Kāpēc dizains?

Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu". Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni.

Lai gan līdz ar ziemas saulgriežiem mūsu dzīvē pakāpeniski atgriežas dienasgaisma, tumšie rīti un vakari būs klātesoši vēl vairāku mēnešu garumā. Raidījumā viesojas gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša, kura akcentē gaismas nozīmi mūsu dzīvē un sniedz praktiskus padomus, kā tumšajā laikā varam palīdzēt sev justies labāk. Ilze atgādina, ka gaisma būtiski ietekmē to, kā jūtamies noteiktā vidē vai telpā. Tā spēj gan uzlabot mūsu pašsajūtu, gan — gluži pretēji — pasliktināt mūsu emocionālo vai fizisko labbūtību. Savā dizaina praksē Ilze strādā gan ar dabiskās gaismas integrēšanu, gan mākslīgā apgaismojuma projektēšanu arhitektūrā un ārtelpā. Ilze ir arī lektore RISEBA arhitektūras fakultātē un šobrīd papildina savas zināšanas, studējot gaismas dizaina zinātni Alborgas universitātē Dānijā. 

Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā darbojās leģendāra nodaļa "Interjers un iekārta", kuras dibinātāju vidū 20. gadsimta 60. gadu sākumā bija Voldemārs Šusts un Marta Staņa. Taču 90. gadu pārmaiņu laikos šī specialitāte izzuda. Daudzi nezina, ka interjera dizainera profesiju akadēmijā atkal var apgūt, un profesionālajā dzīvē devušies jau pirmie katedras absolventi. Studentiem, kuri nu jau ir diplomandi, pērnvasar bija īpaša iespēja – ne tikai izstrādāt projektu Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra jaunajām telpām "Arkāde", bet arī praktiski piedalīties projekta īstenošanā. Uzdevumu vēl nopietnāku darīja tas, ka "Arkāde" atrodas arhitektoniski nozīmīgā Vecrīgas ēkā un bijušajā leģendārā kino "Aina" zālē. Par visu plašāk stāsta Interjera dizaina katedras vadītājas Ingūna Elere un Ieva Lāce-Lukševica, kā arī studente Rebeka Ludriķe.

Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden’s Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem. Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību.

Novembra izskaņā noslēdzās rudens pieteikšanās Latvijas dizaina gada balvai, vēl priekšā ziemas pieteikšanās, kas sāksies no februāra. Tāpat izziņota atlases žūrija, kura izvērtēs iesniegtos darbus augstākajam apbalvojumam dizainā Latvijā. Balva ir viens no veidiem kā izvērtējam dizaina nozarē paveikto. Bet šoreiz saruna nevis par balvu, bet kā un kur pieredzam dizaineru idejas. Kā īstenojas dizaina politika – kādu lomu piešķiram dizainam un kā veicināt tā nozīmi un pielietojumu? Raidījuma viešņas - KM Kultūrpolitikas departamenta Radošo industriju nodaļas vadītāja Lāsma Krastiņa-Sidorenko un Dizaina padomes vadītāja, LIAA Radošo industriju inkubatora vadītāja Karinē Kalniņa.

Šoreiz pievēršamies modei un tās dizainam. Aplūkojam ilgtspējīgas modes platformu “Bourzma” (Burzma) un tās rīkotu izstādi Tallinas ielas kvartālā ar nosaukumu “Bourzma Revival” jeb “Burzmas atdzimšana”, kas norisinās no 20. novembra līdz 14. decembrim. Lai pastāstītu ko vairāk gan par šo notikumu, gan idejām un sajūtām, kas virza dizainera darbu ielu modē, pie mums viesojas apģērbu dizainers Kaspars Mārtiņkrists, kurš ir dibinājis apģērbu zīmolu “The Cappis”, kas šobrīd arī ir daļa no Burzmas zīmolu kopienas. Liela daļa Kaspara ikdienas darba saistīta ar apģērbu pārveidošanu otrreizējai izmantošanai jeb to, ko angļu valodā var apzīmēt ar vārdu upcycling ― šis darbības virziens cieši saistīts ar mūsdienu ielas modes tendencēm.

Kas izšūšanai var būt kopīgs ar blokmāju arhitektūru? Kā ar rokdarbu palīdzību var iestāties par sev svarīgām vērtībām? Un kāda ir roku darba loma šodien tik digitālajā pasaulē? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedz izšuvēja un kultūras mantojuma speciāliste Elīza Māra Kamradze-Tūtere. Elīza Māra ir studējusi izšūšanas mākslu Karaliskajā rokdarbu skolā Londonā un pēc atgriešanās apguvusi kultūras mantojuma pārvaldību Latvijas Kultūras akadēmijā. Abi šie interešu virzieni savijas viņas daiļradē, jo līdzās izšūšanai Elīza Māra aktīvi pēta un popularizē arī modernisma arhitektūru un dzīvi mikrorajonos.

To, kāds ir gaiss, kuru ieelpojam iekštelpās un kad tas mums ir kaitīgs, ir izpētīts. Ieteikumi ir izstrādāti, tomēr lielākajai daļai no šiem ieteikumiem nav tādas varas, lai tos noteikti ievērotu. Tāpēc to, kādu gaisu elpojam savās mājās, darba vietās, publiskās vietās, kurās citi strādā, bet citi turp dodas, kādas vajadzības vadīti, nosaka ēkas būvnieka, arhitekta, īpašnieka, lietotāja un citu iesaistīto izpratne un izvēle. Par šo tēmu raidījumā sarunājamies ar dizaina biroja H2E vadošo dizaineru, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesoru Holgeru Eleru un arhitektu biroja "MARK arhitekti" līdzdibinātāju Mārtiņu Ošānu. Kādu uzmanību viņi tam piešķir savā darbā, vai un kā veidojas sadarbība?

