Atdzejot no dialekta: Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu?

Kārlis Vērdiņš atdzejo no latgaliešu dzejnieku Valentīnu Lukašēviču, Māris Salējs – Mariju Dzeislu. Vai vajag atdzejot no dialekta? Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu? Literatūra dialektā ir valodas daudzveidības izdzīvošanas jautājums. Vienlaikus dialektā rakstītais reizēm tiek asociēts ar noteiktu pasaules skatījumu, dialektā rakstošajiem grūtāk rast iespēju publicēties. Saruna ar valodniekiem un dzejniekiem – Kārli Vērdiņu, Māri Salēju, Ilzi Spergu. Viss sākās ar diskusiju sociālajos tīklos. Vairāki latgaliski rakstošie literāti bija sadusmojušies, ka tie nedaudzie interneta vai drukātie mediji, kas Latvijā vispār gādā arī par literatūru, neņem publicēt viņu darbus. Katram no tiem – “Domuzīme”, “Punctum”, “Satori”, uz šī fona tiek uzslavētas “Kultūrzīmes” – bija savs iemesls atteikumam, taču diskusijā varēja nojaust, ka problēma nav jauna, tā milzt jau gadiem, un tagad beidzot kāds vadzis ir nolūzis. Latgaliski rakstošie gatavi rakstīt rakstāmgalda atvilktnei, un nevēlas pat piedāvāt savus darbus publicēšanai, ja pirmā prasība, kas seko ir – iesniedziet latviešu literārajā valodā. Diskusijas sākumā arī mana nostāja bija izaicinoša. Skaidrs, ka jātulko, ideāli, ja var publicēt tekstu abējādi. Un tikai pamazām izgaismojās problēmas sarežģītība, gandrīz neskratās tālāksarunu tēmas, kuras vēlos parādīt šajā raidījumā. Sociālie tīkli darbojas pēc burbuļu principa, tu redzi tikai to cilvēku ierakstus, ar kuriem esi saikņojusies, manā burbulī šo diskusiju uzturēja Ilze Sperga, dzejniece, rakstniece, valodniece, autoritāte latgaliešu ortogrāfijas, un daudziem – vispār visa latgaliskā jautājumos. Un tomēr – daudz kas jau šobrīd notiek pareizi. Latgaliešu literatūra tiek dāsni atbalstīta, viens no iemesliem – latgaliešu rakstu valodas tradīcija ir valsts sargāta vērtība, un šādu priekšrocības nav, piemēram, lībiskajam jeb tāmnieku dialektam. Nupat “Boņuku” saņēma “ Dienas grāmatas” izdotais Alda Bukša romāns “Brāļi/ Broļi”, kas vienlaikus iznāca latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā. Pie latgaliski rakstošā Valentīna Lukašēviča atdzejošanas pieķēries dzejnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, nesen šos dzejoļus publicēja literatūras un filozofijas žurnāls “ Punctum”. Nesen ar Valentīnu Lukašēviču intervija bija arī šai raidījumā. Autors stāstīja, ka rakstīt latgaliski, tā bijusi viņa apzināta izvēle, jo bērnības, mājas valodas viņam bijušas divas – māte bijusi no Vidzemes, tēvs, vectēvs ar viņu runājuši latgaliski. Esmu dzirdējusi arī, ka savās nodarbībās Literārajā akadēmijā, Lukašēvičs mudinot topošos dzejniekus pamēģināt rakstīt dzeju, ja ne svešvalodā, vai vismaz dialektā, lai atraisītu radošo jaudu. Šai pašā intervijā Valentīns Lukašēvičs saka, ka viņa dzeja ir latgaliski, un viņam nešķiet, ka to var tulkot. Toreiz iebildu, ka pavisam nesen Londonas izdevniecībā Džeida Vila atdzejojumā iznācis latgaliešu dzejnieku kopkrājums „Pēdējais modelis” - latgaliešu un angļu valodās. Tātad - angliski latgalisko var pārtulkot, latviski – nekā? Dzejnieks un atdzejotājs Māris Salējs nesen “Facebook” publicēja latviskotu nesenās latgaliešu literatūras sensācijas - Marijas Dzeislas dzeju. Un tas varētu būt vēl viens šī raidījuma mērķis: iepazīstināt jūs ar Marijas Dzeislas dzeju. Marija Dzeisla ir pseidonīms, un šī iemesla dēļ, lai arī sagatavošanā ir autora vai autores pirmā dzejas grāmata, Radio intervijām viņš vai viņa nepiekrīt, jo tad nāktos daļēji atklāt identitāti. Marijas Dzeislas dzeju latgaliski šai raidījumā lasa Ilze Sperga, sekos Māra Salēja latviskojums. Šai sarunā iezīmējām tēmu loku, par kurām domāt ir vērts, un risinājums droši vien rokās nedosies tik ātri. Taču tā garša, brīdis, kad risinājumu meklēšana valodā no problēmas pārtop azartā, ir pats atdzejas process.