Es izvēlos dzīvi LAUKOS. Maija un Dzeimijs atjauno senu muižu, lai atstātu ko paliekošu

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”