Klasika +

Raidījuma fokusā jautājums, kāpēc rūpīgi izpētīti ir tikai daži dizaina segmenti, piemēram, porcelāna vēsture, bet daudzi citi paliek ēnā? Vai dizains joprojām tiek uzskatīts par "zemāka līmeņa" mākslas formu, un kādēļ sabiedrība un  paši dizaineri nereti kaunas par padomju laika mantojumu? Sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas vadītāju Inesi Siricu, mākslas zinātnieci, kuratori, Latvijas Mākslas gada balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju Irēnu Bužinsku un mākslas zinātnieci Zandu Zībiņu atklājas pārsteidzoši stāsti par aizmirstām personībām un zudušiem arhīviem, kas apgrūtina pētījumus, kā arī tiek diskutēts, vai mums vispār vajadzīgs visaptverošs akadēmisks pētījums, vai tomēr pietiek ar spilgtiem dizaina stāstiem. Raidījuma producente — Inta Pīrāga  

Šomēnes pie lasītājiem nonācis īpašs portāla „Kino Raksti” iespiedizdevums – žurnāls „Kino Raksti. Arhivālijas”. Atspēriena punktam izmantojot vairākas zīmola „Kino Raksti” jubilejas, redakcija aicinājusi īpaši izvēlētus autorus visdažādākajos un pat pilnīgi negaidītos rakursos apskatīt arhīva un vēstures veidošanās tematiku.  Žurnāls "Kino Raksti", kas dibināts 2000. gadā, nav iznācis drukātā formātā kopš 2015. gada, veiksmīgi darbojoties kā plaukstošs interneta kultūras medijs, vienīgais profesionālais kino izdevums latviešu valodā. Šādas gadskaitļu sakritības iedvesmojušas žurnāla redakciju izveidot īpašu tematiski fokusētu žurnālu, kura 106 lappusēs 14 autori piedāvā savu skatījumu dažādos formātos –  piezīmes un intervijas, fotostāsti un apcerējumi, kinoteorija un stāsts par kādas filmas tapšanu, mākslīgā intelekta ekskurss Latvijas kinovēsturē un citi ar atvērtu prātu analizēti temati. Uz sarunu "Piejūras klimata" studijā Sonora Broka aicinājusi "Kino Rakstu" veidotājas – galveno redaktori Kristīni Matīsu, līdzredaktori Elīnu Reiteri un producenti Agnesi Zeltiņu, lai skaļi padomātu par kino izdevumu lomu un likteni mūsdienās. 

Kā palīdzēt dzirdēt, redzēt, saprast un nokļūt kultūras iestādē visiem, kam ir interese? Kādi piekļūstamības risinājumi šobrīd dažās no kultūrvietām jau īstenoti un cik loma loma tajos ir dizainam? Kas mudinātu šādus uzlabojumus ieviest plašāk?  Par to raidījumā "Kāpēc dizains?", Ilzes Dobeles uzrunāti, diskutē Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele, LR Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Agnese Rupenheite, dizainers, informācijas un vides piekļūstamības eksperts Rihards Funts un Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis.  Pārraides producente – Inta Pīrāga. Diskusija teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Februārī notiek viens no Eiropas vadošajiem festivāliem "Berlināle", kura ietvaros šogad tika izrādītas 345 filmas. "Berlināles" programmiskās izvēles nereti nosaka toni visam gadam, signalizējot, kādas būs aktuālās tēmas, reģioni, kāda filmveide šobrīd izvirzās priekšplānā. Vērienīgais pirmizrāžu klāsts, kā arī programmā iekļautās filmas no, piemēram, nesenā Sāndensas festivāla, sniedz iespēju iepazīties ar kino, kas vēlāk nonāks arī līdz Latvijas kinofestivāliem un kinoteātru repertuāriem. Uzmanības centrā ierasti nonāk "Berlināles" konkurss, kurā šogad bija iekļautas 22 filmas no visas pasaules, ko veidojuši gan atpazīstami režisori Kornels Mundručo, Alēns Gomī, Vorviks Torntons, Angela Šaneleka, gan arī, piemēram, dokumentālā kino režisors Grānts Džī ar savu pirmo spēlfilmu “Everybody Digs Bil Evans” vai somu folk-horora autore Hanna Bergholma ar “Nightborn” - filmu, kas tapusi kopražojumā ar Lietuvu.  Pavisam īsu mirkli pirms 76. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla jeb "Berlināles" balvu noslēguma ceremonijas studijā tiekamies ar  Latvijas kino profesionāļiem, kuri apmeklēja kā filmu seansus - publisko festivāla programmu, tā arī slēgto, tikai industrijai domāto Berlīnes Eiropas filmu tirgu. Studijā viesojas producente Sabīne Andersone, "Kino rakstu" korespondente, scenāriste Aiva Birbele, kinofestivāla Riga IFF vadītāja Liene Treimane un producents Uldis Cekulis.

