Disociatīvā fūga

Jānis Putniņš ir kino režisors, eksperimentālā un analogā kino entuziasts, filmu kolekcionārs un Nacionālās filmu skolas radošais direktors. Viņš uz kino skatās kā uz domāšanas formu, uzsverot, ka svarīgākais ir brīdis, kad skatītājs sajūt - autors ir “padomājis”. Putniņš ir kritisks pret mūsdienu kino, uzskatot, ka tas ne vienmēr, bet bieži zaudē savu būtību, pārtopot par vienkāršu attēlu projekciju. Pedagoģijā viņš tic, ka kino veidošanu nevar iemācīt tieši - var tikai radīt apstākļus, kuros tā kļūst iespējama, tostarp paplašinot vidi ar viespasniedzējiem un palīdzot izveidoties topošā filmdara personībai.

Sarunā ar latviešu animācijas režisori Signi Baumani atklājas personisks un radošs skatījums uz animāciju kā pašizpausmes formu. Māksliniece dalās pieredzē par dzīvi un darbu starptautiskā vidē, filmu tapšanas procesu un to, kā personīgi stāsti pārtop universālos vēstījumos. Sarunā iezīmējas arī Baumanei raksturīgā drosme runāt par sarežģītām tēmām- attiecībām, identitāti un psiholoģiju- , vienlaikus saglabājot ironiju un vizuālu rotaļīgumu. Tas ir ieskats autores unikālajā pasaules redzējumā un viņas vietā mūsdienu animācijas ainavā.

Deviņdesmitie gadi Latvijā bija ne tikai politisku un ekonomisku pārmaiņu laiks, bet arī eksperimentu, brīvības un identitātes meklējumu teritorija - īpaši radošajā vidē. Šajā raidījumā saruna ar Viesturu Graždanoviču - kino eksperimentētāju, kino kuratoru, festivāla 2ANNAS veidotāju un vienu no tiem, kuri deviņdesmitajos aktīvi veidoja jaunu kultūras telpu. Šogad festivāls svin savu 30 gadu jubileju, kas tiek atzīmēta ar plašu programmu - filmu skatēm, īpašiem notikumiem, diskusijām un retrospekcijām. Notikumi veidos atskatu uz festivāla vēsturi un vienlaikus iezīmēs tā nākotnes virzienus. Saruna raidījumā pieskaras arī neērtām tēmām - autora un mākslas attiecībām un jautājumam, vai mūsdienu kultūrā var un vajag nošķirt darbu no tā radītāja.

Vitālijs Manskis ir starptautiski atzīts dokumentārā kino režisors un producents, kurš kopš 2014. gada dzīvo un strādā Rīgā. Viņa darbi pievēršas politiskiem, sociāliem un cilvēktiesību jautājumiem, izmantojot personisku un kritisku dokumentārā kino pieeju. Manskis ir arī starptautiskā dokumentāro filmu festivāla Artdocfest dibinātājs. Festivāls sākotnēji tika rīkots Krievijā, taču pieaugošās cenzūras un politiskā spiediena dēļ tas tika pārcelts uz Latviju, kur turpinās kā Artdocfest/Riga un kļuvis par nozīmīgu autoru dokumentārā kino platformu Baltijā un Austrumeiropā. Par ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē un dokumentārā kino attīstībā režisoram piešķirta Latvijas pilsonība. Viņa filmas turpina režisora raksturīgo pieeju - caur personiskiem stāstiem atklāt plašākas sabiedrības un laikmeta pretrunas.

Ilona Brūvere - režisore ar spilgtu un neatkārtojamu rokrakstu Latvijas kino. Viņas filmas apvieno dokumentāro precizitāti ar inscenējuma estētiku, kur personības un laikmets atklājas caur tēlainu domāšanu un interpretāciju. Raidījumā - saruna par kino un realitātes robežām, par vēstures stāstīšanu filmā un par kino kā pieredzi. Taču saruna nepaliek tikai pie kino: tā kļūst atklāta, personiska un bez ierastās diplomātijas. Par to kā Ilona izjūt Latvijas kino vidi, par vērtībām, ilūzijām un pretrunām nozarē.

