem un turpina koncentrēt politisko, ekonomisko un mediju varu.

Lai vienotos par tālāko rīcību valdības krīzes apstākļos, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šodien, 15. maijā, Rīgas pilī veic politiskās konsultācijas ar pārstāvjiem no visām Saeimas frakcijām. Rīgas pilī prezidents uzņems visas sešas Saeimas frakcijas. Katra tikšanās ilgst aptuveni pusstundu, kas saistīts ar iesaistīto pušu saspringto grafiku, un tajā aiz slēgtām durvīm tiek apspriesta pašreizējā politiskā situācija un iespējamie scenāriji nākamajai valdībai. Lai arī prezidenta pienākums būs izvirzīt premjera amata kandidātu, frakcijām tas nav liedzis spriest un pat vienoties par iespējamo jauno valdību. Raidījuma skanēšanas laikā jau rit pēdējā tikšanās, tā ir ar frakcijas "Jaunā Vienotība" pārstāvjiem.

Kas pirms nedēļas būtu domājis, ka dronu ielidošana Latvijas teritorijā izrādīsies liktenīga visai valdībai. Un, ka valdības krišana nebūs ne tuvu vienīgais skaļais notikums. Par nedēļas aktualitātēm spriežam Krustpunktā. Analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Šī ir bijusi viena traka nedēļa. Katrā ziņā tiem, kas interesējas par politiku, nebija garlaicīgi. Dronu ielidošana Latvijas teritorijā beidzās ar aizsardzības ministra atlaišanu un, kā izrādījās, ar to nekas nebeidzās. "Progresīvie" ar to nesamierinājās, paziņoja, ka valdību vairs neatbalsta. Un tad papildus asumu visam piešķīra zemkopības ministra un Valsts kancelejas vadītāja aizturēšana "kokrūpnieku lietā". Vispirms abus atstādinājusi, premjere Evika Siliņa paziņoja par demisiju. Tas ļoti īss šīs nedēļas notikumu atstāts. Tagad notiek partiju sarunas, gan pašiem gan ar Valsts prezidentu, tiek veidota jauna koalīcija. 

Iespējams, dziļākā politiskā krīze mūsdienu Latvijā rada daudzus jautājumus: vai izdosies izveidot jaunu valdību tikai dažus mēnešus pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām vai tomēr darbu tehniski turpinās kritusī valdība bez diviem ministriem. Kā politiskā krīze iespaido mūsu drošības situāciju? Kuras partijas būs ieguvējas un kuras šajā politiskajā cīņā attapsies zaudētāja lomā?  „Netipisks gadījums!” tā politisko situāciju raksturo bijušais ilggadējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesas tiesnesis, tagad Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kusiņš. Netipiski ir tas, ka Valsts prezidentam tikai dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām var nākties nosaukt jaunu Ministru prezidenta amata kandidātu. Turpmākās politiskās norises gan ir salīdzinoši grūti prognozēt, atzīst eksperti.

Krīt Siliņas valdība; Jaunās Vienotības avīzes, Progresīvo plakāti un Šleseram KNAB pārbaude; krīze Lielbritānijas valdībā.    0:00 Ievads: sēžam uz karstām oglēm.  4:52 Kas sāp: Jānim sāp Saeimā iestrēgušais Gors, Elīnai - nenotikusī flamenko dejotājas karjera Spānijā, bet Uldim - laipnība kā ienākošais signāls.  14:31 Smagās ziņas: Krīt Siliņas valdība; Jaunās Vienotības avīzes, Progresīvo plakāti un Šleseram KNAB pārbaude; krīze Lielbritānijas valdībā.     Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

Pašreizējā valdības krīze ar koalīcijas izjukšanu un valdības atkāpšanos demokrātijā ir normāla parādība, nevis kaut kas nebijis, kā daži to pasniedz. To intervijā Latvijas Radio atzina bijušais Valsts prezidents un jurists Egils Levits. Situāciju gan sarežģījot tas, ka politiskas izmaiņas notiek piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām. "Protams, ir jāskatās tālāk. "Bumba" ir Valsts prezidenta laukumā, un viņam ir jāizvēlas Ministru prezidenta kandidāts, kurš ātri spētu sastādīt jaunu valdību, kurai būtu vairākums Saeimā, ņemot vērā arī to, ka ir atlikuši tikai pieci mēneši līdz vēlēšanām. Ddaudz ko sagaidīt no jaunās valdības mēs nevaram, bet mēs varam sagaidīt, ka tā solīdi novedīs šo Saeimas leģislatūras periodu līdz galam." -- Lai vienotos par tālāko rīcību valdības krīzes apstākļos, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šodien, 15. maijā, Rīgas pilī sāks politiskās konsultācijas ar pārstāvjiem no visām Saeimas frakcijām.

Uzmanības centrā šobrīd ir 2. pensiju līmeņa uzkrājumi, bet aktuāli ir arī jautājumi par pensiju sistēmu kopumā un tās ilgtspēju. Krustpunktā izvaicājam labklājības ministru Reini Uzulnieku (Zaļo un Zemnieku savienība). Runājam ne tikai par labklājības jomu, bet arī politiskajām aktualitātēm, jo premjere ir iesniegusi demisiju, valdība turpina darbu līdz jaunas izveidošanai. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnāliste Baiba Runce.  

"Tas sākās ar frī kartupeļu dalīšanu uz Polijas un Ukrainas robežas. Mēs nedomājām, ka tas izaugs par kaut ko daudz lielāku un pilnas slodzes darbu. Jāatzīst, ka man ir bail un esmu dzimis laimes krekliņā. Taču visi sarežģījumi un nogurums, tas ir nieks salīdzinot ar to, ko piedzīvo ukraiņi. Mums jāturpina palīdzēt Ukrainai un jāstāsta cilvēkiem Nīderlandē par tur notiekošo," sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas "Drošinātāja" lielās intervija viesis - Frenkijs van Hintums no Nīderlandes. Kopā ar draugu Kūnu viņa brīvprātīgo darbs izaudzis līdz milzīgai humānās palīdzības un arī savu tautiešu informēšanas misijai.    Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:  Vai Putina un Krievijas pozīcijas sāk šķobīties?  Droni. Karš Ukrainā vai karš Eiropā?  Ja sākam pierast pie dronu nokrišanas, kas tālāk?    Epizodes gaita:  00:30 Ievads 03:53 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:50 Ukraina ierobežo krievijas rīcības brīvību. Vai putina un krievijas pozīcijas sāk šķobīties?  14:50 Vai kāds jau ir gatavs būt nākamais Prigožins? 16:47 Droni. Karš Ukrainā vai karš Eiropā? 20:27 Ja sākam pierast pie dronu nokrišanas, kas tālāk? 25:14 EXPLAINER: Cik daudz Ukrainā ir iekšzemē pārvietoto cilvēku un kur tie izmitinās? 28:49 Piesakām šīs epizodes viesi – Nīderlandes slavenāko Ukrainas atbalstītāju, uzņēmēju Frenkiju van Hintumu, kura atbalsts Ukrainai sākās ar kartupeļiem frī, bet nu jau pieaudzis un redzams visdažādākajās jomās.  30:56 Viss sākās ar kartupeļiem frī uz Polijas-Ukrainas robežas. 33:12 Frenkija un Kūna interesantais iepazīšanās stāsts. 36:07 Kāda bija situācija uz robežas 2022.gadā? 37:13 Par iebraukšanu Ukrainas pusē un bailēm, kas pavadīja. 39:28 Šobrīd no bezmaksas kartupeļu izdalīšanas palīdzības veidi krietni palielinājušies. 41:22 Par reizi, kad viņus gandrīz nogalināja un šī notikuma ietekme uz viņu darbību. 42:30 Šī bēdīgā pieredze padarīja viņus slavenus, kas ļāva piesaistīt krietni lielākus līdzekļus.  43:23 Izveidojusies jau komanda Nīderlandē un Ukrainā. 44:38 Šobrīd aptuveni 40% laika pavada Ukrainā. 45:25 Šobrīd jau strādā tikai frontes tuvumā. Par apdraudējumiem, kas nāk līdz ar šo lēmumu. 48:02 Par brīdi, kad dronu uzbrukumā tika nogalināti labākie draugi un šī notikuma ietekme uz Frenkiju un Kūnu. 49:43 Drošības pasākumi, kas tiek īstenoti. 51:13 Viņu darba ietekme. 53:32 Veido raidījumus Nīderlandes televīzijai, lai informētu cilvēkus. 54:02 Līdzekļu piesaiste. 55:29 Šis ir vairāk nekā pilnas slodzes darbs. 57:11 Emocionālās sekas. 59:37 Nīderlandes iedzīvotāju informētība pieklibo. krievijas propagandas loma tajā. 1:03:25 Nīderlandē atbalsts Ukrainai liels. 1:04:15 Nīderlandes televīzija baidās atspoguļot karu tādu, kāds tas ir. 1:06:20 Vienīgajam karam Eiropā būtu jābūt galvenajai tēmai katru dienu. 1:07:27 Palīdzības un brīvprātīgo apjoms samazinās, transporta izdevumi dubultojušies. 1:09:48 Saņemam lielu atbalstu gan no Nīderlandes, gan Ukrainas. 1:11:05 Nīderlandes valsts atbalsts ir ievērojams. 1:12:15 Padomā ir daudzi jauni projekti, bet drošības apsvērumu dēļ daudz par to nedrīkst runāt. 1:14:29 Ukraiņiem ļoti atšķirīgi viedokļi par nākotni.  1:16:01 Sarunas beigas. 1:16:55 Rihards un Dīvs pārspriež interviju. 1:18:15 Padalieties ar šo interviju un epizodi.  1:20:00 Rakstiet mums: [email protected]   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Jaunās valdības kodolā varētu būt patlaban Saeimas opozīcijā esošie “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība un, iespējams, arī esošās koalīcijas partnere Zaļo un Zemnieku savienība. Tā vērtē “Apvienotā saraksta” politiķi, kas patlaban vāc parakstus “Jaunās Vienotības” pārstāves Evikas Siliņas valdības demisijai. Šo jautājumu varētu izskatīt jau šodienas Saeimas sēdē, intervijā Latvijas Radio raidījumā “Labrīt!” sacīja “Apvienotā saraksta” līderis Edgars Tavars. Tavars arī norāda, ka būs nepieciešama Valsts prezidenta iesaiste un jābūt arī skaidrai Valsts prezidenta pozīcijai. -- Premjerministre Siliņa pati neplāno demisionēt, tā vakar, 13. maijā, Latvijas Televīzijas raidījumā "Kas notiek Latvijā?" pauda viņas partijas biedrs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.

