Arhitekta Vaclava Špakovska darbi ar izstādi atgriežas Rīgā

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd skatāma izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas”. Kā arhitekts Špakovskis (1883–1973) lielākoties darbojies Polijā, taču viņa idejas par ritmiskās līnijās ietverto vēstījumu dzima tieši Rīgā, mācoties Rīgas Politehniskajā institūtā. Izstāde ir Vaclava Špakovska darbu atgriešanās Rīgā, izstādi pavadošā programma meklē viņa ideju saiknes ar laikmetīgo mūziku un Latvijas mākslinieku darbiem. Poļu arhitekts, inženieris Vaclavs Špakovskis dzimis 1883. gadā Varšavā, Polijā, 1897. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur 1902. gadā sāka studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē). Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, sadarbībā ar Ādama Mickēviča institūtu Varšavā un Lodzas Mākslas muzeju rīkotās izstādes “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” vienā no zālēm izstādīti lielāki zīmējumi, kuros milimetru platas līnijas mērķtiecīgi, simetriski veido sarežģītus rakstus. Īpaši iekārtoti stendi ļauj uz sienas redzamajam attēlam izsekot arī ar pirkstu, taktilās sajūtās pārliecinoties par zīmētās līnijas nepārtrauktību. Tas, ko droši varam apgalvot, aplūkojot izstādi, ka Vaclavs Špakovskis bijis lielisks zīmētājs. Otrā zālē izstādītas nosaukumā pieminēto piezīmju grāmatiņu lappuses, tajās skices, portreti, ainavas, piezīmes, rakstiskās piezīmes šajās grāmatiņās ļauj spriest arī par Vaclava Špakovska plašo interešu loku – mūzika, meteroloģija, etnogrāfija. Un arī izstādi pavadošajā pasākumu programmā trīs dažādu jomu pārstāvji – arhitekts un filozofs Jānis Taurens, mākslas zinātnieks Jānis Borgs, komponists Krists Auznieks – meklēja idejas Špakovska vilktajās līnijās. Raidījuma laikā ielūkosimies notikušajos priekšlasījumos, sarunbiedri raidījumā – izstādes kuratore Inga Lāce, un komponists Krists Auznieks. Kā mākslinieks Vaclavs Špakovskis tika atklāts jau pēc savas nāves 1973. gadā. Jo Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā izstāde, varbūt nav nemaz tik vizuāli efektīga, krāšņa, Taču Špakovska paveikto un viņa domas interesantas padara 20. gadsimta pieredze – tehnoloģiju attīstība, meklējumi mākslā. Piemēram, visi zinām,  kāds izskatās skaņas viļņa grafiskais attēls – tā ir līnija, un ar šo piemēru Krists Auznieks arī sāk savu lekciju. Sakārtotas, ritmiskas līnijas ir arī izstādes tēma. Atgriezīsimies pie izstādē redzamā. Izstādīto piezīmju grāmatu lapas ļauj arī izsekot laikā, kā attīstījušās Vaclava Špakovska zīmējumu tēmas, vienā no izstādi paskaidrojošajiem tekstiem izlasu, ka savas jaunības gadu piezīmes autors pats esot šķirojis, mērķtiecīgi atbrīvojoties no lappusēm, kurās zīmētās līnijas nav bijušas pietiekami ritmiskas, tātad – viņaprāt, nesaturējušas jēgu, kuras klātbūtni līniju rakstā viņš pamatojis vēlāk, 1969. gadā tapušajā traktātā  “Ritmiskās līnijas”. “Vai šis nav mans zīmēšanas princips? Radīt savstarpēji savienotas figūras ar vienu nepārtrauktu līniju? Pašsaprotami, ka pastāv bezgalīgs skaits kombināciju, tātad ir iespēja attīstīties.” “Piezīmju grāmata – skiču burtnīca II”, Rīga, 1908. gads. “Neregularitātes dabā izmanto, lai atklātu likumsakarības. Cilvēks, visur redzot likumsakarības, nepievērsīs tām uzmanību (gluži tāpat kā, ejot pa labi pazīstamu ielu, pa kuru esam gājuši daudzas reizes, mēs nepievēršam uzmanību priekšmetiem. Anomālija piesaista uzmanību, pārsteidz cilvēku ar savu unikalitāti, veicina dažādu seku pretstatīšanu dažādiem cēloņiem.” “Piezīmju grāmata – skiču burtnīca II”, Rīga, 1902 – 1907. gads. Vaclavs Špakovskis strādāja Polijā  – par pilsētas arhitektu Otvokā, Pasta un telekomunikāciju ministrijā Varšavā, vēlāk Bidgoščā. Pēc kara pārcēlās uz Vroslavu, kur kopš 1952. gada vadīja Vroclavas būvniecības inspektorātu. Mākslas zinātnieks Jānis Borgs izstāsta savu stāstu. Par Padomju Latvijas mākslas vidi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, caur dzelzs priekškara ne tik noslēgto Poliju, mākslinieku Ojāru Ābolu, kaut kur sadabūtu modernās mākslas enciklopēdiju. Jānis Borgs tolaik guvis visai sadrumstalotu, tomēr iedvesmojošu priekšstatu par pasaules mākslā notiekošo. Un veids, kā to aptvert un pārdomāt bijis – pašam sākt darināt šāda veida darbus. Strīpiņmākslu, kas tolaik, iztrūkstot idejas kontekstam, tika attiecināta uz lietišķo mākslu.   Interesanti, ka Jānis Borgs, un te var vilkt paralēles ar Špakovski, savas līnijas arī zīmējis arhitektu birojā. Patiesībā, tas ir visai amizants stāsts, kā aizstāt datoru.  Zīmēšanas mašīnas vietā ir arhitekta lineāls, nejaušības ģenerējošas datorprogrammas vietā – metamais kauliņš. Šobrīd, kad pasauli pārņēmuši datori, nereti mākslinieki izvēlas imitēt datora radīto, zīmējot ar roku, un tādejādi atgriežot mākslā cilvēka klātbūtni. Jāņa Borga ideja, sapņojot par nekad neredzētajiem datoriem, tobrīd bijis tieši pretējs – viņu interesējis, kā varētu aizvākt mākslinieka personību, tā vietā lai ir mākslīgais intelekts, nejaušība, mašīnas vilkta līnija. Savukārt grafiskais dizainers Valdis Celms, ieteica, runājot par Špakovska idejām,  vārda “ornaments” vietā izmantot vārdu “raksts”. Šis latviskais vārds daudz pilnīgāk ietver vienlaikus līniju ritmu  un jēgu. Izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” Latvijas Nacionālajā mākslas  muzejā, apskatāma līdz 30. aprīlim. 28. aprīlī izstādes kuratoru – Ingas Lāce sun Daniela Muzičuka – vadīta ekskursija, pēc tam, sešos vakarā - mūzikas performance “Vaclava Špakovska zīmējumu interpretācija”, tajā  uzstāsies divi trombonisti – Džeimss Fulkersons (James Fulkerson) un Hilarijs Džeferijs (Hilary Jeffery), kuru  izpildītos skaņdarbus, iedvesmojoties no Vaclava Špakovska zīmējumiem, radījuši mūziķe Barbara Kinga Majevska (Barbara Kinga Majewska) un mūzikas kurators, producents Mihāls Libera (Michał Libera).