Raidījuma “Disociatīvā fūga” saruna ir veltīta dokumentārajai filmai “Nošu racēji” — stāstam par laikmetīgās mūzikas radīšanu kā eksistenciālu izvēli. Sarunā satiekas trīs dažādi radoši pasaules redzējumi. Režisors Andrejs Verhoustinskis runā par apzinātu atteikšanos no distancēta novērotāja pozīcijas un par to, kā dokumentārais kino var kļūt par aktīvu radošā procesa katalizatoru - iejaucoties, provocējot un uzdodot neērtus jautājumus saviem varoņiem. Laikmetīgās mūzikas komponisti Platons Buravickis un Anna Fišere sarunā atklājas kā divi atšķirīgi radošās brīvības modeļi. Saruna pieskaras jautājumiem par iekšējo brīvību, risku, pašcenzūru un kompromisiem - gan mākslā, gan ikdienas dzīvē. Tā parāda arī spriedzi starp radošo impulsu un realitāti, starp vēlmi būt uztveramam un nepieciešamību būt godīgam pret sevi. Viņu pieredze atklāj arī to, kāpēc mūziķi apzināti atsakās no drošiem ienākumiem un sabiedrībā viegli saprotamām lomām, lai veltītu sevi laikmetīgai mūzikai - mākslai, ko liela daļa cilvēku nesaprot, bet kas pašiem autoriem ir būtiski nepieciešama. Filmas treileris:    

Uldis Veispals ir viens no zināmākajiem latviešu kaskadieriem. Septiņdesmito gadu sākumā, pieaicinot modernās pieccīņas sportistus, viņš nodibināja un trenēja pirmo kaskadieru grupu Latvijā. Savā karjerā Veispals piedalījies vairāk nekā 300 kino un televīzijas projektos, strādājot gan Rīgas Kinostudijas filmās, gan dažādās kopražojumu filmās Padomju Savienībā un ārpus tās. Viņš specializējās tehniski sarežģītās un fiziski bīstamās ainās — cīņās, kritienos, jāšanā, augstuma trikos, pirotehnikā un pakaļdzīšanās epizodēs. Veispals uzsver, ka kaskadieris nav bezbailīgs triku veicējs, bet gan precīzs rēķinātājs — cilvēks, kurš katru kustību izplāno tehniski un izdzīvo prātā jau iepriekš. Viņa filozofijā viss balstās uz disciplīnu, fizisko sagatavotību un komandas darbu. Pēc aktīvās kaskadiera karjeras noslēguma viņš daudzus gadus strādājis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, vadot Sporta katedru.Veispals sarunā vairākkārt atgādina, ka tikai fiziskais un mentālais līdzsvars ļauj noturēt augstas darbaspējas jebkurā nozarē. Attēla autors: fotogrāfs Uldis Ofkants. Rīgas kinostudijas kaskadieri Ulda Veispala vadībā. "Padomju Latvija" Nr. 28, kinožurnāls, 1977. Režisors Ivars Kraulītis, operators Dmitrijs Verhoustinskis .

Kristīne Briede ir dokumentārā kino režisore un kultūras domātāja, kuras interešu lokā ir grūti formulējamais- autsaideri, “misfiti”, marginālas balsis un situācijas, kurās saskatāma netaisnība. Svarīga Briedes radošā ceļa daļa ir saistīta ar Karostu Liepājā 2000. gadu pirmajā desmitgadē, kur kopā ar domubiedriem viņa veidoja kultūras un sociālās transformācijas iniciatīvu K@2 — alternatīvu radošu vidi postpadomju, sociāli izolētā teritorijā. Vēlāk vairākus gadus dzīvojusi Indijā un pēc atgriešanās Latvijā studējusi komunikāciju, teoloģiju un reliģijpētniecību Latvijas Universitātē. Viens no viņas nozīmīgākajiem darbiem dokumentārā kino laukā ir filma “Svārstības” (2022), kas pievēršas sievietēm, kurām Latvijā ir liegta ordinācija luterāņu baznīcā. Filma runā ne tikai par reliģiju, bet par cilvēka aicinājumu, identitāti, piederību un pretestību sistēmai, kas neatzīst viņu balsis. Otra svarīgākā Briedes filma ir “Laika tilti ” (2018, līdzrežisors Audrius Stonys, Lietuva). Tās ir dokumentāras esejas par Baltijas poētiskā kino tradīciju, laiku un atmiņu un ir guvusi plašu starptautisku atzinību. Paralēli filmu veidošanai Kristīne Briede raksta par kino.  

Gadumijas raidījumā “Disociatīvā fūga” saruna ar kinooperatoru, viņa paša vārdiem "rokas kameras huligānu" un operatora mākslas pasniedzēju Aleksandru Grebņevu. Saruna veltīta jautājumam, kas ir īsts dokumentārais kino un kurā brīdī tas sāk melot — ne tikai caur montāžu vai stāsta konstrukciju, bet arī caur autora izvēlēm un skatiena pozīciju. Dokumentārista, gan operatora, gan režisora profesija pieprasa īpašu spēku. Runājām, kā laika gaitā veidojas izpratne par atbildību, kāpēc patiesība dokumentārajā kino nav statiska un kā skatīšanās pati par sevi kļūst par radošu un morālu aktu. Sarunā iezīmējas arī Grebņeva iedvesmojošā pedagoģiskā darbība, kur teorija nav atdalāma no prakses. Mācīšanās un profesionālie atklājumi notiek caur kļūdām un neveiksmēm, kurām jāpierod tikt cauri ar neatlaidību, jaudu un ticību, ka izdosies.

