Cilvēku atbildība un kopība. Saruna ar antīko zinātņu doktori Agnesi Irbi

Saruna ar antīko zinātņu doktori, tulkotāju un publicisti Agnesi Irbi par cilvēku atbildību un kopību. Agnese Irbe pabeigusi Aristoteļa “Valstslietu” tulkojumu, uzrakstījusi savu pirmo monogrāfiju “Nevardarbība un pacietība” - abas grāmatas ir sagatavošanā. Nesen diskusijas iekustināja publicistes viedoklis “Rīgas Laika” novembra numurā par Dzīvesbiedru likuma projektu. Kā jūs izjūtat šo pandēmijas baiļu laiku? Mans vārds ir Anda Buševica, un personīgi es esmu piedzīvojusi gan necerētu vienotības sajūtu – mēs visi esam vienoti nepieciešamībā piekāpties, kaut ko mainīt savā dzīvesveidā. Un vienlaikus daudzus jautājumus, kas līdz šim uz mani nav attiekušies, tagad tomēr esmu spiesta sev uzdot no jauna. Neizbēgami esam pārmaiņu priekšā, daudzas no jomām jau ir bankrotējušas, valsts tiek saukta palīgā, taču jau tagad ir skaidrs, ka atjaunot kādreizējo dzīvi visdrīzāk neizdosies. Nāksies izšķirties par prioritātēm. Kas ir manas dzīves prioritātes? Kā par tām vienoties ar citiem? Latvijas Radio par politiku spriež bieži, un mani, kultūras žurnālista spriedumi, uz šī fona droši vien izklausīsies – varbūt pat naivi. Taču šī brīža apjēgšanai man tieši tā pietrūkst – humanitārajās zinātnēs izglītota cilvēka plašāka redzējuma, spējas domāt par jābūtību. Kad uzrunāju Agnesi Irbi, klasisko filoloģi, mani interesēja viņas secinājumi, sasaucē ar šo laiku, tulkojot Aristoteļa “Valstslietas”. Taču Agnese Irbe bija pat pārsteigta, ka es zvanu viņai jau pabeigta tulkojuma, nevis daudz lielāku viļņošanos izsaukušā raksta žurnāla “Rīgas Laiks” novembra numurā sakarā, kurā viņa daudz tiešāk komentēja Latvijā aktuālo - Dzīvesbiedru likumprojektu. Tas ir ļoti bīstams jautājums, un esmu pārliecināta, ka Agnese Irbe to zina – kurus uzskatīt par cienīgiem, tiesīgiem pieņemt lēmumus? Antīkajā polisē lēmumus pieņēma vīrieši, nevis bērni, sievietes vai paverdzinātie. Kad pirms 17 gadiem Agnese Irbe, tobrīd vēl Gaile, kopā ar Aiju van Hofu publicēja pirmo apjomīgo tulkojumu no sengrieķu valodas “Hipokratiskie raksti”, pārsteidza, ka grāmata ieinteresēja ne tikai mediķus vai pētniekus. Toreiz prātoju, kas gan tik pievilcīgs ir Hipokrātam piedēvētajos tekstos, vēlāk – Epikūra vēstulēs vai Aristoteļa rakstītajā. Šajos senajos rakstu pieminekļos cilvēks skatīts veselumā, ārstēšana nav atrauta no zināšanām par pasaules uzbūvi, par matērijas izcelsmi un tās ritu. Tāpat ieraudzīta arī politika, kā cilvēka spēja saprātīgi vienoties, kas nav mazsvarīgi – attīstīties mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, ar ko pēc Aristoteļa domām, cilvēks tad nu arī atšķiras no dzīvnieka. Priekšvēsturi tēmai, ko Agnese Irbe uzskata par šobrīd diskutējamu “Rīgas Laika” novembra numurā, turpat publicētajā rakstā apkopojis advokāts Lauris Liepa. Šī gada martā likumdošanas ierosmju portālā “Mana balss” tika savākti desmit tūkstoši parakstu, lai rosinātu Saeimu pieņemt Dzīvesbiedru likumu, un šis ir jau sestais mēģinājums kopš 1999. gada paredzēt viendzimuma pāru tiesības, un piešķirt šīm attiecībām valsts aizsardzību. Oktobra vidū Satversmes tiesa lēma, ka arī viendzimuma pāriem, bērna bioloģiskās mātes partnerei ir tiesības izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, Laura Liepas raksts lielā mērā ir šī lēmuma tiesiskā pamatojuma skaidrojums. Es patiešām gribu vērst uzmanību uz šo publikāciju, jo tajā diskusija vairs nav par 10 dienu atvaļinājumu, bet divu sabiedrības nākotnes vīziju saduri. Vai cilvēks cenšoties, disciplinējot sevi, var kļūt par labāku sabiedrības locekli? Ciktāl viņam jāpiekāpjas kopējā labuma vārdā? Kas ir iepriekš noteikts, un kas cilvēku izdomāts? Šī sarunas tēma paliks nepabeigta, daudz pamatīgāk argumentēta jau minētajā žurnāla Rīgas Laiks numurā. Visdrīzāk tā nepabeigta paliks, kamēr vien pastāvēs Eiropas kultūra, jau kopš tās dzimšanas tajā uzvilkta loka enerģiju nodrošinājusi spriedze starp divām tendencēm – visu sakārtot, priekšā uzrakstīt – apolloniskais princips, un gatavos likumus apšaubošais, ārdošais, vitālais dionīsiskais princips – pati dzīve. Aristoteļa domas par valsti, Agneses Irbes un Aijas van Hofas tulkojumā, joprojām ir sagatavošanā. Agnese Irbe nupat pabeigusi arī savu pirmo monogrāfiju “Nevardarbība un pacietība”, kurā skar ar nevardarbības ētiku saistītus jautājumus.