Ivara Šteinberga "Jaunība". Vai dzejā aprakstīta jaunība var pārtapt pārlaicīgā pieredzē?

Ivars Šteinbergs – dzejnieks, literatūrzinātnieks, 2020. gadā debitēja ar dzejas krājumu “Strops”, tagad iznācis viņa otrais dzejoļu krājums “Jaunība”. Kā anotācijā teikts – tas ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gadsimta sākumā.  Krājumam ir trīs daļas: pirmā eposa veidā attēlo kādas rokgrupas ceļu uz koncerta vietu. Otrajā aprakstīta stopēšana pa Eiropu. Trešā sadaļa “Ar mēli” ir krājuma varoņa jutekliskuma un intimitātes pieredze. Vai jaunība, aprakstīta dzejā, var pārtapt pārlaicīgā un vairākām paaudzēm saprotamā pieredzē? Dzejoļu sižetos pavīd autobiogrāfiski motīvi: Ivars Šteinbergs patiešām ir spēlējis grupā, hipijpaaudzes literatūras iedvesmots ar draugu stopējis uz Parīzi. Un tomēr, pārradīts valodā, drīzāk tas ir stāsts par to, kādu autors vēlētos atcerēties savu jaunību. Lasot šo dzejas medu, tagad arī es varu apgalvot, ka tā tikpat labi ir mana jaunība. Triptiha “Jaunība” pirmā daļa sarakstīta daktilā, eposiem raksturīgajā pantmērā, un – lūk, varoņi jau ir tikuši līdz zālei, kur nupat bijusi skaņas pārbaude, arī kautiņš ģērbtuvēs ar otru grupu, kurai tovakar jāuzstājas, un tagad – pats koncerts. Fragmentu no “Jaunības” lasa Ivars Šteinbergs. Stopēšana – tas nozīmē, ka visu laiku notiek kustība. Šai kustībai var izsekot tīri ģeogrāfiski – sadaļu nosaukumi patiešām veido kartē izsekojamu trajektoriju telpā. Un vienlaikus dzejas ritms, plūstošas, klabošas vai aprautas rindas ļauj gandrīz fiziski sajūtami izsekot, kā notiek kustība – kad aiz mašīnas loga ņirb ainavas, kad ceļotāji iestrēgst bezizejā, kad ir atpūtas vai apskaidrības mirklis.  Katra no triptiha “Jaunība” daļām ir tēmas, valodas un noskaņas ziņā atšķirīga. Dzejas krājumam “Jaunība” ir pagājušā gadsimta sākumam piederīgs, romantiskām zelta vinjetēm rotāts vāks. Tad, lūk, šāds pārlaicīgs zelta rāmis dzejā tagad radīts Ivara Šteinberga jaunības pieredzei.