Sarunā ar kino pētnieci un pedagoģi, profesori Ingu Pērkoni pievēršamies skatīšanās pieredzei, afektiem un atmiņām kino, kā arī jautājumam par to, kā filmas mūs ietekmē vēl pirms vārdiem un interpretācijām. Runājam par kameras skatienu un tā pārmaiņām, par feministisko domāšanu kino teorijā, par ētiku režisora un dokumentārā varoņa attiecībās, kā arī par kino kritikas un mācīšanas nozīmi šodien. Pētot Ingas ceļu kino pētniecībā, saruna atsedz gan profesionālu, gan personisku skatījumu uz kino kā teritoriju savas pieredzes, domāšanas un atbildības izziņai un pārvērtēšanai.  

Raidījumā sarunājos ar latviešu režisoru un fotogrāfu Kārli Bergu, kura debijas pilnmetrāžas filma “Raudošie akmeņi” (Weeping Rocks) piedzīvoja pirmizrādi Amsterdamas dokumentāro filmu festivālā IDFA. Filma, ko viņš veidojis kopā ar režisoru Endrjū Sīdenburgu, ir tiešām svaigs un patīkams pienesums starp darbiem, kuru titros minēta Latvija. Bergs studējis Kalifornijas Mākslas institūtā CalArts, kas slavens ar eksperimentālu pieeju, starpdisciplināru vidi un ļoti brīvu radošo atmosfēru, kur studenti tiek mudināti “lauzt formas nevis tās atkārtot”. Kā vienu no būtiskām ietekmēm Bergs izceļ savu pasniedzēju — lēnā kino meistaru Džeimsu Beningu. Weeping Rocks ir filma par bioloģijas profesoru, kurš 55 gadus pārvietojas pa vienām un tām pašām takām, lai skaitītu tauriņus. Taču, kā tas nereti notiek, filma patiesībā izrādās par daudz ko plašāku. Priecājos, ka man izdevās IDFA festivālā režisoru notvert sarunai raidījumam “Disociatīvā fūga”. Filmas "Weeping Rocks" treileris:

Lolita Ritmanis ir latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste, viena no veiksmīgākajām sievietēm Holivudas filmu un televīzijas mūzikas industrijā. Sarunā ar komponisti runājām par viņas ceļu filmu mūzikas pasaulē — kā pati apguvusi kino komponēšanas prasmes un kā šobrīd strādā ar jaunajiem komponistiem, kas mācās rakstīt mūziku filmām. Lolita Ritmanis filmu mūziku redz kā stāsta valodu, kas pastiprina emocijas un padziļina skatītāja pārdzīvojumu. Runājām par to, kā šī ideja atspoguļojas viņas darbā pie filmas “TTT komandas dzimšana”.  

RIGA IFF radošā direktore Sonora Broka sarunā  dalās pieredzē par festivāla organizēšanu, filmu atlases principiem un skatītāja gaumes veidošanu, uzsverot kino spēju transformēt skatītāju. Sarunā tiek apspriesta renesanses cilvēka ideja  būt vispusīgi izglītotam un kultūras ziņā bagātam, lai spētu dziļi saprast pasauli. Tiek analizēti spilgti filmu piemēri, īpaši darbi, kas emocionāli un estētiski ietekmējuši skatītājus, un uzsvērta mīlestības un nāves tematika mūsdienu kino kā atbilde uz sarežģīto pasauli.  

Šajā epizodē – saruna ar režisori, dramaturģi un mākslas aktīvisti Kristu Burāni. Runājam par dokumentārā kino valodu, sabiedrības pretestību, mākslas atbildību un to, kas notiek brīdī, kad realitāte sāk plaisāt. Runājam par kino kā rīku, kas ne tikai attēlo, bet arī iedarbojas. Par to, kur sākas mākslinieka atbildība, kāpēc Krista izvēlas runāt par sarežģītām tēmām. Kā tiek veidoti darbi, kas aicina skatītāju līdzdarboties, nevis vienkārši vērot.  

Vai mums kā autoriem vispār ir kas savs? Vai mūs neveido tikai citāti no citu cilvēku domām? Vai es vispār eksistēju kā domātājs? Šos jautājumus sarunā risina scenārists un dramaturgs Ivo Briedis. Parunājām arī par scenāriju rakstīšanas metodēm, prokrastināciju un par to, kāpēc vienmēr ir vērts turpināt.

