Balss, kas skanējusi radio, televīzijā un arī Saeimā. Saruna ar Antu Rugāti

Balss, kas gadu desmitiem skanējusi radio, tad televīzijā, bet pēc tam no Saeimas tribīnes un kura izceļas ar perfektu dikciju un valodas kultūru. Laikmeta krustpunktā saruna par ekrāna un valodas kultūru, par patriotismu un darbošanos politikā, un – kāpēc savulaik mainīja vārdu ar Antu Rugāti, ilggadējo Latvijas Televīzijas diktori, žurnālisti, politiķi, Latgales patrioti, kura pati pēdējā laikā sevi piesaka kā "brīvbildētāju", jo bieži redzama ar fotoaparātu rokās. "Tā bija tuvredzīga draņķība, kā deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Televīzija atbrīvojās no diktoriem," ar rūgtumu atzīst viena no leģendārajām radio un televīzijas balsīm Anta Rugāte. 90. gadi nāca ar lielām pārmaiņām un tās skara arī leģendāros diktorus, kuri vienā mirklī nebija vajadzīgi. Iemesli bija dažādi. Kā tas skāra jūs personiski? Anta Rugāte: Pavisam īsi atbildot, tas bija divu nedēļu jautājums. 1993. gada 16.janvāris, kad pie ziņojumu dēļa parādījās sludinājums, vai rīkojums, drīzāk tā viņu varētu nosaukt, ar to, ka mēs visi tiekam "uzlikti uz konkursa". Es tieši precīzi citēju tā, kā tas toreiz tika formulēts un rakstīts, lai gan tas ir latviski pilnīgi šķērsām un nepareizi. Lai atsijātu tos, kuri paliks. Viss bija pilnīgi skaidrs, kuri būs, kuri tur paliks. Palika tie daži jaunie, faktiski mani skolnieki, bet uz īsu brīdi. Velta Sēle palika ar Mārtiņu Hofmani. Velta Sēle nebija mana skolniece, bet Mārtiņš Hofmanis bija. Un un viņa palika uz pāris gadiem ar atsevišķu raidījumu, ne jau kā diktori, kuri, teiksim, veido šo kadra saturu vai kadra kultūru. Jā, kadra kultūru. 27.janvārī ir konkurss, un 30. janvārī es teicu paldies par kopā pavadītiem gadiem. Viss. Ļoti vienkārši. Īsi, ātri, jo tās bija konkursa profesijas.  Tas bija sāpīgi? Anta Rugāte: Tas tā maigi teikts. Bet, protams, varbūt man vēl bija priekšā kādi gadi, man bija tikai 44 un es paliku bez darba. Es biju viena no pirmajām bezdarbniecēm Latvijas atjaunotajā neatkarīgajā valstī, par kuru es esmu 80.gados stāvējusi un un gājusi, un rūpējusi, lai būtu mums šī valsts, pašiem sava un neatkarīga no jeb kaut kādiem citādiem spēkiem, kas grib kaut kādā veidā diktēt mums to dzīves kārtību. Bet Gerda, piemēram, Gerda [Sinkēviča] saņēma šo pavēli uz sienas 1992.gada 5.augustā. Viņa atnāca pēc atvaļinājuma uz darbu un 5. augusta pavēle tur karājās. Viņa atnāca kaut kādā 7. vai 9.augustā darbā, un viņai vairs tur nav vieta. Tas nozīmē, ka tev ir jāpagriežas uz papēža un jāiet ārā no Zaķusalas mājas uz mūžīgiem laikiem. Nu tā ir draņķība, to es savādāk neteiktu.  Anta Rugāte min Ģirtu Dzenīti, televīzijas pētnieku jeb "urķis" - kritiķis, rakstītājs. Jā, viņš bija tā laika cilvēks, arī viņam tur var daudz ko pārmest, ka tam laikam kalpoja vai kā, bet viņš radīja vārdu "tālrāde". Tur ir ļoti grūti sabalansēt starp Zigmundu Skujiņu un Ģirtu Dzenīti, kurš tad īsti ir autors. Anta Rugāte: Tad man jāsaka, ka šai tālrādei deviņdesmitajos gados Latvijā nāca tuvredzīgi vadītāji. Un šī tuvredzība beidzās ne tikai ar personīgām traģēdijām. Ja es vēl kaut kā tur varēju apmest kūleni un ne pirmo reizi savā dzīvē atkal kaut kā mēģināt izdzīvot, tad daudziem tas bija diezgan traģiski. Gerdu ieskaitot. Ne tikai diezgan, bet tas vispār bija fināls. Tas bija, tas bija, tas bija tik nežēlīgi un tik neganti.