Ilzes Lāces pirmais stāstu krājums - meistarīgas rakstnieces ienākšana literatūrā

Rakstniece Ilze Lāce stāsta par ceļu uz savu pirmo stāstu krājumu “Baloži uz Žozetes jumta”. Ilzes Lāces dzīvesstāsts pats par sevi ir stāstīšanas vērts, viņa savu dzīvi drosmīgi veidojusi, un vienlaikus tajā ir daudz kas no pagājušā gadsimta 1990. laikmetu griežus Latvijā pārdzīvojušajiem kopīgā. Formāli "Baloži uz Žozetes jumta" ir Ilzes Lāces pirmā grāmata, taču tajā nav nekā no iesācējas nedrošības, kļūmēm, un tam ir savs skaidrojums. Mums ir darīšana ar valodas profesionāli, lai arī Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, visa viņas dzīve bijusi saistīta ar valodu, tās kopšanu un nianšu slīpēšanu: viņa strādājusi par grāmatu redaktori, un tulkotāju. Tad literāru tekstu tulkotājas darbu nomainījusi pret eiroierēdņa karjeru, strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomē. Beļģiju kā savu dzīves vietu Ilze Lāce šobrīd nomainījusi pret Vāciju. Un arī savos stāstos viņa pieraksta šobrīd aiz Latvijas robežām dzīvojošo laikabiedru pieredzi. Trešais iemesls nav mazāk svarīgs, jo negribētos, ka jūs šo meistarīgi uzrakstīto debiju latviešu literatūrā palaižat garām. Apgādam “Zvaigzne ABC” pieder vairāku jaunu rakstnieku atklāšanas gods, ar lielražotāja jaudu apgāds uzņemas drukāt viņu pirmās grāmatas, taču reklāmas kampaņās pārāk neiegulda, ja nu pastāstot kādus ieinteresējošus faktus iz rakstnieka biogrāfijas preses relīzēs vai vāka anotācijās. Arī par Ilzi Lāci šādi top zināms kāds intriģējošs fakts. 1927. gadā Vilis Lācis apprecēja savu klasesbiedri Mariju Buti. Laulība ilga 17 gadus, piedzima divi dēli. Ilze Lāce ir Viļa Lāča vecākā dēla Zigurda meita, taču viņas bērnība, atmiņas par ģimeni vairāk saistās ar viņas vecvecāku no mātes puses stāstos uzburto pasauli. Jau tālākajā sarunā uzzināšu, ka Ilzes Lāces stāstos nav gandrīz nekā sadomāta. Visas aprakstītās vietas, tēli, pārdzīvojumi sakņojas viņas pašas redzētajā. Redzes tēls, kā vēlāk sapratīšu, ir tas, kas viņai pirmais iespiežas atmiņā, un tālāk rosina savērpt ap to stāstu. Vecmāmiņa un viņas uzburtā starpkaru Latvija ir stāstā “Olīte”. Stāsts “Blauberģiete” stāsta par par sievieti, kas neredz vairs iemeslus turēties pie dzīves. Stāstā ir arī daudz kas no manas pašas pieredzes, priekšā lasot, nosaka Ilze Lāce. Taču atšķirībā no grāmatas tēla – Blauberģietes, sev viņa izvēlējās ko citu. 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, bet jau pirms tam Briselē vajadzēja tulkus, juridisku tekstu rediģētājus. Ilze Lāce pārceļas uz Beļģiju, pēc kāda laika izvēlas dzīvot nevis Briselē, ar tās samāksloto fasādi, bet stundas brauciena ar vilcienu attālumā, īstajā beļģu zemē. No desmit stāstiem tikai trīs minētie ir par Latviju. Septiņi ir par Beļģiju. lzes Lāces stāstus nevajadzētu atstāt bez ievērības kaut vai tā iemesla dēļ, ka tie pieraksta 20. – 21. gadsimta prom devušos latviešu likteņus. Kā sagurušais eiroierēdnis Žanis Blieķēns. Ilzes Lāces patreizējā dzīve ir stāstā “Lielā piedošanas diena”. Tas ir gluži reāls, ar vēsturi un tradīcijām apvīts pasākums, uz kuru viņa dodas kopā ar šai kultūrai piederīgo dzīvesbiedru. No savām citzemnieces pozīcijām cenšas aptvert šeit notiekošo, taču neko vairāk par mulsumu un iemeslu labam jokam neatrod. Ir vēl kāda lieta, ko apbrīnoju Ilzes Lāces rakstītajā. Milzīgā atklātība, pašai pret sevi, un tagad arī lasītāju.