Priekšvēlēšanu laiks Krievijā. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai

Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos.   Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī,  izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.