Dizaina un arhitektūras konkursu prakse Latvijā ir sasāpējis temats jau pārdesmit gadus. Kuluāros ik pa laikam uzmutuļo dalībnieku neapmierinātība ar konkursu norises kārtību, dažādās institūcijās ilgstoši tiek diskutēts par situācijas uzlabojumiem, taču sausais atlikums nav liels. Raidījums "Kāpēc dizains?" šoreiz sev par uzdevumu stādījis neiet lieku reizi pa apli, bet censties iezīmēt kaut nelielu gaismu tuneļa galā. Ilzes Martinsones rosinātajā sarunā piedalās: dizaina biroja "H2E" partnere un uzņēmuma vadītāja Dagnija Andersone, arhitektu biroja "Noonsoon" dibinātāja un vadošā arhitekte Liena Šiliņa un Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš. Pārraides producente – Inga Saksone.

Nupat kā ir izziņoti Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025” nominanti. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā, bet šajā raidījumā uz sarunu aicināti vairāki no nominantiem, lai ieskicētu, kā šobrīd izskatās Latvijas kino, par ko tam ir svarīgi vēstīt, un kā izskatīties.  Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma “Lotus” ir saņēmusi visvairāk, 16 nomināciju, aptverot gan labāko filmu, labāko režiju, scenāriju, montāžu, grimu, mākslinieku, kostīmus un komponistu, gan arī pirmā un otrā plāna aktierus. Filmas centrā ir Alise fon Trota, mēmā kino entuziaste, kas 1919. gadā atgriežas sava tēva muižā Latvijā, tikai lai tiktu ievilināta dēmoniska jurista un dekadentas pagrīdes organizācijas rūpīgi pielāgotā slazdā. Viņa iemācās izmantot kinematogrāfu kā dziedināšanas un sevis izzināšanas līdzekli, kā arī veidu, kā radīt šedevru. Dāvja Sīmaņa “Frankenšteins 2.0” nominēta kā Labākā filma, Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kā arī par labāko režiju. Tajā zinātnieki, tehnoloģiju pionieri un pašpasludināti nemirstības pravieši ASV, Krievijā un Eiropā piedāvā atbildes uz jautājumu – vai nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma? Savukārt Armands Začs raidījumā pārstāv pat trīs filmas. Viņš ir darbojies kā montāžas režisors gan pie filmas “Frankenšteins 2.0”, gan pie Alises Zariņas filmas “Nospiedumi”, par ko arī saņēmis nomināciju. Bet pirmkārt viņu aicinājām kā pilnmetrāžas spēlfilmas “Mūžīgi jauni” režisoru. Filma par jaunības paradumos iestrēgušu divdesmitgadnieku kompāniju, brīdī kad viņu draugi sagaida savu pirmdzimto, tikusi izvirzīta balvai desmit nominācijās.  Vairs ne pirmo gadu "Lielajā Kristapā" spēcīgi sevi piesaka studentu filmas, tādēļ raidījuma viešņa ir režisore un Nacionālās filmu skolas Sinematēkas vadītāja Lāsma Bērtule. 

