Juris Kunnoss – "septiņi pieci". Dzeja, atmiņas, sarunas

Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā. Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan Jura Kunnosa paša lasījumā, un arī tajā viss ir tik trauksmains, tik piepildīts. Trauksme laikam bijusi klātesoša visos laikos. Blīva dzeja, šāds raksturojums izskanēja arī atceres vakarā Akuratera muzejā. Dzeju rakstīt Juris Kunnoss sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Dzīves laikā iznākuši vien trīs krājumi: “Drellis” 1981. gadā, jau pieminētais “Pieci septiņi”, “Slengs pilsētas ielās” 1991. gadā. Dzejnieku raksturo arī fakts, ka par vienu vairāk – četri  dzejoļu krājumi, iznāk jau pēc viņa nāves. “Ar jaunu mirdzumu acīs”, draugu sakārtota, ar Andras Otto Hvoinskas zīmējumiem,  iznāk īsi pēc dzejnieka nāves.  2007. gadā deviņdesmitajos rakstīto dzeju izdod “Jaunā Daugava”. Šajā tūkstošgadē par Kunnosa dzejas tālākvēstītāju kļūst dzejnieks un atdzejotājs Sergejs Moreino – top bilinguāla izlase “Contrabanda”, sadarbībā ar Amandu Aizpurieti – krājums “Jura Kunnosa X”. Juris Kunnoss deviņdesmito gadu labākajā sabiedrībā bija īpatns tēls. Viena no manām mīļākajām anekdotēm iz dzīves. Rakstnieku savienībā, ar otrās dienas seju, pārsistu pierīti pie loga klanās Juris Kunnoss. Paralēli tai pašā telpā notiek konsultācija, jauns dzejnieks atrādīt konsultantam atnesis savus dzejolīšus. Vecmeistars šķirsta, jā, potenciāls, ir, tagad tikai jāstrādā, jāpūlas, ja paveiksies, tad  tad varbūt kļūsiet par īstu dzejnieku. Tādu, pamāj uz loga pusi, kā Juris Kunnoss. Kādam Juris Kunoss varbūt izskatījās pēc nabadziņa, bet nabags viņš noteikti nebija. Par Juri Kunnosu un viņa dzeju saruna ar Aivaru Eipuru, Gaiķu Māri un Jāni Rokpelni.