Davosas forums. Šiītu un sunnītu pretstāve. Libānas jaunā valdība

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš. Šiītu un sunnītu pretstāve Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šiem modernajiem pretiniekiem. Tomēr norises Tuvajos Austrumos 20. gs. otrajā pusē no jauna uzpūta senā ienaida liesmas. Daudzi pētnieki par kritisko lūzuma punktu uzlūko Islāma revolūciju pārsvarā šiītu apdzīvotajā Irānā 1979. gadā. Jaunā Irānas Islāma republika un tās līderis, no vienas puses, sludināja islāma ekumēnismu, taču arī pozicionēja Irānu kā revolucionāru ticības atjaunošanas spēku iepretim citiem Tuvo Austrumu režīmiem, kuru līderi pamatā nāca no sunnītu kopienas. Irāna vēlējās eksportēt savu islāma revolūciju uz citām reģiona valstīm. Tas izraisīja pretstāvi ar Saūda Arābiju, kuras valdošā dinastija pārstāv konservatīvu sunnītisma novirzienu – vahabītismu, kas šiītus uzlūko kā ticības atkritējus. Šī pretstāve ir aktuāla joprojām, un, lai arī starp abām valstīm nekad nav izcēlies tiešs konflikts, abi režīmi reģionā atbalsta dažādas militārās grupas, kas cīnās savā starpā. Īpaši tas jūtams Irākā, kur konflikts aizsākās 1980.gadā, kad Irākas autoritārais līderis Sadams Huseins, sākotnēji arābu nacionālisma adepts, uzsāka karu pret Irānu un plašas represijas pret Irākas šiītiem, sevi pozicionējot kā „īstenās ticības” aizstāvi. Līdz ar Huseina režīma iznīcināšanu 2003. gadā Irākas šiīti, kuri šai valstī ir lielākā reliģiskā grupa, ieguva nozīmīgu lomu politikā, taču agrāk dominējušo sunnītu pretestība lielā mērā ir pamats joprojām gruzdošajam konfliktam šajā valstī. Vēl viens notikums ar būtisku ietekmi bija padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā. Saūda Arābija kļuva par vienu no afgāņu atbrīvošanās cīņas galvenajiem atbalstītājiem, taču tās organizētajās nometnēs Pakistānā kaujinieki tika indoktrinēti fundamentāla sunnītisma garā. Vēlāk šie elementi pārcēlās uz citām islāma zemēm, kur izvērsa cīņu ne vien pret neislāma spēkiem, bet nereti arī pret šiītiem. Jaunu eskalāciju pretstāvei piešķīra Arābu pavasaris 2011. gadā, kad daudzviet valdošie režīmi un to pretinieki izmantoja reliģiskos motīvus savu atbalstītāju mobilizācijai. Bašara al Asada režīma konsekventi atbalstītāji Sīrijā ir šiīti alavīti, pie kuriem pieder Asadu klans, savukārt režīma pretinieki – sunnīti, kuri ir lielākā reliģiskā kopiena Sīrijā. Pilsoņkarā Jemenā galvenie pretspēki ir sunnītu dominētais feldmaršala Hādi režīms un šiītu Huti kustības nemiernieki; pašpasludinātā „Islāma kalifāta” teroristi ir fundamentālisti sunnīti, kuri daudzviet īstenojuši genocīdu arī pret šiītiem. Radikālas sunnītu grupas īstenojušas uzbrukumus šiītiem arī Pakistānā un Somālijā; savukārt galvenais šiītu „triecienspēks” Tuvajos Austrumos ir militarizētā kustība „Hezbollā” ar nozīmīgu iesaisti Sīrijas un Libānas iekšējos konfliktos. Kā vienīgā islāma valsts, kurā abi ticības novirzieni šobrīd mierīgi un līdztiesīgi līdzāspastāv, tiek minēta Azerbaidžāna. Libānas jaunā valdība Kopš vakardienas Libānai ir jauna valdība. Līdzšinējā Beirutas Amerikāņu universitātes datorinženierijas profesora Hasana Diaba kabinets tika izveidots pēc teju trīs mēnešus ilga politiskās nestabilitātes perioda, kas sekoja iepriekšējā premjera Sāda Hariri demisijai 29. oktobrī. Hariri aiziešanu, kā zināms, izraisīja plaši protesti pret valstī valdošo korupciju, interešu grupu ietekmi un valsts līdzekļu piesavināšanos uz vispārējā ekonomiskā stāvokļa straujas pasliktināšanās fona. Savā pirmajā uzrunā premjers Diabs pauda atzinību protestētājiem, solīja konsekventu vēršanos pret piesauktajām nebūšanām un pozicionēja savu kabinetu kā bezpartejisku tehnokrātu valdību. Patiešām, visi jaunie ministri ir akadēmiskās jomas vai konkrēto sfēru profesionāļi. Sešas no 20 ministriem