Drīkst vai nedrīkst? | Svētdiena 27.3.2022 | Raimonds Mežiņš | Sprediķi

Video versija: https://youtu.be/DzU6h-8LxrI Dievkalpojuma pilns ieraksts šeit: https://fb.watch/c08qpZpnqs/ Ko drīkst vai nedrīkst un kas nāk mums par svētību! 27.03.2022. Saldus M. Lutera dr., Ruba Jes. 52:7-10; Jņ. 6:1-15 Gal. 4:22-5:1a “Proti, ir rakstīts, ka Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās. Bet tas, kas no kalpones, ir dabīgi dzimis, turpretim tas, kas no svabadās, pēc apsolījuma. Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare. Bet Hagare ir Sinaja kalns Arābijā un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvoklī. Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada, tā ir mūsu māte; jo ir rakstīts: priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauc skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs. - Jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni kā Īzāks. Bet, kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad. Bet ko saka raksti? "Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu." Tātad, brāļi, mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni. Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis” Tēzes: * Laetare jeb priecas svētdiena, 4. svētdiena Gavēņa laikā. Šī ir svētdiena, kad priecāties par Dieva izredzēto vietu Jeruzalemi vai to, ka Dievs mums devis savu vietu un saprašanu iet Viņa ceļus. Šodien domāsim par lietām, kas mūs vēl tur likuma jeb bauslības jūgā. * Lasījumā dzirdējām, ka ap Pāvils lieto līdzību ar diviem dzimušiem bērniem, lai liktu mums domāt, kam mēs sekojam un kā bērni mēs esam. Ja mēs vēlamies būt ticības tēva Ābrahāma pēcteči, tad Dievs mūs aicina izvēlēties svabadības vai brīvības ceļu kopā ar Jēzu, Kurš to mums dāvā. Kalpone Hagare Ābrahāmam dāvāja dēlu Ismaēlu, kas dzima kalpībai. Sāra dzemdēja Īzaku, kurš bija Dieva apsolītais dēls un dāvā svabadību vai brīvību. * Ko mēs izvēlamies? Kam mēs sekojam? Pārdomāsim šo bērnu audzināšanas kategorijās. Kad bērns ir mazs, mēs viņam sakām, ko drīkst un ko nedrīkst. Tā ir bauslība. Dievs to deva pie Sinaja kalna “bēbītim” Izraēlam, kad tas nezināja atšķirt labu no ļauna. Un Dievs pārbaudīja Izraēla tautu tuksnesī 40 gadus līdz tās nākamā paaudze spēja spert soli tālāk. * Kad bērns paaudzies, vecāki māca viņam izdarīt izvēles. Dāvā zināmu brīvību (ar katru gadu vairāk), lai mācītu kā saredzēt labo un ļauno pasaulē un izvēlēties labo. Tas ir evaņģēlijs jeb Dieva dota brīvība izvēlēties. Tā ir iespēja noticēt Dievam un Viņa apsolījumiem un sekot tiem. Dievs ir tik labs un žēlastības pilns, ka Viņš mums dod iespēju izvēlēties vai sekot Viņam vai nē. Iet aplamos grēka ceļus vai izvēlēties svētos bezgrēcības ceļus. * Un sākums gan bērnu audzināšanā, gan Dieva ceļus iepazīstot ir atbildēt uz jautājumu: ko drīkst un ko nedrīkst? Kas ir pareizi un kas nav pareizi? Kaut vai par iešanu Baznīcā un Sabata jeb Svētās dienas svētīšanu. No sākuma daudziem ir jāsaka: tev jānāk uz dievkalpojumu svētdienā! (laulātie) Kādā mirklī, ja cilvēks vēlas iet Dieva ceļus, viņš pats saprot, ka tas ir viņam par svētību. * Vai kādas atkarības gadījumā ... sākumā ir stingri jāsaka tai nē jo to nedrīkst. Ar laiku cilvēks pats saprot, ka šī atkarība nes postu un neved nekur. Kā piemēru varam ņemt arī gavēni. Kamēr cilvēks nekad nav gavējis, viņš no tā, visbiežāk, baidās un negrib tam pieķerties. Šādam cilvēkam ir labi, ja kāds pamudina pamēģināt, iedrošināt, varbūt pat noteikt, ka Tev to vajag! Vēlāk cilvēks sāk saprast un novērtēt gavēņa spēku un atrod vislabāko veidu kā gavēt un kas nes svētību. * Tā mēs varam par visām lietām. Likums, bauslība ir vajadzīgi tur, kur cilvēks pats nesaprot un neizvēlas žēlastību. Tad viņš ir jāierobežo. Piemēram, ja cilvēks nesaprot, ka pie skolas ir jāsamazina ātrums, tad tiek uzlikta zīme braukt ne ātrāk par 30. Ja vēl kādi ātri brauc, uzliek “guļošos policistus” vai atsūta ceļu policijas ekipāžu, kas noķer pāris trakulīgos. Līdz kamēr cilvēki ir “izaudzināti” saprast, ka šeit jāsamazina ātrums, lai bērni ar vecākiem droši var justies. * Ticības kontekstā ap Pāvils mums mudina ticēt Dieva apsolījumiem un dzīvot brīvībā. Mēs neesam vergi, kuriem vergturs katru dienu pateiks ko darīt un ko nedarīt, kas pareizi un kas nepareizi. Dievs grib par mums gādāt un Viņš dāvā mums visu, kas vajadzīgs. Viņš dāvā brīvību izvēlēties labu un sods neseko uzreiz, ja izvēlamies ļaunu. Viņš mums piedod mūsu pārkāpumus un dod iespēju piedot cilvēkiem mums līdzās. Tā ir milzīga privilēģija. Lai arī grēka alga ir nāve, Dievs dāvā mums mūžīgo dzīvību. Mums tikai jānotic tai un jāiet šo ceļu. * Turpmāk 5. nodaļā vēstulē galatiešiem Pāvils runā par to, kas ir miesas darbi jeb darbi, kas ved pazušanā un kas ir Gara augļi, kas nes svētību. Pāvils mūs mudina miesas darbus sist krustā (atteikties un izvairīties no tiem) un vairot Gara klātbūtni mūsos, lai mēs varētu dzīvot Kristus brīvībā. Tad gavēnis, svētdienas dievkalpojuma apmeklējums, Bībeles lasīšana, lūgšanas un ikviena garīga lieta mūs velkt tuvāk Dievam, dāvā arī mums lielāku brīvību no elkiem, no kalpošanas miesai. * Jā, mums nemitīgi ir jāizcīna lielākas vai mazākas cīņas, lai mēs savu miesu uzvarētu, pārvarētu slinkumu, negribēšanu vai ko citu un atvestu miesu tur, kur Svētais Gars var ļaut uzplaukt un labi justies mūsu dvēselei. Tikai cerības un mīlestības pacelta dvēsele var ar prieku doties ikdienas dzīves gājumā (īpaši šajā laikā) un būt par svētību cilvēkiem apkārt. * Lai esam atvērti, ka Dieva Gars mums uzrāda jomas, kurās vēl neesam brīvi! Lai Dievs dod, ka šis Gavēņa laiks mums dod gribēšanu un varēšanu ar Dieva Palīgu atteikties, atbrīvoties no kādām “miesas važām”! Lai lūkojamies ar cerību, ticību nākotnē, ka ar Dievu viss ir iespējams un Viņš savus apsolījumus vienmēr īsteno! Āmen.