Latviski iztulkoti un grāmatā apkopoti "Mahajānas budistu teksti"

Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra”.  Grāmatu sāka tulkot filozofs Ansis Zunde, viņš grāmatai uzrakstījis arī ievadu, kurā uzskaita gan budisma saistības ar Latviju krāšņus piemērus, gan samēro budisma tekstos paustās atziņas ar Rietumu filozofu darbiem. Tulkojumu rediģējusi un komentējusi sinoloģe Agita Baltgalve. Grāmatu “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra” izdevusi biedrība “Intelekts” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Biedrība “Intelekts” pastāv un ar grāmatu izdošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Kādi jautājumi ir biedrības pašreizējā interešu lokā, var izsekot tās Facebook lapā. Ir iespaids, ka biedrības vēlme ir padarīt ar filozofiju saistītus tekstus pielietojamākus – diskutēt tos pašiem, tukot un veicināt apspriešanu sabiedrībā. Nupat iznākušo budistu tekstu tulkošana ir bijusi filozofa Anša Zundes ierosme. Diezgan drosmīgs solis, jo teksti pieder gauži atšķirīgai domāšanas tradīcijai. Turklāt ne Ansis Zunde, ne otra šo tekstu tulkotāja – Evita Veinberga nepārvalda ne tibetiešu, ne ķīniešu valodu. Taču jāņem vērā iepriekš minētais par biedrības mērķiem attiekties pret filozofiju kā darbības vārdu. Un, tulkojot no starpniekvalodām, strīdēties par tekstā atrastajiem jēdzieniem, samērojot tos ar Rietumu filozofijā apgūto, nevienam nav liegts, un ir pat diezgan iedvesmojoša nodarbe. Tā arī paveikto darbu Ansis Zunde titullapā ir nodēvējis – Sirds, Dimanta, Altāra sūtra Anša Zundes filozofiskā apdarē un redakcija ar Agitas Baltgalves padomiem. Agita Baltgalve savukārt ir sinoloģe, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore, viņa salīdzinājusi tulkojumus, rakstījusi komentārus oriģinālvalodas vārdiem, un tas neapšaubāmi piešķir tulkojumam kvalitāti un ticamību. Lai gan ne mazāk vērtīgi ir tas, ka šāds tulkojums ir tapis sarunājoties – sadarbojoties dažādu zināšanu jomu pārstāvjiem. Būtiska nesen iznākušo Mahājānas budistu tekstu tulkojumu grāmatas daļa ir arī Anša Zundes sarakstītais ievads. Tajā viņš samēro budistu tekstos atrastās ierosmes ar Rietumu filozofiem – Nīče, Karls Gustavs Jungs, Delēzs, Gvatari. Arī – tīri vēsturiski izseko mēģinājumiem iedzīvināt budismu Latvijā, sākot ar rērihiešiem un Jeļenas Blavatskas Teosofijas biedrību, kas 19. gadsimta beigās arī Rīgā veicināja interesi par Austrumiem. Pārstāsta arī  kādu Ilmāra Šlāpina rakstu „Rīgas Laikā” par Latvijas pirmo budistu mūku Kārli Augustu Tenisonu pagājušā gadsimta starpkaru periodā. Taču arī 1991. gadā, pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas iznāca grāmata, ko lasīja visi – tie bija Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa adaptētie dzenbudisma koāni grāmatā “Ne vējš, ne karogs”. Tolaik šī grāmata rosināja ne tik daudz uz reliģiskām atklāsmēm, cik bija skatāma postmodernisma literatūras kontekstā. Un jāteic, ka arī šai raidījumā izskanējušie  Anša Zundes sūtru skaidrojumi, drīzāk ir piederīgi Rietumu filozofijai. Tie izskan kā vēl viens te un tagad sūtru komentārs, ko veicis, nu labi, ne gluži budisma, bet tomēr – skolotājs.