Partija "Progresīvie" aicina Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču sākt konsultācijas par jaunas valdības izveidi. To šodien, 13. maijā, pēc tikšanās ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu (Jaunā Vienotība) teica "Progresīvo" Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs, norādot, ka saruna ar Ministru prezidenti nav devusi apmierinošas atbildes un valdība faktiski zaudējusi rīcībspēju. Šuvajevs uzskata, ka šādā situācijā pastāv divas iespējas - Ministru prezidentes demisija vai balsojums Saeimā par valdības turpmāko uzticību. Šuvajevs norādīja, ja Saeimā būs balsojums par premjeres demisiju, "Progresīvo" balsis Siliņai nebūs. -- Viedokli izsaka Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis. Notiekošo analizē Rīgas Stradiņa universitātes lektore, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle. -- Tā ir bezatbildīga rīcība – tā notiekošās nesaskaņas valdībā vērtē bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Gandrīz vai anarhistiska uzvedība – tā partijas "Progresīvie" rīcību savukārt raksturo eksprezidents Valdis Zatlers un aicina uzmanīgi izlasīt Satversmi. -- Vai piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām būtu jāveido jauna valdība, jautājam iedzīvotājiem Rīgas ielās.

Vai pulkvedis Raivis Melnis būs nākamais aizsardzības ministrs? Viņu šim amatam uzrunājusi premjere Evika Siliņa no “Jaunās Vienotības”. Melnis aicinājumam, ilgi nedomājot, piekritis, un abi šodien, 12. maijā, valdības mājā pārrunājuši galvenos veicamos darbus aizsardzības jomā un turpmākās prioritātes. Pulkvedis apņēmies Latvijā aktīvāk izmantot Ukrainas pieredzi pretdronu aizsardzības jomā un citos jautājumos. Saeimā plaša atbalsta Melnim šobrīd gan nav. “Progresīvie” pēc sava aizsardzības ministra Andra Sprūda demisijas vispirms vēlas sarunu ar premjeri. Zaļo un Zemnieku savienība skaidrojumu no “Progresīvajiem” un tikšanos ar Melni. Savukārt opozīcija uzskata, ka viena ministra maiņa problēmas valdībā neatrisinās.  Pulkvedis Raivis Melnis dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos un patlaban pilda Aizsardzības ministrijas pārstāvja pienākumus Ukrainā. No februāra viņš ir arī premjeres Evikas Siliņas no “Jaunās Vienotības” ārštata padomnieks militārās sadarbības jautājumos. Kā savas prioritātes, ja tiks apstiprināts aizsardzības ministra amatā, Melnis min iesākto darbu pabeigšanu, Ukrainas pieredzes pārņemšanu un integrēšanu Latvijas aizsardzības nozarē, kā arī NBS spēju pārorientēšanu aktuālajām vajadzībām turpmākajos gados. Ja Melni apstiprinās, viņš atvaļināsies no dienesta uz ministra pilnvaru termiņa laiku un pēc tam plāno atgriezties dienestā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju. 11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība.  Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija.  Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu. Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien? Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas. Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur. Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi. Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi.   Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu. Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls? Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas. Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā.  Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?

Par referenduma rīkošanu, lai veiktu izmaiņas valsts fondēto pensiju likumā, kas ļautu rīkoties ar savu 2. pensiju līmeņa uzkrājumu, dažu dienu laikā parakstījušies jau vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Saeimā vairakkārt iesniegti līdzīgi priekšlikumi, ir rosinājums sašaurināt iespējas, kad var kaut ko darīt ar šo uzkrājumu, piemēram, smagu veselības problēmu gadījumā. Bet, ko praktiski nozīmē šie priekšlikumi, kādi ir ieguvumi un kādi riski?  Krustpunktā analizē "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis, Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāts Uldis Augulis un Saeimas frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētāja vietniece Agnese Krasta.  

Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību. Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim. Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā. Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt Putina lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas. Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību. Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta. Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību. Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.

Simtprocentīga drošība pret dronu ielidošanu Latvijā pašlaik nav iespējama, un situācija ir līdzīga arī pārējās Baltijas valstīs un Somijā. Tāpēc austrumu kaimiņi var secināt, ka mūs ar tādiem incidentiem var viegli izprovocēt. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt izteicās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Viņš vērtē, ka valsts iestāžu komunikācija par dronu incidentiem nesniedz sabiedrībai skaidru un pietiekamu informāciju par notiekošo.

Kritīs vai nekritīs valdība? Uz šo jautājumu, lai arī šodien, 11. maijā, jau cerējām iegūt skaidrāku atbildi, skaidrības joprojām nav. Valdība nonākusi nopietnā krīzē pēc vakardienas politiskās drāmas, kurā izvērtās teju sacensība par to, kurš par aizsardzības ministra demisiju pagūs paziņot pirmais – pats ministrs Andris Sprūds no “Progresīvajiem” vai premjere Evika Siliņa no “Jaunās Vienotības”. Saspīlējumam starp “Jauno Vienotību” un “Progresīvajiem” pieaugot, "Proegresīvo" Saeima frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs šodien uzsvēra, ka premjere Siliņa šobrīd nespēj atbildīgi vadīt valdību, tomēr pagaidām “Progresīvie” koalīciju vēl neatstāj un vispirms vēlas sarunu ar premjeri. -- To, ka šis varētu būt īstais laiks profesionāļa virzīšanai uz aizsardzības ministra amatu, jo par politisku kandidātu pašreizējā situācijā būtu ļoti grūti vienoties, TV3 šorīt sacīja arī Valsts prezidents. Premjeres noskatīto aizsardzības ministra amata kandidātu Melni Edgars Rinkēvičs personīgi nepazīstot, bet plāno ar viņu tikties, kad Melnis atgriezīsies Latvijā. Savukārt, runājot par notiekošo koalīcijā, prezidents aicināja politiķus atturēties no pārsteidzīgas rīcības -- Drošības un aizsardzības industriju federācijas ieskatā valdības šūpošanās industrijas darbu patlaban tieši neietekmē. Taču organizācija arī vērš uzmanību, ka esošajos ģeopolitiskajos apstākļos drošības jautājumiem arvien jābūt pirmajā vietā un nav pieļaujams, ka informācija saistībā ar dronu incidentiem gan sabiedrībai, gan industrijai ir fragmentēta.  Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga vērtē, ka priekšvēlēšanu laiks ik pa brīdim šobrīd liek politiķiem vairāk un asāk reaģēt uz savstarpēju attiecību vai ambīciju aspektiem, kas kopumā drošību nevairo. Taču vienlaikus viņa secina, ka situācija ar dronu incidentiem, kas nupat bija Latvijā, drošības situāciju potenciāli varēja apdraudēt daudz vairāk nekā kāds izlēmīgs solis, tostarp, par ministra maiņu un šobrīd valdībai īpaši svarīgi komunicēt sabiedrībai par reālu darbu drošības stiprināšanā Latvijā. Arī Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle-Ločmele norāda, ka šie dronu incidenti tātad bijuši vairakkārt, bet informācija sabiedrībai un arī industrijai par to ir ļoti fragmentēta. Savukārt, runājot jau par izskanējušo aizsardzības ministra amata kandidātu pulkvedi Raivi Melni, viņa sacīja, ka nozarei ir bijusi iespēja strādāt ar Meļņa kungu un to vērtē kā veiksmīgu sadarbību. -- Viedokli izsaka politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.