Režisore Dzintra Geka par savu jaunāko filmu “Haralds Sīmanis. Jumiķis un dziesminieks” saka: “Viņa unikālā balss, viņa noslēpums, viņa temperaments. Pievilcīgais ir tas, ko mēs līdz galam nevaram izzināt. Man šķita, ka Haralds redzēja cilvēkos kaut ko vairāk.” Sarunā pieskaramies arī citiem Gekas kino darbiem un viņas īpašajai saiknei ar filmu varoņiem. Filmā izmantoti reālajā laikā filmēti materiāli un publiski pieejamo un privāto arhīvu video. Filmas galvenais operators Viktors Grībermans. Mūzika: Haralds Sīmanis - Pa tīru upi Haralds Sīmanis - Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm Haralds Sīmanis - Tavā vārdā Haralds Sīmanis - Ezers Haralds Sīmanis - Ar tevi vien Sarunā ir iemontēts arī koncerta ieraksts, kurā skan dziesmas "Ar sauli karogā" fragments.

Jānis Ozoliņš-Ozols ir pieredzējis latviešu režisors un producents. Viņa profesionālā karjera aptver vairāk nekā trīsdesmit gadus, kas aizvadīti Spānijā un Latvijā. Starp nozīmīgākajiem darbiem minama filma “Mana indes dārzs” (2024), kas guvusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos, kā arī dokumentārās filmas “Sandra o Luis”, “Land of Fate” un “Trejādas saules”. Ozoliņa-Ozola darbos lielākoties dominē sociālas, psiholoģiskas, dabas un kultūrvēstures tēmas. Savās filmās viņš arvien tieši vai netieši atgriežas dziļi Latgalē, kur pavadītas bērnības vasaras.

Montāžas režisors Andris Grants raidījumā atklāj kā uztveres dažādība ietekmē sarunāšanos ar režisoru. Katrs lēmums – ko atstāt, ko izgriezt – atspoguļo ne tikai stāsta loģiku, bet arī personīgo redzējumu un nosaka, kādu filmu skatītājs galu galā redz. Pēc raidījuma Grants man pastāsta par psiholoģes Celestes Kidas pētījumu, kurā atklāts, ka tikai aptuveni 12% cilvēku, dzirdot vārdu "pingvīns", iedomājas vienu un to pašu jēdzienu vai tēlu.Ja tik subjektīva var būt mūsu izpratne pat par šķietami vienkāršiem jēdzieniem, kā ir ar tik abstraktu jēdzienu kā "ētika"? Raidījumu vada Ieva Ozoliņa.

Raidījumā viesojas režisore un aktrise Elza Gauja. Saruna par radošo procesu, neatkarīgā kino ainu Latvijā un sievietes skatījumu uz režiju šodien.  

Montāžas režisori ir tie neredzamie cilvēki, kas no safilmētā materiāla izveido stāstu, noskaņu un bieži vien – emocionālo kodolu.  Par to, kā izskatās filma no montāžas galda puses, sarunājāmies ar montāžas režisoriem Paulu Ločmeli un Jurģi Ločmeli.  

Sarunājāmies ar režisoru Aleksandru Hānu un aktieri Arturu Mekšu par režisora jaunāko kino darbu, filmu "Tauriņš Seniors".  Vieglā un ironiskā atmosfērā izveidojās dziļa saruna par tēva un dēla attiecību portretējumu, kas veidots ar hibrīdkino paņēmieniem- sapludina īstu dzīvi ar inscenējumu. Filmā redzamās ainas ir tik dokumentāri pārliecinošas un emocionāli patiesas, ka brīžiem zūd robeža starp izdomu un realitāti. Hāns atklāja, ka veidojis filmu kā apliecinājumu mīlestībai, atmiņām un sava tēva piemiņai: “Tēvs bija īpašs cilvēks. Viņš bija kā eņģelis.”  

Radio NABA studijā viesojās režisore Agnese Laizāne.  Sarunājāmies par viņas godalgoto debijas pilnmetrāžu, dokumentāro filmu "Mani 80 pavasari". Lai arī sākotnēji jautājums bija par to, kā ir būt dzīves beigās, filma izauga par daudz ko vairāk – par to, cik dzīva un īsta dzīve var būt arī pēdējā posmā, kamēr vien mēs turamies pie jēgas.  

Raidījumā Disociatīvā fūga ar režisoru Andri Gauju runājam par viņa īsfilmu "Vērošanas māksla" un topošajiem kino darbiem "Brīnišķīgā nāve" un "Brīnišķīgais tukšums", kuros viņš filmē to, ko šķietami nav iespējams uzfilmēt — prāta robežstāvokļus, pētījumu rezultātus kvantu fizikā un gļotsēņu tīklojumu kā Visuma atspulgu.  Pievērsāmies arī Andra Gaujas dokumentārajām filmām Ģimenes lietas un Viktors.  Raidījumā skan Gaujas komponētās filmu mūzikas ieraksti, kas tapuši sadarbībā ar mūziķiem Skripu, Orubu un Gati Ziemu.

