Intriģējošā Folkloras krātuves kolekcija - buramvārdi. Tagad to var iepazīt grāmatā

Latviešu folkloras krātuvē ir kāda īpaša – 150. – kolekcija. Īpaša gan tāpēc, ka, ja parasti kolekcija Folkloras krātuvē ir viens vākums – vai nu šo folkloras materiālu savākusi kāda skola, vai kāds Folkloras krātuves līdzstrādnieks. 150. kolekcijā ir materiāli no visas Latvijas, un tie ir vākti dažādos laikos, gan tūlīt pēc Latviešu Folkloras krātuves dibināšanas, pagājušā gadsimta 20.gados, gan arī atjaunotajā Latvijas valstī – 90.gadu tautiskās atmodas pacēlumā. Taču laikam jau pirmām kārtām Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcija ir īpaša tēmas, kas to vieno, dēļ. Šai kolekcijā savākti buramvārdu pieraksti no visas Latvijas, te rodamas arī atsevišķas buramvārdu formulas, tautas medicīnas receptes, kā arī to lietojuma apraksti un pamācības. Kuru gan neinteresē buramvārdi? Tagad šai kolekcijā iespējams ieskatīties arī ar nesen iznākušas grāmatas palīdzību – un tā ir Latvijas universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta paspārnē mītošās Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pētījums "150. kolekcija. Buramvārdi". Grāmata iznākusi sērijā, kas iepazīstina ar Latviešu folkloras krātuves atsevišķām kolekcijām. Un te nu jāpaskaidro, ka Latviešu folkloras krātuve savus materiālus pamatā popularizē divos veidos – tā ir internetā pieejamā digitālā platforma Garamantas.lv, un arī tur atrodama laba daļa – jau digitalizētie – 150. kolekcijas materiāli. Otrs veids ir drukātais vārds, tostarp izdevumu sērija ar nosaukumu “Latviešu folkloras krātuve”. Aigara Lielbārža pētījums ir jau ceturtā grāmata šai sērijā. Un grāmatas formāts, sniedz arī folkloras pētniekam lielākas komentāra iespējas, grāmata ir arī iespēja pilnīgāk parādīt – tīri vizuāli – kā šie buramvārdu pieraksti izskatās, un vēl – grāmata paralēli publicēta latviešu un angļu valodā, kas padara mūsu folkloras materiālus pieejamus pētniekiem visā pasaulē. Aigara Lielbārža pētījums sākas nevis ar rozes, vīveļu vai sāpju vārdiem, bet gan ar stāstu par pašiem buramvārdu vācējiem. “Debesu grāmatas” - tām veltīta atsevišķa nodaļa Aigara Liebārža pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi". Lielākoties tie ir iepriekšdotu tekstu, reizēm šķietami nesakarīgu vārdu virknējumu noraksti, kam tika piedēvēta pašpietiekami sargājoša funkcija. Grāmatā ir arī šo pierakstu fotogrāfijas, un es lūdzu pētniekam, kurš šos materiālus ir turējis savās rokās, mazliet komentēt, raksturot – kādas tad ir šīs buramvārdu burtnīcas, kas tiek glabātas Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcijā. “Debesu grāmatu” izcelsme, pētījumā ir atsauce uz grāmatniecības vēsturnieku Jāni Misiņu, radušās 6. gadsimtā un saistāma ar kristietības izplatību. Par senāko Debesu grāmatu uzskatāma Svētdienas grāmata, kuras mērķis bijis mudināt svinēt svētdienu. Lai gan jau 8. gadu simtenī kristīgā baznīca pati šādu tekstu pavairošanu un apvīšanu ar maģiskām spējā ir nosodījusi. Viens no faktiem, kas pārsteidz šajā pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi", ka vēl 20. gadsimta sākumā vārdošanas tradīcija bijusi ļoti dzīva, ikdienas dzīves sastāvdaļa. Vai šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās? Aigars Lielbārdis norāda uz dzīvesveida maiņu, no zemnieciskā uz pilsētniecisko, secīgi – mainījušās cilvēku vajadzības, un laba daļa zemniekam nepieciešamo buramvārdu vairs vienkārši nenoder. Taču arī mūsdienu profesiju klasifikatorā ir iekļautas ar dziedināšanu saistītas nodarbes, kas liek domāt, ka tradīcija mainās, bet pati vajadzība, pasaules skatījums, kurā iederas arī vārdošana, ir nepārejošs. Pētījums “150. kolekcija. Buramvārdi", kas tapis Izglītības un zinātnes ministrijas apakšprogrammā “Krišjāņa Barona Dainu skapis”, un Eiropas Reģionālās attīstības fonda pēcdoktorantūras projektā “Latviešu buramvārdu digitālais katalogs”, paralēli lasāms latviski un angliski. Tulkotāja ir Inta Gāle Karpentere, folkloras pētniece no Indiānas universitātes Blūmingtonā, Amerikas Savienotajās valstīm. Grāmatas iznākšana Latviešu Folkloras krātuves 150. kolekcijai tagad nodrošinās plašāku pieejamību pētniekiem visā pasaulē.