Itālija: Kā Covid-19 ietekmēs valsts politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību

Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju.  Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību. Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas? Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi. Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos. Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju. Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro. Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī. Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā. Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā. Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas. Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies. Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.