Raidījumā sarunājāmies ar Armandu Začu par viņa jaunāko filmu, pilnmetrāžas debiju, spēlfilmu "Mūžīgi jauni". Līdz šim Armandam ir tapušas divas dokumentārās filmas - "Klātbūtne" kopā ar režisori Lieni Lindi un "Turpinājums" sadarbībā ar režisoru Ivaru Selecki, bet 2023. gadā tapusī spēles īsfilma "Resistance is Futile" bija Armanda Zača veltījums draugam Matīsam Runtulim, kurš pāragri devās mūžibā.  Filma " Mūžīgi jauni" turpina risināt režisoram svarīgās tēmas par jēgu dzīvot, nāvi un mentālo veselību.

Raidījumā režisore Anna Viduleja un Jura Podnieka ilggadēja kolēģe un filmu montāžas režisore, producente Antra Cilinska atskatās uz filmas "Podnieks par Podnieku" veidošanas procesu. Filmas veidotājas sarunā atklāj garo metožu un paņēmienu meklējumu ceļu, lai filmā pamatīgi un pa īstam izstāstītu Jura Podnieka personību.

Režisores Elizabetes Gricmanes jaunākā filma, dokumentārā pilnmetrāža "Mākslas darbi rodas mokās" ir stāsts par leģendāro mūziķi, komponistu un grupas "Pērkons" izveidotāju Juri Kulakovu.  Par filmas veidošanas ceļu ar režisori sarunājāmies raidījumā " Disociatīvā fūga".  Mūzika: Pērkons - Melnbaltā dziesma Pērkons - Zibens gaismā tavas acis Ieva Akurātere - Kā man klājas (The Elm Dance) Pērkons - Klusā daba ar akācijām

Mārcis Lācis, zināms arī kā Bingi Bongi, ir teātra un kino režisors un aktieris. Līdz šim bija pazīstams ar 12 teātra izrādēm un debijas spēlfilmu "Revolūcija", kas atklāja teātra dzīves tumšās puses. Raidījumā "Disociatīvā fūga" sarunājāmies par Mārča Lāča jaunāko filmu, vampīrkomēdiju "Mūžības skartie".

Studijā viesojas režisors Ivars Tontegode, kurš līdz šim bija pazīstams ar divām pilnmetrāžām- spēlfilmu “ Sēņotāji” un dokumentāro filmu “ Knutifikācija”, kā arī ar savu jaunāko filmu, spēlfilmu “Anna LOL”, kas piedzīvoja pirmizrādi pagājušā gada nogalē. Kino kvalitātes, kuras noteikti ir svarīgi pieminēt, runājot par Tontegodes filmām ir gleznieciskā filmu vizualitāte, audiālā atmosfēra un detaļu un dialogu oriģinalitāte. Tomēr "Anna LOL" ir pretrunīgi vērtēta filma. Studijā sarunājāmies par to, kāpēc un kā tā tapa. Raidījumu vada Ieva Ozoliņa.

"Ja kāds uzfilmē dzīvi tādu, kādu viņš to redz, pārāk tajā neiejaucoties, tad viņš ir sācis nodarboties ar dokumentāro kino", saka Ivars Seleckis filmā " Zemnieki". Saudzīga iejaukšanās un dokumentārās ētikas ievērošana ir tēma par kuru var diskutēt bezgalīgi, jo skatījumi ir dažādi. Ar Ivaru Selecki sarunājāmies par ētiku un citām dokumentāro filmu veidošanas niansēm, minot piemērus no režisora filmām " Sieviete, kuru gaida", "Pieaugšana. Turpinājums" un "Zemnieki". Raidījuma ieraksts tapis Rīgas Kino muzejā, 2024. gada nogalē, klātienes sarunu ciklā " Disociatīvā fūga".

Signes Birkovas kino filmas ir viscerāli pieredzamas pasakas, kuru dziļākais saturs saistīts ar mūsu intuīciju, ar dziļi subjektīvām izjūtām, ko mēs paši tikai daļēji spējam kontrolēt. Links uz Signes Birkovas īsfilmu "Viņu sauca Haoss Bērziņš" (2018).

Ar Kārli Lesiņu raidījumā sarunājāmies par viņa dokumentārajiem detektīviem "Apgāztā mēness zīmē", "Vectēva tēvs" un arī par viņa jaunāko filmu " Nord Express", kas mēģina izskaidrot Rail Baltica trases ieviešanas kavēšanās iemeslus. Lesiņš savas prasmes ir slīpējis Nacionālajā filmu skolā, Helsinku Aalto universitātes filmu fakultātē un būdams LTV ārštata žurnālists. Viņš ir viens no tiem režisoriem, kas ir pats savu filmu varonis un nebaidās mesties situācijās, kuru iznākums nav paredzams.  

