Lībeka un Hanzas savienība. Stāsta vēsturnieks Andris Levāns. 2. daļa

Šogad atzīmējam 500. gadskārtu kopš latviešu grāmatniecības aizsākuma. 1525. gada novembra sākumā Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, kā Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts parastajā livoniešu valodā, kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām katoļu baznīcai uzticīgi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā mums zināmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā, domājams, līdz pēdējam eksemplāram.  Zīmīgi, ka šis notikums saistīts ar Lībeku - pilsētu, kur vairākus gadsimtus iepriekš rodams aizsākums Hanzai - viduslaiku Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībai, kurā nozīmīga vieta bija arī Rīgai. Vairākus gadsimtus Hanza kalpoja kā Baltijas un Ziemeļjūras reģiona tranzīta ceļš, pa kuru pārvietojās ne vien preces, kapitāls un cilvēki, bet arī idejas, štati un tendences.  Tādā ziņā pirmā latviešu grāmata, kuras pēdas rodamas Lībekā, iemieso divu nozīmīgu sava laika novitāšu - drukātā vārda un kristīgās reformācijas - pārvietošanos, izmantojot Hanzas ceļus. Šis ir turpinājums sarunai, kuras temats - Hanzas savienība. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Sarunas 1. daļa.