2025. gads Latvijas kino ainavā iesākās ar "Straumes" starptautiskajiem panākumiem un noslēdzas ar filmas "Dieva suns" nominācijām Eiropas Kinoakadēmijas balvai divās kategorijās: kā labākā animācijas un labākā Eiropas filma. Pati balvu pasniegšanas ceremonija notiks jau nākamā gada sākumā, 17. janvārī. Vairākas Latvijas filmas piedzīvoja pirmizrādes Baltijas rudens festivālos gan tepat, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, gan Tallinā, festivālā "Melnās naktis" (kā Alises Zariņas filma "Nospiedumi". Kinoteātris "Kino Bize" jau ierasti decembra sākumā turpina ikgadējo jubilejas retrospekciju tradīciju, šogad to veltot itāļu režisora Dario Ardžento daiļradei, kas ir transformējusi šausmu kino žanru, padarot to par estētisku un psiholoģisku refleksijas telpu. Un pavisam nesen mūzikas straumēšanas platformas Spotify lietotāji varēja iepazīties ar saviem gada klausīšanās paradumu pārskatiem. Tā Latvijas topos nereti redzējām arī raidierakstu "Bezfilma", kura apraksts vēsta: "Divarpus kino entuziasti tikuši pie mikrofona un apspriež aktuālāko filmu pasaulē." Raidījumā viesojas filmas "Nospiedumi" režisore Alise Zariņa, kinoteātra "Kino Bize" vadītājs Māris Prombergs, kinokritiķe Ieva Augstkalna un raidieraksta "Bezfilma" veidotājs Rūdolfs Deinats, lai kopīgi iezīmētu 2025. gada kino aprises, izcilības, izgāšanās, veiksmes stāstus un pārsteigumus, kā arī lai apkopotu idejas svētku laika kino vakariem.  Raidījuma producente – Inga Saksone.  

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts? Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu. Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai. Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.    

Jau pēc pāris dienām svinēsim "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Tā ir filma par leģendāro sieviešu basketbola komandu TTT un tās pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu, caur kuras stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst.  Tikmēr vēl tapšanas procesā ir vēl viena filma par ievērojamu sporta personību Latvijā, Viestura Kairiša režisētā "Uļa". Tas būs stāsts par neparastu sievieti – pasaulslaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kuras dzīve sākās kā neparasti milzīgam bērnam tālos Latvijas laukos, vecticībnieku ģimenes viensētā.13 gadu vecumā viņa pirmoreiz nonāk Rīgā kā apjukusi un kautrīga pusaudze, tikai pamazām iemācās izmantot sava auguma priekšrocības, atklāj sevī sportisko talantu un spēcīgu gribasspēku. Pirms šīm filmām nesenākajā Latvijas kino vēsturē jau ir bijusi gan 2012. Aigara Graubas filma "Sapņu komanda 1935", gan pavisam nesen, 2022. gadā pirmizrādītā igauņu režisora Ūves Mustanga "Kalev" ar Latvijas aktieriem Jēkabu Reini un Andri Keišu, kā arī lietuvieša Igna Miškina 2024. gada filma "Dienvidu hronikas" par amatieru regbija komandu, bet drīzumā gaidāmas vēl vairākas mūsu kaimiņvalstu filmu pirmizrādes, un te paliek neuzskaitītas dokumentālās filmas, kuru skaits ir krietni lielāks.  Raidījumā "Piejūras klimats" Sonora Broka uz sarunu aicinājusi filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisoru Dzintaru Dreibergu un producenti Artu Ģigu, kā arī filmas "Uļa" režisoru Viesturu Kairišu, lai runātu par tā saucamo sporta filmu veidošanas niansēm.  Kā veidot filmas par sporta personībām, kā "kinematografizēt" pašu sportu, sportošanas procesu, un vai šīs filmas vispār vēsta par sportu?  Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

Profesionālā ētika un autortiesības arhitektūras nozarē: tādas ir šīsreizes tēmas, kurās iedziļināmies kopā ar zvērināto advokātu Agri Bitānu, uzņēmēju, arhitektu un dizaineru Aldi Circeni un arhitektu, Arhitektūras padomes priekšsēdētāju Gati Didrihsonu, kurus uz sarunu aicinājusi Ilze Martinsone. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.   

