1938. gadā sāka brukt toreizējā Eiropā pastāvējusī starptautisko attiecību kārtība

1938. gads bija brīdis, kad toreizējā Eiropā sāka brukt līdz tam pastāvējusī starptautisko attiecību kārtība. Galvenais tās šūpotājs bija tobrīd Vācijas nacistiskais režīms ar tā vadoni Ādolfu Hitleru priekšgalā. Savukārt Pirmajā pasaules karā uzvarējušās demokrātiskās valstis - Lielbritānija un Francija - acīmredzami nebija gatavas riskēt ar plašu militāru konfliktu, lai saglabātu pašu pirms pāris desmitgadēm iedibināto kārtību. Notika izšķiršanās par tā saukto Hitlera nomierināšanas politiku, piekāpjoties daudzām viņa prasībām. Šīs politikas sekas - jauns pasaules karš - mums ir zināmas tagad, taču toreiz, protams, daudziem tas šķita labākais risinājums vai vismaz mazākais ļaunums. 1938. gads nesa pirmās nozīmīgās pārmaiņas Eiropas kartē. Proti, 1938. gada martā beidza pastāvēt neatkarīga Austrijas valsts, kuru anektēja Vācija. Šīm tā sauktajām Austrijas "anšlusam" klusām jeb pievienošanai bija ilga priekšvēsture. Par to stāsta vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis. Austrijas aneksija bija zināms signāls, ka valstu suverenitāte tābrīža Eiropā vairs nav tik negrozāma, kā līdz tam, sevišķi, ja ir runa par mazākām valstīm. Notikumi, kas tikai dažas dienas vēlāk risinājās jau daudz tuvāk Latvijas robežām, arī skatāmi šai kontekstā. Runa ir par Polijas valdības 1938. gada 17. marta ultimātu Lietuvai ar prasību atzīt Polijas suverenitāti pār Viļņas apgabalu, kas bija de facto poļu rokās kopš 1920. gada. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.