Baltijas valstu diplomātiem starptautiski nelabvēlīgā realitāte Otrajā pasaules karā

Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai un padomju - vācu kara sākums 1941. gada jūnijā fundamentāli mainīja globālo ģeopolitisko ainavu. Lielbritānija, kas līdz tam praktiski viena bija cīnījusies pret nacistu reihu, tagad kļuva par staļiniskās Padomju Savienības sabiedroto. 1941. gada decembrī, kad pēc Japānas impērijas uzbrukuma amerikāņu jūras spēku bāzei Perlharborā Havaju salās, karā iesaistījās arī Savienotās Valstis, tās pievienojās britu un padomju aliansei. Šī jaunā starptautiskā realitāte bija principiāli citāda - daudz nelabvēlīgāka tiem Baltijas valstu diplomātiem, kuri turpināja pārstāvēt savas de jure suverēnās valstis Londonā, Vašingtonā un vairākās citās galvaspilsētās. Reālpolitiskie apsvērumi attiecībās ar nozīmīgu sabiedroto padarīja Rietumu demokrātiju valdības daudz dzirdīgākas pret Maskavas prasībām atzīt par likumīgu Baltijas valstu aneksiju 1940. gadā.  Padomju Savienības centieni panākt izšķirošu izrāvienu Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājumā pastiprinājās pirms trīs vadošo antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju tikšanās, kas 1943. gada novembra un decembra mijā notika Irānas galvaspilsētā Teherānā. Svarīgākais notikums Teherānas konferences sagatavošanas posmā bija koalīcijas valstu ārlietu ministru konference Maskavā 1943. gada oktobrī un novembrī. Tūdaļ jāsaka, ka Padomju Savienībai tur neizdevās panākt kādu fundamentālu lūzumu Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājumā, lai gan, spriežot pēc baumām, kas tolaik klīda diplomātiskajās aprindās, Staļins esot bijis tuvu šī mērķa sasniegšanai. Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Uldis Neiburgs.