Pagājušajā nedēļā tika paziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" rezultāti un godināti laureāti. Taču skatītājiem neredzamais gan atlases žūrijas, gan starptautiskās žūrijas darba process ar diskusijām bieži ir skates būtiskākā daļa, jo iezīmē Latvijas arhitektūras klīnisko ainu noteiktā laika nogrieznī. Abas žūrijas nonāca pie virknes svarīgu jautājumu, un starptautiskā žūrija savu vēstījumu beidza ar vārdiem: "Šai balvai vajadzētu būt iespējai turpināt šo sarunu." Raidījumā atlases žūrijas priekšsēdētājs Miķelis Putrāms un balvas divkārtējais finālists un sudraba godalgas laureāts Reinis Saliņš mēģina atbildēt uz daļu no tiem. Piemēram, cik tālu arhitekts drīkst iet, strādājot ar cita radītu darbu; kāda ir arhitekta loma mūsdienās?

Šis gads mums ir dāvājis garu vasaru un siltu rudeni, kurā daudz laika varējām aizvadīt ārā. Turklāt vairākās pilsētas Latvijā šovasar intensīvāk un drosmīgāk kā citus gadus eksperimentēja ar mākslas objektu izvietošanu pilsētvidē, aicinot ar tiem rotaļāties arī bērnus. Tas aizsāka plašāku diskusiju par to, kas ir un kas nav definējams kā bērnu rotaļu laukums un cik stingrām ir jābūt robežām starp mākslu un rotaļu pilsētā. Raidījumā viesojas kultūras projektu kuratore Renāte Lagzdiņa un ainavu arhitekte Ilze Janpavle. Ilzes ikdiena aizrit uzņēmumā Fixman, kurā viņa vada dizaineru komandu un rada bērnu rotaļu laukumu dizainu. Renāte, savukārt, šovasar kūrēja mākslinieces Lindas Vigdorčikas interaktīvā mākslas objekta "Rotaļu skatuve" tapšanu Valmierā.  Raidījuma gaitā diskutējam par to, kādas iezīmes šobrīd ir saskatāmas rotaļu laukumu dizainā Latvijā, kā tās sasaucas ar pasaules tendencēm, kā arī to kā un vai šajā jomā ir iespējams radošo savienot ar drošo. 

Šoreiz pievēršamies dizaina nemateriālajai dabai. Aplūkosim pakalpojumu dizaina izstrādes procesu, ar kura palīdzību iespējams uzlabot valsts pārvaldes darbu. Pēc Valsts kancelejas iniciatīvas tapis projekts “Inovācijas laboratorija”. Tās mērķis ir sekmēt inovācijas kultūru valsts pārvaldē. Aplūkojam šo procesu un ilustrējam to ar kāda piemēra analīzi, kas norisinājās inovācijas sprinta formā. Kāds ir šāda sprinta process un kādu labumu tas var sniegt, lai par to pastāstītu ko vairāk, pie mums viesojas Valsts ieņēmumu dienesta – Nodokļu pārvaldes Attīstības daļas Plānošanas un uzraudzības nodaļas galvenā nodokļu inspektore Vita Kazakeviča, kura ir piedalījusies inovācijas sprintā kā dalībniece un Valsts kancelejas Inovācijas projekta vadītāja un pakalpojumu dizainere Līga Lindenbauma. Plašāks ieskats par inovāciju sprintu norisi projekta mājas lapā. Piemērs:  

Izstāde "Pagājusī nākotne" piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr mākslinieka iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā.  

18. septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) tika atklāta izstāde ar nosaukumu "Rudens": tā ir daļa no plašāka notikumu cikla "Dizaina procesi tuvplānā", kas 2024. gada laikā secīgi piedāvā četras pop-up izstādes. Katrā izstādē tiek rādīti vairāku pazīstamo uzņēmumu veiksmes stāsti, izmantojot rūpīgu paraugu atlasi un audiovizuālus elementus. Īpaši sagatavotie video stāsti atklāj ekspozīcijā redzamo zīmolu produktu tapšanas procesu un aizkulises. Toties pašam DMDM šis ir zīmīgs gads, jo muzejs svin 35 gadu jubileju. Lai par šo notikumu kopumu pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska un izstādes kuratore, arī zīmola "mammalampa" dizainere Ieva Kalēja.

Ēdiens mums ir nepieciešams ikdienā, tas ir saistīts ar emocijām, atmiņām un mūsu iespējām pārtiku iegādāties. Ēdiens ir daļa no tradīcijām ģimenē. Nereti tas ir arī kā varas instruments kādu sodot vai apbalvojot - pret sevi un arī citiem. Jaunu skatu šajos jautājumos meklē Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas un Rīgas Stradiņa universitātes studenti mākslas terapijas un uztura specialitātē kopā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu un jauniešu mentālās veselības centra psihiatriem, dietologiem, pavāriem, raugoties, vai un ko pievienot ārstniecības procesā bērniem un jauniešiem, kuri sirgst ar ēšanas traucējiem, radītu interesi par ēdienu un mainītu viņu attieksmi pret to. Par šīm tēmām plašāk sarunājamies ar Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas pasniedzēju, profesori Barbaru Ābeli un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Pedagoģijas dienesta vadītāju Indru Veismani.  

Izstāde "Divi ģēniji" Latvijas Arhitektūras muzejā ir veltīta Rīgas pilsētas arhitektiem, kuriem vēl piederēja milzīga personiskā ietekme uz pilsētas attīstības procesiem – Edgaram Pučiņam un Gunāram Asarim. Tomēr – kā mainījušies pilsētas arhitekta uzdevumi pārsimts gadu laikā kopš amata pastāvēšanas? Kā pilsētas attīstība notiek demokrātijas apstākļos? Ciktāl attīstības procesu spēj ietekmēt sabiedrība – dažādas kopienas –, un kad tomēr galavārds jāsaka profesionāļiem? Ar savu viedokli dalās arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks un Jānis Dripe, kurš pats ieņēmis pilsētas arhitekta amatu, veidojot pāreju uz jaunu paradigmu.

