Dziesmas dzīvais kodols turpina tracināt un apskaidrot. Saruna ar Ievu Akurateri

Ar dziesminieci Ievu Akurāteri saruna par dziesmām, kuru vēsturiskais, politiskais vai sabiedriskais konteksts gadu desmitu laikā izmainījies, bet dziesmas dzīvais kodols turpina tracināt un apskaidrot. Kā iemesls sarunai kalpoja arī Valmieras teātrī topošā izrāde par leģendāro 1985. gada grupas "Pērkons" koncertu Ogres estrādē un tam sekojošajiem notikumiem, kas tika atspoguļoti Jura Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam?". Sazināmies arī ar izrādes dramaturģi Anci Muižnieci un režisoru Jāni Znotiņu. Bet vispirms saruna ar Ievu Akurāteri. Režisoru Jāni Znotiņu, dramaturģi Anci Muižnieci sazvanām Valmieras teātrī, pārtraukumā starp mēģinājumiem. Izrādes “Mēs, roks, sekss un PSRS” pirmizrāde teātra Apaļajā zālē plānota 15. martā. Izrādes anotācijā nedaudz tiek atklāts sižets: “Trīs draugi – septiņpadsmitgadīgie Andrejs, Vizma un Uģis (šai izrādē tie būs aktieri  Eduards Johansons, Klinta Reinholde, Sandis Runge) klausās “Pērkona” mūziku. Viņu alkas pēc neatkarības no vecāku un iepriekšējo paaudžu uzskatiem un kontroles sakrīt ar lielajām, kolektīvajām, gaisā jūtamajām alkām pēc pārmaiņām un brīvības.” Tēma, kas diezgan negaidīti pavīd mūsu sarunā – kā vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā var mainīties dziesmas konteksts un dzejnieka uzrakstītajos vārdos klausītājs atrod gluži citu saturu.