Notikumi pasaulē:Izmaiņas Eiropas Tautas partijas frakcijā,Nazarbajeva atkāpšanās un Krima

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.   "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.   Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu.   Krimas aneksijas piektā gadadiena 18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju.