Kas tik pievilcīgs ir ainavā bez cilvēka? Aplūkojam Reiņa Hofmaņa izstādi "Telpa Nr. 13"

Raidījumā Augstāk par zemi pabūsim fotogrāfa Reiņa Hofmaņa jaunākajā izstādē “Telpa Nr. 13”, kas šobrīd skatāma ISSP galerijā Rīgā, Berga bazārā. Sarunā ar fotogrāfu pievērsīsimies viņa darbos skartajām tēmām: Kas tik pievilcīgs ir ainavā bez cilvēka? Vai fotogrāfiju var “nomedīt” vai darba ideja piedzimst galvā? Kāpēc māksliniekam patīk veidot fotogrāfiju sērijas, itin kā kolekcionēt faktus, izpētīt paša pieteikto tēmu? Vadi, kanalizācijas caurules, dīvainas formas telpas, kas lielākoties radušās pielāgojot iepriekšējos gadsimtos celtās ēkas mūsdienu vajadzībām. Tā ir daudzu gadu garumā sakrāta fotogrāfiju sērija, kuru raidījuma sākumā spilgti raksturoja izstādes scenogrāfs un telpiskā risinājuma autors Aleksejs Beļeckis. Reinis Hofmanis ir fotogrāfs, kuru interesē cilvēks. Izstāde “Telpa Nr. 13” ir par cilvēka vajadzībām, skaistuma izpratni, attiecībām ar vēsturi, taču pats cilvēks šajās fotogrāfijas, nav redzams.  Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa. Es Reini Hofmani tieši tā arī iepazinu – viņš fotogrāfēja manu portretu. Tas bija pasūtījuma darbs, paredzēts konkrētai vajadzībai, taču fotogrāfēšanās procesā gūtā pieredze man bija ieguvums. Portrets man ļoti patīk, un pie vainas ir ļoti īpašā, Reiņa fotogrāfijā notvertā gaisma, kas sejas vaibstus pārradījusi citādā patiesumā. Reinis Hofmanis ļauj strādāt gaismai, un tas man šķiet būtiskais arī citu viņa fotogrāfiju raksturojumā: neiejaukties tiešā veidā, bet būt klātesošam. Pamanīt. Vienkārši - ļaut notikt. Pēc fotogrāfēšanās, dodoties ārup no Radio, Reinis Hofmanis mani pārsteidz vēlreiz, palūdzot brīdi apstāties, un sākot aizrautīgi fotogrāfēt Radiomājā augošo palmu. Palma patiešām ir ar stāstu, to pirms daudziem gadiem šurp atveda atpazīstama Radio balss, jo palma bija pāraugusi viņas dzīvokļa izmērus. Radiomājā griesti ir augstāki. Reini interesē augi publiskā vidē. Viņš saskata stāstu arī vadu skrejceļos, kas ved uz Radio tiešraides studijām. Tobrīd es vēl nezinu, ka tā ir viņa tēma, kas pavisam drīz parādīsies izstādē “Telpa Nr. 13”. Bet nu, Pāris stundas pirms izstādes atklāšanas esam ISSP galerijā Berga bazārā, un lūdzu Reini Hofmani pastāstīt par izstādi: Pēc intervijas Reinis Hofmanis apspriežas ar kuratori Ivetu Gabaliņu, vai viņam vajadzētu atklāt kur tapušas izstādes fotogrāfijas. Iepriekš aprakstītajā fotogrāfijā redzams varens koks - to veido vecmodīgu dzelzs trubu sazarojumi, un viena no vecākajām ēkām Vecrīgā ir Arsenāls, kura vienā spārnā savulaik bija iemājojis Gētes institūts Latvijā. Trubas ir varenas, instalācija atgādina sakuplojušu ozolu, ekosistēmu ap kuru veido izlietne, neērtas formas ūdens boileris un minimālistisks flīžu kvadrāts. Fotogrāfiju sērijā ir vairākas pārplānošanas rezultātā tapušas telpas, kurās cilvēks, lai saglabātu līdzsvara izjūtu,  spiests stāvēt slīpi, vai sadzīvot ar asiem strupceļa stūriem. Reinis pats sevi sauc par notikumu dokumentētāju, bet man liekas, ka viņš ir arī pētnieks, un varbūt pat filozofs. Tirdu savu sarunbiedru ar jautājumu – kā rodas fotogrāfija? Vai tā rodas skatienā -  izcilā fotogrāfijas meistara Anrī Kartjē Bresona piesauktajā izšķirošajā mirklī. Vai tomēr vispirms tā ir prātā?  Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas top sērijās, kuru pamatā ir kāda kārtīgi pārdomāta tēma.    Reinis Hofmanis kā fotogrāfs guvis arī starptautisku atzinību: galveno balvu "Archifoto", 2012. un 2013. gadā saņēmis 2. vietu "Sony World Photography Awards" Arhitektūras kategorijā.