Tā ir rotaļāšanās ar uguni. Tā sākto parakstu vākšanu referendumam par iespēju vēl pirms pensijas vecuma sasniegšanas rīkoties ar 2. līmeņa uzkrājumu vērtē Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) locekle, Augstākās tiesas tiesnese Marika Senkāne. Viņa intervijā Latvijas Radio raidījumā “Labrīt!” sacīja, ka partijas "Latvija pirmajā vietā" izstrādātais likumprojekts nav pietiekami kvalitatīvs, nav izvērtēta ietekme uz budžetu, kā arī atbilstība Satversmei.

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Pensiju līmenis "Šleserā", Putinam sāp pirkstiņš.   0:00 Ievads: SPF 50.  3:48 Kas sāp: Elīnai sāp, ja viņu mēģina padarīt par kazu, Jānim - skolotāji, kas sēž telefonos, bet Uldim - tas, cik izlutināti esam ar komfortu un labu servisu.  16:49 Smagās ziņas: Pensiju līmenis "Šleserā", slēpj mežu datus, Putinam sāp pirkstiņš.    Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

Šodien, 6. maijā, notikuši uzreiz divi protesti pret Krievijas dalību Venēcijas mākslas biennālē. Biennāles dārzos pusdienlaikā protestu bija sarīkojusi Krievijā aizliegtā apvienība "Pussy Riot" kopā ar Ukrainas feministu organizāciju FEMEN, savukārt pēcpusdienā notika Baltijas valstu rīkots protesta gājiens no Lietuvas uz Igaunijas nacionālo paviljonu. Abas akcijas nav bijušas oficiāli saskaņotas.  -- Jāatgādina, ka pret Krievijas dalību Venēcijas biennālē plaši iebilst daudzas pasaules valstis, tostarp Latvija. Šis ir bijis viens no iemesliem, lai atkāptos arī šī kultūras notikuma žūrija, kā arī tiktu apturēts tai piešķirtais Eiropas Savienības finansējums. Mediji tāpat vēstī, par Krievijas paviljona veidotāju un organizētāju ciešo saistību ar agresorvalsts varas pārstāvjiem un viņu neiestāšanos pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Savukārt laikraksts "Financial Times" ziņo, atsaucoties uz Eiropas Komisija (EK) vēstules kopiju, ka EK brīdinājusi Itālijas valdību un Venēcijas biennāles organizatorus, ka Krievijas dalība prestižajā kultūras forumā pārkāpj Eiropas Savienības sankcijas.

Degvielas cenu regulēšanai, iespējams, būs jāmeklē jauni risinājumi. Saeimas Budžeta un finanšu komisijā šodien asi kritizēts Zaļo un Zemnieku savienības vadītās Ekonomikas ministrijas izstrādātais degvielas tirgotāju solidaritātes maksājuma likumprojekts. Tā mērķis ir mazināt straujo degvielas cenu kāpumu, paredzot, ka gadījumā, ja mazumtirgotāja noteiktā degvielas cena par 3 % pārsniegs aprēķināto orientējošo mazumtirdzniecības cenu, ieņēmumu summa virs šī sliekšņa tiks iekļauta solidaritātes maksājuma bāzē, piemērojot 100 % likmi. Nozare un vairums komisijas deputātu gan iebilst pret ieceri, sakot, ka valstij nav pierādījumu par degvielas tirgotāju negodprātību un ka izmaiņas praksē varētu kropļot konkurenci, nevis samazināt degvielas cenas iedzīvotājiem.

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Iedzīvotāju skaits Rīgā pēdējos gados ir mazinājies. Kā galvaspilsētu padarīt pievilcīgāku dzīvošanai un arī uzņēmējdarbībai? Krustpunktā diskutē Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas deputāte Jūlija Stepaņenko, partijas "Latvija pirmajā vietā" Rīgas domes frakcijas vadītājs Edvards Šlesers, Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētāja Marta Kotello, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks drošības, īpašumu, mājokļu un vides jautājumos Edvards Ratnieks un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks. Pēdējās nedēļās lielu ņemšanos un strīdus ir izraisījuši vairāki projekti galvaspilsētā Rīgā - satiksme ap Ģertrūdes ielu, ierobežojumi Grīziņkalna apkaimē. Un izskatās, ka tā būs arī turpmāk, jo Rīgas dome ir aktīvi pieķērusies auto satiksmes mierināšanai galvaspilsētā. Šāds vārds tiek lietots. Ērtības pārvietojoties ar auto nav un nebūs šīs Rīgas vadības prioritāte. Tāds varētu būt vēstījums rīdziniekiem. Bet ne jau visi priecājas par to, ko domnieki dara. Un jautājums jau, protams nav arī tikai par satiksmi. Kas ir darāms, lai Rīga kļūtu par vienu no pievilcīgākajām dzīvesvietām Latvijā? Daudzi, kā zināms, arī sūdzas par tukšajiem skatlogiem, pat neapdzīvotajām ēkām Rīgas centrā. Tas viss liek jautāt, kā panākt, lai galvaspilsētā dzīvība atkal kūsā? 

