Holokausts: ebreju nometņu vietas Latvijā. Stāsta Iļja Ļenskis

Pirms 85 gadiem, 1941. gada vasarā, Latvijā sākās traģiskākā epizode tās moderno laiku vēsturē, proti, holokausts, kuru īstenoja nacistu okupācijas vara pret sākotnēji Latvijas, bet vēlāk arī no citurienes Eiropā šurp atvestajiem ebreju tautības iedzīvotājiem. Raidījuma šodienas temats veltīts tām vietām Latvijā, kur tika turēti gan holokausta pirmajā, asiņainākajā fāzē pasaudzētie Latvijas ebreji, gan tie, kuri tika šurp atvesti no citām vietām Eiropā. Stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.  Pirmām kārtām ir jāiezīmē tādas galvenās šī procesa likumsakarība. No vienas puses, okupētās Padomju Savienības teritorijas kļūst par tādu bezprecedenta holokausta intensitātes zonu, pat salīdzinot ar okupēto Austrumeiropu, ar okupēto Polijas teritoriju. Tur tomēr tam nav tāda tempa un tādu industriālu mērogu tobrīd vēl, kā tas notiek okupētajā Padomju Savienības daļā un arī Padomju Savienības anektētajās Baltijas valstīs. Cik var noprast, tad faktiski tas process ir tobrīd zināmā mērā vēl tāds "improvizācijas process" no nacistu varas puses. Pie kam šeit, Baltijā un Latvijā, saduras varbūt divas konceptuālas pieejas: viena pieeja, ka ebreji ir iznīcināmi principā un jo ātrāk, jo labāk. Otra pieeja, ka tomēr vajadzētu izmantot viņu darbaspēku. Un turpat notiek zināmas diskusijas un birokrātiskās stumdīšanās un savas varas apliecināšana, kur vienā pusē kategoriskas un ātras iznīcināšanas pieeju pārstāv pamatā policijas un drošības spēku iestādes, tātad galvenais SS un policijas spēku komandieris Ostlandē Fridrihs Jekelns. Otrā pusē ir vācu civila pārvalde, kas ir pakļauta Rozenberga ministrijai, tātad Austrumzemju ministrijai - hierarhiskā Ostlandes struktūra, kā arī Rīgas īpašais pārvaldes apgabals.