Ceļojuma dienasgrāmata. Ceļš uz Tezē kopienas klosteri jau apzinīgā vecumā

Stāsts par pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Tezē kopienas klosteris Francijas dienvidos daudziem kļuva par garīga piedzīvojuma vietu. Astoņas sievietes 2025. gada oktobra sākumā devās ceļā, lai jau apzinīgā vecumā satiktos ar savu jaunību, savas draudzības un pasaules izzināšanas ceļa sākumpunktu. Sākumā stāsts par to, kas notika pavisam nesen, oktobra sākumā Francijā. Kā astoņas sievietes, vecumā, kad koks jau ir iestādīts, bērni lieli un arī ar čūskām attiecības atmaigušas, nolēma atgriezties vietā, kurā viņu apzinīgās dzīves tikai sākās. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad krita “dzelzs priekškars”, teju visa Austrumeiropa sakāpa autobusos iepazīt gadu desmitiem liegtās Vakareiropas mākslu, arhitektūru, domāšanas veidu un uzvešanos. Tā nebija tikai plika ziņkārība, tā bija sēkla, no kuras izauga Latvija, kura šobrīd pat nepieļauj domu, ka kāds varētu apšaubīt tās piederību Eiropai. Bet deviņdesmitajos, lai dotos uz kādu vecās Eiropas valsti, Austrumeiropas pilsoņiem vajadzēja vīzu. Lai dabūtu vīzu, vajadzēja izsaukumu. Bet cik gan daudziem no postpadomju Latvijas bija paziņas, piemēram, Parīzē? Un te izlīdzēja vēl viens mūris, kas bija kritis. Ateismā augusī pionieru un komjauniešu paaudze tagad uzzināja, ka Dievs ir. Ticības pārdzīvojums un kristietības atjaunošanas jūsma postpadomju zemēs, gāja roku rokā ar iespēju saņemt izsaukumu un vīzu uz tik kāroto Franciju. Jo Francijas dienvidos, Burgundijas reģionā Tezē ciemā kopš 1966. gada darbojas ekumenisks klosteris, kura misija ir izplatīt ticību, vienojot tautas. Klosterī darbojas ar simts klostera brāļu, bet katru vasaru klosteris uzņem ap 100 000 jaunu cilvēku no visas pasaules. Deviņdesmitajos Austrumeiropas kristieši bija atbrīvoti no līdzmaksājuma, nedēļu uzturoties Tezē, teltīs ar koka gultiņām kalna galā. Iespēja redzēt Franciju un saņemt brīvu iztikšanu vairoja ticīgo skaitu, autobusi no Latvijas kursēja katru nedēļu. -- Paldies manām ceļabiedrēm, Solvitai Kresei, Ivonnai Andersonei, Kristīnei Briedei, Ingai Burovai, Inetai Sipunovai, Līgai Puriņai-Purītei, Simonai Valkei. Mūsu kopība par šādu kompasa magnēta vietu izvēlējās Tezē klosteri, un es izstāstīju katoļu garīdznieka Marsela Ponta stāstu. Es, Anda Buševica, stāstīju šo stāstu, lai mudinātu pamanīt cilvēciskas tīrības un dāsnuma vietas un cilvēkus.