Saruna ar režisoru Juri Kursieti. Jura pirmās divas filmas-"Modris" un "Oļegs" risina tā dēvētā Mazā cilvēka stāstu, kurā gan viņš pats, gan apstākļi viņam apkārt saveļ neatrisināmas ķibeles kā sniega bumbu un ierauj apburtā lokā. Pavisam atšķirīga kalibra problēmas tiek risinātas Jura jaunākajā filmu"Cildenie", kuras centrā ir gluži cita sabiedrības daļa. Raidījumā runājām par Jura Kursieša kino sajūtu un to, kā pie viņa atnāk filmu stāsti.  

Kinorežisors Ivars Zviedris savu filmu tapšanu sauc par psihoterapijas seansiem gan varoņiem, gan pašam sev. Viņš tuvojas varoņiem ar patiesu interesi, mīlestību un sportisku neatlaidību. Režisora zināmāko filmu "Dokumentālists" (2012.) vairākas filmu skolas pielieto kā mācību materiālu, kas atklāj filmas režisora un personāža mijiedarbības grūtības, ētiskās robežas un arī ieguvumus. Ieraksts tapis Rīgas Kinomuzejā. Raidījumu vada Ieva Ozoliņa.

Rīgas Starptautiskā filmu festivāla ietvaros sarunājāmies ar lietuviešu režisoru Laurinas Bareišu par viņa jaunāko filmu "Sausi slīkstot".

Raidījumā runājam par kinorežisores un scenāristes Lailas Pakalniņas metodēm, maratonu skriešanu un latviešu poētisko dokumentālo kino. Raidījumu vada Ieva Ozoliņa.

Saruna ar režisori, dzejnieci un kinokritiķi Alisi Zariņu.

Sarunājamies ar režisoru Kristapu Brīzi par viņa debijas spēlfilmu "Banāns upē". Mūzika: Grupa "100 debija"- " Man dimantu nav", izpilda Smiltenes pūtēju orķestris Mārtiņa Birņa aranžijā Filmas treileris https://riverbed.filemail.com/d/oefuhsqoceyinfs

Lauris, Raitis un Mārcis Ābeles kā kino mākslinieki ir ieinteresēti mūsdienu eksitenciālās problēmās, lietojot spēcīgus vizuālus izteiksmes līdzekļus. Zināmākie brāļu Ābeļu kino darbi ir impresionistiskā arthouse īsfilma “Kastrāts kuilis”, par kuru tika saņemta Tamperes kino festivāla galvenā balva, pilnmetrāžas dokumentālā drāma “Baltu ciltis. pēdējie Eiropas pagāni” un pilnmetrāžas spēlfilma” Nemierīgie prāti”. Savukārt, dokumentālā īsfilma “ Pilnmēness serenāde” ieguva Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps. Pašlaik pabeigšanas fāzē atrodas uz patiesiem notikumiem balstīta eksperimentālā animācijas filma “Dieva suns”. “Dieva suns” ir pieaugušo pasaka un prestižajā Kannu kinofestivālā iekļauta kā viens no septiņiem aizraujošākajiem šī gada žanra filmu projektiem. Filmas galvenais mākslinieks un viens no režisoriem ir Harijs Grundmanis. Mūzika: Joe Dassin "Salut"; Franco Battiato " No Time no Space" Franco Battiato "Cuccurucucù"  

Gints Zilbalodis ir kinorežisors un animators, kurš līdz šim bija pazīstams ar filmu “Projām" (2019), kas Anesī kinofestivālā saņēma Contrechamp balvu. Viņa jaunākā animācijas filma "Straume" (2024) tika iekļauta Kannu kinofestivāla Un Certain Regard sadaļā un kļuva par vienu no skatītāju iemīļotākajām nozīmīgā kinofestivāla filmām. Gints strādā 3D animācijas tehnikā un savā kino valodā koncentrējas uz gariem kadriem, plašiem vides atspoguļojumiem un visaptverošām kameras kustībām. Sarunā Gints stāsta par sava autora rokraksta meklējumiem, par filmas tapšanu un par savu ceļu no filmas veidošanas vienatnē līdz darbam komandā. Šo pieņemšanas procesu filmā spoguļo filmas galvenais tēls, neatkarīgais individuālists kaķis, kuram bail no ūdens. Filmas treileris  

Marta Elīna Martinsone ir publiciste, scenāriste un kino un teātra režisore. Bijusi scenāriju līdzautore filmām "1906" un "Blakus". Par filmu "Blakus" ieguvusi Lielā Kristapa balvu "Labākais scenārists" (kopā ar Alisi Zariņu). 2021. gada vasarā bija pirmizrāde Martinsones debijas pilnmetrāžas filmai, pusaudžu komēdijai "Tizlenes", kas vēsta par trīs meiteņu piedzīvojumiem ap 2000. gadu kādā Rīgas skolā. “Rakstījusi es esmu vienmēr. Es esmu rakstījusi kopš es iemācījos rakstīt. Es rakstīju stāstus un ļoti drausmīgus romānus un dzejoļus”, saka Marta. Marta ir uzrakstījusi scenāriju vēl vienam savam kino darbam – mūziklam “Līgava”. Par mūzikla tapšanu sarunājāmies raidījumā “Disociatīvā fūga”. Mūzika: Hospitāļu iela "Baltā haizivs" Bērnības milicija " Zilās filmas" Keitija Bārbale "Rozes palātā"