Latvijā šobrīd ir tikai viens neona mākslas meistars, un tas ir Jānis Straume-Brolišs. Savulaik mācekļa statusā mācījies pie Lietuvas meistara, turpinājis apgūt iemaņas dažādos uzņēmumos, Jānis šajā jomā darbojas jau divdesmit gadus. Kur redzami viņa veidotie neona gaismas objekti un kā atšķiras neona lampa no citām? Viņš sadarbojies ar reperi Ozolu albuma "Neona pilsēta" dizaina radīšanā, mākslinieku Kristianu Brekti pie murāļa noformējuma, līdzdarbojies pie Dailes teātra izrādes "Rotkho" scenogrāfijas. Viņa darbi izstādīti arī ārpus Latvijas, šobrīd rit sadarbība ar museum.lv. Tāpat neona gaismas lampas var veidot viņa vadītā meistardarbnīcā, ko nedaudz mēģināja darīt arī raidījuma autore...

Dizaina gada balvas ir sadalītas! Vispirms atlases, pēc tam fināla žūrija vērtēja dizaina darbu pieteikumus piecās kategorijās. Kopumā bija iesniegti 120 darbi, finālam izvirzīti 20. Žūrija ne tikai izvirzīja galveno uzvarētāju katrā kategorijā, bet tajās piešķīra īpašās balvas vienam vai pat diviem finālistiem vides, komunikācijas, produktu, pakalpojumu un digitālos risinājumos. Galveno balvu – Grand prix un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā – saņēma Sarmītes Poļakovas un Māras Bērziņas darbs "Pre–Loved" biotekstils, kas kā labākais atzīts arī produktu dizaina kategorijā. Komunikācijas dizains "Rīgas Drosmes un prieka vasara 2023". Darba autori — Valters Kalsers un biedrība "Mākslas birojs" Vides dizains Ekspozīcija "Kosmiskais dejotājs". Darba autore — Dace Sūna. Pakalpojumu dizains LMA Dizaina vasaras skola "Dizaina aktīvisms: intervences eko–sociāliem izaicinājumiem". Darba autors — Rūta Jumīte un Ieva Laube. Digitālo risinājumu dizains Ziedojumu platformas Ukrainas atbalstam "Stopify" risinājums. Darba autori pēc brīvprātīgas iniciatīvas — Māris Upenieks, Mārcis Miķelsons-Germs, Miks Miķelsons. Žūrijas speciālās balvas Produktu dizains Elektroskūteris "Bee Electric". Darba autors un pasūtītājs — Aldis Kalniņš. Komunikācijas dizains Grāmata "Kad karš kļūst personisks". Darba autors — Gatis Šulcs. Darba pasūtītājs — Juris Alberts Ulmanis. Kampaņa "Riga Pride 2023 — Atplauksti". Darba autors — Artūrs Meļņiks un Māra Čaure. Darba pasūtītājs — LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Vides dizains Dailes teātra priekšlaukums. Darba autori — "MADE arhitekti" sadarbībā ar Evelīnu Ozolu un Edgaru Zvirgzdiņu. Darba pasūtītājs — "Valsts nekustamie īpašumi" un Rīgas domes Īpašuma departaments. Pakalpojumu dizains Viesuļvētras simulatora atrakcija "Beat The Storm". Idejas autors — Ingus Augstkalns, projekta vadītājs — Rihards Dziedātājs, projektētājs — SIA "WeMPS", galvenais mākslinieks — Kristians Rukuts, arhitekte — Līva Kalniņa. Darba pasūtītājs — "Universe Science Park" (Dānija).

Kopš 2007. gada Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) rīko Dizaina diplomandu dienas, kas nu pārtapušas Dizaina dienās un ieguvušas jaunu elpu: pasākumu programmu 21. maijā ievadīs iesildošais pasākums sarunu formātā, kam sekos LMA Modes skate, ikgadējā Dizainu dienu izstāde un noslēgsies ar visu specialitāšu Diplomandu izstādi. Norisināsies arī vairākas vieslektoru lekcijas, meistardarbnīcas, prezentācijas un iepriekšējā gada LMA Modes skates filmas “Kliedziens” pirmizrāde. Dizaina nodaļas vadītājs Matīss Zvaigzne un Modes dizaina katedras vadītāja Agnese Narņicka stāsta, ka akcents šogad ir likts uz dizaina tapšanas procesu, skatītājiem parasti neredzamo “aisberga” daļu, toskait arī kļūdām un neveiksmēm, kas pavada dizaineru darbā. Mode savukārt koncentrējusies uz ilglaicību un pārizmantošanu, tiks piešķirta arī īpaša ilgtspējas balva.

Dizaina pamatuzdevums ir risināt problēmas un piešķirt formu risinājumiem. Taču formas piešķiršana var būt ārkārtīgi daudzveidīga — no dizaina taustāmiem priekšmetiem vai vidēm līdz dizainam pakalpojumiem un procesam. Šoreiz raidījumā runājam par dizainu inovāciju procesam. Raidījumā viesojas dizaina domāšanas treneris Kārlis Jonass, kurš par dizainu iedrošina domāt ne tikai kā pieeju vai metodi, bet arī domāšanas veidu, attieksmi un principu kopumu, kurā kā svarīgākos aspektus viņš izceļ empātiju, iekļaujošu radīšanas vidi un drosmi eksperimentēt. Kārlis dalās ar savu pieredzi, pielietojot dizaina principus un pieeju gan darbā ar dažādām organizācijām, gan jauniešiem un pasniedzējiem, gan pašam dizainējot savu dzīvi.

Raidījumā viesojas mākslas zinātniece un Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un ilggadējā komisijas dalībniece Ramona Umblija. Sarunas fokusā šoreiz ir sena un tradīcijām bagāta nozare — heraldika. Ramonas skaidrojumā tā vienlaikus ir māksla un vēstures zinātne, kas tiek praktizēta ar nolūku saglabāt tradīcijas. Stingrām nosacījumu sistēmām un likumībām caurvīta, tā palīdz simbolus un tajos ietverto jēgu nodot no paaudzes paaudzēm. Savā stāsta Ramona Umblija atklāj gan ģerboņu veidošanas nosacījumus un ieskicē to nozīmi un rašanās iemeslus, gan dalās ar pārdomām par heraldikas jomas attīstību Latvijā un iespējām nākotnē.

