Rezņikova atlaišana. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna pēc Rietumu aiziešanas

Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.    Kad „drīz” var nozīmēt „nekad” Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.   Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.   Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu 30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.