Pamiers Ukrainai un Krievijai tradicionālā izpratnē šobrīd nav iespējams, uzskata Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks un vēsturnieks Valdis Kuzmins. Kā piemēru Kuzmins atgādināja vienošanos par pamieru Pirmā pasaules kara laikā. Tolaik jau bija skaidrs, ka Vācija ir karu zaudējusi, skaidro Kuzmins. "Vācija piekrīt - jā, mēs esam karu zaudējuši, un, lai noslēgtu mieru mūsu nepieciešamas sarunas, kuru laikā vienosimies Pirmā pasaules kara kontekstā par kompensāciju apjomu, kādas teritorijas kurai valstij pienākas. Valsts ir atzinusi, ka ir zaudējusi, Šajā kontekstā katru reizi, kad, piemēram, prezidents Putins piedāvā pamieru, tas tāds kā mājiens, kad tad beidzot Ukraina atzīs sakāvi, kad viņa beidzot piekritīs, ka ir zaudējusi karu? Tad sāksies šis pamiers, un tad mēs sarunu ceļā vienosimies, kā izskatīsies jau pēc kara šī valsts kārtība. Protams, tās ir prezidenta Putina ilūzijas, ukraiņu tautai šajā jautājumā ir savs viedoklis, un līdz ar to šis pamiers arī iestāties nevar." Bet runājot par gaidāmo parādi 9. maijā, Kuzmins atzīst, ka „nevar parādē demonstrēt daudz kaujas tehnikas, ja zina, ka realitātē tās tehnikas nav.” Runājot par to, kāpēc Krievija šogad 9. maijā nolēmusi iztikt bez militārām mašīnām, Kuzmins atzina, ka tās ir arī bailes no terorisma. Pēdējā laikā Ukraina parādījusi spēju aizsniegt un veiksmīgi iznīcināt mērķus tālu Krievijas iekšzemē. -- Krievijas vakar, 5. maijā, veiktajos uzbrukumos Ukrainai nogalināti 27 cilvēki, bet vēl 120 ievainoti. Plašākos uzbrukumus piedzīvoja Zaporižja, kur Krievijas triecienos ar vadāmajām aviobumbām nogalināti 12 civiliedzīvotāji. Arī šonakt daudzviet Ukrainā skanēja gaisa trauksmes, kas brīdināja par iespējamiem Krievijas uzbrukumiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Latvijas politiskās sistēmas izvērtējumu priekšvēlēšanu gadā. "Politiskajai sistēmai ir jākļūst tālredzīgai un partijām jāpāriet no lozungiem uz reāli īstenojamu rīcībpolitikas izstrādi. Sabiedrības uzticēšanos var palielināt, veicinot salīdzinoši nelielas izmaiņas vēlēšanu sistēmā, kas tuvinātu kandidātus vēlētājiem. Un parlamentam jākļūst profesionālākam, pārtopot no teātra par nopietnas politikas veidošanas institūciju un stiprinot ekspertu kapacitāti. Nedrīkstētu būt, ka Saeimā uz astoņiem šoferiem ir tikai viens pētnieks." Tie ir daži no secinājumiem, kas analizē jaunāko laiku Latvijas politiku domnīcas "LaSER" pētījumā "Latvijas politikas sistēma: ceļš uz rīcībspēju".  Raidījuma viesis ir politikas zinātnieks un viens no šī pētījuma autoriem, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors Daunis Auers.  Ungārijas vēlēšanu rezultāti tika pieteikti, ka tā būs kaut kāda veida indikācija demokrātiskajiem procesiem arī citās Eiropas valstīs nākotnē. Arī Lietuvā pagājušā gada procesi, kas bija saistīti ar situāciju, kad makaronu fabrikas īpašnieks kļuva par kultūras ministru, kas izsauca plašu sabiedrības reakciju un jaunu pilsonisku iniciatīvu veidošanos, kas pat nav īsti nevalstiskās organizācijas, bet kaut kāds jauns politiskās līdzdalības fenomens. Vai šos aspektus kopā raugoties, varam teikt, ka redzams neskaidri kā tie ietekmēs to, kas notiek Latvijā? Daunis Auers: Noteikti ir zināmas līdzības. Ir līdzīgas problēmas, kas galvenokārt ir saistītas ar stagnāciju un sabiedrības neapmierinātību, kas skar visas Eiropas demokrātijas. Mūsu pētījumam līdzīgi iznākuši pēdējos gados Eiropā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēdējos gados ir divas grāmatas, kas līdzīgi kā mēs dziļi izpēta politisko ciklu. Vienam nosaukums ir "Neizdevusies valsts". (Failed State), otras grāmatas nosaukums ir "Kāpēc Vestminstere strādā? Kāpēc nestrādā?" (How Westminster Works … And Why it Doesn’t). Mēs līdzīgi pētījām politisko ciklu Latvijā, lai saprastu, kāpēc ir vilšanās sabiedrībā. Arī kāpēc lēmumi netiek pieņemti, un kāpēc politiskā sistēma - un ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Ziemeļeiropā, kāpēc tā ir kļuvusi faktiski nekompetenta. Mēs vairāk, piemēram, neprotam būvēt. Bija laika posms – 50. - 60. gadi, kad mēs paplašinājām infrastruktūru Rietumos – Ziemeļamerikā, Rietumeiropā. Dzelzceļa tīkli, jauni, plaši motorceļi, uzbūvējām jaunas lidostas. Tas viss notika pietiekam ātri, kompetenti, kvalitatīvi. Reti kad bija kādas problēmas. Mūsdienās mēs to vairāk neprotam. Latvijā mēs runājam par "Rail Baltica", Lielbritānijā viņi runā par neizdevušos ātro dzelzceļa līniju, kas tika plānota no Londonas uz ziemeļiem, kas pilnīgi izgāzās. Miljardi tika iztērēti, nekas netika uzbūvēts. Tagad kaut kāds neliels pēctecis būs, bet faktiski nebūs tas, kas tika ieplānots. Līdzīgi Amerikā jau gadus 30 plāno ātro vilcienu no Losandželosas uz Sanfrancisko, un nekas nenotiek. Iztērēti ir miljardi, vilcieni nebrauc. Arī Vācijā, mēs zinām, ir līdzīgas problēmas. Vācijā agrāk bija tāds stereotips, ka vilcieni vienmēr laicīgi izbrauca, laicīgi ieradās, tagad viņi vispār bieži neierodas. Ir retums, kad laicīgi atstāj staciju. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka autobāņu sistēma ir degradēta un tikai lēnām tiek atjaunota. Elementāras lietas. Nemaz nerunājot par sarežģītākajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar izglītības sistēmas modernizāciju, demogrāfiju, pilsētu konkurētspēju. Problēmas, ko mēs redzam Latvijā, atkārtojas arī citās Eiropas valstīs. Līdzīgi arī tur pēta politisko sistēmu, lai mēģinātu saprast, vai nevaram kaut ko uzlabot, lai iznākums būtu labāks. Pētījums sākās ar samērā pozitīvu atsauci uz to, ka pēdējā desmitgadē Latvijas politiskā sistēma ir kļuvusi par vienu no stabilākajām, ir bijuši tikai trīs premjerministri, kamēr lielākajā daļā Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu ir saskatāma demokrātijas kvalitātes lejupslīde. Kaut kādā ziņā šo pētījumu var uzskatīt arī par demokrātijas auditu. Tur ir arī socioloģiskie dati pietiekami daudz. Bet jūsu secinājums ir, ka sistēma strādā, bet ir nepieciešami nelieli strukturāli uzlabojumi.  Daunis Auers: Es to gan neuzskatīju par demokrātijas auditu, mēs drīzāk pētām politisko sistēmu un kā stiprināt šo politisko sistēmu. Demokrātija Latvijā, manuprāt, nav apdraudēta. Arī kopumā Eiropā ir jaunas politiskās partijas, kas izmanto to, ka ir šī nekompetence, ko arī varētu aprakstīt kā zināmu tādu amatierismu, kas ienāca politiskajā sistēmā, domājot gan par politiķiem, gan ierēdņiem. Viņi izmanto šo nespēju, lai kritizētu esošos politiķus. Jūs sakāt, sabiedrība ir vīlusies nevis sistēmā, bet tās darbībā un rezultātos. Daunis Auers: Jā.  Atbalsts demokrātijai Latvijā un kopumā Rietumeiropā ir, bet cilvēki taču redz, viņi izjūt to, ka buksējas politiskā sistēma, un tāpēc arī ir laiks to modernizēt. Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas. Tas ir kaut kas līdzīgs operētājsistēmai datorā - mainās datoru jauda, mainās pieejamās programmas, mainās tas, ko mēs gribam izdarīt ar datoru, un tad periodiski parādās arī jaunas operētājsistēmas. Vai mēs varam ar pavisam jaunu datoru, teiksim, 2026. gada modeli, operēt ar "Windows 95"? Mēs varētu, bet droši vien rezultāts nebūtu īpaši labs. Mums visu laiku ir jāuzlabo mūsu operētājsistēma, kas ir mūsu politiskā sistēma. Bet tajā pašā laikā, analizējot sabiedrības noskaņojumu, ir pilnīgi skaidrs, ka nav atbalsts lielām pārmaiņām. Piemēram, fundamentāli mainīt, pārrakstīt Satversmi. Bet, mūsuprāt, ir, un arī ziņojumā tas tiek aprakstīts, kaut kādas nelielas lietiņas, ko var izdarīt, lai uzlabotu politiskās sistēmas darbību, faktiski nelabojot Satversmi, vienkārši mainot likumus. -- Daunis Auers ir domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors un Latvijas Universitātes doktora studiju programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā, Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Bērklijā un Fulbraita profesors Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas Brīvības fonda pētnieks Vainsteitas universitātē Detroitā. Arī ASV bāzētās Baltijas Studiju apvienības prezidents un Latvijas Valsts prezidenta izveidotās Valsts konkurētspējas komisijas loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa loceklis un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Goda konventa padomnieks. 

Nabadzības riska zonā Latvijā ir katrs piektais iedzīvotājs, un šie rādītāji būtiski nemainās jau aptuveni 20 gadus. Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Aivita Putniņa Latvijas Radio sacīja, ka sabiedrības attīstība pasaulē rāda, ka kapitālisma apstākļos plaisa starp turīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem pieaug. Viņa norādīja, ka šo problēmu atrisināt nav vienkārši, jo šie cilvēki visbiežāk distancējas un par to nerunā. Nabadzībai Latvijā visvairāk ir pakļautas sievietes, uzsvēra Aivita Putniņa.

Hermaņa kukū, Trampa pif paf un vēlēšanu ņigu ņegu.   0:00 Ievads: sangviniķis un holeriķis.  4:52 Kas sāp: Uldim sāp negaidīti tēriņi, Jānim balti galdauti, bet Elīnai - nespēja pieaugt.  18:08 Smagās ziņas: Hermaņa kukū, Trampa pif paf un vēlēšanu ņigu ņegu.  1:12:36 Vieglā ziņa: ViVi meklē nosaukumus vilcieniem.    Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

Uzturēšanas atļaujas ir sabiedrības uzmanības fokusā jau ilgāku laiku. Bet ne tikai par to Krustpunktā izvaicājam Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieci Mairu Rozi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurjāns un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.  

Nabadzības riska rādītājs Latvijā būtiski neuzlabojas jau 20 gadus: šajā riska zonā joprojām dzīvo katrs piektais iedzīvotājs. Visvairāk trūkumā dzīvo seniori. Lielākie izdevumi ir par pārtiku un mājokli. Ērika Ceriņa, pensionāre no Rīgas: „Nedēļu ar pieci eiro var izdzīvot. [..] Nopērc kefīru, nopērc maizīti. Kartupeli.” Ar trūkumu saskaras arī ģimenes, kurās bērnus audzina viens vecāks. Inese Platmane, rīdziniece, viena audzina divus bērnus: „Es nevaru nodrošināt sev medicīnisko aprūpi. Valsts kvotas ir kaut kāds mīts. Par zobārstu es vispār klusēju. Es par to pat nedomāju. Tas ir tas, kam šobrīd nesanāk atlicināt.” Lai gan par nabadzību netrūkst ne datu, ne arī pētījumu, par kuriem valsts iepriekšējos gados tērējusi ievērojamas summas, strauju uzlabojumu, visticamāk, nebūs arī tuvākajos gados. Evija Kūla, Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktores vietniece: „Mums ir vieni no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, un šī tendence mums diemžēl turpinās arī tālāk." Kāpēc Latvijā ilgstoši nav izdevies samazināt nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu? To pētām Atvērto failu pusstundā.  

Vēlēšanu sistēma nebūs jābūvē no jauna, bet gan jānovērš riski, kas var apgrūtināt gaidāmās parlamenta vēlēšanas. To Latvijas Radio atzina uzņēmuma Latvijas mobilais telefons (LMT) viceprezidents Ingmārs Pūķis. Uzņēmums plānojot darbam novirzīt septiņus speciālistus un līdz 30. jūnijam paredz visu īstenot. Tā esot arī uzņēmuma reputācija - pagūt izdarīt laikā. Pūķis minēja arī lielāko uzdevumu, kas jāizpilda. Viens no saprotamākajiem ir elektroniskais tiešsaistes vēlētāju reģistrs, kas ļauj vēlētājam, ienākot vēlēšanu iecirknī, viņa ID kart elektroniski atpazīt un var fiksēt to, kā balsi ir nodevis. 300000 cilvēku nav pasu, zīmodziņu pasē iespiest nav iespējams. Tas vai nu būtiski samazinātu vēlētāju aktivitāti, vsi arī būtu jādara kā Indijā, ka iemērc pirkstu krāsā - viens pirksts ir zils, skaidri zināms, ka tu esi bijis un balsojis. Tu vari nākt vairākas dienas iepriekš un šo balsi nodot, un ne tikai nodod, bet var arī mainīt. To var darīt arī papīra versijā, bet, protams, ka tas skaitīšanas darbs ir pilnīgi neprātīgs," norāda Pūķis. -- Vēlēšanu sistēmu izstrāde ir nodota uzņēmumiem LMT, "Tet" un Latvijas Valsts meži. Tas noticis pēc līguma laušanas ar līdzšinējo izstrādātāju.

Valsts kontrole pēdējā laikā ir nākusi klajā ar vairākām būtiskām revīzijām gan par ieguldījumiem siltumapgādē un ēku energoefektivitātē, gan elektro auto iegādi klimata mērķiem transporta jomā. Krustpunktā izvaicājam valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāliste Inese Helmane un portāla "LSM.lv" ziņu redaktore Zane Neimane.  

Degvielas cenu kāpums Irānā sāktās ASV un Izraēlas sāktās karadarbības dēļ draud radīt krīzi ekonomikā. Tādu pašu mēs varam pieredzēt pēc trīs gadiem, kad Latvijai būs jāizpilda klimata politikas mērķi transporta jomā.  Ieva Ligere, Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja: „Šobrīd esošā situācija var kalpot par sava veida sagatavošanos šim cenu lēcienam.” Gan privātais transports, gan tautsaimniecība pamatā balstās uz fosilo dīzeļdegvielu. Pavisam no tās atteikties nevar, tomēr pastāv klimatam draudzīga alternatīva. Tā gan ir dārga, īpaši Latvijā.   Jānis Kalniņš, mūziķis: „Tā starpība apmēram ir kaut kādi 40 līdz 50 centi.” Līdz 2030. gadam trešā daļa no fosilās degvielas jāaizstāj ar atjaunojamu enerģiju. Politiķi bailēs no sabiedrības dusmām par degvielas cenu celšanu transporta „zaļināšanas” pasākumus ir atstājuši uz pēdējo brīdi. Andris Kulbergs, Saeimas deputāts: “Tā ir neiespējamā misija. Mēs varam viegli aprēķināt: tie ir… divas trešdaļas no autoparka ir jāieslēdz dzinējs, lai mērķis īstenotos.” Vai ir iespējams sasniegt iecerētos mērķus un vienlaikus saglabāt saprātīgas degvielas cenas, ja Latvija īsteno izvēlēto klimata politiku? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā. Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

24 gadus jaunā otolaringoloģe Olga Pasičņika ik pēc divām nedēļām dodas “FRIDA Ukraine” medicīnas brīvprātīgo misijās uz Ukrainas piefronti, kur cilvēkiem bieži trūkst ne tikai ārstu un zāļu, bet arī vienkāršas cilvēcīgas uzmanības. Sarunā ar Rihardu Plūmi Olga stāsta, kā nereti pacientam palīdz ne vien izrakstītie medikamenti, bet arī saruna, labs vārds un sajūta, ka viņš nav atstāts viens ar savām sāpēm.  Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:  Ukrainai palīdzošā Eiropas aizsardzības sektora plašā ekosistēma;  Vai Ukraina vairs nepaļaujas uz Trampa ASV?  Eiropas Savienība turpina aktivizēties savstarpējās militārās palīdzības nodrošināšanā;  Bulgārijā būs jauns premjers. Vai viņa salīdzināšana ar Orbānu nav pārsteidzīga?    Epizodes gaita:  00:30 Ievads 02:51 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 4:06 Ukrainai palīdzošā Eiropas aizsardzības sektora plašā ekosistēma, ko krievija cenšas izmantot iebiedēšanai.  08:37 Vai Ukraina vairs nepaļaujas uz Trampa ASV? 12:30 Eiropas Savienība turpina aktivizēties savstarpējās militārās palīdzības nodrošināšanā. 14:45 Bulgārijā būs jauns premjers. Vai viņa salīdzināšana ar Orbānu nav pārsteidzīga? 17:50 Vai pārāk satraucamies par katrām nākamajām vēlēšanām Eiropā? 20:41 EXPLAINER: Ukrainas sistemātiskā kampaņa pret krievijas enerģētikas un naftas nozari. 24:19 Piesakām šīs epizodes viešņu – ārsti Olgu Pasičņiku, kura, kā brīvprātīgā, “FRIDA Ukraine” iniciatīvas ietvaros katras divas nedēļas dodas uz piefrontes reģioniem 26:33 Kādēļ Olga kļuvusi par brīvprātīgo ārsti un regulāri dodas uz piefrontes reģioniem? 27:35 “FRIDA Ukraine” iniciatīvas ietvaros uz reģioniem vienā grupā parasti dodas 20 ārsti, lai nodrošinātu visaptverošas medicīniskās konsultācijas un palīdzību piefrontē. 29:10 Cik tuvu frontes līnijai viņi parasti darbojas? 29:31 Kā rūpējas par savu drošību? 30:21 Kāds medicīniskais ekipējums tiek ņemts līdzi? 31:24 Šī ir civilā iniciatība, taču visi ir apmācīti kā rīkoties bīstamās situācijās. 32:36 cik bieži dodas šajās misijās? 35:50 Cilvēki ļoti gaida ārstu ierašanos. 37:50 Kā Olga nolēma darīt ko vairāk nekā prasa profesija – stāsts par laimes cepumiņiem un labiem vārdiem.  41:01 Cilvēcību nevar iemācīt. Cilvēcība vai nu ir, vai arī tās nav. 43:05 Psiholoģiski šis nav viegls darbs. 44:10 Šī bija īpaši smaga ziema. 45:36 Kādas ir biežākās veselības problēmas. 46:51 Vienmēr gribu visus izārstēt, cik vien iespējams, bet bieži vien tas neizdodas. 47:57 Kā atšķiras palīdzības sniegšana slimnīcā Kijivā no palīdzības sniegšanas frontē? 49:15 Kā mainījusies situācija pēdējo divu gadu laikā? 50:27 Kādēļ Olga nolēma būt ārste? 51:52 Kāda ir kopējā situācija medicīnā Ukrainā? 53:05 Sarunas beigas. 54:11 Padalieties ar šo interviju un epizodi.  54:40 Rakstiet mums: [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nedrošība, vai rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās darbosies vēlētāju reģistrs, ziņas par arestiem IT iepirkumos liek atgriezties pie jautājuma, kāpēc Latvijas valsts pārvaldē neveicas ar digitālo projektu īstenošanu? Vai iespējams atrast sistēmiskos iemeslus un secināt, kur jāveic kļūdu labojumi? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ozols, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa, Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore Rūta Pirta un Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs. Nedrošība, vai rudens vēlēšanās darbosies vēlētāju reģistrs, un ziņas par aizturēšanām un arestiem IT iepirkumos šopavasar atsauca atmiņā tādas vairākas iepriekšējos skaļos skandālus, par kuriem arī mēs esam runājuši jau vairākkārt. Sākot ar neveiksmīgo e-skolu e-veselību, kas radījusi tik daudz galvassāpju. Tie ir pirmie, kas nāk prātā. Ir vēl bijuši arī citi nepatīkami procesu. Ir tāda sajūta, ka digitālo projektu īstenošanā esam gaužām lieli nemākuļi vai pat noziedzīgi, kā redzam pēc kriminālprocesa. Bet ir jau arī risinājumi, tai skaitā arī privātajā sektorā, kas ir itin ekselenti. Nav jau tā, ka Latvija būtu nemākuļu zeme. Kāpēc mums tā neveicas tik bieži valsts pārvaldē? Vai varam atrast iemeslus un izdarīt kādus secinājumus? Aizdomāties par šo jautājumu lika publikācija portālā "Delfi", kuru bija sagatavojusi "Providus" komanda.