Rīgas pilsētā kopš 17. aprīļa sākusies jaunu pēc moduļu principiem veidotu tirdzniecības vietu uzstādīšana. Projekta autors ir jaunais un talantīgais, Rīgas Tehniskajā universitātē un Vīnē izglītotais arhitekts Toms Kampars ar darba pieredzi dažādos Eiropas birojos. Latvijas skatītāji viņu ir iepazinuši kā vairāku Mākslas centra “Zuzeum” ekspozīciju autoru un Latvijas ekspozīcijas Venēcijas arhitektūras biennālē līdzautoru. Taču arhitekta kontā ir arī tik eksotiski projekti kā Guabuligas tirgus Ganā. Mūsu sarunā autors komentē to, kā pats jūtas – vairāk “dabas bērns” vai urbānists, un ko nozīmē universālu tipveida projektu – šajā gadījumā tirdzniecības vietu – radīšana. Vai nelielus pilsētas infraststruktūras objektus, kurus senāk dēvēja par “mazajām arhitektūras formām” (tirdzniecības stendi, kioski, sabiedriskā transporta pieturvietas u. c.), vajadzētu veidot kā vienotu sistēmu ar norādi uz Rīgas identitāti?

Šogad aprīļa sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2023" apbalvošanas ceremonija. Konkursa mērķis ir svinēt labu grāmatu dizainu aizvadītajā gadā un novērtēt ieguldīto darbu tādu grāmatu tapšanā, ko varam saukt par mākslas darbiem. Šodien centīsimies noskaidrot ko vairāk par tāda veida grāmatām un, iespējams, tuvoties arī dažiem filozofiskiem jautājumiem, kas saistīti ar grāmatu veidošanu. Lai šos jautājumus šķetinātu, uz sarunu aicināts šī gada konkursa “Zelta ābele” gada grāmatu mākslinieka titula saņēmējs, grāmatu dizainers Aleksejs Muraško.

Materiālu un izstrādājumu dzīves cikla izveide ir galvenais dizaineres Sarmītes Poļakovas darbā, radot nebijušus materiālus. Viņa Frankfurtē vada materiālu dizaina un izpētes studiju Studio Sarmite. Ieguvusi izglītību gan Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, gan Einhovenas Dizaina akadēmijā, Sarmīte strādā ar kokrūpniecības pārpalikumiem, lielākoties priežu mizām, pārvēršot tos materiālā, kas tiek izmantots interjerā, mēbelēs un modē. Sadarbojusies ar zīmoliem Vitra, Adidas, Levi’s, Hirsch. Jaunāko veikumu Pre-Loved, kas veidots kopā ar dizaineri Māru Bērziņu, viņa pieteikusi šā gada Dizaina gada balvai. Visu sarunu klausieties raidierakstu platformās, atrodot LR3 raidījuma "Kāpēc dizains?" ierakstus. 

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā šobrīd skatāma izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs", ar kuras starpniecību Medicīnas muzejs analizē pats sevi un ir ceļā uz sevis pārdefinēšanu un mainīšanos, kā arī uzdod sarežģītus jautājumus par atmiņas un piemiņas praksēm Latvijas muzejos kopumā. Par izstādes tapšanu, tās dizainu un vēstījumu stāsta izstādes radošās komandas pārstāvji: dizainers Rihards Funts un arhitekts Kārlis Melzobs.

Sociāli atbildīgas ekonomikas veidošana ir viens no 2015. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijā izvirzītajiem mērķiem, kas kopskaitā ir septiņpadsmit un kas plašākā sabiedrībā pazīstami kā “ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi līdz 2030. gadam”. Pēdējos gados aizvien lielāks skaits uzņēmumu domā ne tik vien par peļņu, bet arī par to, kā dot kādu sociālu labumu sabiedrībā. Raidījumā cenšamies uzzināt vairāk par šāda veida uzņēmumiem. Lai uz šiem jautājumiem kopīgi meklētu atbildes, uz sarunuviesojas platformas un sociālā uzņēmuma “Visas iespējas” dibinātājs un vadītājs Gustavs Mārtiņš Upmanis. „Bizness kopumā ir ļoti labs mehānisms, kā veidot kaut ko foršu, bet tai nav jābūt tikai peļņas gūšanai,” viņš saka. "Uzņēmējdarbība ir tāds spektrs, kur vienā galā ir peļņas organizācijas, kurām galvenais ir maksimizēt savu peļņu, stakeholder, shareholder peļņu, īpašumu turētāju peļņu. Otrā galā arī vēl nav sociālie uzņēmumi, bet biedrības, kuru mērķis nav nodarboties ar saimniecisko darbību, bet strādāt kādam mērķim, pārsvarā caur labdarību. Un attiecīgi sociālie uzņēmumi ir vieta pa vidu, kur tiek pielietoti biznesa mehānismi – nauda, peļņa, ir klienti, kas maksā, nevis ir tikai ziedojumi, lai risinātu kādas sabiedrības problēmas, lai mēģinātu padarīt kādai cilvēku grupai dzīvi labāku. Tāpēc arī es esmu sociālais uzņēmējs, jo mana sajūta ir, ka bizness kopumā ir ļoti labs mehānisms, kā veidot kaut ko foršu, bet tam nav jābūt tikai, lai nopelnītu. Tam jābūt lielā mērā arī tāpēc, lai atrisinātu īstu cilvēku īstas problēmas un bieži vien arī mazāk aizsargātiem cilvēkiem, palīdzētu viņiem caur šo biznesa vajadzību." Bet vai vienkāršāk nebūtu darboties ierastākā uzņēmējdarbībā? "Svarīgi ir apzināties, ka tev ir jāspēlē ar tām kārtīm, kas tev ir rokās. Izveidot pelnošu biznesu varbūt ir vieglāk – vieglāk piesaistīt investīcijas, kas sociālajā uzņēmējdarbībā ir krietni lielāks izaicinājums,” stāsta Gustavs Mārtiņš Upmanis. „Mēs, sociālie uzņēmumi, mēģinām vairāk komunicēt – runājam par to, ka mēs nesam labumu, varbūt varam dabūt atlaides. Bet kas mūs atšķir: ja biznesam ir viena mēraukla – peļņa, tad sociālajam uzņēmumam galvenais mērķis ir ietekme. Tas nozīmē, ka peļņa tev ir vajadzīga, jo citādi tavs bizness nomirs. Arī parastā uzņēmējdarbībā pirmajos divos, piecos gados viss iet mīnusos, tev ir jāspēj saražot gana daudz naudas, lai izdzīvotu, un paralēli ir jādomā par to, kāda ir tava īstā ietekme. Bieži tev ir sajūta – es daru tik lielisku darbu, es šiem cilvēkiem iedodu naudu, bet izrādās, ka tu faktiski viņus demotivē strādāt. Tā ka ietekmi ir grūtāk mērīt un saprast. Kad tu darbojies, tas vienmēr ir jāpatur prātā. Vēl var piebilst, lai nemālētu to bildi tik melnu – sociālajiem uzņēmējiem ir labs atbalsts, jo citi saprot, ka tu gribi palīdzēt.   

