Leģionāru dzīvesstāsti: vai diasporā ir interese par šo karavīru likteņiem

Cik izzināti ir leģionāru dzīvesstāsti, kas saulaik bija pieejami tikai trimdas pētniekiem, un vai trimdā dzīvojošo leģionāru likteņiem bija kādas kopīgas iezīmes? Par šo tematu saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Vai šodien diasporā ir interese par leģionāriem un vai godina viņu piemiņu? Diskutē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Uldis Neiburgs, "Daugavas vanagu" Londonas nodaļas bijušais vadītājs, šobrīd biedrs, reemigrants, kurš jau divus gadus dzīvo Latvijā pēc dzīves Lielbritānijā, Dāvis Viļums, kā arī Andris Kursietis, Amerikas Savienoto Valstu "Daugavas vanagu" vadītājs līdz pat 2024. gadam, viņš arī 30 grāmatu par militāro vēsturi autors, un Inese Avena, "Daugavas vanagu" Vācijā kultūras dzīves vadītāja no Freiburgas Bērzainē.  Leģionāru stāsts nav izstāstīts, un šī vēstures lappuse joprojām ir apvīta mītiem. Tā sacīja intervijā Latvijas Radio intervijā "Daugavas vanagu" priekšsēdis Aivars Sinka.  Mūsu ģimenē tas prātā ir palicis ar manām personīgajām pusaudžu gadu atmiņām, kad es pusaudzes gados pēkšņi uzzināju, ka vectētiņam ir brālis Vācijas Federatīvajā Republikā. Tas gan notika laikā, kad jau atmoda gaisā virmoja. Daudz par to nerunāja un arī neienāca prātā par to interesēties. Tik vien ģimenē pieminēja - leģionāros bijis. Pieļauju domu, ka līdzīgi stāsti un piemēri varētu būt vēl virknei ģimeņu, kur par to gari un plaši, iespējams, neviens savulaik zināmu iemeslu dēļ, kamēr Latvija nebija brīva, nerunāja. Bet šodien mēs varam par to runāt. Mēs pievēršamies tam, cik ir izzināti leģionāru dzīvesstāsti? Vai tiesa, ka līdz neatkarības atjaunošanai tie stāsti interesēja un bija pieejami lielākoties trimdas pētniekiem un pašmāju vēsturnieki tikai brīvajā Latvijā tam pievērsās? Kādas ir kopīgās iezīmes leģionāru dzīvesstāstiem trimdā? Vienlaikus arī mēģinām saprast, vai diasporā leģionāru piemiņa arī šobrīd ir dzīva.