Annele Slišāne meklē cēloņsakarības un sākumu tekstos un gobelēnos

Sēdēt stellēs man nozīmē radīt stāstus, bet kad es rakstu, es teksta gabaliņus lieku kopā no dažādām lietām kā gobelēnu. Ko līdzīgu šai raidījumā teiks rakstniece un tekstilmāksliniece Annele Slišāne.  Pirms pāris gadiem no Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē pie Krievijas robežas, viņa meklē cēloņsakarības un sākumu. Gan latgaliski, nu jau vairākās grāmatās iznākušajos “Biezpiena stāstos”. Gan tekstilmākslā – viņas darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē. Tekstilmāksliniece un tagad arī rakstniece Annele Slišāne pirms trim gadiem izdeva savu pirmo grāmatu “Tuoraga stuosti” jeb “Biezpiena stāsti”, pirms gada iznāca šo stāstu otrā daļa, ar apakšvirsrakstu “Pīns”, proti – soli atpakaļ biezpiena tapšanas alķīmijā – soli atpakaļ pie piena. Arī Annele Slišāne savā dzīves gājumā spērusi soli tuvāk sākumam. No Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē, pie Krievijas robežas, un no jauna sev atklāj pļavas burvību, lauku mājas tumsu, priekšteču stādītā dārza ģeogrāfiju, un tas viss ir arī šai stāstu krājumā. Lai arī latgaliski lasīt izdodas ļoti lēnām, tik daudz var aptvert, ka literatūra latgaliski no literatūras latgaliski atšķiras. Reizēm lasot liekas, vai!, cik viegli saprast, bet ar prātu jau saproti, ka tas tāpēc, ka šai grāmatā latgaliešu literārā valoda ir visai nabadzīga, bez seniem vārdiem, izloksnes neizkrāsota. Sekojot Latgales atmodai, vairāki šobrīd pazīstami Latgales kultūras darbinieki runāt izloksnē ir mācījušies jau apzinātā vecumā – kursos, no grāmatām, paziņām. Annele Slišāne nāk no folkloristiem labi zināmā Upītes ciema, no novadpētnieka un dzejnieka Antona Slišāna dzimtas, un viņai pieder neaptverama bagātība – mantota dzimtās puses izloksne, babas un vecika valoda. Taču mērķtiecīgi apzināties viņa to sākusi salīdzinoši nesen. Latvijas simtgades gadā Annele Slišāne uzrakstīja pieteikumu projektam, kas vēlāk izvērtās ceļojušā izstādē “100 deči Latvijai”. Annele darināja segas no neparastiem materiāliem – pļavas ziediem, konfekšu papīriem, velosipēdu kamerām, un būtiska šī projekta daļa bija arī atmiņu stāsti par izvēlētajiem izejmateriāliem. Brīnumaini stāsti, kas tika publicētu “100 deči Latvijai” grāmatā, un kuru likumsakarīgs turpinājums ir “Touraga stousti”. Taču vairāk par visu valdzina Anneles Slišānes runātā valoda, kad viņa lasa savus stāstus Prozas lasījumos Rīgā, Annele ir arī vairāku reģionālo “Latgolys Prozys skaitejumu” uzvarētāja. Šoreiz priekšā lasīšanas laimes mirklis notverts aiz astes, tiekamies pie ieraksta mikrofona. Anneles Slišānes darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē, izstādē mākslas muzejā  Rīgas birža. Triennāles otrā izstādē, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir arī Anneles māsas – Lienītes Slišānes – tekstu adījumi. Adījumi un teksti. Literatūra latgaliski bieži vien ir ar skatu pagātnē, taču Anneles Slišānes, gan tekstila darbos, gan rakstītajā kādā ļoti pareizā veidā savienojas mantojums, tradīcija, ar mūsdienīgo. “Turoaga stuostos” viņa iemiesojas tajā, kā tēvs ar vīriem dzer bēres,  kā mamma apdara mājas darbus. Un vienlaikus tā ir arī viņas pašas dzīve, augsne, kurā izaug bērns, apzinās sevi kā maza meitene, kļūst par jaunu sievieti,  kļūst par ģimenes māti, kurai tagad pašai jāsatur kopā sava ģimene, sava māja. Nesen atjaunot uzsāktā māja Zeļču solā jeb Zeļču ciemā. Savā ziņā Anneles Slišānes “Tuoraga stuostus” , var salīdzināt ar Annas Auziņas nesen iznākuši, ļoti nozīmīgo sievietes sevis apzināšanās stāstu grāmatā “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”. Jā, šīs ir divas dažādas sievietes, atšķirīga ir vide, kurā izaugušas, dažādi ir valodas vārdi, kuros viņas tērpj savu pieredzi. Taču notikumi sievietes dzīvē ir tie paši.