Edvarda Treimaņa-Zvārguļa mūžs savieno vairākus laikmetus mūsu tautas liktenī

Simtgadei veltīto raidījumu ciklu Septiņi gadsimti līdz valstij, kurā raugāmies uz aizvadīto laiku caur nozīmīgu personību prizmu, 2018. gadā aizsāk stāsts par dzejnieku Edvardu Treimani-Zvārguli, cilvēku, kura mūžs un darbība savieno divus gadsimtus un vairākus laikmetus mūsu tautas liktenī. Stāsta dzejnieka biogrāfijas pētnieki - literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone un dzejnieka Treimaņa-Zvārguļa mazmazdēli Atis Treimanis un Oskars Treimanis.   Edvards Treimanis-Zvārgulis (1866—1950) bija latviešu dzejnieks, ierēdnis, politiķis un grāmatizdevējs. Krievijas impērijas Otrās Valsts domes deputāts (1907). Viņš dzimis 1866. gada 2. oktobrī Priekuļu pagasta Rauguļos krodzinieka Jāņa Treimaņa ģimenē. Attiecības ar tēvu bijušas visnotaļ grubuļainas ar visādiem konfliktiem. Mācījās kopā ar Eduardu Veidenbaumu Cēsu draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā, pēc kuras beigšanas strādāja Cēsīs par ierēdni. No 1890. gada bija arhivāra palīgs Rīgas apgabaltiesā, līdztekus piedalījies sabiedriskajā darbā un teātra izrādēs kā aktieris un kuplejists. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, tad uz Kaukāzu. Latvijā atgriezās 1917. gadā un savās mājās „Leukādijā” turpināja nodarboties vienīgi ar rakstniecību.