“No šīs dienas atsakāmies piedalīties neapmaksātos radošajos konkursos. Šī rezolūcija kalpo kā forums solidaritātei un atspēriena punkts atteikumam: Padarīsim 2024. gadu par gadu, kad mēs saņemam samaksu par visu mūsu darbu”. Tā aicina ASV dizaina aģentūra “Porto Rocha”, kas rezolūciju izplatīja janvāra vidū. Kad top raidījuma ieraksts, rezolūciju parakstījuši 5978 dizainers no visas pasaules. No Latvijas to atbalsta apmēram 20 dizaineru vai kompāniju pārstāvji. Kāda ir Latvijas dizaineru nostāja, ko dizaina kompānijām nozīmē neapmaksātais darbs un kā to var mainīt, uzzinām Ilzes Dobeles sarunā ar dizaina biroja H2E vadītāju Dagniju Andersoni un “Articul” līdzdibinātāju un vadītāju Aldi Circeni.

Venēcijas biennāles 18. starptautiskā arhitektūras izstāde ir finišējusi, taču Latvijas paviljona ekspozīcija šobrīd ir apskatāma “Galerijā “Centrs””. Latvija Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē piedalījās desmito reizi, un tas ir iemesls izdarīt secinājums gan par pēdējo ekspozīciju, gan par Latvijas prezentāciju 20 gadu laikā. Ekspozīcijas autori, arhitekti Ints Meņģelis un Ernests Cerbulis atbild uz jautājumiem par Latvijas panākumiem bezkaislīgi matemātiskā izteiksmē, par to, kādi paņēmieni darbojas skatītāju ieinteresēšanai globālā forumā, kāda ir motivācija, lai vispār piedalītos konkursā par Latvijas ekspozīciju, un kā veicināt pasākuma izaugsmi.

Raidījumā viesojas dokumentālās izstādes un digitālās platformas “Lietisko pierādījumu muzejs” līdzautore Laura Stašāne un literatūras žurnāla “Punctum” redaktore Laura Brokāne. Abas raidījuma viešņas ir arī grāmatas “Neviens tev neticēs” sastādītājas un redaktores. “Lietisko pierādījumu muzejs” un “Neviens tev neticēs” ir savstarpēji papildinošas iniciatīvas, kas jau vairāku gadu garumā aicina uz sarunu par sieviešu pieredzi vardarbīgās attiecībās ģimenē un mājās. “Ar maigumu un izpratni,” tā autores atsaucas, stāstot par to, kā šī saruna tiek veidota, dodot balsi un radot vidi, kurā sievietes jūtas drošas runāt par pārdzīvoto. Šie dokumentālie stāsti palīdz apzināt vardarbības dažādās formas un normalizē svarīgo, bet diemžēl joprojām stigmatizēto sarunu par vardarbību pret sievieti Latvijā.

Pirms pavisam neilga laika šī gada sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Teksts mūs neinteresē”. Tā izceļ grāmatas dizaina, cilvēka un tehnoloģijas mijiedarbību. Tad nu ielūkojamies izstādes dizaina tapšanas procesā un uzzinām vairāk par grāmatām, to vēsturi un dažādiem kultūras kontekstiem. Lai uz šiem jautājumiem kopīgi meklētu atbildes, pie mums viesojas izstādes projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un dizainere Madara Lesīte-Volmane. Kā jau atklāj izstādes nosaukums, tās veidotājus šoreiz mazāk interesējis, kurš rakstījis grāmatu tekstus un par ko tie ir. Šoreiz svarīgāk bijis aplūkot to, kā teksts grāmatās ir salikts, kādi elementi veido grāmatu un kas nepieciešams, lai ievērotu šo teksta salikumu harmoniju. Stāsta Ineta Vaivode: "Mēs arī skatāmies uz tiem grāmatas elementiem, kuri ir izdzīvojuši līdz mūsdienām, jo bieži vien mūsdienu dizaineri noteiktus elementus vai paņēmienus darbā ar grāmatām uztver kā kaut ko ļoti, ļoti inovatīvu, bet, ja mēs ieskatāmies pagātnē, tad ir ļoti interesanti vērot, ka noteikti paņēmieni, tradīcijas jau sakņojas tajā, kā grāmatas tika veidotas 15., 16. gadsimtā. Vēl viena lieta – izstādē mēs apspēlējam ideju par lorem ipsum, bezsakarīgo tekstu, ko bieži vien izmanto dizaineri mirklī, kad vēl nav skaidrs, kāds ir grāmatas saturs, bet ar maketu nepieciešams sākt darbu. Lorem ipsum arī vēsturiski ir izveidojies kļūdas dēļ, ir pazudusi pirmā zilbe no Cicerona darba, un sākotnēji tam bija nozīme dolorem ipsum (pašu sāpe), bet pirmā zilbe ir pazudusi, mums veidojas bezsaturiskais lorem ipsum, bet arī tas ir ļoti interesanti, kā kļūdas ietekmē turpmāko dizainera darbu un to, kas nonāk līdz mūsdienām. Bet katram apmeklētājam ir iespēja uzdot šo jautājumu pašam sev, vai teksts viņu interesē. Un, manuprāt, apskatot izstādi, abas atbildes ir iespējamas, jo noteikti būs daļa apmeklētāju, kas lielāku uzmanību pievērsīs grāmatas formai, bet būs arī daļa, kuru noteikti interesēs eksponātu apraksti un to saturs, autori, kuri arī ir apskatāmi izstādē, un mēs komentējam saturu." Bet kas izstādē par grāmatu vēsturi un to dizainu bijis sarežģītākais pašiem izstādes veidotājiem? "Veidojot grāmatu izstādes, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tas, ka mēs, eksponējot senas grāmatas, paslēpjot tās aiz stikla, atņemam galveno grāmatas funkciju, lai tā tiktu šķirstīta, lai to varētu pieredzēt, turēt rokās. Bet šādu grāmatas sajūtu mēs izveidojām uz gaismas galda, kurā jebkurš cilvēks var iejusties tipogrāfa lomā – salikt vinjeti, salikt visu grāmatas titullapu, kas ir eksponēta turpat blakus. Tu aizej, ar tādiem stikla gabaliņiem saliec vinjeti un maksimāli iejūties tā laika tēlā," atklāj Madara Lesīte-Volmane.

