Madagaskara. Nabadzīga valsts, kas var asociēties ar pilnīgi greizām lietām

Dodamies uz Āfrikas kontinentam tuvumā esošo Madagaskaru. Madagaskaras Republikā, kura atrodas uz ceturtās pasaulē lielākās salas Indijas okeānā, nav tik briesmīga politiskajā situācija kā Turkmenistānā, par kuru stāstījām pagājušajā nedēļā, lai arī šai valstij neatkarības 60 gadu laikā ir bijuši daudzi autoritārisma un politiskās vardarbības izaicinājumi. Madagaskara ir viena no valstīm, kas cilvēkiem var asociēties ar pilnīgi greizām lietām. Piemēram, pingvīniem no ļoti populārajām animācijas filmām “Madagaskara”. Izrādās 1956. gadā Madagaskarā tiešām ir fiksēts vienīgais zināmais pingvīns. Tas bija Dienvidu klinšu pingvīns. Šīs sugas lielākā kolonija atrodas mūsu savulaik jau apmeklētajās Folklenda salās, kas gan atrodas pavisam tuvu Antarktīdai. Bet tuvākā ligzdošanas vieta Madagaskarai ir aptuveni 2000 kilometru attālumā esošās Prinča Edvarda salas Dienvidāfrikā. Pareizākas asociācijas gan laikam būtu ar Madagaskaras šņācējprusakiem. Savukārt tie, kas interesējas par Otro Pasaules karu, vai ebreju likteni gadsimtu griežos, zinās par Madagaskaras plānu, ar kuru paredzēja Polijas ebreju masveida pārvietošanu tieši uz šo salu. Starp citu pats nosaukums Madagaskara arī ir radies greizuma pēc. Itāļu ceļotājs Marko Polo 13. gadsimtā nepareizi izrunāja Somālijas ostas (un tagadējās galvaspilsētas) Mogadīšu nosaukumu kļūdaini nosaucot to par “Madageiskar” un vispār pat domājot Āfrikas kontinentā atrodamo pilsētu. Neskatoties uz portugāļu centieniem pārsaukt salu, kartēs tomēr figurēja ceļošanas autoritātes kļūdainais nosaukums. Madagaskara ir relatīvi neliela valsts iedzīvotāju skaita ziņā – tikai 27 miljoni iedzīvotāju. Taču tā ir otra lielākā salu valsts pasaulē. Sabiedrība tur ir ļoti jauneklīga, lai neteiktu, ka bērnišķīga – apmēram 60 % valsts iedzīvotāju ir vecumā līdz 24 gadiem. Dzimstība ir salīdzinoši liela - vienai sievietei vidēji ir četri bērni. Bet tas uzreiz sasaucas ar citu faktu – bērnu izprecināšana. 2013. gada statistika liecināja, ka trešdaļa sieviešu vecumā no 20-24 gadiem bērnus bija dzemdējušas vēl nesasniedzot pilngadību un likumīgi atļauto precību vecumu - 18 gadi. Ekstrēmā nabadzība, izglītības trūkums (tikai 75 % iedzīvotāju, kas vecāki par 15 gadiem, prot lasīt un rakstīt) un pamatā laukos dzīvojošā sabiedrība ir nozīmīgākie iemesli šai situācijai un sieviešu līdztiesības izaicinājumiem. Arī mūsdienās Madagaskaras sabiedrībā valda dažādi tabu, kuru dēļ sievietes saskaras ar sliktāku izglītību, nodarbinātību un arī nopietnām veselības problēmām. Tās ir, piemēram, mēnešreizes. Daudzām sievietēm vienkārši nav piekļuves ūdenim, nerunājot par elementārām higiēnas precēm. Vēl viens nozīmīgs aspekts kā daudzās nabadzīgajās valstīs ir elementārs informācijas un arī izglītības trūkums. Arī dažādie vēsturiskie un reliģiskie aizspriedumi. Madagaskaras iedzīvotāji arī etniski ir ļoti neviendabīgi. Šajā salā ir uzskaitītas 18 dažādas etniskās grupas.  Dažādība, kas valstij raksturīga etniskajā ziņā, neizpaužas ekonomiskajā dzīvē, jo valdība maz iejaucas valsts ekonomikā un necenšas to pārāk regulēt. Tādēļ brīvais tirgus darbojas visnotaļ nepiespiesti. Valstij ir bagātīgi dabas resursi, bet tie tiek maz un neefektīvi izmantoti. Kapitāls valstī ir ierobežots un banku sektora praktiski nav, turklāt ir vāja tieslietu sistēma un plaša valdības korumpētība, kas ietekmē arī to, ka vienošanās un līgumi tiek vāji ievēroti. 80 procenti valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, zvejniecībā vai mežkopībā. Lai arī kopā šīs industrijas veido tikai apmēram ceturtdaļu valsts IKP. Madagaskaras ekonomika cieš no noslēgtības un nespējas prast sadarboties ar ārvalstu investoriem, kuri ienestu tehnoloģijas, darbavietas, ļautu valstij integrēties pasaules ekonomikā un uzlabot iedzīvotāju katastrofālo dzīves līmeni. Bet ārvalstu investori vienkārši netiek laisti valstī iekšā vai arī attieksme pret viņiem nav pietiekami godīga un taisnīga. Īpašuma tiesības netiek pilnībā ievērotas un bieži ir atkarīgas no galvaspilsētā Antananarivo sēdošās valdības labvēlības. Valsts viens no būtiskiem ienākumu avotiem ir bijis tūrisms, kas, protams, šobrīd ir apsīcis. Bet iepriekš ik gadu valsts uzņēma ap pus miljonu tūristu. Valstī ir ļoti daudz unikālu dzīvnieku un dabasparku. Piemēram, slaveno lemuru populācija, jo visas aptuveni 100 lemuru sugas dzīvo tieši Madagaskarā!  Diemžēl valsts eksports – vai tas būtu tekstilrūpniecības produkti, kafija, vaniļa, cukurs, ilmenīts, ko izmanto titāna ražošanai, vai citi diemžēl nerada pietiekamus ienākumus. Tiek rēķināts, ka puse no ieņēmumiem ik gadu aiziet valsts ārējā parāda segšanai. Rezultātā – Madagaskara ir viena no desmit pašām nabadzīgākajām valstīm pasaulē.  Vēl kāda lieta, kas dažiem nes zaudējumus, bet dažiem lielu peļņu, ir dažāda veida nelegālā tirdzniecība, jo savas atrašanās vietas dēļ Madagaskara pēdējos gados ir kļuvusi par tādu kā organizētās noziedzības tranzīta punktu. Īpaši narkotiku un dažādu dabas resursu, tostarp dzīvnieku un koksnes tirdzniecībā. Uz to norāda arī Globālās Iniciatīvas pret transnacionālo organizēto noziedzību pētniece Džūlija Stenjarda. Noslēgumā nedaudz salduma. Izrādās, ka tieši Madagaskara audzē un eksportē 80 procentus no pasaules dabiskās vaniļas. Vienlaicīgi gan tiek rēķināts, ka dabiskā vaniļa ir tikai apmēram 5 procentos no pasaules pārtikas. Pārējā ir mākslīgā. Madagaskaras Burbona vaniļa ir nosaukta pēc Burbona salā veikta atklājuma. Proti, 12 gadus vecs vergu puisītis Edmonds Albius 1841. gadā atklāja, ka apputeksnēt tradicionāli Meksikā atrodamās vaniļas orhidejas var ne tikai bites, bet arī cilvēks ar rokām. Uzreiz pēc tam vaniļas plantācijas kļuva par ikdienas parādību arī Madagaskarā.