ASV lēmums neatsākt militāros triecienus Irānā šobrīd ir loģisks, taču vienlaikus problēmas neatrisina. Intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas zinātņu prorektors Toms Rostoks. Hormuza jūras šaurums joprojām ir slēgts.  Rostoks norāda, ka abas puses ir ieinteresētas risināt savstarpējās sarunas. -- ASV prezidents Donalds Tramps ir nolēmis uz nenoteiktu laiku pagarināt pamieru ar Irānu, lai dotu iespēju diplomātiskā ceļā izbeigt pirms gandrīz diviem mēnešiem uzsākto karu, kas ir izraisījis enerģētikas krīzi visā pasaulē. Pakistānas galvaspilsētās Islamā-bādā iepriekš notika ASV un Irānas pārstāvju sarunas. Pagaidām nav zināms, vai un kad varētu notikt nākamā sarunu kārta. Tramps paziņojumā sociālajos medijos rakstīja, ka ASV ir piekritušas Pakistānas lūgumam neatsākt uzbrukumus Irānai līdz brīdim, kad islāma republikas vadītāji būs izstrādājuši priekšlikumu par bruņotā konflikta izbeigšanu. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un bijušo diplomātu Mārtiņu Virsi par vēstures attīstības gaitu, Krieviju un Latvijas pozīciju jaunāko laiku ģeopolitikā. Globālā, uz noteikumiem balstītā kārtība, kāda radās pēc Otrā pasaules kara, ir beigusies, un mēs redzam grūtības saprast, kas ir tā kārtība, kuras ietvaros ģeopolitika notiek tagad. Vai to saprast var palīdzēt vēsture un cik derīga ir mūsu jaunāko laiku vēsture un politikas pieredze - par to saruna ar ilggadējo diplomātu un vienu no atslēgas personām Krievijas armijas izvešanas procesā pirms vairāk nekā 30 gadiem Mārtiņu Virsi. Ir tāda sajūta, ka šobrīd atrodamies kaut kādā vēsturiskā brīdī, bet ir grūtības formulēt, kas īsti notiek. Mārtiņš Virsis: Ir dažādi līmeņi kā cilvēki saprot, kas notiek. Tik tiešām situāciju jau no kāda 2022. gada, ja ne agrāk, varētu ilustrēt ar mazu vācu karikatūru, ko es redzēju: cilvēks pamodies, mazgā zobus un klausās radio. Un radio saka: tagad ziņas - visi sajukuši prātā; tagad laika ziņas. Varbūt vienai lielai daļai pasaule tagad arī tā izskatās. Jeb kā Valsts prezidents "Krustpunktā" teica - šis ir traks laiks. Patiesībā tas ir drusku iracionāli, jo visu jau var atrast, pa daļām sadalīt un saprast.  Es domāju, ka tas, kā mainās tektoniski ģeopolitiskās plates, ir jau ilgstošāks periods. Varētu droši teikt, ka jau sākot ar 2000. gadu bija skaidri redzams, kādu lomu sāk ieņemt Ķīna pasaules lielajā politikā, kā Amerikas Savienotās Valstis lēnām virzās uz Kluso okeānu. Neaizmirsīsim arī 2003. gada Putina runa Minhenes drošības konferencē, kur pirmo reizi skaidri un gaiši varēja saklausīt to, ka... ...par lielāko ģeopolitisko traģēdiju? Mārtiņš Virsis: Daudzas lietas. Jā, ka ir šīs ambīcijas. Protams, mums kā mazai valstij, kā Eiropas Savienības un NATO robežvalstij tas ir tāds papildus vai pat dubults izaicinājums - atrast veidu un vietu, kā mēs reaģējam. Neraugoties uz to, ka mēs esam NATO, neraugoties uz to, ka mēs esam Eiropas Savienībā, atbildība par valsts drošību un tās pilsoņu drošību ir katras dalībvalsts politiķu uzdevums. Jūsu kolēģi Feldmanis un Taurēns "Latvijas diplomātijas vēsturē" arī iezīmē to, kādu lomu spēlē Amerika. Karls Bilts norāda, ka amerikāņi ir pārāk draudzīgi pret Krieviju šajā procesā. Dažādus interešu lokus var redzēt jau tobrīd. Mārtiņš Virsis: Varētu teikt, ka amerikāņi varēja domāt tā vai savādāk, tāpat kā zviedri vai vācieši, vai pat somi. Man un maniem kolēģiem vēsturniekiem, kas strādāja ministrijā, mums nekad nav bijušas ilūzijas par to, kas ir Krievija. Kas ir koncepts Maskava - trešā Roma. Kad sākās sarunas, es, protams, ar interesi gaidīju, kad arī šī aspekts parādīsies, ne tikai armijas izvešana. Un tiešām 1992. gada 1. vai 2. februārī parādījās. Kāda veidā? Mārtiņš Virsis: Krievijas delegācijas loceklis Dubiņins, laikam viņš bija bankas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, kurš iesāka savu uzstāšanos ar to, ka sāksim tad ar Nīstates mieru, 1710. gadu, tas kaut kā nesanāca. Liepājas kara osta, kurā ir cariskā Krievija ieguldījusi milzīgas investīcijas. Tas viss lēnām attīstījās. Līdz ar to paralēli pašā Krievijas delegācijas vidē tajā brīdī nē, bet vēlāk jau varēja skaidri redzēt, ka lielvalstnieciskā domāšana jau nekur nav palikusi. Mēs bijām diezgan uzmanīgi. -- Mārtiņš Virsis ir latviešu vēsturnieks, politiķis un diplomāts, savulaik bijis Latvijas vēstnieks Vācijā, Lietuvā, Baltkrievijā. 1992. gadā ieguvis vēstures doktora grādu, 90. gadu sākumā sācis strādāt Ārlietu ministrijā par ministra vietnieku un no 1993. līdz 1995. gadam bijis Latvijas 5.  Saeimas deputāts no partijas "Latvijas ceļš". 1994. gadā kā Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs vadījis sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas Republikas un 1995. gadā kļuva par Latvijas Republikas vēstnieku Austrijā. Ieņēma arī šo amatu Šveicē, Lihtenšteinā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā. 1995. gadā žurnāls "Rīgas Laiks" citēja dzejnieku Jāni Peteru, kurš rakstīja, ka Mārtiņam Virsim piemītot dziļa vēstures telpas izjūta, un, ja būs tāds vēstures šķirklis enciklopēdijā par Mārtiņu Virsi, tad būs teikts, ka deviņdesmitajos gados viņš redzējis tālu uz priekšu. 

Krustpunktā diskusija: Kāda ir politiskā situācija Saeimā un valdībā? Diskutē Saeimas frakcijas "Apvienotais saraksts" priekšsēdētājs Edgars Tavars, Saeimas frakcijas "Jaunā vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Saeimas frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja Linda Liepiņa, Saeimas frakcijas "Nacionālā apvienība" deputāts Artūrs Butāns, Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis un Saeimas frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs. Pagājušā nedēļā Saeima nobalsoja par 30 miljonu eiro aizdevumu, lai glābtu aviokompāniju "airBaltic" no problēmām, kas ir radušās Tuvajos Austrumos notiekošā kara dēļ. Lēmumu pavadīja pamatīga politiskā turbulence. Valdība knapi noturējās, un balsojums bija arī politiski ļoti standartizēts - atbalstīja to koalīcija, opozīcija balsoja vai nu pret, vai nebalsoja vispār, un pat viens koalīcijas deputāts balsoja pret. Bet 30 miljoni ilgtermiņā neko nerisina, par to šaubu nav nevienam. Tā bija tikai laika pirkšanu, lai tad, kad maija beigās kompānijas vadība nāks klajā ar savu stratēģisko vai drīzāk restrukturizācijas plānu, lemtu par pašu galveno - būt vai nebūt Latvijā nacionālajai aviokompānijai. Vai šajā pirmsvēlēšanu laikā vispār spējam pieņemt racionāli atbildīgus lēmumus un kas ir valstiski atbildīgi lēmumi, kur ir tā robeža starp kopējās sabiedrības interesēm un politisko partiju izdevīgumu?

Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas epizodi uzsākam ar jautājumu, kas pēdējos gados kļūst arvien aktuālāks ne tikai ekonomistiem, bet gandrīz ikvienam no mums. Ja dzīvojam laikā, kad cilvēki ir izglītotāki, produktīvāki un tehnoloģiski attīstītāki nekā jebkad agrāk, kāpēc tik daudziem rodas sajūta, ka stabila dzīve kļūst arvien grūtāk sasniedzama? Atbilde uz jautājumu nav vienkārša, taču, ja paskatāmies datos, parādās ļoti skaidra tendence – darba tirgus nav sabrucis, bet tas ir kļuvis strukturāli citāds. Sāksim ar globālo ainu. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (International Labour Organization) datiem pasaulē šobrīd pastāv tā sauktais “jobs gap” jeb darba vietu deficīts aptuveni 402 miljonu cilvēku apmērā. Šajā skaitlī ietilpst ne tikai bezdarbnieki, bet arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi piedalīties darba tirgū vai ir pārtraukuši darba meklēšanu. Vienlaikus globālais nodarbinātības pieaugums palēninās – līdz aptuveni 1,5% gadā. Starptautiskās darba organizācijas dati norāda, ka vairāk nekā divi miljardi cilvēku, kas ir aptuveni 58% no pasaules darbaspēka, strādā neformālajā sektorā. Tas nozīmē darbu bez darba līguma, bez sociālajām garantijām un bieži vien bez stabiliem ienākumiem. Citiem vārdiem sakot, darbs kā tāds nav pazudis. Taču darbs arvien retāk nozīmē drošību. Jaunieši šajā struktūrā ir īpaši ievainojami. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas 2024. gada datiem 259 miljoni jauniešu pasaulē nebija ne nodarbināti, ne izglītībā, ne apmācībās. Tas ir gandrīz katrs piektais jaunietis. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija? Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņu universitātes.

Vairākās Eiropas valstīs arvien aktīvāk tiek diskutēts par to, ka bērniem un jauniešiem nevajadzētu lietot sociālos medijus. Visbiežāk tiek runāts par 14 vai 15 gadu slieksni, līdz kuram pieeja tādām platformām kā „TikTok”, „Instagram” un „Facebook” tiktu liegta. Bet, lai šāds aizliegums būtu veiksmīgs, ir nepieciešams efektīvs vecuma kontroles rīks. Eiropas Komisija nesen nāca klajā ar šādu lietotni, tomēr tehnoloģiju eksperti gandrīz uzreiz paziņoja, ka to ir ļoti viegli uzlauzt. Ar bērnu audzināšanu būtu jānodarbojas vecākiem nevis sociālo mediju platformām – ar šādu saukli Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena prezentēja jaunu vecuma pārbaudes lietotni. Fon der Leiena to salīdzina ar dokumentu pārbaudi veikalā pirms alkohola iegādes. „Sociālo mediju platformas ir veidotas, lai radītu lielu atkarību. Bezgalīga ritināšana veicina šo atkarību: īsi video, kas saīsina spēju koncentrēties, ļoti personalizēts un mērķēts saturs. Laiks, ko mūsu bērni pavada, skatoties ekrānos, nekad nav bijis tik liels. Tas ir laiks, ko viņi nepavada spēļu laukumā vai ar saviem vienaudžiem. Jo vairāk laika viņi pavada internetā, jo lielāka varbūtība, ka viņi sastapsies ar kaitīgu un nelegālu saturu.” Ir paredzams, ka jaunā lietotne darbosies uz viedtālruņiem, planšetēm un datoriem. Turklāt tā ievēros augstus privātuma standartus. Proti, lai arī lietotājiem tajā būs jāievada savi ID kartes dati, platformām tie nebūs pieejami.

Lai stiprinātu reģionālos drukātos medijus, valsts gatava tam atvēlēt teju 293 tūkstošus eiro. No šodienas, 20. arīļa, mediji tai var pieteikties, maksimāli saņemot nedaudz virs 12 tūkstošiem. Reģionālie mediji ir gandarīti par jaunu atbalstu, taču uzskata, ka kopējais valsts atbalsts žurnālistikai reģionos ir nepietiekams un par pašreiz pašu nopelnītu ir ļoti grūti izdzīvot.  Diskusijas par nepieciešamību palielināt atbalstu tieši reģionālo drukāto mediju izdevējiem sākās apmēram pirms diviem gadiem. Šogad ir beidzot panāktas vienošanās, un ar mērķi palīdzēt šai mediju grupai veidot sabiedriski nozīmīgu, informatīvi izglītojošu un redakcionāli neatkarīgu oriģinālsaturu ir izsludināts konkurss, kur drukātas preses izdevēji reģionos var saņemt līdz 12 205 eiro katrs. Izdalot kopējo finansējuma apjomu ar maksimāli pieejamu summu vienam medijam, sanāk, ka atbalstu varēs saņemt 24 izdevēji. Plānots, ka turpmāk šis atbalsts būs ikgadējs un ļaus kaut nedaudz, tomēr uzlabot mediju finansiālo situāciju.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Ārstu biedrības žurnāla „Latvijas Ārsts" medicīnas žurnālists, ārsts Pēteris Apinis.  Reiz viņš bija arī politiķis un ministrs, bet šobrīd Pēteri Apini var arī saukt arī par medicīnas un veselīga dzīvesveida influenceri, arī par veselības žurnālistu.  Runājam gan par medicīnu, gan par politiku, par medicīnu un politiku, arī par to, kā, piemēram, šī brīža starptautiskā situācija Irānā ietekmē ne tikai naftas, bet arī zāļu cenas. Runājam arī par mākslīgo intelektu, kā tas maina veselības aprūpi, par jauniem medikamentiem, tehnoloģijām, par ārstu ētiku, privāto medicīnu. 

Konflikts ir ļoti sarežģīts un nepieciešama citu globālo spēlētāju iesaiste. Tā par varbūtēju starpnieku sarunās starp ASV un Irānu par Hormuza šaurumu izteicās Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Intervijā Latvijas Radio viņš sacīja, ka konflikts var turpināties ilgi. -- Amerikāņu karakuģi Persijas līcī ir pārtvēruši un sagrābuši Irānā reģistrētu kravas kuģi. Šis incidents liecina par turpmāku attiecību pasliktināšanos starp Vašingtonu un Teherānu tikai dažas dienas pirms pagaidu pamiera vienošanās termiņa beigām. 

Nesen apritēja 77. gadskārta, kopš dibināta Ziemeļatlantijas alianse jeb NATO. Un arīdzan nesen - 22 gadi, kopš Latvija ir šīs alianses dalībvalsts. Par to, kas ir NATO šodien un kas tā bija mazliet pagātnē, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas vadītāju politoloģi Sigitu Strubergu. Šoreiz sarunā atstāsim "ārpus iekavām" NATO dižo pagātni, kad tā bija primāri pretpadomju militārā alianse, domāta, lai turētos pretim padomju ekspansionismam. Tai pretim stāvēja otra, ne mazāk spēcīga alianse, kas bija tā sauktais Varšavas līgums. Tā bija tā bipolārā pasaule toreiz. Bet šodien runājam par to, kas ar NATO ir noticis pēc aukstā kara beigām un kāda šī organizācija ir šajās nu jau arī pagājušajās vairāk nekā trīs desmitgadēs veidojusies, un kādi ir bijuši izaicinājumi tās pastāvēšanai.  Sākam ar vispārīgu jautājumu: kas noteica to, ka NATO netika uzskatīts par savu laiku nodzīvojušu un lieku pēc tam, kad beidza pastāvēt Varšavas līgums, kad Padomju Savienība sadalījās un tās galvenā mantiniece Krievija arī tā kā tai brīdī šķita nostājusies uz demokratizācijas ceļa.

Šīs nedēļas svarīgākos ziņu notikumus apspriežam kopā ar TV24 žurnālistu Romānu Meļņiku, izdevuma "SestDiena" galveno redaktori, TV3 raidījuma "900 sekundes" producenti Laumu Spridzāni, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēju Mārtiņu Pričinu un portāla "Lasi.lv" galveno redaktoru Jāni Žildi.  

Vai Tramps bombardēs Vatikānu?    0:00 Ievads: Dodējs devējam atdodas. 4:33 Kas sāp: Elīnai sāp futbola nevienlīdzība, Uldim sāp mūsdienu vafeļu tortes, bet Jānim - neveiklums saziņā ar jauniešiem.  19:13 Smagās ziņas: vēlēšanas Ungārijā, Siliņa/Valdība/Vienotība/Citskovskis, jaunumi par Irānu.  1:12:21 Vieglā ziņa: nevis šaut, bet parunāties.    Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem!

