Intervijas ar rakstnieku Zigmudu Skujiņu. Ierosinātās tēmas un to piepildījums

Dažādu gadu intervijas ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu. Kuras no sabiedriski aktīvā vēstures zinātāja ierosinātajām tēmām šobrīd guvušas piepildījumu, kuras vēl prasās pēc jauna atgādinājuma? Zigmuds Skujiņš Jāņa dēls, dzimis 1926.gada 25.decembrī Rīgā. Par savu galveno nodarbošanos uzskatu rakstniecību Tieši tik tīši pieticīgi un ar smaidu, atbildot uz Raita Kalniņa pistoles šāvieniem līdzīgajiem anketas jautājumiem, jaunatnei domātajā Radio raidījumā “Dzirkstele”, 1978. gadā, sevi piesaka rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Vēlāk šiem goda nosaukumiem pievienosies LPSR Tautas rakstnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā piešķirti prestižākie literatūras jomas apbalvojumi – Latvijas Literatūras balva par mūža ieguldījumu, Aleksandra Čaka un Rīgas balva par dziļurbumiem pilsētas vēsturē. Anda Buševica turpina vētīt Radio fonotēku. Kāpēc gan nepajautāt Zigmundam Skujiņam pašam? Viņš joprojām ir mūsu laikabiedrs, vecākais Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Taču šis ir apjukuma laiks arī žurnālistiem, tagad lūgums pēc intervijas vairs nav kā senāk – cieņas un ieinteresētības apliecinājums, bet gan otra veselības apdraudējums. Zigmunds Skujiņš pats ir strādājis kā žurnālists, gan laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā, gan žurnālā “Dadzis”, kā intervētājs viņš minēts arī dažu cikla “Ciemos pie rakstniekiem un māksliniekiem” radio raidījumu pasītēs, arī pats intervēts šai ciklā. 1959. gads, Zigmundu Skujiņu intervē Ausma Indriksone. Kādu iemeslu dēļ Zigmunds Skujiņš kļuva par žurnālistu, kāpēc pievērsās rakstniecībai? 1959. gadā šī stāsta vaļsirdīgā versija laikam nebija gluži līdz galam iespējama. 2014. gada 22. novembrī Latvijas Radio 3 Klasika ciklā “Mūsu leģendas” klausāma lieliska rakstnieka saruna ar žurnālisti Sandru Ņedzvecku. Arī šai sarunā atmiņu stāsts nesākas uzreiz, un atspēriena punkts, protams, ir Zigmunda Skujiņa grāmatas, rakstnieks ir arī viens no visvairāk tulkotajiem latviešu autoriem. Šai īsajā intervijas fragmentā saklausu divas Zigmundam Skujiņam raksturīgas īpašības. Viņš apgalvo, ka karā būdams, nav tajā dzīvojis nevienu dienu. Neiespējami, ka karš nebūtu atstājis traumatiskas pēdas jauna cilvēka dzīvē, vienlaikus šī jaunekļa iekšējā dzīve ir tik rosīga un radoša, ka spēj atrast no uzspiestajiem apstākļiem izeju. Arī kara jukās Zigmunds Skujiņš meklē zvaigžņotu debesi raksturojošu haosu un kārtību. Kas tālāk notiek ar stāstījumā aprakstīto jaunekli? Zigmunds Skujiņš satiek draugus, no slimnīcas Lejassaksijā nonāk latviešu leģionāru nometnē, kurā valda bads un jukas, kas arī diktē izvēli uz savu roku doties mājup uz Latviju. Stāstu krājums “Ēnu aleja” iznāca 2003. gadā. Sveicot Zigmundu Skujiņu 90 jubilejā, apgāds “Neputns” grāmatu izdeva atkārtoti, un 2017. gada 3. martā raidījumā “Radio mazā lasītava” fragmentus no tās lasa Gundars Āboliņš. “Sapņi” no 1968. gada krājuma “Zebras āda” ir varbūt pirmais, bet noteikti ne vienīgais stāsts, kurā šifrēti vai vārdā nosaukti darbojas vēsturiski personāži. Šobrīd Stāmerienas pils atdzimst, pirms gada klajā nākusi brīnišķīga Vācijas, Latvijas, Itālijas kopražojuma dokumentālā filma “Geparda dzimšana”. Iespējams, ka arī Zigmunds Skujiņš, ar savu dziļo interesi un prasmi cilvēciskot vēsturi, ietekmējis šīs atmiņas saglabāšanu. Mani interesē Zigmunds Skujiņš kā sabiedriski aktīvs cilvēks. Cik daudz no viņa uzjundītā, mudinātā ir guvis turpinājumu?