Iesildoties rudens pirmizrāžu sezonai un Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) norisēm, runājam par četrām filmām, kas mūs sagaida jau oktobrī:  * 1974. gadā tapušo bībeli privātdetektīviem-introvertiem jeb Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" ar Džīnu Hekmenu titullomā; * Kannu galvenajā konkursā šogad par labāko režiju un par aktierdarbu apbalvotā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju filmu "Slepenais aģents" – ieniršanu pagātnē un karnevāla matērijā;  * Jāņa Ābeles dokumentāro detektīvu "Testaments", kurā īstenota neparasta iecere – atšķetināt kādas ievērojamas personības pelnu urnas ceļojuma līkločus; * un vēl vienu ceļojumu pagātnē – uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem Latvijā, kad savu karjeru sāk apzinīgs Policijas akadēmijas absolvents Oskara Rupenheita filmā "Tumšzilais evaņģēlijs". Visas četras tik dažādās filmas sastopas kriminālfilmas teritorijā, vai nu tieši izmantojot dotā žanra rīkus, vai arī izmantojot tos kā orientierus, lai atrastu jaunu leņķi skatījumam uz dokumentārā kino stāstniecības iespējām.  Sonora Broka uz sarunu aicinājusi kinokritiķi un Riga IFF kuratori Dārtu Ceriņu, režisoru Jāni Ābeli un asociēto producentu Sergeju Timoņinu, lai kopīgi nofiksētu laikmetīgās kriminālfilmas (vai tā būtu krimināldrāma, detektīvs, policijas drāma, kriminālkomēdija vai krimināltrilleris) pazīmes un raksturu: gan še minētajās filmās, gan varbūt arī ārpus tām. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Šoreiz raidījumā "Piejūras klimats" runājam par Latvijas kino nozares starptautisko dimensiju, vairāk uzmanību pievēršot tieši kino tapšanas posmam – starptautiskajiem kopražojumiem, kā arī kino uzņemšanas servisa pakalpojumiem. Abi šie virzieni sevi apliecinājuši kā veiksmīgus instrumentus, lai nestu Latvijas un mūsu kino profesionāļu vārdu pasaulē.  13. maijā sāksies 78. Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kura galvenā konkursa programmā būs arī kopprodukcija ar Latviju, ar studiju "White Picture". Tā ir Sergeja Lozņicas režisētā filma "Divi prokurori" ("Two Prosecutors") ar Andri Keišu vienā no lomām. Tikmēr Rīgā nesen kā notikusi vairāku ievērojamu starptautisku projektu filmēšana. Minēsim vien dažus: te filmējuši gan Olivjē Asajass, gan Kristena Stjuarte, gan uzņemts arī korejiešu spiegu trilleris ("Humint", režisors Ryoo Seung-Wan). Kristenas Stjuartes Latvijā uzņemtā filma "Ūdens hronoloģija" arīdzan piedzīvos pirmizrādi Kannās, konkursā "Īpašais skatiens", kurā pagājušogad bija iekļauta filma "Straume". "Piejūras klimata"viesi ir kino profesionāļi, kuri darbojas kā producēšanā, tā servisa pakalpojumu nodrošināšanā: producents Jānis Kalējs no "Film Angels Studio", režisore un producente Arta Ģiga no kompānijas "Reddotmedia", producents Roberts Vinovskis, kas pārstāv studiju "Lokomotīve", un Laura Adamoviča no talantu un aktieru atlases aģentūras "Laika casting".  Sarunu vada Sonora Broka; pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.  

Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots? Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa. Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains".  Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Latvijas kino kontekstā lielu lomu spēlē vēsturiskais kino, tāpēc ir interesanti analizēt, kā stāstu ietekmē tā ievietošana konkrētā vēsturiskā kontekstā, kā arī cik šobrīd Latvijā un pasaulē ir aktuāli vēsturiskos notikumos balstīti kino naratīvi. Kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis ir rakstījis: "Pirmkārt, vēsturiskā filma tiecas pretendēt uz objektīvu pagātnes rekonstrukciju, otrkārt, tā var reprezentēt vēsturi kā pagātnes interpretāciju, treškārt, tā var reprezentēt filmas uzņemšanas laika vēsturi. Nereti šie reprezentācijas veidi konkrētā filmā savienojas, un tādējādi nav iespējams skaidri noteikt, kas ir darba vēsturiskais saturs." Vai vispār ir iespējams kino radīt objektīvu pagātnes rekonstrukciju un kāda ir atšķirība starp vēsturisku un pseidovēsturisku vai stilizēti vēsturisku kino?  Par šiem jautājumiem sarunājas studijas viesi, kas visi ir savā veidā saistīti ar vēsturisko kino. Tuvojas režisores Signes Birkovas filmas "Lotus" pirmizrāde, kuras darbība it kā norisinās 1919. gadā, bet filmas kontekstā šis laika periods ir tikai atspēriens režisores fantāzijas lidojumam par to, kā būtu, ja būtu. Kristīne Jurjāne ir viena no vadošajām filmu māksliniecēm un kostīmu māksliniecēm, specializējoties tieši vēsturiskajā kino, par ko liecina trīs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" kategorijā "Filmu mākslinieks" par filmām "Pelnu sanatorija", "Tēvs nakts" un "Gads pirms kara". Bet Andrejs Ēķis bijis producents vairākām režisora Aigara Graubas vēsturiskajām filmām: "Baiga vasara", "Rīgas sargi", "Sapņu komanda 1935" un "Nameja gredzens", kā arī tikko ir saņēmis Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par vēsturisko seriālu "Dumpis" un šobrīd strādā pie savas nākamās filmas, kas arī pievēršas Latvijas vēstures lappusēm.  Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi? 20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot? Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma.

