Kolektivizācija pēc Otrā pasaules kara mainīja ierasto Latvijas lauku dzīvesveidu

Pirms 80 gadiem Otrā pasaules kara gaitā Latvijā pamazām atgriezās padomju atkārtotā okupācija, un kā viens no „jaukumiem”, ko šī vara nesa sev līdzi, bija arī lauksaimniecības kolektivizācija, kas pašos pamatos mainīja ne tikai īpašuma attiecības un saimniekošanas kārtību, bet lielā mērā arī ierasto Latvijas lauku dzīvesveidu, kas bija veidojies nepārspīlējot, gadsimtiem ilgi. Par to, kas tad bija padomju kolektivizācijas būtība, kāda bija tās norise un sekas, saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Artūru Žvinkli. Par to, kā kolektivizācija Latvijā notiks, varēja nojaust, zinot, ka tāda ir notikusi visā Padomju Savienībā, tā sauktajās vecajās republikās, respektīvi, tajās, kuras bija Padomju Savienības sastāvā jau kopš tās dibināšanas. Arī neskatoties ne uz kādām dzīves veida, tradicionālās lauku agrārās kultūras īpatnībām. Kolhozos tika sadzīti kā ukraiņu viensētnieki, tā Vidusāzijas stepju nomadu ciltis, tādas tautas kā kazahi, piemēram. Droši vien vajadzētu vispirms parādīt to ainu, kāda tad bija Latvijā pirms šīs, jāsaka, sociālekonomiskās nelaimes. Tās bija normālas ekonomiskās īpašuma attiecības. Zeme bija zemnieku īpašums. Saimniecības bija lielākas, mazākas, lielāko tiesu starp 20 un 30 hektāriem. Ļoti plaši bija izplatīta kooperācija Latvijas laukos. Lauksaimniecības biedrības, tādu bija vairāk nekā 400, nodarbojas piena pārstrādi, ar sēklu audzēšanu, vaislas lopkopību, ar dažādu tehnisku līdzekļu inovāciju ļoti plašā spektrā. 1940. gadā vēl nekas ļoti radikāls nenotiek, ja neskaita to, ka zeme vairs nav zemnieku īpašums. Kāda ir tā situācija tad, kad padomju vara šeit atgriežas jau pēc nacistu okupācijas perioda?