Vācijā tuvojas Bundestāga vēlēšanas, Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām

Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust. Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas? Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā. Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā. Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā. Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām. Kurš būs Igaunijas prezidents? 30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas. Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu. Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti. Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdienas beigām. Kā zināms, saskaņā ar Igaunijas konstitūciju, ja neviens no prezidenta amata kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūst divas trešdaļas no deputātu balsīm, vēlēšanām tiek sasaukta elektoru kolēģija, kurā bez “Riigikogu” locekļiem ietilpst arī pašvaldību pārstāvji. Pēc visa spriežot, bez elektoru kolēģijas nevarēs iztikt arī šoreiz, uz šī arī tiek minēta kā ticamākā iespēja Kersti Kaljulaidai palikt Igaunijas valsts galvas amatā uz vēl vienu termiņu. Sagatavoja Eduards Liniņš.