Ross Makelvijs ( Ross Mcelwee, 1946) ir amerikāņu cinéma vérité stila dokumentārā kino režisors. Veidojis un turpina veidot autobiogrāfiskas filmas par saviem ģimenes loceļiem un savu personīgo dzīvi, kas mijas ar epizodiskiem ceļojumiem un skar politiskas un filozofiskas tēmas. Viņa pazīstamākā filma ir Šermana maršs / Sherman’s March (1986), kas uzskatāma par vienu no pasaulē nozīmīgākajiem kinodarbiem dokumentārajā kino. Treileris filmai Spožās lapas / Bright Leaves (2003) Treileris filmai: Nenoteiktais laiks / Time Indefinite (1993) Treileris filmai Fotogrāfiskā atmiņa / Photographic Memory (2011).

Andrejs Ēķis kā režisors veidojis spēlfilmas “Klases salidojums 2” 2020), “Klases salidojums" (2019), “Blēži” (2018), "Svingeri" (2016). Kā producents un scenārists vairākkārt strādājis pie filmām (“Rīgas sargi” (2007), “Baiga vasara (2000)), kurās darbība risinās Latvijas vēsturē izšķirošos brīžos. Nesen pie skatītājiem nonācis režisora jaunākais darbs - daudzsēriju vēsturiskā drāma “Dumpis”. Tās sižets balstīts vēsturiskos notikumos – 1975. gadā. Ēķis sarunā pastāsta, kāpēc viņš savu filmēšanas grupu sauc gan par bandu, gan par simfonisko orķestri, kā arī atklāj vairākas savas darba metodes. “Katrs cilvēks visvairāk uz pasaules mīl sevi. Kādreiz es televīzijā mācīju žurnālistus kā visātrāk, visvairāk dabūt no "pacienta" ārā informāciju, patiesu informāciju. Uz vienas rokas tu sev uztetovē burtu “G”. Tas nozīmē glaimot. Tev ir jāpasaka cilvēkam kaut kas labs, kas tev viņā patīk, un uz otras rokas – “K”. Tas nozīmē “klausīties”. Tev jāvar ļoti ieinteresēti klausīties. Un tad viss notiks." Andrejs Ēķis: "Mums ar Juri Poškus astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā bija daudz un dažādas sadarbības. Te mēs esam Dānijā. Dāņu valdība bija izdalījusi naudu, lai padomju savienības jaunieši brauktu uz Dāniju. Dānija atvēra savu filmskolu durvis, mēs varējām ņemt kādu grib tehniku un filmēt visu pēc kārtas. Tas bija tāds lielas atļaušanās, ideju, iespēju laiks, kā kad tu esi ilgi turēts mucā un mucai tagad atveras vāks." "Tas ir Maskavā, tur arī bija ļoti interesanti. Es neatceros kādu filmu mēs gribējām filmēt Sarkanajā laukumā, bet te mēs ar Poškus bijām ieradušies izpētīt Sarkano laukumu un vienā stūrī ieraudzījām šito pūkaino dzīvnieciņu." "Misija Kabulā", 1989. Režisors: Andrejs Ēķis Lomā: Juris Poškus Mēs bijām izgudrojuši tādu stilu "lakonisms". Tā bija filma "māksla mākslas dēļ", kam ar realitāti nebija nekāda sakara.  

Jānis Ābele veidojis tādas pilnmetrāžas spēlfilmas kā "7 miljardi gadu pirms pasaules gala"(2018), "Jelgava '94"(2019) un dokumentālo īsfilmu "81 metrs" (2022). Strādājis pie filmām arī kā skaņu operators uz laukuma un montāžas režisors, bet ne tikai. Nesen uz ekrāniem iznākušajā Lienes Lindes filmā "Melnais samts" režisors kādā epizodē redzams arī kā aktieris režisora lomā. Viena no intriģējošākajām pašlaik topošajām dokumentālajām lentēm, iespējams, ir Jāņa Ābeles filma “Testaments” par dzejnieku Anatolu Imermani ( 1914-1998), leģendāru latviešu bohēmistu un detektīvžanra meistaru, kuram pastāv arī emocionāla saistība ar sarkano lukturu reģioniem. Jānis Ābele: ”Publiski varu atzīst, ka ilgstoši saistībā ar dokumentālo kino es biju stereotipa vergs, es uzskatīju, ka tas ir garlaicīgi un neglīti. Es uzskatīju arī, ka dokumentālais kino ir antropoloģijas, žurnālistikas vai jebkuras sociālās vai humanitārās zinātnes pagarinājums kino formā. Vēlāk, skatoties Anjēzi Vardu vai Abbas Kiarostami, vai vēl un vēl, es sapratu, cik tas ir fascinējoši, ka ir vienkārši Filma. Dokumentālais kino sāka mani fascinēt, tā ir iespēja sapludināt kopā visus audiovizuālos materiālus.”

