NATO ārlietu ministru sanāksme. Zviedrijā pirmo reizi premjera krēslā sieviete

Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma. Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības? Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā. Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš. NATO pārvērtību noskaņās Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās. Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.” Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses. „Luksofora koalīcija” Vācijā Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku. Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses. Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā. Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim Kristiānam Lindneram ticis finanšu ministra portfelis. Zviedrijas jaunā valdība – vēl „pārliecinošāks” mazākums Šī gada jūnijā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas līderis un premjerministrs kopš 2014. gada Stēfans Levēns paziņoja par savu nodomu atkāpties no partijas un, līdz ar to, arī valdības vadītāja amata. Pēc novembra sākumā notikušā partijas kongresa Levēna vietā stājās finanšu ministre, ekonomiste Magdalēna Andešsone, kura pēc parlamenta balsojuma 24. novembrī kļuva par vēsturē pirmo sievieti Zviedrijas valdības priekšgalā. Tiesa, jau dažas stundas vēlāk viņa demisionēja, ciktāl viņa valdību pameta viens no diviem koalīcijas partneriem – Zviedrijas Zaļā partija. Iemesls bija parlamenta balsojums par budžetu, kura pamatā bija labējās opozīcijas iesniegtais projekts. Zaļajiem nepieņemama bija dalība valdībā, kuras budžeta izstrādē piedalījusies arī galēji labējā Zviedru demokrātu partija. Visbeidzot aizvakar Andešsone vēlreiz tika apstiprināta kā premjerministre, šoreiz vienas partijas – sociāldemokrātu – valdības priekšgalā. Šī ir mazākuma valdība, tāpat kā visi trīs Stēfana Levēna kabineti. Saskaņā ar Zviedrijas konstitucionālo sistēmu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums par, pietiek ar to, ka vairākums no 349 deputātiem nav balsoji pret. Attiecīgi Andešsones kabinets stājās amatā pēc tam, kad par to nobalsoja 100 sociāldemokrātu deputāti un viens neatkarīgais deputāts, kamēr Centra partijas, Zaļās partijas un Kreisās partijas deputāti, kopskaitā 75, atturējās. Daudzi šo Andešsones kabinetu uztver kā pagaidu valdību, ciktāl līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām nākamā gada septembrī atlicis mazāk nekā gads. Kā savas valdības prioritātes jaunā premjerministre definējusi uzlabojumus sociālās nodrošināšanas sistēmā, investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās un vardarbīgu noziegumu apkarošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.