Ilgi staipītajai koncertzāles iecerei šogad ir jubileja – starptautiska ekspertu grupa zāles novietni izvēlējās 20 gadus atpakaļ. Kāpēc šajā procesā nav konsekvences un pēctecības? Kādai būtu jābūt valstiskai domāšanai, attīstot šāda mēroga projektus? Vai novietnei, pie milzīga līdzekļu patēriņa nebūtu jāceļ sev līdzi kāda novārtā atstāta pilsētas vieta? Kāds būs pārbūvētas “hibrīdēkas” semantiskais vēstījums nākamajām paaudzēm? Koncertzāles projekts kārtējo reizi ir starta pozīcijā, un uz minētajiem jautājumiem atbild koncertzāles metu konkursa uzvarētāji, arhitekti Austris Mailītis un Jānis Sauka.

Atklāta izstāde "Skārien-jūtīgs". Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādes grafiskā zīme ir pirksta nospieduma līnijas, kas simbolizē mākslinieku un rotas nēsātāja pieskārienu rotai, kas ir ļoti personisks. Vienlaikus – izstāde mums ļauj būt tā lieciniekiem. Kā veidojusies izstādes iecere? Par izstādi, Rotu mākslas biedrību saruna ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, rotu mākslinieci un vienu no izstādes kuratorēm Gintu Grūbi un rotu mākslinieku Māri Šustiņu.

Šo gadu Rīgas lidosta sāka ar ziņām, ka jau drīz sāksies jaunā pasažieru termināļa būvniecība, kā arī darbs pie lidostas pilsētas RIX Airport City. Plānus un ieceres papildina jau klajā laists, jauns Rīgas lidostas zīmols un vizuālo identitāte. Par zīmola un tā vizuālās identitātes tapšanu stāsta grafikas dizainers un dizaina studijas Asketic līdzdibinātājs Miķelis Baštiks un Rīgas lidostas zīmola vadītāja Linda Kalniņa.

Šoreiz aplūkojam keramikas smalko pievilcību, kas sakņojas tālā senatnē – tradicionālajā amatniecībā. Mūsdienās, apvienojot no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas ar mūsdienīgām, dažbrīd eksperimentālām mākslas praksēm, tiek radīti laikmetīgi lietišķās mākslas objekti, kurus varam pakļaut gan dizaina pētniecībai, gan arī filozofiskai refleksijai. Jo galu galā produkti pilda ne tik vien savu utilitāro funkciju, bet ar savu formu, materialitāti, lietojamību un citiem raksturojošiem lielumiem vēsta dažādas estētikas idejas. Tajās ielūkojamies un atbildes uz jautājumiem meklējam kopā ar keramikas darbnīcas "Laima Ceramics" dibinātāju, keramiķi Laimu Grigoni.

Pilsētu skati un ainavas mākslas vēsturē bijušas atainotas jau senās gravīrās, arī kā dokumentāla liecība vai mākslinieki dažādi izpauduši savu redzējumu par pilsētu arhitektūru. Par to domājot, gribētos pieminēt gan filigrānos Johana Kristofa Broces akvareļus, Ludolfu Libertu, kurš gleznoja gan zemnieku mājas, gan Versaļu, Parīzes bulvārus nakts gaismās, Venēciju. Vai jau krietni vēlāk Jāņa Brektes akvareļos esam atpazinuši to mazo Vecrīgas ieliņu, kur esam gājuši paši. Bet amerikāņu māksliniece Džordžija O'Kīfa, kas dēvēta par ASV modernisma māti, pati dzīvojot 30 stāvā gleznoja arī galvu reibinošos debesskrāpjus. Cik nozīmīgs ir pilsētvides, arhitektūras atspoguļojums mākslā un kā vizuālās mākslas virzienu dažādībā tas allaž saglabā mākslas vērotāju interesi? Saruna ar Veltu Holcmani, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta projekta vadītāja un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, bijušo rektoru, Alekseju Naumovu, kura gleznas skatāmas izstādē "Uzgleznotā arhitektūra".

