Es izvēlos dzīvi LAUKOS. INKA - biju pārgurusi no patērēšanas

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Nogurums no patērēšanas, nostaļģija pēc bērnības vasarām laukos, mentālās veselības sakārtošana ir iemesls, kāpēc Inga Mastiņa pirms vairākiem gadiem pameta galvaspilsētu, lai dzīvi no jauna sāktu dziļos Latvijas laukos. „Rakstniece Nora Ikstena ir teikusi tādu teikumu – iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri, un es toreiz pie Maltas upes sēdēju un sapratu, jā, tas ir noticis.” Inga Mastiņa jeb radošajā vārdā Inka ir rakstniece, redaktore, bet sevi tagad sauc par dzīves pētnieci. Iemīlēt Latviju arī laikā kad apkārt drēgns, pelēks, nomācies un tumšs, prom no Rīgas viņa devās piecus gadus atpakaļ. „Mans pašmērķis nebija dzīvot laukos, mans mērķis bija doties prom no Rīgas, no trokšņa. Man šķita, ka tur es esmu paveikusi to, kas man ir jāizdara un pārējo es varu darīt attālināti. Un tajā brīdī es biju pārgurusi arī no patērēšanas.” Un tāpēc viņa meklēja dzīvesvietu par darbu. Šādi Inga padzīvojusi vairākās vietās kā Vidzemē tā Latgalē. Un šo ziemu, nemaksājot īri, bet apsaimniekojot un pieskatot kāda cita īpašumu, viņa pārlaiž Aglonas pusē. "Es dzīvoju ar skatu uz Foļvarkas ezeru, es katru dienu eju uz ezeru pēc ūdens, lai nomazgātu muti un es braucu uz Aglonas svētavotu pēc ūdens, lai padzertos. Tāda ir tā mana dzīve.” Ingas dzīvi šobrīd var nosaukt par minimālismu. „Es dzīvoju ar ļoti maz mantām, absolūts minimums, esmu ar mazo mašīnīti un vienu somu un tā es dzīvoju un es saprotu – neko vairāk nevajag.” Arī savus ēšanas paradumus Inga ir pārskatījusi un laika gaitā un apstākļu vadīta krietni  minimizējusi. „Kamēr tas nav mazohisms, kamēr tās nav ciešanas, šādi ir brīnišķīgi dzīvot, bet ir sevi jāpazīst un jāsajūt, lai nedarītu sev pāri." Kaut gan pārdzīvotas šajos gados grūtības, aukstas ziemas, arī vairākas nedēļas bez mazgāšanās, Inga vairs neredz savu dzīvi pilsētā. „Te pirmkārt nervu sistēma aizmirst, kas ir jebkāds stress, tas atslābums, ko iedod saplūšana ar dabu, ar dabas procesiem, to nevar ne ar ko vairs aizvietot, ne ar kādiem miljoniem vai siltajām grīdām.”