Grāmatā "12 stāsti ceļinieki" Markesa stāstus vieno kāds vārds, tēls vai smarža

„Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgā sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies laimīgi, ka esam kopā,” tā Gabriels Garsija Markess raksta grāmatas „12 stāsti ceļinieki” prologā „Kāpēc divpadsmit, kāpēc stāsti un kāpēc ceļinieki”. Kolumbijā dzimušo, ilgus gadus Eiropā dzīvojošo rakstnieku Markesu pazīstam no darbiem „Simt vientulības gadiem” (pagājušajā gadā ar Markesa ģimenes atbalstu un Kolumbijas radošo komandu tapusi ‘”Netflix” 16 sēriju filma par dzīvi mītiskajā pilsētā Mokondo „One Hundred Years of Solitude”), ‘’Pulkvedim neviens neraksta” un „Mīlestība holeras laikos’’, bet „Patriarha rudens” Latvijā iedzīvojies topošo režisoru un aktieru festivāla nosaukumā. Grāmatā „12 stāsti ceļinieki” Markess ne tikai turpina maģisko reālismu, bet arī īsteno ideju uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vieno kāds vārds, tēls, smarža vai darbības fons. Atgriežoties pie Markesa zīmīgā sapņa, kas iezīmēja šo stāstu ieceres sākumu, smeldzīgākā autora atziņa ir: „..nomirt nozīmē vairs nekad nesastapt draugus”. Gabriela Garsijas Markesa „12 stāstus ceļiniekus” no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta: