Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska

Malēnieši manā saprašanā ir neglābjami optimisti, un es noteikti tāda esmu. Man vienmēr viss liekas ļoti labi, ļoti skaisti, pasaule brīnišķīga. Nu kur vēl labāk var būt kā šeit - mūsu Malēnijā! - saka Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska, kura arī sastādījusi šovasar klajā nākušo grāmatu "No Apukalna veroties. Alūksnes novada malēnieši senāk un tagad". Sandra Jankovska stāsta par vietējo izloksni, par dzimtās puses kultūrvēstures saglabāšanu un par malēniešu raksturu. Kopā ar Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāju Sandru Jankovsku šķirstām grāmatu ”No Apukalna veroties. Alūksnes novada malēnieši senāk un tagad”. Sandra Jankovska lepojas, ka ir malēniete, kura kopj savas dzimtās puses izloksni un tradīcijas, kura  savulaik medmāsas arodā izskolojusies, pēc vairākiem darba gadiem Rīgā  pārnāca atpakaļ uz Jaunlaiceni un nu jau ilgu laiku te vada muzeju un kopā ar citiem jaunlaiceniešiem mācās runāt malēniski.    Ar Sandru Jankovsku Latvijas Radio pirmo reizi tikās, kad tapa raidījums Latvijas pērles par laikiem, kad Jaunlaicenes muižā saimniekoja baronu Volfu dzimta.  „Malēnietim ir sava galva uz pleciem, tas nozīmē - viedoklis par visu, tāpēc viņš pārliecināts par savu taisnību, kaut mietu tēs uz pakauša - strīdā tiepsies vai mirdams. Šajos izļodzītajos laikos tādai īpašība zelta vērtība. Par  diplomātu nederētu, toties, kad izlemšanai vajadzīgs stiprs prāts un cieta griba, tad malēnietis ir īstajā vietā, it īpaši tāpēc, ka godīgs. Gadās gan, ka apkrāpjams, jo cilvēku vērtē pēc sevis: nebūs tak blāgs, citiem vārdiem - viltīgs, negodīgs,” tā savukārt grāmatā „No Apukalna veroties. Alūksnes novada malēnieši senāk un tagad” par malēniešiem raksta populārā literāte Māra Svīre