ir sievietes, kas ir rekordliels skaits Libānai. Tomēr kabineta bezpartejiskums izraisījis tūlītēju skaļu apšaubīšanu no protestu kustības aktīvistu puses. Jaunā valdība tapusi, dominējošajām musulmaņu šiītu organizācijām Hezbollah un Amal vienojoties ar prezidenta Mišela Auna kristīgo Brīvo patriotisko kustību un tās sabiedrotajiem. Ārpus „spēles”, tādējādi, palikušas bijušā premjera Hariri partija „Nākotnes kustība”, kuru pamatā atbalsta musulmaņi sunnīti, un Progresīvā Sociālistiskā partija, kura pamatā pārstāv Libānas drūzu reliģisko kopienu. Protestētāji jau nodēvējuši Diaba kabinetu par „vienas krāsas valdību” un uztur spēkā prasības par prezidenta Auna demisiju un ārkārtas vēlēšanām. Vakar viņi atkal pildīja Beirutas ielas, pie kam izcēlās sadursmes ar policiju, protestētājiem laižot darbā akmeņus, petardes un nolauztas ceļazīmes, kārtības sargiem, savukārt, atbildot ar asaru gāzi un gumijas lodēm. Abās pusēs vakar ievainoti aptuveni 540 cilvēki Davosas forums vides problēmu zīmē Otrdien gadskārtējā, pēc skaita piecdesmitajā, Pasaules Ekonomikas forumā Šveices kalnu kūrortā Davosā pulcējās apmēram trīs tūkstoši no zemeslodes ekonomiski un politiski ietekmīgākajiem ļaudīm, tai skaitā apmēram tūkstotis miljardieru. Foruma pamattēma definēta kā „Ieinteresētās personas līdzsvarotai un ilgtspējīgai pasaulei”, tādējādi reaģējot uz bažām par vides situāciju un planētas nākotni, kas strauji pieņēmušās pēdējo pāris gadu laikā. Neilgi pirms foruma, 10. janvārī izdevums "The Guardian" publicēja zviedru vides aktīvistes Grētas Tūnbergas un vairāku līdzautoru sleju, kurā, cita starpā, pausts: „Vienīgā rīcība, kas nebūtu vērtējama kā nodevība pret dzīvību kā tādu, ir tūlītēja investīciju pārtraukšana fosilā kurināmā industrijā. Šodien tradicionālais bizness kļūst par noziegumu pret cilvēci. Mēs pieprasām, lai līderi uzņemas savu lomu šī neprāta izbeigšanā.” Kā liecina pirms foruma publicētais pārskata ziņojums, kurā kritiski vērtēts nozīmīgāko globālās industrijas spēlētāju veikums klimata pārmaiņu novēršanā, tā arī lielum lielais vairums Davosā izskanējušo tekstu, šis aicinājums vairs nav saucēja balss tuksnesī. Kā izdevumā "The New York Times" raksta Lourenss Duglass Finks, kura vadītā investīciju kompānija "BlackRock" pārvalda apmēram septiņus triljonus dolāru lielas investīcijas: „Mēs stāvam uz fundamentālas globālo finanšu pārveides sliekšņa.” Kā uzsver Finks, tie pasaules uzņēmumi, kuri nepārkārtos savu domāšanu atbilstoši atbildīgas vides politikas prasībām, agri vai vēlu ies bojā. Davosā šai ziņā izskanēja daudz labu apņemšanos. Lielāko naftas kompāniju pārstāvji vēstīja par kaitīgo izmešu mazināšanu ieguves procesā, investīcijām atjaunojamajos energoresursos, plastmasas atkritumu pārstrādē un ūdeņraža izmantošanā kurināšanai. Ķīmiskās rūpniecības giganti solīja attīstīt pārstrādātas plastmasas, ogļskābās gāzes un biomasas izmantošanu ķimikāliju ražošanai. Prognozējami uz šī fona kā baltā vārna izcēlās Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Viņa uzstāšanās Davosā tiek raksturota kā tipiska priekšvēlēšanu kampaņas runa, vien bez Amerikas republikāņu elektorātam domātajiem ksenofobiskajiem akcentiem. Prezidenta vēstījuma smagumpunkts bija plātīšanās ar Savienoto Valstu ekonomisko izaugsmi, neiztiekot arī bez noniecinošiem mājieniem vides aktīvistu virzienā, nodēvējot tos par „pastardienas praviešiem”. Un, kā uzskata daži eksperti, Tramps Davosā skaļi pateicis to, kas daudziem foruma dalībniekiem patiesībā ir „aiz ādas”. Hūvera institūta un Hārvarda universitātes pētnieks Neils Fērgusons intervijā resursam "Yahoo! Finance" piesauc par 2020. gada Davosas „netīro noslēpumiņu” – pasaules bagātnieku elite vēlās redzēt Donaldu Trampu ievēlētu vēl uz vienu termiņu, tikai „neviens to negrib teikt skaļi”.