Drosme neizskaidrot. Uģis Olte

Daba kļūst par ainavu tikai tad, kad to kādam rāda un kāds to ierauga. Tā var būt draudzīga, bet var kļūt arī par svešu, pirmatnēju un biedējošu teritoriju. “Disociatīvajā fūgā” - saruna ar režisoru Uģi Olti par folk horror estētiku, cilvēka attiecībām ar dabu, bailēm, apziņu un kino valodu. Par to, kāpēc daba viņa filmās nav fons, bet autonoms tēls, un kāpēc ne viss mākslā ir jāizskaidro. Sarunā pieskaramies arī mītiskajai domāšanai kā īpašam uztveres veidam - stāvoklim, kurā pasaule atkal kļūst dzīva. Par kino kā mēģinājumu nevis racionalizēt pasauli, bet saglabāt drosmi to neizskaidrot.