Reinis Ūbelis raidījumā  stāsta par debijas spēlfilmas “Dragūni” tapšanu, par savām attiecībām ar dokumentālo kino un par to, kā ilgstoši negaidīt labvēlīgus apstākļus, bet vienkārši ņemt un filmēt. Reinis Ūbelis pievērsis skatītāju un arī dažādu žūriju uzmanību ar vairākām filmām. Reiņa Ūbeļa īsfilma “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” (2002), autora bērnības sapņu un murgu pieraksts, kuru provocēja dzimtās pilsētas Bauskas apciemojums, saņēma kā labākā studentu filma “Lielā Kristapa” lukturi. Režisora jaunākais darbs - psiholoģiskā šausmu filma "Dragūni" (2024) tika nominēta "Lielajā Kristapā" kategorijā “Labākā debijas filma”. Filmu veidojusi studija "Griffonmark" sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju un ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Reinis Ūbelis ir arī režisors animācijas īsfilmai “Cerība dzīvot” (2017), spēles īsfilmai “Bezķermenis” (2021) un dokumentālajai īsfilmai “Valērijs ir mūžīgs” (2022). Treileris filmai “Dragūni” Reiņa Ūbeļa dokumentālā īsfilma “ Valērijs ir mūžīgs”

Liene Linde (1986) ir kino režisore, kuru raksturo precīzas  vides un situāciju novērošanas spējas, talants radīt īstus un dabiskus  dialogus viņas veidoto filmu varoņu starpā un labs humors. Liene absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" gan par bakalaura darbu - īsfilmu "Četri mielasti" gan par maģistra darbu - pseidodokumentālā manierē veidotu īsfilmu "Septiņas neveikla seksa reizes", kas ieguvusi  arī godalgu un žūrijas atzinību īsfilmu festivālā “Super8000” Orhūsā Dānijā. Kopā ar Armandu Začu uzņēmusi dokumentālo filmu “Klātbūtne” , kas saņēma “Lielo Kristapu” par labāko dokumentālās filmas režiju. Kopā ar Elmāru Seņkovu veidojusi digitālo izrādi “Medības”. 2024. gadā pirmizrādi piedzīvoja Lienes pirmā pilnmetrāžas filma,  komēdija “Melnais samts”. Lienes kinodarbus -  “ Zeme ir visvientuļākā planēta” ( 13', 2015), “ Četri mielasti” (35', 2013) “ Septiņas neveiklas seksa reizes” (26', 2016) un  “Klātbūtne” (59', 2020) var noskatīties Tet TV interaktīvajā  televīzijā.

Raidījuma vadītāja Ieva Ozoliņa uz sarunu par kino aicinās kinorežisoru un scenāristu Juri Poškus. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, studējot angļu valodu un literatūru Latvijas Universitātē, Juris Poškus bija viens no raidījuma “Zvaigznīšu brīdis” veidotājiem Latvijas Radio. Paralēli darbojies Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudijā, tā dēvētajā “ Kaķu mājā”, kur kopā ar Andreju Ēķi veidojis eksperimentālās īsfilmas “Misija Kabulā” un “Mokas  janvārī”. Pēc tam pārcēlies uz Kaliforniju, kur no 1992. līdz 1995. gadam mācījies Kalifornijas Mākslas institūta Kino nodaļā. Kursa darbs “Svētdienas rīts” saņēma sudraba plaketi Čikāgas festivālā. Ar šīs atzinības un Fulbraita komisijas granta palīdzību studijas Disnejam piederošajā, vienā no dārgākajām ASV kinoskolām, izdevās arī pabeigt. Savu maģistra darbu, dokumentālo filmu "110/ 220" (1999) uzņēmis ASV un Maskavā. Filma ieguva žūrijas balvu kā labākā eksperimentālā filma Annas Arboras filmu festivālā ASV. Pirms pievēršanās spēlfilmām ("Monotonija" (2007), "Kolka Cool" (2011) un “Saule spīd 24 stundas” (2023), Juris Poškus uzņēmis dokumentālās filmas “Nāves eņģeļi” (kinofestivāla “Arsenāls” Grand Prix) un ”Bet stunda nāk”, ("Lielais Kristaps" par labāko dokumentālo filmu), savukārt spēlfilma "Monotonija" (2007) ieguvusi balvu par labāko debijas filmu Maskavas Starptautiskajā filmu festivālā, kā arī FIPRESCI balvu Kotbusas kinofestivālā.