Nupat kā sadalītas Berlīnes starptautiskā kino festivāla balvas ar Todu Heinsu žūrijas priekšgalā. Pirmo gadu Berlināles vadību pārņēmusi kino žurnāliste, kuratore Triša Tatla, kas jau 25 gadus ieņēmusi nozīmīgus amatus BFI, BAFTA, pēdējos gados vadot Londonas BFI festivāla komandu. Berlināles programmā šogad startēja arī jauna konkursa programma debijas spēlfilmām, kuras nosaukums ir "Perspektīvas". Raidījumā vērtējam Berlināles publisko programmu, tajā novērojamās tendences, kā arī balvu sadalījumu. Runājam par Eiropas (arī citviet notiekošo) kinofestivālu filmu tirgu nozīmi šobrīd kino industrijā, kā arī to, vai starptautisko kinofestivālu balvas rada būtisku, paliekošu pēcefektu – ko tas dod filmai ārpus ražošanas valsts, un ko – mājās, filmas ražošanas valstī, un kāds ir nacionālās kino balvas svars vietējā skatītāja acīs. Tāpat aplūkojam lielās starptautiskās balvas: "EFA", "Zelta globusu", gaidāmo "Oskaru". Neskaitot to, ka Latvijai šis ir unikāls gads starptautisko apbalvojumu ziņā, kas ir tās tendences, par kurām varam runāt  ārpusfestivālu balvu nomināciju un apbalvojumu vēsmās?  Diskusijā piedalās: producenti Inese Boka-Grūbe, Alise Ģelze un Dominiks Jarmakovičs, kā arī kino kritiķe, "RIGA IFF" kuratore Dārta Ceriņa. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi. Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

Pirmajā šī gada raidījumā pievēršamies Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” aktualizētai tēmai. Nominācijām netika izvirzīta Ivara Tontegodes filma “Anna LOL”, ekspertu komisijai komentējot, ka tā “novērtē filmas mākslinieciskās kvalitātes, tomēr nolemj filmu nominēšanai neizskatīt sakarā ar publiskajā telpā izskanējušajām filmas izveidē iesaistīto liecībām, kas norāda uz ētikas principu neievērošanu filmēšanas laukumā.” Plašāku ieskatu tajā, kā noritējis “Anna Lol” uzņemšanas process, iespējams gūt Elīnas Reiteres pētījumā un intervijā ar filmas galvenās lomas atveidotāju Eniju Selecku, kas publicēti portālā “Kinoraksti”. Savukārt kā atbilde uz šo rakstu sekoja režisora Tontegodes viesošanās “Labākajā podkāstā”. Raidījuma viesi, kino profesionāļi, kas pārstāv arī “Lielā Kristapa” ekspertu komisiju, dalās savā kino veidošanas pieredzē, kā arī iezīmē to, kāda ir starptautiskā prakse, lai nodrošinātu filmēšanas komandas, tai skaitā aktieru labbūtību filmēšanas procesa laikā. Studijā - intimitātes koordinatore Ieva Norvele, kino žurnāliste un kuratore Kristīne Simsone, producente un scenāriste Līga Gaisa, kā arī režisori Uģis Olte un Armands Začs. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. 

Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.