Rīgas Porcelāna muzejs ir stāsts par izglābtu Latvijas dizaina vēstures daļu. 90. gadu lielo uzņēmumu privatizācijas gaitā rūpniecības vēsture – arhīvi, iekšējie muzeji un materiāli – aizgāja nebūtībā kopā ar ražotnēm. Rīgas Porcelāna rūpnīcas muzeju izglāba entuziasti un saprātīgs privatizācijas komisijas darbinieks; Rīgas pilsēta muzeju ņēma savā paspārnē. Muzeja darbinieki nesēž uz lauriem, bet lepni nes porcelāna vēstures karogu tālāk ar izstādēm un nozīmīgiem pētījumiem. Nule klajā nākušas divas grāmatas – "Aija Mūrniece" un "Rīgas porcelāns. 20. gs. otrā puse. Servīzes A–Z", no kurām pēdējā rekorda tempā jau ir izpirkta. Muzeja vadītāja Iliana Veinberga dalās pārdomās par Rīgas porcelāna kolekcionēšanas trakumu un attieksmes maiņu pret padomju periodā tapušajām vērtībām.

Šoreiz pievēršamies kādai mūsdienīgai dizaina nozarei. Tā saistīta ar datorspēļu un dažādu citu digitālo spēļu dizainu. Šī nozare ir visai jauna, un, kā jau tas nereti gadās ar jaunām idejām, sabiedrībā viedokļi par tām mēdz krietni atšķirties. Kāds atbalsta, kāds noraida, bet kādam var rasties apjukums un sākotnēja neizpratne par to, kas tad īsti ir digitālo spēļu dizains un ko labu ar to var sasniegt. Lai skaidrotu datorspēļu nozares stiprās puses, iespējas un potenciālu, raidījumā viesojas Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktore Ksenija Miļča.

Lielākajai daļai no mums, iespējams, izpratne netiek līdzi tam, cik strauji mākslīgais intelekts ienāk mūsu dzīvē. Cik tālu sniedzas cilvēka prāta spējas aizvien jaunos izgudrojumos un izpratne ne tikai par katra šāda izgudrojuma noderīgumu, bet arī kaitējumu? Kā mākslīgā intelekta risinājumi šobrīd palīdz IT un bioloģijā, un cik liela nozīme to izstrādē ir dizainam? Par to raidījumā "Kāpēc dizains" sarunājamies ar bioloģi, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnieci Evu Emīliju Česli un "Accenture" Informāciju studiju tehnisko vadītāju Marku Petrovu.

Šoreiz runājam par kādu maz zināmu dizaina jomu, ar ko profesionālā līmenī Latvijā nodarbojas vien daži cilvēki. Šī tēma ir veloparku dizains. Lai pastāstītu par to ko vairāk, studijā viesojas velobraucējs, ekstrēmā sporta cienītājs, velotūrisma piekritējs un veloparku dizainers Gusts Ošmucnieks.

Oktobrī noslēdzās konkursi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) jauno ekspozīciju dizaina izstrādei. Visos trijos konkursos četrām ekspozīcijām nopietnā jomas "smagsvaru" konkurencē uzvarēja arhitekta Didža Jaunzema vadītais birojs "DJA". Intervijā Ilzei Martinsonei Didzis dalās pieredzē par to, ko nozīmē veidot ekspozīciju prominentā un aktīvā vēsturiskā telpā, ar to nekonkurējot, kādas mūsdienīgā ekspozīcijā ir dabiskā un mākslīgā apgaismojuma attiecības, cik un kāda veida apmeklētājus iesaistošas iespējas ekspozīcijai ir jāpiedāvā. Autors komentē arī citus šobrīd aktuālos biroja projektus.

Valsts svētku mēnesi godinot, analizējam to, kā grafikas dizains un burtu māksla var sevī atspoguļot latviskumu. Raidījumā viesojas grafikas dizainere Alise Stefānija Miļuhina. Alise šogad absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu un ar pasniedzējas Maijas Rozenfeldes atbalstu savā diplomdarbā pievērsās Latvijas tipografikas vēstures izpētei. Šīs koprades rezultātā ir tapusi skaista grāmata "100 latviešu burti": tā kalpo gan par parocīgu uzziņas līdzekli, gan sniedz ieskatu Latvijas burtu mākslas vēsturē, gan arī ir autores personīgo piezīmju apkopojums, strādājot pie šīs izpētes.

Aplūkojam izstādi "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas. Ar Solomonu Levitānusu un Ļubu Monastirsku". Solomons Levitānuss (1875–1941) un Ļuba Monastirska (1906–1941) – divi ebreju izcelsmes radoši cilvēki, kurus pēc mūsdienu mērauklas droši varam dēvēt par dizaineriem. Lai pastāstītu ko vairāk par abu radošajām dzīvēm un sasniegumiem un skaidrotu, kā atmiņās balstītu kultūras mantojumu iespējams interpretēt mūsdienīgā veidā, sarunājamies ar Laikmetīgā mākslas centra Kim? direktori, arī vienu no izstādes kuratorēm Zani Onckuli.

Būvniecības process patērē milzīgus resursus un vienlaikus rada milzīgu atkritumu daudzumu, un par to uz projektētājiem gulstas liela atbildība. Pirms ķerties pie lielāka būvniecības mēroga, varbūt ar gudrām plānošanas idejām ir iespējams jau esošos objektus pārplānot. Svarīgi ir lietotus materiālus – sākot no mēbelēm, apdares materiāliem līdz nesošajām konstukcijām – nevis pārstrādāt, bet otrreiz izmantot. Eiropas līderi šajā ziņā ir dāņi, bet arī Latvijā top projekti ar apritīgas būvniecības elementiem. Par to plašāk runājam ar SIA "NOMAD architects" arhitekti ar specializāciju aprites ekonomikā, Vidzemes augstskolas Inženierzinātņu fakultātes studiju vierziena "Arhitektūra un būvniecība" direktori Mariju Katrīnu Dambi.

Vai publiskā vide un telpas Latvijā ir pieejamas? Kas ir universālais dizains un kā tā principi, izpildīti godprātīgi un jēgpilni, var palīdzēt mums visiem? Ko varam darīt labāk? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes rod raidījuma viesis, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Raidījumā viesojas dizainere Rūta Jumīte, kura iestājas par dizaina nozīmi sistemātisku, sabiedrībai svarīgu izaicinājumu risināšanā un aktīvi sadarbojas ar nevalstisko sektoru un valsts pārvades organizācijām. Sarunas fokusā ir dizaina aktīvisms un jautājums, ko dizainers var darīt, lai padarītu šo pasauli par labāku vietu dzīvei kā cilvēkam tā citām dzīvām būtnēm.

"Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi!" Tā savulaik rakstījis franču politiķis, tiesnesis un rakstnieks Antelms Brijā-Savarēns (1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija". Var teikt, ka dizaineriem piemīt izsmalcināta garšas izjūta attiecībā pret detaļām. Šoreiz pievēršamies kādam izplatītam garšas avotam – pārtikai, tās niansēm un iespējām. Kā ierasts, aplūkojam to dizaina kontekstā. Meklējam jaunas alternatīvas pārtikas nozarē un spriežam, kā tās var palīdzēt risināt ekoloģiskas problēmas. Noskaidrojam, kas ir jaunā pārtika un kādi maz iepazīti produkti tajā ietilpst. Lai izprastu šos un citus jautājumus, studijā viesojas pārtikas pētniece un zinātniece Ilga Gedrovica.

Latvijas Arhitektūras gada balvas ir pasniegtas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti".  Gada balva piešķirta arī SIA "Muud" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Šorīt studijā – SIA "MADE arhitekti" dibinātāji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa, no "Muud" komandas – Dins Vecāns un Jurijs Kostirko, kā arī atlases žūrijas priekšsēdētājs Mantens Devrīnts.  

Nesen ir noslēgusies otrā sezona "Industriālā mantojuma dienām", kuras organizē Latvijas Arhitektu savienība sadarbībā ar radošo kvartālu “Provodņiks”. Apzīmējums “industriālais mantojums” ir plašs jēdziens, un, ja gandrīz katram ir skaidrs, cik pievilcīgas ir, piemēram, senas ūdensdzirnavas, vai kāda kultūrvēsturiska vērtība piemīt degradētiem padomju laika rūpnīcu korpusiem? Atdzimt jaunā kvalitātē var ne tikai atsevišķas ēkas vai objekti, bet arī veseli kvartāli vai pat pilsētas daļas. Arhitektūras portāla “A4D” redaktors Artis Zvirgzdiņš salīdzina situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Raidījumā viesojas arhitekte un Instagram konta the microrayons of Riga veidotāja Līga Ramata. Jau vairākus gadus Līga rūpīgi dokumentē arhitektūru Rīgas mikrorajonos un iepazīstina savus sociālo tīklu sekotājus ar padomju tipveida modernismu. Līga iestājas par nepieciešamību novērtēt šo Latvijas arhitektūras vēstures posmu, vienlaikus izvairoties no tā iekonservēšanas pagātnē. Šobrīd Rīgas mikrorajonos mitinās aptuveni divas trešdaļas galvaspilsētas iedzīvotāju, un arvien aktuālāks kļūst jautājums par to tālāko likteni. Līga dalās pārdomās gan ar šī brīža izaicinājumiem blokmāju rajonu saglabāšanā, gan iedvesmo ar pozitīviem piemēriem to attīstībai Latvijā un citviet pasaulē.

Lai veidotu teātra izrādes, nereti nepieciešams atrast kompromisus un strādāt kopdarbā gluži kā pulksteņa zobratiem. Šoreiz pievēršamies teātrim un vienam no šiem zobratiem – scenogrāfijai, bez kuras grūti iztēloties teātra notikumu, jo bieži tā satur visu kopā gluži kā saistviela. Scenogrāfi savā radošajā darbā balansē starp mākslu un dizainu, meklējot dažādus saskares punktus – par to vairāk sarunājamies ar mākslinieci, kura veidojusi izrādes daudzos un dažādos formātos – režisori un scenogrāfi Pamelu Butāni.

Izšūta sarūsējusi benzīnkanna darbā "Gaisā ir pavasaris", plastmasas vāciņu objekts "Iztrūkstošais skats ainavā" un vilnā izstrādāta "Laika cilpa", kā arī daudzi citi mākslinieku darbi no visas pasaules... Jau no 16. jūnija norisinās vērienīgā 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ar vadmotīvu QUO VADIS?, kuras plašā ekspozīcija vairs tikai līdz 17. septembrim skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un Mākslas muzejā "Rīgas birža".  7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ir ievērojams starptautisks kultūras notikums, kas klātienē pulcē dalībniekus ne tikai no Latvijas un citām Eiropas valstīm, bet arī Kanādas, ASV, Japānas, Brazīlijas, Kostarikas, Dienvidāfrikas, Taivānas u.c. Triennālē piedalās 79 mākslinieki no 30 valstīm, kuri izraudzīti starptautiskas žūrijas atlases procesā no 237 pieteikumiem. Atsaucoties triennāles vadmotīvam QUO VADIS? (Kurp ejam?), autori savos darbos risina sarunas gan par mākslas un nozares evolūciju mūsdienās, gan globālām ģeopolitiskām un sociālām problēmām, pievēršoties refleksijai par sevi konkrētajā laikā un telpā. Mākslinieki akcentējuši šodienas aktualitātes – nežēlīgo karu Ukrainā, pandēmiju un tās sekas, klimata pārmaiņas pasaulē – un citus sabiedrībai jūtīgus un sāpīgus jautājumus. Abās ekspozīcijās, kas iekārtotas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) un Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA (MMRB) Lielajās zālēs, darbi strukturēti tematiskās sadaļās. Par triennāli runājam arī raidījuma "Kāpēc dizains?" jaunās sezonas pirmajā raidījumā. Studijā - Mākslas muzeja "Rīgas birža" Ārzemju mākslas departamenta vadītājas vietniece un izstādes kuratore VITA BIRZAKA, kā arī māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmija Tekstila katedras vadītāja, profesore IEVA KRŪMIŅA. (Nebūs lieki piebilst, ka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmās izstādes kuratore ir Velta Raudzepa.)