Eiropas ekonomikā šogad, visticamāk, nav gaidāma recesija – tā uzskata Eiropas Savienības ekonomikas komisārs Valdis Dombrovskis no "Jaunās Vienotības". Šonedēļ viņš atrodas ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kur norisinās Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules bankas pavasara sanāksme. Dombrovskis uzskata, ka pašreizējā krīze nebūt nav tik smaga kā Covid-19 pandēmijas laikā. Līdz ar to nav nepieciešami arī tik masīvi atbalsta pasākumi. Ar Valdi Dombrovski runājam par Irānas konflikta ietekmi uz pasaules ekonomiku, kā arī par atbalstu Ukrainai un Eiropas attiecībām ar ASV. Artjoms Konohovs: Starptautiskais Valūtas fonds brīdina par iespējamo pasaules ekonomikas recesiju. Tomēr ASV finanšu tirgi trešdien sāka augt, jo investoriem šķiet, ka karš Irānā būtībā ir beidzies. Kā tad īsti ir? Kādus secinājumus var izdarīt no tām sarunām, kas pēdējās dienās ir bijušas Vašingtonā? Valdis Dombrovskis: Karš Irānā un tā ekonomiskā ietekme ir viens no galvenajiem sarunu tematiem šeit, Starptautiskā Valūtas fonda sanāksmē. Jāsaka, ka šī ietekme uz globālo ekonomiku ir, jo šis naftas cenas un arī piegāžu šoks ir jau noticis un arī Eiropas Savienībai mēs vērtējam ekonomikas bremzēšanos par apmēram 0,2 līdz 0,6 procentpunktiem atkarībā no dažādiem scenārijiem. Līdz ar to ir diskusiju jautājums, kas tad būtu darāms, lai šo ekonomisko ietekmi minimizētu? Skaidrs, ka tas ir pirmām kārtām atkarīgs no tā, lai pēc iespējas ātrāk šo konfliktu Irānā pārtrauktu, lai atjaunotu kuģu navigāciju Hormuza šaurumā un vienlaikus tiek veikti pasākumi, lai mīkstinātu šīs krīzes ietekmi. Tajā skaitā, piemēram, sadarbībā ar Starptautisko Enerģētikas aģentūru notiek koordinēta naftas rezervju izlaišanu tirgū. Tāpat virkne valstu, arī Eiropas Savienības valstis, veic noteiktus pasākumus, lai bremzētu degvielas cenu pieaugumu. Tas, ko mēs uzsveram no Eiropas Komisijas puses un ko uzsver arī Starptautiskais Valūtas fonds, svarīgi, lai tie fiskālie pasākumi, kas tiek īstenoti, lai mīkstinātu šī enerģijas cenu pieauguma ietekmi, ka tiem jābūt mērķētiem un laikā ierobežotiem, lai tie neradītu arī ļoti augstas fiskālās izmaksas. Ja pieskaramies atbalsta pasākumiem, vai mēs varam runāt par kaut ko līdzīgu tam, kā tas ir bijis Covid pandēmijas laikā? Vai nu tā būtu kopējā aizņemšanās, lai pārvarētu šo krīzi vai kaut kādi stimuli. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena ir teikusi, ka Komisija nāks klajā ar mehānismu vai dažādu iespējamo rīku piedāvājumu tuvākajās dienās, un to arī apspriedīs Eiropas Savienības līderu samitā Kiprā. Jā, mēs tiešām vairākus pasākumus jau esam piedāvājuši un vairāki ir izstrādē. Jau pieminēju šo jautājumu par koordinētu naftas rezervju izlaišanu tirgū. Bet mēs gatavojam pašreiz tādu kā pagaidu valsts atbalsta regulējuma ietvaru, lai valstis varētu elastīgāk atbalstīt tās nozares, kuras šī krīze visvairāk ir ietekmējusi. Paredzam arī vairākus citus pasākumus, bet tik apjomīgus ekonomikas stimulēšanas pasākumus, kā tas bija Covid-19 krīzes laikā, mēs neparedzam divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā tiešām bija daudz dziļāka krīze ar reālu ekonomikas kritumu. Pašreiz mēs neprognozējamu ekonomikas kritumu, bet to, ka ekonomika sabremzēties. Kā es minēju, tie novērtējumi ir starp 0,2 un 0,6 procentpunktiem. Salīdzinājumam – pirms kara Irānā Eiropas Komisijas prognoze bija par ekonomisko izaugsmi Eiropā ap pusotru procentu. Otrkārt, tās fiskālās iespējas pašreiz ir ierobežotākas, jo arī pēc Covid-19 pandēmijas valstīs ir pieaudzis valsts parāda līmenis. Deficīta līmenis pašreiz arī ir augstāks un arī procentu likmes, par kādām valstis pašreiz var aizņemties, ir ievērojami augstākas, nekā tās bija Covid-19 pandēmijas laikā, kad tās bija tuvu nullei. Pievērsīsimies tagad Ukrainai, jo, protams, arī Ukraina ir viens no tematiem, kas tiek apspriests Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas sanāksmē Vašingtonā, kas pašlaik norisinās. Vai ir kādas indikācijas par papildu vai ātrāku ASV un G7 valstu atbalstu Ukrainai? Šobrīd Eiropas Savienība ir gatava segt divas trešdaļas no Ukrainas vajadzībām un pārējo summu ir jāatrod citām pasaules valstīm, lielajiem spēlētājiem. Izdevums „Euractiv” vēsta, ka Ukraina vēl nav saņēmusi septiņus miljardus no starptautiskā aizdevuma un Japāna, Lielbritānija un ASV ir tās valstis, kas nav samaksājušas savu daļu. Kā ir ar atbalstu Ukrainai? Atbalsts Ukrainai arī ir viens no būtiskajiem jautājumiem šīs nedēļas Starptautiskā Valūtas fonda sanāksmē. Man bija tikšanās gan ar Ukrainas premjerministri [Jūliju] Sviridenko kundzi, gan ar finanšu ministru [Serhiju] Marčenko, kur mēs šos jautājumus pārrunājām. Te ir bijusi virkne dažādu ministru sanāksmju, tikšanos, kas ir veltītas tieši šim Ukrainas atbalstam. Arī G7 tas bija dienaskārtībā. Tātad pašreiz. Pēc Ungārijas vēlēšanu rezultātiem ir skaidrs, ka mēs varēsim atbloķēt šo situāciju Eiropas Savienībā un virzīties uz priekšu ar 90 miljardu eiro aizdevumu Ukrainai, kā mēs bijām paredzējuši. Bet, tieši tā, šis Eiropas Savienības atbalsts sedz apmēram divas trešdaļas no tā, kas Ukrainai ir nepieciešams. Līdz ar to mēs strādājam arī ar citiem starptautiskajiem donoriem, lai nodrošinātu arī atlikušās daļas atbalstu. Tas, kas ir pozitīvi, ka šī gada sākumā arī Starptautiskais Valūtas fonds ir apstiprinājis jaunu programmu Ukrainai un jau veica pirmo izmaksu. Mēs esam bijuši sarunās arī ar G7 partneriem par ERA aizdevumiem, ko jūs pieminējāt. Atsevišķi maksājumi arī no citu G7 valstu puses ir paātrināti, lai nosegtu finansējumu Ukrainai šī gada pirmajā pusē, kamēr vēl mūsu 90 miljardu atbalsta pakete nebūs pieejama. Šis darbs un koordinācija turpinās, un, es domāju, ka mēs spēsim nodrošināt Ukrainai nepieciešamo atbalstu.

Šobrīd Latvijā politiskā situācija ir trauksmaina. Vēlēšanu gadā gan tas nav nekas neparasts. "airBaltic" dēļ premjere gandrīz bija gatava izjaukt valdību, bet sarunas starp koalīcijas partijām visu pagaidām ir atrisinājušas. Par svarīgākajiem iekšpolitikas un arī ārpolitikas jautājumiem Krustpunktā VIP intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Viņu iztaujājam kopā ar TVNET grupas galveno redaktoru Tomu Ostrovski un "Latvijas Avīzes" žurnālistu Māri Antoneviču.  

"Коли починається війна, про порятунок історичних і культурних цінностей забувають або навіть узагалі про це не думають, тому до справи взялися ми", каже гість цього тижня подкасту "Drošinātājs", мистецтвознавець Леонід Марущак, який разом із однодумцями евакуював із фронтових і прифронтових міст сотні тисяч предметів. У розмові Dīvs Reiznieks він пояснює, чому порятунок культурної спадщини під час війни є частиною боротьби за українську ідентичність. Леонід також є куратором українського павільйону на Венеційській бієнале, тож розповідає і про плани України на цю престижну мистецьку подію, у якій також збирається взяти участь pосія.  Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо "Drošinātājs" ("Запобіжник"), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією. Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs